Daži akcenti Piebalgas senākās vēstures izpētē
- Edgars Žīgurs
- 7. apr.
- Lasīts 7 min
Updated: 7. apr.
Vēsture – it kā tik daudz zinām, bet… Jo tālāk skatāmies senatnē, jo mazāk informācijas, vairāk vietas minējumiem, iztēlei un subjektīviem spriedumiem. Tomēr tā vilina ar savu noslēpumainību un neskartību. Līdzīgi kā kārtīgu sēņotāju, ogotāju vai makšķernieku vilina citu neatklāti “medību lauki”. Šajā rakstā iepazīstināšu ar trīs būtiskākajiem centriem Piebalgas teritorijā. Kā nozīmīgākie tie izvēlēti tāpēc, ka saistāmi ar salīdzinoši lielām, ilglaicīgām, nocietinātām dzīvesvietām un kapulaukiem to tuvumā.
Protams, bez rakstā aplūkotājiem centriem pastāv arī vēl dažas citas vietas, kas varētu pretendēt uz šādu statusu, bet pēc pašlaik veiktajiem pētījumiem un ziņām tām pietrūks kāda no vēsturisko kompleksu komponentēm. Piemēram, kā ļoti tuvu būtiskāko centru grupai varētu izvirzīt Zosēnu – Kāpurkalna apkārtni, taču šeit nav lokalizēts apdzīvotības centrs – pilskalns, ezerpils, nocietināta apmetne.
SOMUGRI UN SAKRĀLAIS
Senākais zināmais Piebalgas centrs saistāms ar tagadējā Bricu ezera apkārtni. Šeit lokalizējama apmetne, kapulauki un ezermītne. Savukārt ap 1,5 km no ezera atrodas Tulijas pilskalns. Līdz pat 20. gs. sākumā Bricu ezers saukts par Jumalas ezeru. Šī senākā vietvārda izcelsme saistāma ar Baltijas somu cilšu grupām, kuras apdzīvoja Vidzemi līdz baltu cilšu ienākšanai (~ 5./6.gs.) un pēc tam pakāpeniski tika asimilētas. Taču vietvārdi, īpaši hidronīmi, saglabājās visilgāk.
Jumala (somugru mitoloģijā) – dievība, pārdabiska būtne un debesu gars, arī Dievs. Tātad varam spriest, ka šim ezeram un tā apkārtnei tālā senatnē, varbūt vēl pirms baltu ienākšanas, bijusi sakrāla nozīme.
Iespējams, ka ezera un tā apkārtnes sakrālā nozīme bija tas iemesls, kāpēc šeit 6.gs. apmetās ienākušās baltu cilšu grupas, t.s. Gaujas zemgaļi (historiogrāfijā saukti arī “Vidzemes zemgaļi”) un pēc tam 7.gs. latgaļi. Šādas sakrālas vietas varēja būt kā sava veida “brīvās telpas”, respektīvi, tajās iepriekšējie iedzīvotāji (Baltijas somi) neizvērsa aktīvas saimnieciskās un sociālās darbības. Līdz ar to ienākušajām, svešajām ciltīm (baltiem) šādās vietās bija vieglāk, uzreiz neiesaistoties konfrontācijā ar pamatiedzīvotājiem, nostiprināties un izveidot savu dzīves telpu.
Pie Bricu ezera tā plašajā Z krasta nogāzē savu apmetni un tuvu tai arī uzkalniņu kapulauku 6. gs. iekārto Gaujas (Vidzemes) zemgaļi – zemgaļiem tuvu radnieciska etniska grupa. Šajā laikā aizsākas arī lēna un pakāpeniska tuvākās teritorijas apguve lauksaimnieciskai izmantošanai. Jau 7. gs. Bricos ienāk arī latgaļi, un līdz ar ezermītnes izveidošanu 7./8. gs. mijā apmetne līdzās kapulaukam tiek pamesta. Ezermītne (ezerpils) Bricu ezera saliņā pastāv līdz 11.gs., kad apdzīvotības centrs pārvietojas uz grūti lokalizējamu vietu nostāk no ezera krastiem. Tomēr ezermītnes iedzīvotāju pēcteči turpina izmantot kapulauku līdz pat 13. gs., kas norāda uz tā kā sakrālas telpas nozīmes saglabāšanos.
Jaunākās (2018. – 2020.) pētniecības metodes, izmantojot no Bricu ezera gultnes dziļurbumiem iegūto ogļu makroskopisko daļiņu analīzes, kā arī augu putekšņu analīzes par Bricu ezera apkārtnes apdzīvotību, liecina sekojošo:
Lielāka cilvēku aktivitāte Bricu apkārtnē aizsākās ap 550. g. (baltu cilšu grupu ienākšana);
vislielāko aktivitāti sasniedza periodā no 650. – 1050.g. (ezermītnes pastāvēšanas laiks);
1050 – 1200.g. cilvēku aktivitātes samazināšanās posms (apdzīvotība attālāk no ezera, apbedījumi turpinās kapulaukā);
1200. – 1600.g. – ezera apkārtne nav apdzīvota (kristietības ienākšana, par apkārtnes nozīmīgāko centru kļūst Vecpiebalga);
1600.g. – saimnieciskās aktivitātes pieaugums (viensētu attīstība).
Kur palika Bricu ezermītnes iedzīvotāji pēc tās pamešanas? Iztrūkstot plašākiem arheoloģiskiem pētījumiem Bricu apkārtnē uz šo jautājumu pārliecinošu atbildi nevar sniegt.
Vielu pārdomām raisa Tulijas pilskalns, kas atrodas apmēram 1,5 km attālumā no Bricu ezermītnes. Hipotētiski varētu pieņemt, ka pēc ezermītnes pamešanas, tās iedzīvotāji izveidoja jaunu, nocietinātu dzīvesvietas Tulijas upes labajā krastā, netālu no tagadējās Jānēnu sētu grupas.
Pilskalnu no ziemeļiem un rietumiem ieskauj upītes līkumi. Tulijas upes pusē pilskalna nogāzes ap 15m augstas. Pats pilskalna plakums un domājamā priekšpils stipri postīti lauksaimniecības darbības rezultātā, tos noarot. Tomēr rietumu nogāzēs konstatēts līdz 0,6m biezs kultūrslānis, kas liecina par ilgstošu pilskalna apdzīvotību. Spriežot pēc keramikas lausku atradumiem pilskalns apdzīvots vidējā un vēlā dzelzs laikmetā. Mūsdienās pilskalna vieta neatstāj spēcīga nocietinājuma iespaidu, drīzāk varētu domāt, ka šeit ir bijusi nocietināta apmetne.
LATGAĻU KAPULAUKS UN TĪRUMVIEKŠEĻU PILSKALNS
Vienpadsmitā gadsimtā, pēc Bricu ezermītnes iznīkšanas, Piebalgas ZA puses apkārtnē par būtisku centru uzskatāma tagadējai Jaunpiebalgai tuvumā (2 km uz DA) esoša teritorija – Viekšeļu / Kaņepu apkārtne.
Te senvietu kompleksu pārstāv Jaunpiebalgas latgaļu uzkalniņu un līdzenais kapulauks (11. – 14. gs.), kā arī Tīrumviekšeļu pilskalns.
Tīrumviekšeļu pilskalns atrodas starp divām stāvi norobežotām dūksnainām gravām. Iespējams, ka šīs gravas ir bijušas mākslīgi padziļinātas. Pilskalns vēl 20.gs. 20.–30. gados arts un savu sākotnējo formu daļēji zaudējis. Īpaši stāvas un, iespējams, mākslīgi stāvinātas ir kalna D un A nogāzes, kamēr citas nogāzes ir noartas daudz lēzenākas. Terases pazīmes vislabāk saskatāmas noartajā R nogāzē 3–4m zem plakuma līmeņa, bet Z nogāzē cita zem citas ir 3 terasveidīgas aparas. Kultūrslānis no kalna plakuma noarts nogāzē un kalna pakājē. Visintensīvākais kultūrslānis ir pilskalna D pakājē, kur tas sasniedz 0,7m biezumu. Kultūrslānis konstatēts arī kalna lēzenās Z nogāzes pakājē. Iespējams, ka gan kalna Z, gan D pakājē bijušas abu gravu aizsargātas pilskalna priekšpilis vai apmetnes. Kultūrslānī atrastās bezripas švīkāto, apmesto un gludo trauku lauskas ļauj pilskalnu attiecināt uz 1.g.t.p.m.ē. – 1.g.t.m.ē.
1985.g. ziņas par pilskalnu sniedza kādreizējā Tīrumviekšeļu saimniece Elga Brūvere (63 g. veca). Viņa atcerējās, ka no DA puses gar graviņas malu vedis akmeņains ceļš.
E. Brūveres tēvs, lai varētu apstrādāt lauku, novedis ļoti daudz akmeņu, kas bijuši blīvā klājumā. E. Brūvere stāstīja, ka gar pilskalnu esošajā A grāvī vēl nesen bijis ūdens, bet R puses grāvis Z galā noslēdzies ar ezeriņu – Bezdibeni, kas viņas mātes jaunības laikā, lai iegūtu papildus aramzemi, aizbērts.
Ap 1,5 km uz ZR no pilskalna atradās Jaunpiebalgas latgaļu uzkalniņu un līdzenais kapulauks (11. – 14. gs.). Tas lokalizējams kādreizējā Rīga – Pitalova dzelzceļa trases un Jaunpiebalgas kapu teritorijā. Tādējādi Jaunpiebalgas kapsētas vieta būtībā turpina gadsimtiem ilgas tradīcijas.
Vēsturiskie senkapi ievērojami ar to, ka tajos mirušie apglabāti uzkalniņu kapos, kas, tagadējās Vidzemes latgaļu apdzīvotajās teritorijās nav sevišķi bieži sastopama tradīcija.
Latgaļu uzkalniņu kapi Latvijas teritorijā parādās 10./11. gs. mijā, un tie uzskatāmi kā karadraudžu kultūras impulss no ZA teritorijām - Pleskavas, Novgorodas, kur šāda apbedīšanas tradīcija ar salīdzinoši vēl izteiktākiem uzkalniņiem, pat kurgāniem, bija dominējošā. Uzkalniņu kapu parādīšanās latgaļu apdzīvotajās teritorijās saistāma ar to, ka Novgorodas kņazs Vladimirs 980. gadā iekaro Polocku.
Vladimira karaspēkā čudi kopā ar varjagiem, slāviem un krivičiem minēti kā viena no četrām ieinteresētām pusēm, kas gāza Rogvolodu valdīšanu Polockā. Par čudiem šajā laikā dēvēja slāviem neradnieciskās igauņu un, iespējams, arī latgaļu ciltis. Līdz ar to uzkalniņu kapulauki latgaļu kultūrā varētu būt uzskatāmi kā Novgorodai / Pleskavai lojālas cilšu aristokrātijas grupu izveidošanās.
Pēc antropoloģiskiem pētījumiem un arheoloģiskiem atradumiem uzkalniņu kapi Vidzemē raksturojas ar zināmu Baltijas somu cilšu ietekmes piejaukumu latgaļu kultūrā.
Interesanti, ka senākās ziņas par Jaunpiebalgas kapulauku saglabājušās tautas nemateriālajā kultūras mantojumā – teikās un nostāstos. Tie stāsta, ka senkapu apkārtnē Ziemeļu kara laikā (1700 –1721) notikusi liela kauja starp zviedru un krievu karaspēkiem. No karavīru izlietajām asinīm izveidojusies tērce, to nosaukuši par Sarkanpalti (dažos variantos – Asinspalti). Tā ir neliela tērce līdzās dzelzceļam un ietek Virdes upītē pie Ozoliņu mājām. Uzvarējis krievu karaspēks, bet kaujā kritušie zviedri, tajā skaitā arī kāds ģenerālis ar zelta zobenu, apglabāti uzkalniņā pie tagadējās kapsētas. Šie nostāsti uzskatāmi parāda kā senākas norises tiek pārnestas uz jaunākiem, tā laika iedzīvotājiem saprotamākiem, laikiem.
NO KALNA UZ PILI
Pirms pāris gadiem (2024) tika atzīmēta Piebalgas 800 gadu jubileja – laiks, kad Piebalgas vārds pirmo reizi minēts vēstures avotos, 1224. gada Tālavas dalīšanas dokumentā. Visai pārliecinoši var uzskatīt, ka pirms 800 gadiem lielākais Piebalgas centrs atradies tagadējā Vecpiebalgā, un to pārstāv pilskalns, kas mūsdienās biežāk pazīstams ar Griškas kalna nosaukumu. Vārdu pilskalns ieguvis no tā pakājē bijušā Griškas kroga. Pilskalns dēvēts arī par Vecpiebalgas pilskalnu, Cepures kalnu, Balgas un Veļķu pilskalnu. Lai gan pilskalnā arheoloģiskie izrakumi nav veikti, tā nogāzes nobrukumos konstatēts ap 1 m biezs kultūrslānis, kas liecina par ilgstošu apdzīvotību un nozīmīgu latgaļu cilšu centru. Pilskalna rietumu pusē lokalizējama priekšpils vieta. Vēsturnieku vidū Vecpiebalgas pilskalns diezgan vienprātīgi tiek saistīts ar 1224. gada Tālavas dalīšanas dokumentā minēto Prebalgu. Pēc Tālavas dalīšanas Piebalgas apkārtne nonāk Rīgas bīskapijas, vēlāk arhibīskapijas pārvaldītajā teritorijā. Domājams, ka pilskalns kā nocietinājums izmantots arī vācu kundzības periodā, līdz pat 1340. gadam, kad Vecpiebalgā pēc Rīgas arhibīskapa pavēles sāk celt mūra pili.
Jāpiemin, ka Piebalga kā Rīgas arhibīskapa pils rakstītajos avotos pirmo reizi minēta jau 1318. gadā, kad Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa savstarpējo cīņu laikā tā tiek postīta. Pamatojoties uz turpmāko gadu avotiem, jāsecina, ka, visticamāk, 1318. gada notikumi saistīti ar tajā laikā vēl izmantoto pilskalnu (Griškas kalnu), nevis mūra pili.
Piebalgas senākā vēsture atklāj pakāpenisku apdzīvotības centru maiņu, kas cieši saistīta ar dabas apstākļiem, kultūras ietekmēm un politiskajām pārmaiņām. No Bricu ezera sakrālās un saimnieciskās telpas līdz Jaunpiebalgas un vēlāk Vecpiebalgas centriem redzama nepārtraukta, bet mainīga cilvēku klātbūtne.
Arheoloģiskie dati un vietvārdi ļauj izsekot gan baltu, gan Baltijas somu kultūras slāņiem šajā teritorijā. Lai gan daudzi jautājumi joprojām paliek neatbildēti, esošie pētījumi sniedz nozīmīgu ieskatu Piebalgas kultūrtelpas veidošanās procesos. Jācer, ka turpmākie pētījumi, attīstoties tehnoloģijām, ļaus vēl precīzāk rekonstruēt šīs teritorijas senāko vēsturi.
Izmantotie avoti un literatūra:
CVMM KPA, mape Tulijas pilskalns;
CVMM KPA, mape Vecpiebalgas pilskalns (Griškas kalns);
LVVA Fonds 7404, apr.1, lieta 898;
LVVA Fonds 7404, apr.1, lieta 1581;
Bunge, F. G. von (Hg.), 1855. Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Zweiter Band;
Rücker, C. G., 1857. General – Karte von Lievland;
Отв. pед. Устинов, М.Е., 1983. Повести древней Руси.
Ciglis, J., 2004. Jaunpiebalgas Ezerbricu kapulauks un tā nozīme seno latgaļu izpētē;
Ciglis,J., 2004. Zemgaļi Vidzemē? Pētījumi zemgaļu senatnē;
Meinerts, J., 2021. Āraišu un Bricu ezeru mikroreģionu telpiskā struktūra no 5. līdz 13. gadsimtam;
Šteinberga, D., 2021. Holocēna ugunsgrēku režīma rekonstrukcija Bricu ezera apkārtnē, Vidzemes augstienē;
Šteinberga, D., Stivriņš, N., 2021. Fire frequency during the Holocene in central Latvia, northeastern Europe. Estonian Journal of Earth Sciences, 2021, 70, 2.;
Radiņš, A., 1999. 10.-13.gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi.
Tuulse, A., 1942. Die Burgen in Estland und Lettland;
