No sirds

Vasara beidzās nesākusies, un nu sētā viltīgi iezadzies rudens. Septembra sākums, bet pēc sajūtas tiklab beigas. Vējš plucina rudenim neraksturīgi zaļo augu vasu pa labi, pa kreisi un dažbrīd pret debesīm, lietus laista slīpi no visām pusēm jau trešo dienu pēc kārtas. Dvēsele gaudo un liekas, debesis raud tai līdzi. Abas sērojam par to, ka vasara nošvirskstējusi kā sērkociņš... Ka vieglumu, sauli, netveramo laika plūdumu un radošo bezrūpību atkal nomaina rutīna un režīms.

Ir uzdevums atrast īstus piebaldzēnus. Tādus, kuri iet cilvēkos ne amata spiesti, bet pēc aicinājuma. Tādus, kuri ir darbīgi, sīksti un apņēmīgi. Tādus, kuri veidojuši Piebalgas dzīvi un kurus zina visi, kam dzīvošana te. Uzdevums nav viegls, jo pašai zināmie lielākoties ir iebraucēji. Daži, kuri pēc uzvedības tā kā būtu īstie, te ieradušies jaunībā, ieprecējušies. Jāsāk domāt, kurā brīdī tad cilvēks kļūst par īstu piebaldzēnu.

Vēstījums par mājvietu “Jaunseviķi”, kas iznīcināta 20.gadsimta laikmeta griežos un likteņiem, kas neļaujas aizmirstībai – kad beidzas mūžs, paliek uzceltais, sapņotais, mīla un dzeja. Viss rakstītais pamatots ar dokumentālām liecībām, pierakstiem un laikabiedru atmiņām.

Mazā ciemā skolotājs nav tikai skolotājs. Skolotājs ir tas cilvēks, kurš redz mūsu bērnus no rītiem, kad tie ir miegaini, satraukti vai arī, ja bērnu bērnība ir droša, laimīgi. Skolotājs pamana, kad bērns ir noguris vai apslimis. Skolotājs pazīst ģimenes, zina bērnu stiprās un vājās puses, redz viņu izaugšanu vairāku gadu garumā un bieži vien kļūst par cilvēku, pie kura bērns vēršas brīžos, kad trūkst drosmes runāt ar citiem pieaugušajiem.

Katrā ciemā ir atslēgas cilvēki. Tie, kuri to veido gan fiziski, gan garīgi. Jā, ciems ir fizisks - ar ēkām, ceļiem, takām. Un arī garīgs - ar vērtībām, kultūras kanoniem, komunikācijas manieri. Sarma ir viens no šiem atslēgas cilvēkiem. Tas nekur nav rakstīts, bet ir redzams un jūtams Piebalgas šodienā.

Atklāj, kur “aizlidojis” Palātas dabas parks — stāsts par pārmaiņām, dabas skaistumu un vietām, kas saglabā atmiņas arī tad, kad mainās to veidols.

Gandrīz dienasgrāmata par atgriešanos laukos – par smagu darbu, sapņiem un to, kā soli pa solim atdzimst mājas un cilvēks pats.

Ziemas klusums, slēpju švīksts un Piebalgas pauguri – stāsts par kustību, ģimeni un to īpašo sajūtu, kad dabā atrodi pats sevi.