Vai Tu arī zini?

Rīgas kinostudijas fotogrāfs Aivars Čakste (1936) jau kādu laiciņu meklēja “aizmirstu māju laukos”, iekūlās dažādās ķezās un piedzīvojumos, līdz laime uzsmaidīja Piebalgā. Tik amizanti un neaizmirstami kā iespējams tikai padomju laikos, kas dažā labā ziņā, šķiet, nemaz nav beigušies. Kā “Tīrumseviķu” tagadējā īpašniece un, kā izrādās, iespēju nokavējusī mantiniece, atstāstīšu notikušo vārds vārdā, labojot tikai nenozīmīgas izteiksmes kļūdas.

Piebalgas kultūrtelpu apdzīvo un par savu mītnes vietu dēvē ne tikai aktīvi, radoši un zinātkāri tautieši un līdzcilvēki, bet arī Laškrāsas zeltpore, Laiela pulverīte, Sveķu kunkulīte, Koraļļu dižadatene, Spurainā dzīparene un Dzeltenspožie zeltmilti. Šīs ir tikai dažas no būtnēm, kuras šo Latvijas apvidu ir jo īpaši iecienījušas un ar kurām ikdienā dalām savu dzīves telpu. Kādā mērā kultūrtelpas esība rosina savstarpēju kopā pastāvēšanu? Vai kulturāla dzīvošana ietver arī rū

Par atpazīstamāko ūdensteci Jaunpiebalgas pusē jāatzīst Tulejas upīte, kurai par popularitāti ne tik daudz jāpateicas dabas krāšņumam kā kultūrvēsturiskajam sentimentam. Savu tecējumu skatam tā atklāj vien pavisam nedaudzās vietās, un tādas pat ir Tulejas divas klusās pietekas - Streina un rakstos biežāk pieminētā Vienziemīte.

Par latviešu viensētu kā dzīvu mājvietu – tās nozīmi, vērtībām un to, kā saglabāt līdzsvaru starp tradīciju un mūsdienu dzīvi.

Vēsture – it kā tik daudz zinām, bet… Jo tālāk skatāmies senatnē, jo mazāk informācijas, vairāk vietas minējumiem, iztēlei un subjektīviem spriedumiem. Tomēr tā vilina ar savu noslēpumainību un neskartību. Līdzīgi kā kārtīgu sēņotāju, ogotāju vai makšķernieku vilina citu neatklāti “medību lauki”. Šajā rakstā iepazīstināšu ar trīs būtiskākajiem centriem Piebalgas teritorijā.

To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins.

Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā… "Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus ...

Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā.

Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzē

Piebalgā vēsturiski raksta ne tikai rakstnieki, bet arī "vienkāršie saimniekdēli" – tādi kā mans vectēvs Ruku Valdis un viņa vecākais brālis Kārlis no Seviķu ciema Zosēnu pusē. Abi Latvijas un Piebalgas patrioti, abi nodzīvojuši garu mūžu un memuāros atsvaidzina tāltālas atmiņas. Arī par slavenajiem "Mērnieku laikiem", kas šejieniešiem nemaz nav patikuši.