Vai Tu arī zini?

"Piebalgas mēle" skan "Vecķeiķos". Ja Mārīte būtu no dzimtās mājas aizgājusi, iespējams, tā būtu kļuvusi par tukšu ligzdu. Taču neaizgāja, un šī ir viņas brīnumu pilnā pasaule, kur apmīļota gan dzīvā daba un zemīte, gan dziesmu, stāstu un atmiņu pūrs. Vai Tu arī zini, kur ekskursijā veda Jaunpiebalgas oktobrēnus? Vai zini, kā dzērves aiznes launagu un kāpēc zemniekam jāspēlē vijole? Skaties, klausies, dzīvo līdzi.

"Piebalgas mēle" skan "Ozoliņos". Ja Guntas tēvs nebūtu mežsargs, viņa nebūtu uzaugusi "Mežsarga Skanuļos". Taču uzauga un iemīlēja gan lauku darbus, gan dzimto vietu.. Vai Tu arī zini, cik no Skanuļu majām palika Jaunpiebalgā? Vai zini, kāpēc Guntas bērnībā sienu šķūņos mīdīja arī ar zirgu? Skaties, klausies, dzīvo līdzi.

"Piebalgas mēle" skan "Vecpentuļos". Ja tas koks nebūtu mājai uzkritis, Guntis Vasilis šo dārgumu tā arī neatrastu. Taču tagad ir ko lasīt, tulkot un brīnīties. Vai Tu arī zini, kādi līguma punkti bija grāfa Šeremetjeva parakstītajā mājas izpirkšanas līgumā? Vai zini, kā sarkanbaltsarkanais karogs šeit izdzīvoja pat kolhoza kantora ēkā? Skaties, klausies, dzīvo līdzi.

"Piebalgas mēle" skan pie Jāņa un Veltas. Ja Jānis nebūtu bērnībā lādējis vagonus, tad nezinātu, kur ir Jaunpiebalgas īstais centrs. Taču auga pie stacijas un ātri sarada gan ar Rīgā cepto maizīti (un rindām pēc tās), gan jautriem bufetes viesiem un sareibušiem miličiem. Vai Tu arī zini, kur Jaunpiebalgā bija Pufaikciems? Vai zini, kāpēc latvieši īpaši cienīja Berklava šnabi? Skaties, klausies, dzīvo līdzi.

Jau teju četrdesmit gadus Zosēnos mīt žurnālistes Anitas Pīras, uzņēmēja un interjera dizainera Uģa Pīra un dēla, nu jau fizikas studenta Maksimiliana ģimene, turklāt šeit ir ne tikai viņu mājas “Gaujas Murdēni”, bet arī vieta, kur atrodas stādaudzētava “Vidzemes ceriņi” - tajā tiek audzēti ceriņu stādi un lēnā garā ierīkots lielākais ceriņu dārzs Vidzemē, kas jau ir pieejams apskatei.

Rīgas kinostudijas fotogrāfs Aivars Čakste (1936) jau kādu laiciņu meklēja “aizmirstu māju laukos”, iekūlās dažādās ķezās un piedzīvojumos, līdz laime uzsmaidīja Piebalgā. Tik amizanti un neaizmirstami kā iespējams tikai padomju laikos, kas dažā labā ziņā, šķiet, nemaz nav beigušies. Kā “Tīrumseviķu” tagadējā īpašniece un, kā izrādās, iespēju nokavējusī mantiniece, atstāstīšu notikušo vārds vārdā, labojot tikai nenozīmīgas izteiksmes kļūdas.

Piebalgas kultūrtelpu apdzīvo un par savu mītnes vietu dēvē ne tikai aktīvi, radoši un zinātkāri tautieši un līdzcilvēki, bet arī Laškrāsas zeltpore, Laiela pulverīte, Sveķu kunkulīte, Koraļļu dižadatene, Spurainā dzīparene un Dzeltenspožie zeltmilti. Šīs ir tikai dažas no būtnēm, kuras šo Latvijas apvidu ir jo īpaši iecienījušas un ar kurām ikdienā dalām savu dzīves telpu. Kādā mērā kultūrtelpas esība rosina savstarpēju kopā pastāvēšanu? Vai kulturāla dzīvošana ietver arī rū

Par atpazīstamāko ūdensteci Jaunpiebalgas pusē jāatzīst Tulejas upīte, kurai par popularitāti ne tik daudz jāpateicas dabas krāšņumam kā kultūrvēsturiskajam sentimentam. Savu tecējumu skatam tā atklāj vien pavisam nedaudzās vietās, un tādas pat ir Tulejas divas klusās pietekas - Streina un rakstos biežāk pieminētā Vienziemīte.

Par latviešu viensētu kā dzīvu mājvietu – tās nozīmi, vērtībām un to, kā saglabāt līdzsvaru starp tradīciju un mūsdienu dzīvi.

Vēsture – it kā tik daudz zinām, bet… Jo tālāk skatāmies senatnē, jo mazāk informācijas, vairāk vietas minējumiem, iztēlei un subjektīviem spriedumiem. Tomēr tā vilina ar savu noslēpumainību un neskartību. Līdzīgi kā kārtīgu sēņotāju, ogotāju vai makšķernieku vilina citu neatklāti “medību lauki”. Šajā rakstā iepazīstināšu ar trīs būtiskākajiem centriem Piebalgas teritorijā.