Ziemas svinēšana
- Anna Rozenblate
- pirms 4 dienām
- Lasīts 13 min
Vai esi kādreiz iedomājies, ka starp lauku ceļiem ir neregulāras formas laukums, kurš pazīstams tikai dažiem? Vai esi kādreiz bijis Piebalgā starp vairākiem pauguriem un neredzējis nevienu māju vai cilvēka veidotu būvi, un tādēļ juties kā pasaules malā, lai arī esi vidū? Vai esi kādreiz izvēlējies lūkoties vienā ainavā vienu sezonu? Vai esi kādreiz skaitījis, cik sava ciema kilometrus zini? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kurus uzdodu pati sev, kad jau kārtējo stundu būts uz slēpēm.
JAUNĀ VIETĀ
Kā ģimene dzīvojam Piebalgā divpadsmit gadus. Pirmie gadi pagāja iedzīves zīmē. Malkas sagāde divām ziemām uz priekšu, jāiekopj dārzā biezāka zeme, jāizrok pārāk dziļu nogrimušie narcišu sīpoli, jāsaprot, cik liels būs pagalms jeb, kur pļausim mauru, kur sāksies brīvā pļava, jāatrod, kur ciemā ir mans zemnieks, pie kura dosimies pēc piena, olām un citiem lauku labumiem, kuru pašu sētā nav, jāiepazīst tuvākie kaimiņi. Šeptes nebija grūtas, bet atbildīgas gan. Pirmo gadu ceļš nebija līkumots, bet mērķīgs - sēta, kaimiņi, mūsu zemnieks, ciema centrs, kurā darbs un ciema kultūra.
“Tālākajos gados radās nepieciešamība iziet jaunus ceļus, jo sēta kļuva par mazu un pazīstamu, vajadzēja uzzināt, izzināt, kas ir aiz sētas, kur visērtāk pieiet pie Gaujas, kurā pļavā, krastā aiziet pēc tējām - gaiļbiksīšu, asinszāļu, upes mētru, palūkot to vietu, kur dzērves sasaucas ik pavasari. Kilometros mērot, nekas dižs tur nesanāk, izzināti varbūt divu roku pirkstu skaita kilometri, ja visus ceļus mērītu taisnā līnijā, bet ciems kļuva lielāks ar katru jaunizstaigāto, jaunizzināto vietu un metru.”
Tuvākie gadi aizritējuši domubiedru meklēšanas zīmē. Šis uzdevums it nemaz nebija un nav viegls. Mūsu saimes pirmo gadu izzinātajos kilometros bija 6 sētas, kuru durvis bijām redzējuši atdarāmies. Nav maz, nav daudz. Tieši vienā ir bērni. Ceļš uz to vienu sētu vienmēr ir mīļāks un ātrāks, kaut arī nav īsākais.
AUG SPĒKS
Esam kustīga ģimene. Bērni bija paaugušies tieši tik, lai sāktu trenēties kādā sporta veidā. Izzinājām visas iespējas, ko piedāvā ciems, un bijām strupceļā - nekā tāda, kas mums būtu saprotams, ciemā nav. Ko tad mēs saprotam, ir jautājums. Vieglatlētiku saprotam, jo pati ar to nodarbojos no aizlaikiem un pilnvērtīgāka sporta veida nav, teicu es sev un ģimenei.
Vasaras pagāja skrienot pa sētu un braucot ar riteņiem pa zaļo dzelzceļu šurpu turpu. Rudens līdz sniegiem vēl kustīgs kaut cik, bet līdz ar sniegu kustības kļuva paredzamākas un gausākas, jo bērniem augums īss, bet sniega kupenas dziļas. Ar ragavām arī gluži citādi kā bērnības zemē - Kurzemē.
“Ja palaižu ragavas ar bērnu no pauguriņa, tad tās apstājas labi tālu. Atpakaļ jānāk no tāluma - gribi, negribi. Mazs cilvēks parasti negrib nākt no tāluma. Divos gados nepavisam negrib. Mammas un tēti, lai arī visu var, stumt ragavas ar bērniem pret pauguru ilgi nevar, jo tomēr mīl sevi, un labi, ka tā.”
VANAGKALNS
Pa ausu galam bija dzirdēts, ka Vanagkalnā - tur slēpo. Arī bērni. Trenēt neviens gan netrenē, bet slēpot var. Inventāra noma esot.
Lai saprastu, kas tur ir un vai tur ir kaut kas no tā, ko meklējam, vīrs pieteicās uz Vanagkalna slēpošanas festivālu, un tā viss sākās un joprojām nav beidzies. Slēpošanas festivāls 8 gadu garumā.
“Vanagkalnā saimnieko Raimonds Dombrovskis jeb Raimis, kā viņu mīļi dēvē tuvi un tāli draugi, paziņas un nepaziņas arī. Par Raimondu var rakstīt grāmatu. Tai cilvēkā ir daudz mierīgu, dziļu domu. Vēl Vanagkalnā saimnieko Vanagkalna draugi. Tieši tā - sētai ir draugi. Saimnieks ir Raimonds, un sētai ir draugi. Pirmo reizi iebraucot Vanagkalnā, nepavisam nebija skaidrs, ko darīt un kā būt. Ir skaidrs, ka esi sētā, redzams, ka te slēpo. Brīvdienās sēta ņirb un mudž no ļaudīm, ka apjukt nepavisam nav sarežģīti.”
Ja nāc ar savām slēpēm, nūjām, zābakiem, tad vieglāk. Kāp uz trases un dodies, kur cimdiņš rāda. Ja gribi nomāt inventāru, tad vajag doties uz Slēpju māju. Slēpju māja ir pirmais piedzīvojums Vanagkalnā. Tas nav stīvs nomas punkts.Slēpju mājā var nebūt neviens, bet uz centrālā koka, pie ziņojumu dēļa ir numurs, kur zvanīt, ja ilgi nenāk neviens. Kad nomas cilvēks ir satikts, tad jums jāsarunā, ko vēlies. Slēpes un nūjas ir lejā, telpa vienkārša, bet ir, kur piesiet acis - acis pašas piesienas, jo tur un te ir grāmatas, bildes no dabas ekspedīcijām, pie slēpju vaskošanas galda ir lielākas un mazākas bildes no piedzīvojumiem, lapiņas ar ziņām, pateicībām, uzrunām, sadzīviskiem pierakstiem. Zābaki ir otrajā stāvā. Otrais stāvs piebur mieru ar lielo logu uz trases pusi, krāsniņu, kura allaž kuras, dīvāniem, kuros apsildīties un atpūsties, mūzikas diskiem, kasetēm un grāmatām. Centies turēties skaidrā domā par zābakiem, lai arī jau redzi, ka te būtu patīkami arī klausīties mūziku, lasīt grāmatu un sildīt nogurušo miesu pēc slēpojuma.
Pēc inventāra saņemšanas sākas slēpošanas piedzīvojums. Pie Slēpju mājas ir trašu karte. Izvēlies, ko vēlies, un sāc doties nezināmajā. Rāmi pāri pauguriem, augstākajā paugurā augšā, pa pļavu lejā, līkloču un esi mežā. Mežā ir kā labirintā, kurā ir norādes - tik un tik kilometri, lai redzētu to un to brīnumu. Ezers, purvs, vigvams, raganu aplis, savādie koki, Ezernieki, dižais ozols, lielais akmens, savienojums, krustojums, izsaukuma zīmes, kuras brīdina par strauju nobraucienu ar līkumiem, kuras aicina dot ceļu pretī slēpotājiem, lāču pāreja un vēl, un vēl, bet, laiks rit, un ir jāgriežas atpakaļ uz Vanagkalnu. Atceļā zīmes rāda, ka Vanagkalns tuvojas - līdz Vanagkalnam vēl 3,8 km, vēl 2,4 km, vēl 1 km, un Vanagkalna sēta ar allaž pacelto Latvijas karogu top redzama.
“Ieslēpojot sētā, jūtams, ka Slēpju māja ir miera vieta, kurā apdomāt tikko redzēto un izjusto. Droši kāp pār slieksni, nodod dodamo, apsildi pēdas, atlaidies pirms stundām iekārotajā dīvānā un pa lielo logu, pie siltās uguns, baudi esību. Visticamāk, jau tas viss ir tas, ko nezinādams meklēji - tu esi atradis sevi laimīgu par spēju kustēties un redzēt, par iespēju dienu nodzīvot ar prieku un pateicību par dzīvību. Saldi kā cukurdozē, jā, bet patīkamais nogurums muskuļos, būšana dabā, baltā ziemā, pļavās un mežos raisa vaļā emocionālo stīgu, neprasot ļaušanu.”
Kad paši - lielie - bijām bijuši un sapratuši, kā Vanagkalns darbojas, tad braucām ar bērniem. Lielajam bērnam tobrīd bija svaigi trīs gadi, kad sākās viņa Vanagkalna ziemas festivāls, vidējam - 5 mēneši. Lielais bērns uzkāpa uz slēpēm, sāka šļūkāt, pacietīgi šļūkāt. Tā kā pati nekāds prātīgs treneris nevarēju būt, jo bremzēt iemācījos pēc tam, kad bremzēt vajadzēja, lai neaizietu līkumā taisni vai citviet, lai ātrums būtu samērīgs manevrēšanas spējām uz slēpēm, tad sarunājām, ka dosimies trasē un lūkosim, kā citi dara, un mācīsimies no citiem, noskatoties. 3 gadus jaunais cilvēks ātri saprata, apķērās, un solis bija veikls jau no pirmās reizes. Arī mazais cilvēks to bija meklējis.
5 mēnešus jaunais bērns pirmo ziemu izbaudīja ragavās, kuras, apjoztas tēvam ap gurniem, eleganti slīdēja pa visām Vanagkalna trasēm. Siltās segās satinies, iesnaudies un atslābis, jaunais cilvēks bija ļāvis tēvam atcerēties slīdsoli un izbaudīt ziemu pilnībā - arī ar pavisam mazu bērnu.
“Mūsu ģimenes jaunākais bērns piedzima ģimenē, kurā ziemās slēpo. Slēpo nevis brīvdienās vien, bet arī darba dienu vakaros ar lukturīšiem, slēpo, kad sniega ir tieši tik, cik šaura josla, slēpo ar ciemiņiem, slēpo ar radu un draugu bērniem.”
VANAGKALNA FESTIVĀLS
Vanagkalna lielais ziemas notikums ir slēpošanas festivāls, kurš pulcē ļaudis no visas Latvijas. Šā gada martā notika daudzpadsmitais slēpošanas festivāls. Festivāls nav sacensības. Protams, var sacensties - kā vecās mātes mēdz teikt - brīvi ir viss, kas nav aizliegts. Bet Vanagkalna slēpošanas festivāls ir stāsts par ziemas svinēšanu. Izvēlies sev spējamo distanci un veic to. Ātrāk, lēnāk, džinsa biksēs vai profesionālā slēpošanas tērpā, dinozaura maskā vai kā arābu sultāns, vai tautas tērpa brunčos, vai supervaroņa tērpā - tā ir tava brīva prieka izpausme. Kad distance veikta, tad tradicionāli sētā ir vasaras pļavu tēja, vietējo tik ļoti iemīļotā Ķelmēnu maize un sildoša zupa.
Apbalvošana ir atsevišķs pasākums pasākumā. Ja parasti sacensībās tiek izziņoti vecuma grupu top 3 līderi, tad Vanagkalnā, tā arī notiek, un vēl vairāk notiek. Bērni tiek vērtēti ik pa diviem gadiem, lai vairāk prieka, vairāk mazo sportistu tiek redzēti un uzteikti. Lielajiem, savukārt, citi prieki. Uzvarētāji balvas izvēlas. Ir iespējas gribēt vai negribēt kādu balvu. “Zini, ko gribi” ir bieži dzirdēts padoms no Raimonda. Kad balvas izvēlētas, sadalītas pēc rezultātiem, tad, parasti, viss balvu fonds nav iztērēts, un sākas pieteikšanās pie balvām.
“Festivāla dalībnieks var celties status un teikt, kāpēc viņam šķiet, ka šī balva viņam pienākas. Var būt tā, ka zāle gavilē un balva tiek dota, un var arī tā nebūt, ja zāle domā, ka arguments ir vājš un motīvs ir alkatība. Te Raimonda Dombrovska doma par “zini, ko gribi” paturpinās ar - zini, ko gribi, un māki to cieņpilni iegūt.”
Argumenti lielākoties ir skaisti un balvu vērti. Kāds pēc daudzdesmit gadiem atsācis slēpot un nav padevies distancē tad, kad bijis grūti. Cits ilgi nav varējis slēpot veselības ligu dēļ un nu ir uz pekām, un cieņpilni veicis visu trasi. Vēl kāds vispār nav domājis, ka sports un slēpes ir viņam, bet draugu pierunāts ir te, izbaudījis un mājās nebrauks šovakar, bet rītvakar, jo rītdien arī slēpos. Iespēju un pamatojumu palepoties ar sevi un iedrošināt citus baudīt ziemu ir daudz.
Pēc apbalvošanas, kura pēdējos daudzus gadus notiek Jaunpiebalgas kultūras centrā, notiek kādas Raimonda vadītas ekspedīcijas filmas skatīšanās. Ir skatīta “A to B Rollerski” jeb “Neiespējamais ir iespējams”, filma par Raimonda piedzīvojumiem šķērsojot Ziemeļameriku no Kanādas līdz Meksikai, ar rollerslēpēm 90 dienās veicot 6759 km, arī “Stuck in Stikine” jeb “Stikine ledus slazdā”, kurā ir dokumentēta piebaldzēnu un Raimonda draugu ekspedīcija pa Ziemeļamerikas ātrāko upi Stikini. Šogad festivālā lūkojām svaigāko ekspedīciju filmu “Escalante” jeb “Eskalante”, kurā Raimonds ar piebaldzēniem un draugiem laižas pa Eskalantes upi, kura ir lēna un prasa pacietību, iekšēju mieru.
Citgad festivālā mēdz būt balle ar grupu. Piedzīvoti arī “Pienvedēja piedzīvojumi” pēc garās ziemas prieku dienas. Fantastika! Stīvas programmas Vanagkalna festivālā nav un, manuprāt, labi, ka tā, jo ir jābūt vietai, kurā būt vērojošam, ļauties notikumam, ko par dzīvi sauc.
Vanagkalna slēpošanas festivāls ir ziemas kulminācija. Pēc tā šķiet, ka pavasaris var nākt. Tāpēc festivāls tradicionāli notiek februārī, marta sākumā. Jā, ir risks, ka sniega nebūs, kā arī ir bijis. Ir bijis festivāls, kurā skrien pa vāji sasalušo zemi, jo ziema nav īsti bijusi. Un prieka tai reizē nebija ne mazliet mazāk kā citos festivālos, jo bieza vai plāna ziema - tā tikpat tiek svinēta.
ZIEMAS KŪRORTS PIEBALGĀ. ZELTA KROGA JĀNIS.
Pēdējos piecus gadus Piebalga ir pārvērtusies par ziemas kūrortu. Tas nav pārspīlēti. Nekur Latvijā blakus nav divu distanču slēpošanas trašu ar kopgarumu vismaz 60 km. Zelta kroga slēpošanas trases nodrošina ap 40 km garu ziemas skaistumu.
“Kopš 2020./21. gada sezonas Vanagkalnam otrpus šosejai ir Zelta kroga slēpošanas trases, kuru saimnieks ir Jānis Melbārdis. Abi sniega vīri - Raimonds un Jānis - ir savienojuši savas trases un palīdz viens otram, ja gadās ligas, lai ziemas prieki dubultojas.”
Trases saimnieks Jānis Melbārdis slēpo kopš bērna kājas, tāpēc savas trases izveidošana bija tikai laika, vietas un resursu jautājums. Par to, ka Jāņa trases ir Piebalgā, jāpateicas sakritībām, jo Jānis nav ne dzimis, ne audzis piebaldzēns. Kā Raimonds Dombrovskis, tā arī Jānis Melbārdis ir ticējis, ka te būs ziema. Un ir. Ja Latvijā kaut kur ir sniegs, tad tas ir Piebalgā.
Zelta kroga trasēs aktīva darbība norit visu gadu. Kamēr nav sniega, tiek veidotas caurtekas, tilti pār grāvjiem un citi mazie, bet ļoti svarīgie trases sagatavošanas darbi, kuri ļauj pirmo sniegu rullēt klāt zemei un, sagaidot otro, trešo baltā dārguma birumu, to pierullējot, jau slēpot pa gludām, maksimāli akurāti koptām trasēm.
“Zelta kroga Jānis ir perfekcionists un pievērš uzmanību smalkumiem, ar izteiktu atbildības sajūtu pret darāmo darbu, saviem klientiem un ciemu, kurā ir apmeties uz dzīvošanu, uz palikšanu. To labi var redzēt viņa veikumā un devumā - Zelta kroga slēpošanas trasēs. Regulāri tiek ziņots par trases stāvokli. Saimnieks nepūš pīli, ka trases ir lieliskas, kad tā nav.”
Laika apstākļu un neparedzētu notikumu dēļ, kurus nav iespējams kontrolēt pat dulli možam saimniekam, trases var būt dažādā stāvoklī. Ziņas ir tādas, kuras, dzirdētas, ļauj pieņemt pareizos lēmumus - kad braukt ar visvecāko vai ātro slēpi, būt akurātiem, jo šur tur vēl kurmis rokas ārā uz trases, jo zeme vēl silta, bijis vējš un no kokiem atlūzušie zari meža posmos var būt uz trases, vai arī trases ir tik lieliskas, ka nedrīkst nebaudīt to balto, tīro dāvanu, ko sniedz ziema ikvienam, kurš papūlas to ņemt.
24./25. gada ziema nelutināja ar sniegu. Priekuļos, Madonā, Rīgā un citās vietās, kur saimnieko pašvaldība un apgrozās vairāk ļaužu, darbojās mākslīgā sniega veidotas distanču slēpošanas trases. Tas bija prieks, ka kaut kur vispār ir trases, bet Zelta kroga Jānis ar savu neatlaidību, katru nobirušo sniega pārslu pierullēdams, spēja uzturēt dabiskā sniega trasi praktiski visu sezonu. Trases garums, saprotams, nebija daudzdesmit kilometri, bet visu ziemas sezonu ērti slēpojami bija apmēram 11 km. Dažas dienas izdevās noturēt pierullēto Zelta kroga trašu lepnumu - Jānēnu/Brektu apli, kurš vijās dziļi iekšā Piebalgas paugurainē.
Zelta kroga slēpošanas trases ir sportistu trases. Piemērotas tiem, kuri grib izskrieties, sakāpt augstu un sakrāt kilometrus. Tas sākumā mūsu ģimeni atturēja no došanās uz Zelta kroga trasēm, jo mazi bērni mēdz pasēdēt un nesteigties celties, ja ir bijis misēklis. Pati savā ātrākajā amatiera slēpotāja ātrumā esmu uz pusi lēnāka par sportistu iesildīšanās ātrumu. Šķita, ka vairāk maisīšanās pa ceļam vien būs. Daļēja taisnība ir, jo trasēs mīņāties un gulēt nevajadzētu, sevišķi trašu vidū, un tas ir visās slēpošanas trasēs ievērojams likums.
“Zelta kroga trases lielākoties ir pārskatāmas un pietiekami plati veidotas, lai,ievērojot elementāru pieklājību, trasē līdzbaudīt ziemu varētu bērns, pieaudzis amatieris un profesionāls slēpotājs, kurš trasi izmanto treniņa nolūkā.”
Zelta krogā viss sākās stāvlaukumā. Neviens nav jāsagaida, ne pie viena nav jāpiesakās. Ja ir savs inventārs, tad atliek tikai kāpt slēpēs un doties ziemas priekos. Ja savu slēpju nav, tad gan ir jāsazvana noma un jātiekas ar nomas cilvēku jeb Zelta kroga Jāni pašu.
Trasēs ir skaidras norādes, cik kilometri gaidāmi, ja dosies noteiktā virzienā. Ja ilgāk pastāv stāvlaukumā un pavēro apkārtni, tad stāvlaukuma pusē esošajā trasē novērojams, ka tur slēpotāji te paceļas, te nolaižas, te paceļas, te nolaižas. Gluži kā jūras viļņi. Tās ir “Zeltiņu cilpas”. Augšā, lejā un atkal, un tā joprojām. Izaicinājums un bauda, ja spēks ir kaulos un muskuļos spējas viļņoties pa Vidzemes pauguraini.
Otrpus stāvlaukumam var novērot, ka tas, kurš aizslēpojis, ilgi vairs nav redzams, jo viņā pusē ceļam ir pasaku meža trase, kurai galā Jānēnu/Brektu aplis un Jānēnu/Brektu apļa vidū šogad, pirmo gadu, bija šaurāka trase uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīciju “Vēveri”.
“Unikāla iespēja slēpot cauri muzeja pārziņā esošām 6 Vēveru sētām, kuras jau no 18. gadsimta ir atrodamas kartēs. “Vēveru” lepnums ir atjaunotās dzirnavas, Zelta kroga slēpošanas trašu lepnums - izveidot maršrutu, trasi, kas dod iespēju aizslēpot līdz dzirnavām. Trase ir dziļi iekšzemē, tāpēc pārņem sajūta, ka neviena cita pauguros nav. Tikai tu pats ar sevi.”
Tādā brīdī, kad esi bijis uz slēpēm ilgi un neredzējis nevienu mašīnu, sētu, cilvēku, tajā brīdī rodas jaunatklājēja sajūta - te var nonākt tikai neatlaidīgais slēpotājs un zemnieks, kurš vasarā pļauj pļavu. Cik daudz brīnumainu ainavu netiek redzēts un piedzīvots dēļ tā, ka tās ir nost no lielajiem ceļiem. Man šķiet, ka Zelta kroga saimnieks, darot savu darbu un veidojot trases, ir daudz domājis par to, lai slēpotāji ne tikai aizslēpotu tālus kilometrus
Otrā pusē šosejai, savukārt, ir “Ķepu cilpas”, kurās var doties slēpot ar četrkājainiem draugiem.
ZELTA KLASIKA 50
Zelta kroga lielais ziemas notikums ir klasiskā soļa slēpošanas maratons “Zelta klasika 50”. Tajā nav tikai 50 km distance, kā varētu šķist no nosaukuma. Ir arī 25 km, 11 km un 3 km, lai notikums būtu piedzīvojams gan lieliem un stipriem, gan maziem un stipriem slēpotājiem.
Šīs sacensības ir patiešām sacensības. Ļaudis atbraucot, sāk iesildīšanos, staipās, sildās, vasko slēpes, pārbauda nūjas un zābakus, pārskata kabatas, vai tajās ir enerģija, lai spētu izvēlēto distanci veikt, cik nu labi vien var. Pirms starta liekas pļāpas laukumā nav, sportisti ir koncentrējušies uz būtiskāko - aizvadīt godam vienas no retajām, iespējams, jau vienīgajām, sacensībām Latvijā, kuras norit tikai klasiskajā slēpošanas solī.
Sacensības ir ātras, un pirmie 50 km distances sportisti sētā ir jau pēc 2 stundām. Pūsdami, elsdami, ieslēpojotfinišā, tie lepni uzelpo, pārģērbj sausu kārtu un nāk centrā apspriesties ar kolēģiem, kā viņi jutušies un kā patikusi trase.Pļāpas sākas, kad darbs ir padarīts. Paralēli sarunām ir silta zupa un salda tēja.
“Neatlaidīgo slēpotāju, sportistu svētki ir spēt cieņpilni pret sevi, trasi, laika apstākļiem veikt distanci pilnā apjomā. Pēc sportisko smalkumu apspriešanas un čalošanas par ziemā pieredzēto seko apbalvošana. Ar draudzīgu apbrīnu tiek klausīti rezultāti. Šie ļaudis ir sīksti un pieticīgi. Atbrauc, izslēpo, uzpilda vēderus un dodas atpakaļ uz savu mājas vietu, kura var būt arī Lietuvā vai Igaunijā, iespējams, arī tālāk.”
Kā slēpotāji, tā arī organizatori ir sīksti, un nākamajā dienā trases atkal ir gludas un apkoptas tā, ka ne ziņas, ne miņas, ka iepriekšējā dienā pāri pakalniem slēpojuši vismaz simtiņš labu ļaužu. No pirmā līdz pēdējam sniegam ir iespēja svinēt ziemu, būt kustībā un aizkļūt tur, kur ikdienā, netīšām nenonāksi.
KUSTĒTIES UN IZZINĀT JAUNUS METRUS
Mūsu ģimenē ir sportiskais gars, esam kustīgi, aktīvi, bet neesam ne tuvu tajā slodzē, kādā ir profesionāli sportisti. Mēs baudām, to, kas mums ir pieejams. Novērtējam to, ko dara vietējie, uzņēmīgie ļaudis. Izrādās, ka bez vieglatlētikas ir vēl kāds sporta veids, kas liek vienmērīgi darboties visam ķermenim – distanču slēpošana, un nu tas ir pazīstams mūsu ģimenei. Šis sporta veids rūda raksturu. Ja esi sācis savu, teiksim, 8 km distanci, tev nav kur sprukt - spēki jāsadala, prāts jāatslābina un jādodas ziemā iekšā - nav ceļa uz kura uzlēkt un distanci beigt, jātiek atpakaļ sākumā, tātad - uz priekšu.
Šī ziema bija ļoti gara un salta. Saltums gan biedēja, jo reizēm bija jādomā ļoti akurāti par tādām nebūšanām kā sejas un pirkstu apsaldēšanu, kura, kopš pēdējo gadu mierīgajām ziemām, šķiet piedzīvojama tikai tālu ziemeļos. Akurātāk jāapdomā, no cik kārtām sastāvēs apģērbu sīpols.
“Saltums pārradīja visu sudrabā un dimantos. Cik skaisti sniegs šoziem vizuļoja!Vakara slēpojumi ar lukturīti pārvērtās par maģisku notikumu - viss mirdz, put viegls sniegs, kurš viz kā sijāts dimantu pūderis, sniega sega viscaur spīguļo. Aukstā pasaka.Slēpojot domas aizklīda līdz Raiņa dzejolim “Zelta sietiņš”. Tikai viena nianse - ne tikai vasaras rītu, bet ik katru dienu Laimiņa staigā un sijā pār laukiem dimanta mirdzumu, vajag tikai atvērt acis, doties ārpus telpas un gribēt brīnumu redzēt.”
Pateicoties garajai ziemai, Vanagkalna un Zelta kroga trašu vīriem, tika slēpots ļoti daudz. Galva daudz domāja radošas domas, acis redzēja skaistus skatus, bet viena nejauša ainava iezīmējās šai ziemā spilgtāk par citām. Pļavās aiz Jāņu skolas, netālu no Vanagkalna un Zelta kroga trašu satikšanās vietas, aug kupls vītols. Pavirši skatoties, tā kuplums liek domāt, ka tas var būt pat ozols. Vītols aug pļavā, vienpatis, viņš nav ar mazajām atvasēm pie sāniem vai audzis ar citiem kokiem kopus. Daudzas ziemas slēpojām viņam garām, to neievērojuši, bet šoziem viņš iekrita acīs. Vairākas dienas pēc kārtas sanāca slēpot vienu un to pašu maršrutu, jo dažādi draugi ciemojās pirms Ziemassvētkiem, uz pirmajiem sniegiem slēpot. Katru reizi apstājos pie šķietami jau sava vītola un klusumā novēroju, kāds fons, ietvars viņam ir šodien. Un šī dažu dienu pētīšana kļuva par ieradumu, ziņkāri.
“Modos no rīta ar lielu interesi, domādama, nez kā šobrīd izskatās nolūkotā, iemīļotā ainava ar vienpati vītolu? Tādu uzdevumu - redzēt to, cik bieži vien varu - uzdevu sev. Uzdevums nāca netīšām, neplānots. Nebija pierakstu, atskaišu, kuras mūsdienās šķiet neizbēgamas, nebija nekādu noteikumu, tikai liela interese - diezi kā šobrīd viņam tur pļavā ir?”
Mīļums pret dzīves vietu, man šķiet, nerodas, vienā dienā vai pēc kāda stāsta par personību, kura mitusi tavā ciemā. Tas rodas, izzinot ciemu pa metram, kilometram, redzot atveramies arvien vairāk durvis un satiekot arvien vairāk vienkāršu cilvēku, kuri arī izzina sava ciema metrus.
