Lepojieties darbībā
- Elvita Ruka
- 18. marts
- Lasīts 11 min
Updated: pirms 1 dienas
Oskars un Anna Rozenblati apzināti izvēlējušies dzīvot laukos, lai viņu trīs bērniem būtu īsta bērnība. Viņi ir mākslinieki sirdī un brīvi garā, tāpēc ar prieku jau 12 gadus saimnieko viņiem uzticētā Piebalgas viensētā – “Mazķūģos” pie Paupiem. Ģimenei tuva gan amatniecība, gan muzicēšana, tāpēc visi pieci ir sastopami tajos pasākumos, kas notiek pa īstam – ar kaltiem, adatām, ģitāru, zāģi, citiem mūzikas un darba instrumentiem.
Oskars Piebalgā dzīvo kopš desmit gadu vecuma, Anna ieprecējusies no Kurzemes, tāpēc “senču kults” nav viņu jājamzirdziņš. Gluži pretēji – abi uzskata, ka svarīgākais ir tas, kas tu esi un ko dari šodien, bet piebaldzēnu galvenais trūkums ir pārmērīgā lepnība un šķirošana savējos un svešos.
LAI NEKLIEDZ SMILŠU KASTĒ
Oskars ar Annu ārēji ir klusi smaidīgs pāris, kam saderība ir kā uz pieres rakstīta, ne tikai gredzenos iekalta. Viņi visur ienesīs pozitīvu “draivu”, jo necenšas dominēt. Viņi ir tik ļoti paši, ka nav nevienam nedz jāizdabā, nedz sevi kā īpaši jāapliecina. Viņu ģimenes skaļā, kustīgā un lustīgā daļa ir bērni – Jurģis (11), Rota (8) un Austra (5), kas vecākus uzrunā vārdos, nevis godā par “mammu” un “tēti”. Visi kopā viņi gan muzicē, kas nāk no Annas un viņas dziesminieces statusa, gan darina rotas, kas ir Oskara profesija. Visi ir jauni, pasaulei atvērti, mūsdienīgi domājoši – tad kāpēc viņi ir šeit? Vietā, kur nejauši nenokļūst?
Oskars Jaunpiebalgas pusē nonācis, kad vecvecāki un vecāki pārcēlās uz Piebalgu 2003.gadā, bet tālāk jau seko jauna cilvēka brīva izvēle veidot savu dzīvi. Tajā, protams, ir meklējumu periods. Tāds abus saveda kopā, tāds lika kā ģimenei atgriezties laukos.
“Jurģis piedzima uz Jēcu ceļa, ātrās palīdzības mašīnā. Nepaspējām līdz slimnīcai,” atceras Anna, kas ir braša stāstītāja ar trāpīgu valodu.
Vispirms pusgadu nodzīvojām laukos. No vienas puses – viss labi, bet tad manā 23 gadus vecajā galvā notika klikšķis. Abiem tāds bija. Tuvējās mājās un tālāk pa perimetru – tikai pensionāri. Mēs divi vien ar zīdaini. Nobijāmies no jauno vecāku izolētības. Alkām saskarsmes ar citiem sava vecuma cilvēkiem un uz gadu izskrējām loku - caur Jelgavu, caur Rīgas centru.
Līdz gadam un 8 mēnešiem Jurģis auga pie Ziedonīša. Zinājām, ka gribam vēl bērnus, vismaz vienu, bija jādomā uz priekšu. Rīgas perspektīva nebija diez cik cerīga. Gara acīm skatīju, kā Oskars iet uz darbu, lai nomaksātu īri un rēķinus, kā bērni pazūd skolā, kā es sāku strādāt jebko, lai palīdzētu nomaksāt tēriņus, kas tikai aug un aug... Stabila bilde uz 20 gadiem. Ekseļa tabula galvā teica – ne vienam, ne otram tā perspektīva nezīmējas kā laimīga. Eksistence, kas nav mūsu ceļš – būs grūti man pa pilsētu ganīties un uz bruģa censties izaudzināt normālu cilvēkbērnu. Bija divi grūdieni, kas lika lēmumu pieņemt ātri. Mazas epizodes, bet ļoti spilgtas.
Jurģim bija gads un 7 mēneši, kad aizbraucām ciemos uz laukiem. Lieku puiku zālē, bet šim kājas līdz ausīm – nepatīk slapja zālīte! Man šoks – vai tiešām mans dēls ir tik tizls? Baidās no zaļas pļaviņas? Otrs signāls bija Ziedoņdārza smilšu kastes. Tur bija trīs, katra vienu kvadrātmetru liela, un mans bērns, kurš grib kaut ko savu, risina to vienkārši – iesēžas vienā un skaļi kliedz. Viņš ir atklājis, ka tad citi bērni nobīstas un aiziet prom. Un tad viņam ir vesela smilšu kaste!
Sapratām - negribam, lai mūsu bērns aug tā – ar baurošanu paplašinot dzīves telpu. Atgriezāmies “Mazķūģos”. Piedzima Rota, tad Austra, pamazām vēl pa kādam bērnam tuvumā. Esam te un šķiet, ka uz palikšanu.
Anna un Oskars atzīst, ka apzināti ir dzīvi pakļāvuši bērniem. Viņi grib, lai ir un paliek jauni vecāki, arī bērniem paaugoties - lai var kopā darīt lietas. Anna īpaši lepojas, ka Jurģim ir ļoti ašas kājas, bet viņa tik un tā var savu puiku noķert un neaizelsties! Ar mīlestību un līdzi dzīvošanas prieku, kāds pašai bijis liegts.
“Nē, man nav labie paraugi, gluži pretēji. Zinu, kā ir, kad pieaugušais nav pieaudzis. Tikai pasē, ne atbildībā. Uzaugu Liepājas Karostā, vairāk uz ielas kā ģimenē. Sekoja gan bērnu nams, gan audžuvecāki, gan viss, ko deviņdesmito gadu bērnībā varēja sadarīt – tas bija nu “drausmīgi interesanti”, ar uzsvaru uz pirmo vārdu. Lai gan - dzīves pieredzei tas noteikti bija svētīgāk, nekā šodien telefonos nosēdētais laiks... Tāpēc gribu, lai maniem bērniem blakus ir pieaudzis pieaugušais, kas novada viņu bērnību. Varbūt es cenšos izdzīvot to, kā man nebija. Saprast, kā ir, kad ir forša, pilna ģimene.”
BEZ PAGĀTNES PLAKĀTIEM
Lai arī Annai un Oskaram šeit izveidojies savējo cilvēku loks, lai arī abi ir iesaistīti atsevišķu specializētu pasākumu norisē, lai arī ar savu darbošanos viņi veido reālo mūsdienu Piebalgu, viedoklis par tās izcilo vēsturi, īpašo garu un unikalitāti jaunajiem cilvēkiem šķiet pārspīlēts un nedaudz smieklīgs.
“Esmu no Liepājas. Man var šķinķot Piebalgu, cik grib, esmu un palikšu kurzemniece. Man nav pretestības, bet... Nu, rādiet!
Var stāstīt atsperdamies par Piebalgas dižo garu, bet kur tas ir? Parādiet! Ko dzird, tas ir pliekans un skaļš. To īsto jau nerāda, un tas ir skumji. Vairāk rādītu, būtu foršāk. Uz āru aiziet plakāts no seniem laikiem. Skaļš troksnis, kuram nav seguma mūsdienās. Lūdzu rādiet! Sētu, tikumus, amatus, tradīcijas... Vai ir durvis, ko attaisīt? Mūs neinteresē slavena vēsture, bet aktīvs dzīvesveids šobrīd.
Paradokss, ka tie, kas aicina, ver durvis un ceļ Piebalgas vārdu, ir ienācēji. Piemēram, “Zelta krogs” un “Vanagkalns” ar savām slēpošanas trasēm, veloceliņiem, pārgājieniem, laivu braucieniem... Tie ir cilvēki, kas dara paši, nevis lepojas ar senču paveikto.”
Atgādinu viedokli, ka šai vietai ir īpaši skaista daba, radošais potenciāls, ka no šejienes nākuši tik daudz rakstnieki, mākslinieki, bet abi smiedamies mani pārtrauc un oponē.
Kāds tur īpašs radošums – tikpat kā citur! Mūsu ģimenē, savā lokā, mēs paši radām kultūru, ko patērēt, paši sevi piepildām. Bērniem ir mūzikas un mākslas skola. Kā vecāks uzskatu – tā ir visas Jaunpiebalgas dvēsele! Cik tur ir bērnu, tik arī šeit būs kultūras. Viss!
Reti saskanīgs kolektīvs, prieks, ka arī Oskars tur strādā. Kā pieaugušajiem – jau grūtāk apmierināt vajadzības pēc tradicionālās kultūras. Nāku no sava gala – Rucavas un Nīcas, kur visa kā bija gana. Mājas kultūru šeit radām paši. Folklora ir svarīga! Tā ir daļa no dzīves – kā var nebūt? Vismaz Kurzemē tā izjutu. Te tās ir maz! Caur kultūras namu centāmies radīt folkloras kopu. Gribējām tādu, kur bērni un pieaugušie būtu kopā. Pusgadu aktīvi aicinājām, mēģinājām pārliecināt, līdz atmetām ar roku – atsaucība bija apaļa nulle. Tas bija kā beigtu zirgu reanimēt. Atradām savus domu biedrus Auļukalnā, etno mūziķi Miku Čavartu ar sievu un bērniem. Ar viņiem regulāri tiekamies, muzicējam un baudām. Tad nav svarīgi – ir vai nav Piebalga. Galvenais ir līdzīgi domāt un gribēt.”
Oskars atceras, ka bērnībā kopā ar vecākiem darbojies folkloras grupā “Pērlis”, bet tā bijusi Druvienā. Braukuši turp, jo Piebalga savu folkloru nav piedāvājusi. Viņam šis laiks ļoti paticis, īpaši Jāņi, kad kopa jestri apdziedājusi laukus, dārzus un to kopējus. Tagad, kad pašu ģimene jau gana stipra un muzikāla, Rozenblati to dara atkal – bez aicinājuma.
“Kaimiņus aplīgojam pa īstam. Ierodamies negaidīti, bet vairāk pie savējiem, kas jau kļuvuši par tuviem draugiem. Arī ķekatās tā var iet – no Mārtiņiem līdz pavasarim. Vienkārši ņemam un ejam, jo tā ir mūsu izvēle un gribēšana. Tā kā strādāju mākslas skolā, mani šeit pazīst diezgan daudz cilvēku. Citādi viensētā var dzīvot pašpietiekami un noslēgti, tā, ka pat nepamana.”
Bet, kad pamana, kas notiek tad? Vai ir viegli iekļauties vietējā sabiedrībā? Oskars atzīst - kad ar vecākiem pārcēlušies uz dzīvi Jaunpiebalgā, visi vēl ilgi nav jutušies kā savējie. Arī kad atnākuši ar Annu šeit dzīvot kā ģimene, jutuši, ka par savējiem vēl netiek “pieskaitīti”. Īpaši strikts viedoklis par to ir Annai.
PIEBALDZĒNS UN LEPNS PAR TO
“Manuprāt, piebaldzēni pārlieku ir aizrāvušies ar vārdiem “pieņemt” un “nepieņemt”. Šķiro cilvēkus “savējos” un “ienācējos”, un tas ir viņu trūkums. Vislielākais! Apsēsti ar šo šķirošanu, kas manā uztverē ir destruktīva. Kas tad ir tie “pieņēmēji”? Abstraktie “viņi”? Lai viņiem veiksme! Mani tas neinteresē. Es dzīvoju te un tagad, meklēju sev līdzīgi domājošos. Tālāk vai tuvāk.
Atceros, kā mūs viens pēc otra sveicināja “savējie”: “Sveiki! Esmu piebaldzēns un lepns par to!” Teatrāli un skumji, jo tas nav uz skatuves, bet veikalā, pagalmā, uz ielas, kur neviens nestaigā tautas tērpā, bet jūtas kā “viņš” – tas kurš var šķirot. Bet lepnums jau nav vārdos, bet darbos! Rādi – ar ko lepojies? Ko esi izdarījis? Tāda pašpasludināta, sakāpināta lepnība bez seguma. Manā galā viss ciems nosmietos par tādu izrādīšanos. Nedariet tā! Neslavējiet sevi paši! Rucavā vai Nīcā to tikai ciema antiņš varētu atļauties...
Rucava ir slavena ar savu balto sviestu. Rīgā stendus gāž apkārt, kad viņi atbrauc. Visi grib zināt - kā jūs to taisāt? Tak vienkārši piena tik daudz nebija, krējums mazāk un sūkalas nāk klāt, bet visiem interesanti! Un tie citi tad slavē to balto sviestu. Un tautastērpus! Brauc, skatās, interesējas. Rucavnieki nekladzina, cik lepni ir, bet dara tā, lai par viņiem interesējas, lai viņus slavē. Var jau sēdēt savā viensētā, skatīties spogulī un priecāties par savu atspulgu, bet vai tas ir dzīvotspējīgi?”
Oskars nav tik šerps, atzīst, ka skolā Piebalgu slavē, kopīgi ar bērniem iepazīstot novada māksliniekus. Par godu gleznotāja Kārļa Miesnieka jubilejai skolas audzēkņi un skolotāji radījuši kopīgu darbu, šogad tādu veido Emīlam Dārziņam. Protams, apmeklē muzejus, lasa Skalbes pasakas un zina “Mērnieku laiku” galvenos tēlus.
“Jā, Piebalga ir skaista - tāpat kā citas vietas! Svarīgs ir unikālais cilvēku kopums un kā viņi šodien nes to uz āru,” Annu nepārliecina nedz Gaujas daiļie līkumi, nedz Ineša, Alauksta un citu ezeru ainavas.
“Jā, ir te pauguri, bet tie jau ir visā Vidzemes augstienē! Ir reljefs, dūksnāji, nav lielās lauksaimniecības, tāpēc arī mākslinieki saradās – ko citu darīt? Neglorificēju Piebalgu. Tā ir skaista vieta Zemes virsū, bet liepājnieki leposies ar jūru, zemgalieši ar savām mākoņu gubām, latgalieši ar ezeriem un baznīcām. Tādu mežu kā Kurzemē, arī šeit nav. Ja nebūtu Lielmeža, vieni vienīgi krūmi un brikšņas! Katrai vietai ir savs lepnums. Fatālisms un fanātisms nav nekas skaists. Manā Piebalgā visvērtīgākais ir cilvēki, kas te ir atrasti par savējiem. Un tie man patīk!”
Jā, kopiena ir vajadzīga, bet tā neradīsies mākslīgi un katram būtu jābūt ar savu pienesumu. Ko šodienas kopienas labsajūtai ir gatavi dot Anna un Oskars?
“Esmu dziesminiece, Austras Pumpures audzēkne. Līdz 22 gadiem mana dzīve pagāja ar ģitāru, ļoti intensīvs laiks - pēkšņi attopoties, ka esi Dimiteru mājā Skujenē vai uz skatuves blakus ar Ievu Akurāteri... Tā dziesminieku būšana ir aizraujoša. Mums pašiem noteikti. Vai esmu kāds pienesums šeit, Piebalgā, – nezinu. Es daru, neslēpju, muzicēju pēc aicinājuma, rīkoju dziesmu vakarus draugiem, bet vai es varētu izdabāt publikai un dziedāt “Raimonda Paula vecās dziesmas, Raimonda Paula jaunās dziesmas”? Nē.
Man patīk teksts, kas ir dziļāks, kas ir ar saturu un nav skaļi kliedzams no rampas. Tās ir dziesmas šaurās istabiņās un tuvu cilvēku pulciņam. Vai es varētu izveidot kādu dziesminieku saietu? Nezinu. Šobrīd manu kapacitāti aizņem šie 3 burvīgie cilvēki, kas aug manā mājā. Lai viņi spēlē dažādus instrumentus, lai atrod sevi, lai mums ir forša mājas muzicēšana!
Šis folkloras uzsaukums, kas rezultējās ar pilnīgu ignoranci, mani atvēsināja. Neesmu gatava ieguldīties tur, kur nav atsaucības, svešos cilvēkos, kas varbūt atnāks ar gariem zobiem ko darīt... Nē, neizšķīdināšu sevi tiem, kam pietiek pašiem ar savu lepnumu... Muzicēt tāpat sanāk – mājās, “Vēveros”, “Auļukanā”... Kur mani vajag šādu, nepārtaisītu. Otrs mans pienesums kopienai ir velosipēds. Braukāju un braukšu, pētu ceļus un pētīšu, aģitēšu un aicināšu pievienoties velo aktivitātēm arī turpmāk. Pēc pārliecības varētu strādāt par sporta skolotāju, bet mana oficiālā izglītība ir mūzikas menedžments. Mums bērniem nav pat vieglatlētikas pulciņa. Kas traucē? Visdemokrātiskākais sporta veids - dariet!”
“Ko es dodu? Esmu rotkalis, mācu šīs prasmes jaunajai paaudzei, arī pieaugušajiem – to arī dodu! Kamēr mani bērni aug - turpināšu. Jā, jūtu savu komūnu. Esam atraduši domubiedrus. Kas pietrūkst? Cilvēkam kā sociālai būtnei vajag otru cilvēku. Sirsnību, vienkāršību, nevis, ka kāds nāks un mācīs, kā tev dzīvot.”
O, jā, arī tas piebaldzēniem padodas – ieraugot kādu veikumu, uzreiz paziņot, ka “pie mums tā nedara”, vajadzēja tā un šitā...
“Labi, ka es māku savilkt skarbo kurzemnieces seju – mani neviens nemāca, kā bērnus audzināt, kā uzvesties, kā būtu pareizi jāsaimnieko... Arī manu melno humoru un sarkastiskos jokus cilvēki beidzot ir pieņēmuši. Kas man pietrūkst? Pietrūkst tieši “darīt”. Reāli, fiziski darīt. Uzņemties ko jaunu. Nākt ar iniciatīvu. Piebaldzēnam ir bail, ka neizdosies. Ko teiks? Kā skatīsies? Bet neizdošanās ir riktīgi laba lieta. No tās var mācīties. Grozies, grozies, kamēr izgrozīsies.
Nevar vairs izbraukt uz vectēvu slavas. To vajadzētu pagriezt citādi. Kā motivāciju darīt savas lietas, jaunas! Ar visiem vectēviem pūrā es taču nevaru kā gaļas gabals vien pa zemi staigāt! Jākustas, lai viņiem nav kauns. Kas bija, izbija. Basta! Nav te tās aitas visiem vai stelles pie katra loga... Tad dari to, ko māki!”
BEZ JAUNĀ DZĪVO TĀDS PATUKŠS
“Ir vajadzīga reāla kustība. Katrs var nosēdēt savā sētā, paies dienas, nedēļas, darba pilnas rokas... Bet ejiet viens pie otra! Jā, talkas satuvina. Atbalstiet viens otru! Ejiet ciemos! Slēpojiet! Brauciet ar riteņiem! Atbalstiet tos, kuri dara! Ieva ar Juri taisa zvangas, organizē bērniem pārgājienus, piedāvā pieskatīt bērnus. Izmantojiet! Laivojiet, ja kāds piedāvā! Pērciet pienu no reālām govīm. Man pirkt pienu veikalā ir zem mūsu ģimenes goda. Atrast, no kā pirkt, nemaz nebija viegls uzdevums. Negribu no lielfermas, bet dažām gotiņām, kas stāv mazā, normālā kūtiņā... Un olas tāpat. Atrodiet tos, kam ir šie produkti, pērciet no viņiem. Lepojieties ar to, kas ir tapis šeit. Rucavnieki sametās kopā un uztaisīja veikalu tikai savām precēm, lai lietuvieši pērk pie viņiem, nevis latiņā. Un pērk! Lūdzu, zemnieki, skatieties un mācieties. Tas ir tas lepnums! Kad atbrauc draugi, nav nemaz tik daudz vietu, kur viņus aizvest. Lepoties mākam, bet ko parādīsim? Kur pabarosim? Lepojieties darbībā! Beidziet sausām mutēm stāstīt par savu unikalitāti...
Draudzene, kas savas pāris atvaļinājuma dienas tērē šeit, atbrauc ar saviem mazajiem bērniem no Kurzemes. Ko es viņai rādīšu? Jā, ir Viņķu kalns un ainava, ir 12 stundas, ko mīties pa grantētiem ceļiem. Ir baznīca, kapi, muzeji, kad ir vaļā. Ir pašu saimnieku veidotās labās vietas – “Zelta krogs”, Vanagkalns”, “Miers un bērziņš”.
Taču viss nav sasniegts, ir, kur attīstīties, radīt jaunas, alternatīvas vietas, līdzdarbošanās piedāvājumu. Bet, ja esi lepns, tad tu neklausies – ko labu citi dara! Viss atduras pret šo sienu. Stāvu un gavilēju savā viensētā, ko neviens nedzird. Senču kults mūs neglābs. Vectēvi sen ir miruši. Tiekam tam pāri. Tu esi šodien! Ja greizā spogulī skaties tikai uz kaut kādiem X pagātnes notikumiem un pats neko nedari, tad šodien dzīvo tāds patukšs.”
Par komūnu un aktīvu darbošanos Rozenblatiem ir īpašs stāsts – tieši tā viņus saveda kopā. Ne Piebalgā, bet gan Rucavā, kur abi satikās kopienas rīkotā nometnē.
“Tur ir tradīciju māja “Zvanītāji”, kas ir nodota lietošanā kultūrtelpas biedrībai. Tur saimniekoja Sandra Aigare, kas kopš 2000.gada rīko nometnes (sākumā pat bezmaksas) dažādām nodarbēm - piebaldzēni, mācieties! Sākumā tās bija 8 nedēļas, šovasar viena, bet viss ir spēkā. No 9 gadiem es tur maisos - kas tik tur nenotiek! Katra nedēļa veltīta citai nodarbei – ģitārai, rotu kalšanai, knipelēšanai, bija mūzikas nometnes ar folkloras kopām un kas tik vēl ne. Un Oskars no lepnās Piebalgas brauc uz Rucavu, jo tur ir interesanti un ir ko darīt! Un lai satiktu Annu...”
Rozenblatu vērojumos ir vērts ieklausītie, jo viņi, atvērti, mobili un komunikabli, redz, kas notiek citviet Latvijā un ārpus tās. Kopā ar bērniem viņi piedalās latviskajās 3x3 nometnēs un citos pasākumos, kas pašus bagātina, nevis tērē laiku. Secinājums ir skaidrs – pašiniciatīva ir būtiskākais.
Katrs, kuru pašu kaut kas pa īstam interesē, pavelk līdzi apkārtējos. Citādi nav draiva un nav, uz ko ciemiņus aicināt. Tāpat ir pašiem jāatbalsta savējo labās iniciatīvas.
“Ja sausu muti nenodosim paši viens otram labo informāciju, ja nebūs pasākumi, kur miksējas paaudzes, ja neleposimies ar saviem jauniešiem, tad tā arī varēsim novecot – kaifā paši par sevi, jo jaunieši aizmuks. Paliksim lepnie piebaldzēni, kas nevienu nelaižam iekšā un apbrīno savu atspulgu”.
Lai tā nebūtu, Rozenblati sevi saista ar šo vietu. Oskaram ir zeme “Mazskrāģos”. Kad bērni paaugsies, ģimene tur veidos savu savu sētu. Tikmēr viņu māja ir “Mazķūģi” – brīnišķīga etnogrāfiski latviska sēta, kas estētiski skaisti piemērota mūsdienīgai dzīvošanai.
“Tālāko vēsturi esmu skatījusi baznīcas grāmatās, bet padomju laiku nu “šā tā” māja pārcieta. Saimnieki deviņdesmitajos gados izklīda pasaulē. 2000.gadu sākumā to nopirka Anna Reinolde un gadu nodzīvoja te ar četriem bērniem. Viņa mājai ir iedevusi fantastisku dvēseli! Uzsāka atjaunošanu, bet pārcēlās dzīvot uz Rīgu, pēcāk uz ASV. Tagad māja ir viņas meitas, horeogrāfes Alises Bokalderes īpašums. Viņa ar savu angļu vīru noteikti šeit kādreiz atgriezīsies. Ļoti ceru, ka viņa Piebalgā atradīs savu vietu arī profesionāli - kā dejotāja, horeogrāfe un kā kultūras cilvēks būs šeit vajadzīga. Jā, tā ir uzticēšanās, mūs šeit ielaist. Jau 12 gadi! Estētiskais skatījums uz dzīves vietu mums ir līdzīgs. Galvenais - turēt maksimāli tīru, nekādu silikonu un reģipšu. Kas iet bojā, līdzīgā manierē tiek atjaunots, bet neko fundamentālu nemainām. Tikmēr 9 ha zemes bioloģiski apsaimnieko kaimiņš Guntars Dolmanis – visu nogana govis, zirgi. Savstarpējā sadarbība mums ir laba, domājam līdzīgi.”
Jaunie vecāki uzsver, ka viņu dzīvesvietai ir fantastiska lokācija, jo blakus iet zaļais dzelzceļš. Bērni paši ar velosipēdiem brauc uz skolu un atpakaļ. Jurģis un Rota ar riteņiem izbraukājuši visus ceļus un ielas, visu zina – īsti “ciema bērni”.
“Austra ir piedzimusi šajā mājā. Esam pateicīgi mājai, ka tā palīdz izaudzināt mūsu bērnus. Uzturam, bet mūsu līdzekļi neaiziet grandiozās būvēs un izklaidēs. Tie aiziet mūzikas un mākslas skolai, pasaules redzēšanai. Tā ir mūsu izvēle, un ar to gan mēs lepojamies.”
Tā sarunu noslēdz Anna un Oskars Rozenblati, kas vairāk skatās nākotnē – ar līdzi domāšanu, darīšanu un savējo loku, kam tuvs roku darbs, dziesma un dabiski nepiespiesta kopā būšana.
