Saules Magonas
- Elvita Ruka
- 2025. g. 1. apr.
- Lasīts 12 min
Updated: 23. apr.
NO DUBĻIEM UZ SAULI
Kad jaunie saimnieki mākslīgajam intelektam pajautāja, ko tas zina par Zosēnu puses Sila Magonām, tad saņēma izsmeļošu vēstījumu, cik ilgi un radoši auglīgi te ir dzīvojis Rainis, kādus dzejoļus sarakstījis un ko tieši darījis ar Aspaziju. Nosmējušies, ka šo kļūdu ierāmēs goda vietā, bet turpmāk paļausies tikai uz sevi gan vēstures izzināšanā, gan lielajos darbos, Dāvis Smelters, Arta Citko un viņu mazais Hugo nu dzīvo divās matērijās: tālu dinamiskā pasaulē un Piebalgas laukos, kur uz stabiliem pamatiem veido savu miera ostu
Viņu stāsts apstiprina: šobrīd atgriešanās uz dzīvi laukos ir izvēles brīvība, ne nolemtība. Negatīvais stereotips «laukos paliek tikai neveiksminieki vai dzīves pabērni» vairs neiztur kritiku. Gluži otrādi. «Tagad ar lauku īpašumu tu drīzāk jūties kā oligarhs,» smej Dāvis, kuram viss kartībā gan ar humora izjūtu, gan ekonomisko stabilitāti. Viņš strādā, visā pasaulē organizējot datorspēļu jeb e-sporta pasākumus, tehniski rīko to čempionātus. Tā ir ietekmīga, strauji augoša biznesa niša – datorspēļu sacensības notiek pārpilnos stadionos un virzās uz savām olimpiskajām spēlēm. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kas ir ekonomiski neatkarīgi, paši nosaka savu darba laiku un ir priviliģēts dzīvot, kā grib – un tās nav pilsētas četras sienas. Muižai līdzīgā seno zemnieku māja nu ir viņu dzīves ass. «Gribējām, lai mūsu dēls aug svaigā gaisā un pašu veidotā vidē,» ir Dāvja un Artas stiprā pārliecība.
IZŠAUTĀ BULTA
Dāvis šajā pusē ir savējais. Audzis un skoloties sācis, dzīvojot Melbāržos, līdz viņa tante, ilggadēja skolas direktore, vecākus pārliecinājusi: dēliem jāpārceļas uz Cēsīm. Bērniem vajag labas skolas, ne tikai dzērājus apkārt. Tā Dāvis pieaudzis Cēsīs un uz dzimtajiem Gaujmaļiem pie vecvecākiem braucis vasarās. Izglītojies, studējis Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas fakultātē, izskrējies pa pasauli, ilgstoši dzīvojis Dānijā, līdz atgriezies Latvijā.
«Visa ģimene sanāca atpakaļ Gaujmaļos. Abi ar Artu tur nodzīvojām līdz 2023. gada janvārim. Iepriekš neviens tur neuzturējās pastāvīgi, brauca vasarās un brīvdienās. Sākām dzīvot, iekopt, remontēt, līdz pēkšņi māju vajadzēja visiem radiniekiem vienlaicīgi. Sadzīvosim, netraucēsim, katram atradīsies vietiņa... Jā un nē! Katram ir sava kārtība, katrs velk uz citu pusi. Sākām lūkoties apkārt pēc savas mājas,» tipisku izejas situāciju atklāj jaunā ģimene, kas māju juridiskie īpašnieki ir drusku vairāk nekā gadu – kopš 2024. gada februāra, kad Hugo vēl nebija piedzimis. Viņi atzīst, ka nav un nekad nebūs zemnieki, lai arī varētu to atļauties.
«Vecvecāku mājai ir 55 ha zemes – meži un lauksaimniecības platības, ko iznomājam lielzemniekam Andrim. 2023. gada pavasarī bija pagājuši pieci gadi, līgums beidzies, vajadzēja pārslēgt. Līdz tam visu kārtojām attālināti, tagad Andris gribēja aci pret aci. Sarunas sākām janvārī, tikāmies maijā. Mēs ar Artu tobrīd Gaujmaļos bijām vieni paši. Pieskatījām brāļa suni un laiskojāmies. Andris iebrauca, kad mēs kaut ko kārtojām. Sakritības pēc virtuvē uz galda bija nolikts Artas loks un bultas. Izrādījās, ka zemniekam nu ļoti patīk runāties! Starp citu izstāstījām arī savu sāpi, ka negribam kopīpašumu, meklējam ko savu. Andris saka – lūdzu! Man ir vairāki īpašumi ar mājām, kuras man nevajag. Brauciet skatīties! Ieteica sākt ar Sila Magonām. Ārā ejot, viņš pamanīja loku un ieinteresējās – kas tas tāds? Saku: Artas loks! O, viņa šauj? Jā! Viņš atzinās, ka nekad to nav darījis. Uzaicināju pašaudīties. Aizgājām pļavā, uzlikām mērķi uz siena ruļļa un visi šaujam. Suns skraida, taureņi lido, forša pavasara diena. Šķīrāmies kā draugi. Līgums parakstīts, un pavediens iedots.»
Kā Andris aizbraucis, tā Dāvis ar Artu lēkuši mašīnā – mājas meklējumi nevar gaidīt! Iebraukuši pagalmā, kur brikšņi vietām Dāvim līdz kaklam, bet Artai pāri galvai. Viss licies ļoti liels. Apgājuši mājai apkārt. Durvis ciet, bet viena loga nav. Kāpuši iekšā un staigājuši pa māju, mēģinājuši uzminēt mājas dvēseli. Nonākuši istabā, kur salīmētas tapetes ar treknām magoņu galvām. Istabas vidū stāvējis apaļš galds. Tam pa vidu – bulta! Īsta un profesionālam šāvējam. Tā uzreiz likusies zīme – māja mūs grib! Neviens nezina, ka tā te gadījusies, bet pirkumu ģimene atzīst par trāpījumu mērķī. «Pirmais iespaids – tāds labirints! Visur var ieiet, visur izstaigāt. Tik daudz visādi stūrīši. Viss tik liels! Tikai pašās beigās pamanām, ka kalna galiņā ir vēl viena māja. Kad viss ir zaļš un nebija izzāģēti koki, tā vispār nebija redzama. Grandiozas trepes, augsti laukakmens pamati. Durvis ciet. Pa logu skatāmies – betons ieliets, viss ar rīģipsi, vadi izvilkti. Uzliec rozetes, uztaisi labierīcības un dzīvo! Dzima doma: aši, aši pieremontēsim un ievāksimies tur,» sākuma rozā brilles atminas jaunais pāris, kas lēmumu
pieņēma paši un uzreiz. Šī būs mūsu vieta! Savu neatkarību jaunā ģimene izvēlējās zīmīgā datumā – 4. maijā.
«Laiciņu nogaidījām, lai mūsu dedzība neizliktos pārāk strauja. Pēc mēneša devām laisku ziņu un sākām runāt praktiski. Braucām pie Andra uz Kleivām. Sapratām, ka runājam vienā valodā un par visu varam vienoties. Viņam vajag zemi, mums māju. Tātad jāatdala viducītis.»
Kopējā Magonu pudurī šis īpašums bija Sila Magonas. Bija dotas divas nedēļas, lai atdalītajam gabalam izdomātu nosaukumu. Tas bija paskrējis garām, līdz atskanējis zvans no zemesgrāmatas – vajag tūlīt! Tad Arta paskatījusies laukā pa logu un teikusi – varbūt Saules? Tikpat viegli drīzumā atnācis dēla Hugo vārds.
TREKNO GADU KULTŪRSLĀNIS
Kā jau laukos – informācija apceļo visus. Īpaši, ja nopirkts tik ekstravagants īpašums kā šis, kur sastingušas trekno gadu ambīcijas. To laiku saimnieks ar plašu vēzienu gribēja visu pārveidot tik smalki,
ka senie zemnieki zārkā apgrieztos – tik ļoti tas atšķirtos no pirmsākuma.
«Mājai izskatās gadi simt piecdesmit, varbūt pat divsimt, tomēr vēsturi neviens īsti nezina. Melnais caurums! Tagad katrs kādas drusciņas pastāsta. Zinām, ka cēlusi Augustu dzimta. Beidzamais īstais saimnieks bijis Jānis, kam bijušas divas meitas. Marija ieprecējusies citās Magonās, Ida kā vecmeita palikusi te līdz neatkarības atgūšanai. Vienīgais, ko atradām arhīvā, – 1936. gadā Jānis Augusts nodevis visvairāk graudu. Tātad bijis ļoti labs saimnieks,» secina Dāvis.
To var noprast arī no saimniecības ēku apjomiem, kas zemnieku sētai liek izskatīties pēc muižas. Pagalma centrā ir milzīga laukakmens ēka, celta brīvvalsts laikos. Tajā bijis zirgu stallis un kūts. Ir vēl liela saimniecības ēka, vairāki pagrabi. Dzīvojamā māja arī branga – ar divām ieejām un diviem apkures mezgliem. Bijis kalpu un saimnieku gals. Mazā māja piekalnē drīzāk atgādina kūrorta vasarnīcu, celta jauno ģimenei vai viesiem. Aiz birzītes uz lauka Dāvis atradis pamatus vēl lielākai ēkai, kas neparādās nevienā vecajā kartē. Visu šo kādreiz vērienīgo un kolhoza laikā nobeigto lauku saimniecību gadu tūkstošu mijā pārpircis kaimiņš ar pārlieku lieliem sapņiem.
«Te bija trekno gadu projekts – oranžērija ar papagaiļu vai fazānu dārzu stikla templī. Stallis ticis sadalīts trīs daļās. Tālākajā bija paredzēta tropu māja. Vidējā daļā kamīnzāle. Tur ielieta grīda, iebetonēts pamats kamīnam, saliktas stikla vitrīnas. Trešajā daļā pirts un sanitārais mezgls. Kaut kas ir darīts – nosiltināta grīda, savilkti izvadi, iesākts otrais stāvs. Ieliets betons, savilkti krustiņi, «lai rīt turpinātu», bet rītdiena nekad nepienāca – atnāca banka un visu atņēma. Kad pārrakstījām, redzējām, ka īpašumam bijušas hipotēkas par 400 tūkstošiem latu – vairākas. Kur tas viss palicis? Te visā skaidri redzama trekno gadu domāšanas un alkohola ietekme. Rokot ap māju – katrā lāpstas vēzienā šņabja pudele vai kafijas bundžas. Terasītes, balkoniņi, bēniņi, pagrabi – it visur bija piestūķēts ar pudelēm. Darbi veikti pa roku galam. Pamati lieti pa virsu kūdrai. Ielieti šķībi. Nav norakti māli. Baļķi stutēti kopā, kā pagadās. Uzsākts vērienīgi, bet galā čiks. Tagad jādomā, kā to modificēt pēc drošas būvniecības standartiem.»
Jaunie saimnieki domā racionāli un pēc liekas greznības nedzenas. Kam viņiem papagaiļi Latvijā, ja tos var apskatīt pasaulē? Viņu dzīvesveids liek visu maksimāli sakārtot, bet nekļūt par īpašuma vergiem. Viņi grib savas mājas, nevis caurstaigājamu pagalmu ar kopjamiem brīnumputniem, trokšņainiem viesiem un nepārtrauktām dzīrēm. Abi atzīst, ka nevarētu visu laiku dzīvot nedz laukos, nedz pārapdzīvotā metropolē. Viņi grib un var apvienot abus, izbaudot amplitūdu «no rīta esam mājā ar sauso tualeti, vakarā jau Ņujorkas viesnīcā». Tas ir viņu dzīves ritms, kad nekas neapnīk. Līdz ar to viņi nevar būt ne lauksaimnieki, ne prieka mājas turētāji – kaziņas, gotiņas, vistiņas un dzīrojoši viesi lai paliek citiem.
«Ko darīsim ar 400 kvadrātmetriem telpas? Pārspīlēto izbūvi jauksim nost. Uzliksim plakanu jumtu, kas kalpos kā terase. Paliks viens iekonservēts stāvs un labs skats visapkārt.» Jā, ainava te «rauj jumtu nost» – tik skaisti ir šie pakalnu pakalni, mežmalas, lielie, vecie koki, taču ar to vien ir par maz. Viss prasa darbu. Tagad īpašums jāsakārto sev, nevis bankai.
«Pagājušajā aprīlī te pat iebraukt nevarēja – tādi dubļi. Atbrauca elektriķis, lai mazajai mājai sakārtotu elektrību. Saprata, ka nepienāk strāva un vajag jaunu kabeli. Atbrauca traktorists ar ekskavatoru pārrakt kabeli. To izrakām, bet sapratām, ka arī ūdensvads ir pārrauts. Rakām to. Arī kanalizācijas caurules nekur neveda. Pa pagalmu sākās tāda kustība, ka viss pārvērtās zampā. Uznāca slapjdraņķis. Ar busiņu
vienkārši nogrimām sētsvidū. Viss dubļos, pie katra soļa ņemies ar melnu muti. Sapratām – ceļa virskārta jānorok. Pagalmam, taciņām, ceļiem noņēmām aptuveni 30 cm slāni. Sabērām pa malām. Uzzinājām, kā dabūt Pleskavas šosejas sadrupināto asfaltu. Vienā rītā – nebrīdinot – pieteicās astoņas fūres. Atbrauca, bet pagalmā nevarēja iegriezties, izbēra milzīgu kaudzi uz ceļa. Sūtījām traktoru no Cēsīm. Tas pa vienam kausam veda pagalmā. Tad gan mūs visi kaimiņi pamanīja! Bijām «cilvēki ar melnajām kaudzēm». Baidījāmies, ka naktī kāds neietriecas čupā. No bērnības atcerējos vecu ceļazīmi, kas mētājās krūmos pie upītes. Aizbraucu – jā, ir joprojām! Izvilku, uzliku, un varējām mierīgi gulēt. Tad nopirkām ģeotekstilu un izklājām pagalmu. No lejas līdz laukumam bērām frēzēto asfaltu. Tagad kājas ir sausas.»
Taču bija arī mitrums, turklāt liels. Māls rokot sprakšķējis kā dolomīts, bet pēc pusstundas izraktajos grāvjos ūdens bijis jau virs zābakiem. Dāvis sapratis, ka pagalms jādrenē, un ķēries klāt. Izveidojis drenāžas sistēmu – kā zirnekļa tīklu pa visu pagalmu. Nē, viņš nav speciālists nevienā no šiem darbiem, bet visu ir izdomājis un realizējis pats.
«Neko no tā visa nesaprotu, bet man ir lauku loģiskā domāšana,» ir viņa atbilde par kvalifikāciju. Darbu daudzums neļauj nolaist rokas un liek meklēt risinājumu. Dāvis uzskata, ka tas drīzāk ir lauku pluss, nevis apgrūtinājums. Te viss atkarīgs no pašiem, nevienam nav jāprasa atļauja. Nav jāgaida citu lēmumi un par katru sīkumu jāatskaitās. Ir problēma – ņem un dari! Nav jāraksta iesniegums, lai izraktu krūmu vai nozāģētu koku. Nav jāsauc kopsapulce, lai sāktu ko uzlabot.
«Pilsētās katrai darbībai ir pārāk liels birokrātiskais slogs. Te visam pats vari pielikt roku, ir, kur radoši izpausties. Apkārt nav citas mājas, ir klusums, nestaigā sveši cilvēki. Esi dabā, gadalaikos, esi ar savējiem un brīvs.»
DRAUGOS AR SENO
«Katrs cilvēks, kas šajā sētā ienāk – ar pieredzi vai bez –, saka, ka vieglāk būtu sākt ar buldozeru. Jaukt nost veco, bet tieši tajā ir dvēsele!» saka saimnieks, kurš gada laikā ģimenes mitekli ierīkojis vecajā mājā. Mazā izrādījusies ar tik nekvalitatīvu trekno gadu remontu, ka tagad jālabo iepriekšējās kļūdas. Tikmēr labāk uzticēties vecajai koka mājai.
«Man vecās mājas patīk. Vēsturiskais bieži ir labākas kvalitātes, arī materiāli ir dabiski, pareizi sagatavoti, bieži kalpo ilgāk nekā mūsdienās izmantotie. Vecais koks ir izkaltis, tas dzīvo un elpo. Senie cilvēki zināja, kad cirst, kā to darīt, kā attiekties pret koku – jārunā, jāpaijā, jāmīļo. Tikai tad uzticami kalpos. Varam salīdzināt seno un trekno laiku būvniecību. Lubiņu jumts, kas te ir likts 2008. gadā, jau ir sapuvis, kamēr mūsējais Gaujmaļos stāv simts gadus,» stāsta Dāvis, atrādot visu, ko namā paspējis paveikt savām rokām. Ir santehnika, kas darbojas, ir jauni sliekšņi, ir krāsnis, kas pārbaudītas un lieliski kuras. Aukstais gals ir izmēzts un kļuvis par malkas krātuvi. Tā bagātīgi sagādāta vien pašu pagalmā. Plānojot dzīvošanu ziemā, mazuļa dēļ viena istaba nosiltināta ar kokšķiedras plāksnēm. Uz grīdas lamināts, lai bērns var rāpot. Ieplānotā gāzes apkure vēl nav uzlikta, viss esot pagaidu versija.
«Jādara tā, lai tas atbilst mūsu dzīvesveidam. Bieži esam prom. Nesen visi ilgāku laiku bijām Kanādā, es vēl Amerikā. Svarīgi, lai varam ieslēgt siltumu attālināti. Domās gatavojos tipiskai Zosēnu ziemai, kas ir daudz bargāka, ilgstoši mīnus divdesmit. Šī ziema bija kā dāvana. Nemocījāmies, tomēr komforts ir svarīgs. Negribas visu mūžu cīnīties ar energoefektivitātes vējdzirnavām. Bloku sienas būtu vieglāk uzbūvēt, bet tas nav mūsu stāsts. Šī māja elpo, un mums patīk senatnes dvesma. Nezinām nesošo konstrukciju stāvokli, bet centīsimies veco māju saglabāt. Pavasarī ņemsim nost ārējās apdares dēļus un skatīsimies. Ilgus gadus māja bijusi neapdzīvota un neapkurināta, tas nenāk par labu.»
Dāvis un Arta māk dzīvot stilīgi, elpo pasaules vējus un ļoti novērtē Latvijas laukus. Tā ir gan ainava, gan vēsture, gan piederības sajūta. Viņi nav savrupnieki un netaisās tādi būt. Viņiem patīk bērnības lauku sajūta, kad visi pazīst visus. Lai arī Dāvja vecvecāki Melbāržos nonākuši tikai pēc kara un dzimtas saknes nav paaudžu dziļumā, viņš te izbauda savējā statusu un priekšrocības.
«Visu Magonu iepazīšanās tusiņš vēl nav sarīkots, bet gan jau būs. Cilvēciskie kontakti laukos ir īpaši svarīgi. Es nejūtos kā ienācējs, svešinieks. Ja kāds nezina mani, tad atceras tēvu vai vectēvu. Viņu draugiem ir bērni un mazbērni. Vārdu pa vārdam līdz tam aizrunājamies. Tad ir cita attieksme. Viņi bija cienīti cilvēki, tāpēc vietējie ir izpalīdzīgi. Nepurpina, kad kaut kas jāpalīdz. Vienam ir traktors, citam gateris, zāģis, kādi materiāli vai prasmes. Pārmantotie kontakti ir kā reputācijas budžets, un tas strādā. Tad veidojas īstā vietējo komūna un izpalīdzība. Pilnīgam svešiniekam būtu daudz grūtāk iesakņoties,» pārliecināts ir Dāvis, kas trāpīgi savelk kopsaucēju: ienākot laukos uz dzīvi, mūsdienās ir jābūt vai nu ļoti bagātam, vai radošam un draudzīgam. Izpalīdzībā ir spēks, bet to nevar radīt mākslīgi.
«Forši cilvēki tuvumā ir svarīgi, bet pavisam tuvu jau neviena mums nav. Tāpēc vispirms jābūt pašpietiekamiem. Ja visi tādi būsim, varēsim dalīties un viens otram palīdzēt.»
Dāvim un Artai liekas, ka zināt novada vēsturi un pazīt cilvēkus ir aizraujoši. Dāvis atceras bērnības sajūtu – katrs, kas iet garām mājai, ienāk ciemos apsveicināties un parunāties ar vecākiem vai vecvecākiem. «Neapzināti kaut ko no visa dzirdētā uzsūcu. Apzināta interese – kas kur dzīvojis, kas ko cēlis, kāpēc tāds nosaukums utt. – radās vēlāk. Tagad ļoti patīk izzināt vietas vēsturi. Skolā mīlēju literatūru – varbūt tas ir Piebalgas nopelns. No šejienes ir tik daudz rakstnieku nākuši! Piebalga man saistās ne tik daudz ar amatniecības un lauksaimniecības, cik ar garīgo pienesumu visas Latvijas mērogā. Manā ģimenē nav bijuši ne amatnieki, ne rakstnieki. Varbūt esam šeit atgriezušies, lai piepildītu abus? Arta nosacīti ir amatnieks – grafiskā dizainere –, man patīk rakstīt. Mēs te iederamies. Bērnam, cerams, būs visi talanti kopā!»
VIENPRĀTĪBA MAZĀ VALSTĪ
Vēstures Piebalgā ir daudz, un tā nesākas ar Mērnieku laikiem. Te ir tik daudz, ar ko lepoties!
«Ne jau tikai Āraišos ir ezerpils, tāda bijusi arī Bricu ezerā. Kāpurkalna ezeru apvij leģenda par zviedru jātniekiem, kas, cīnīdamies ar krievu karaspēku, nav padevušies un gājuši tur bojā ar visiem zirgiem. Ap šo ezeru Zosēnu pusē ir ne tikai mistika. Pirms laba laika viens kaimiņš, arot tīrumu, pie Kāpurkalna bija uzgājis veselu krūzi ar monētām. Viņš bija dāsns un izdāvināja tās par piemiņu vietējiem ļaudīm. Mums arī tika. Tās bija zviedru monētas no 1622. gada. Vienā pusē ir ģerbonis, otrā bruņinieks ar zobenu un lauru vainagu. Apkārt uzraksts In concordia res parvae crescunt jeb Vienprātībā plaukst maza valsts. Vēl tagad to glabāju.»
Vai nav aizraujoši? Šāds uzraksts iekalts arī Rīgā namā K. Valdemāra ielā 3, kas 1914. gadā uzcelts kā Rīgas Hipotēku biedrības ēka, bet tagad ir Ārlietu ministrijas mājvieta. Vārdi, kas piestāv gan pilsētai, gan laukiem, turklāt vēl visos laikos.
Vai jaunā ģimene laukos jūtas gaidīta un vajadzīga? Ko vajadzētu uzlabot, lai optimisms neizčākst?
«Uzlabot vajag ceļus! Citādi – lai ir darbs, un lai var izglītot bērnus. Dzīvesvietu var sakārtot. Ja vairs nevar nopirkt vecos īpašumus, tad var būvēt. Zemes pietiek. Tā vietā, lai vairums Latvijas būvētos pie Rīgas, varētu taču celt mājas laukos! Man liekas, ritenis ir iegriezts nepareizā virzienā – slēgtas skolas, slikta satiksme, maz darbvietu. Domāju, ka vajag saistošākus noteikumus, atbalsta mehānismu jaunām ģimenēm, kas pārceļas uz dzīvi laukos. Šobrīd visi to nevar atļauties. Ir jābūt vai nu pietiekoši turīgam, vai lielam patriotam, vai sava veida mazohistam – grūtību meklētājam. Šobrīd jēgpilnākās komūnas aktivitātes būtu kopīgas talkas un bērnu pieskatīšana. Lai bērni iepazīstas savā starpā, redz, kā lielie strādā, ka var iesaistīties. Tā būtu tāda dabiska socializācija, kas kādai grupiņai jāsāk. Nevar gaidīt uzlabojumus no augšas, ir jāmāk organizēties pašiem,» ir pārliecināts Dāvis.
Viņi vientuļi nejūtas – te viens kaimiņš iebrauc ar končām un šampanieti parunāties, te vesels busiņš ar uzrakstu Roma iegriež pagalmā kā čigānu tabors. Vispirms ārā izlec tagadējie bērneļi, pēc tam pieaugušie, kas te paši dzīvojuši kā bērni. Vecāki strādājuši trekno gadu jaunceltnē, saimnieks atļāvis dzīvot, un arī banka nav paspējusi izlikt uzreiz... Tagadējam divdesmitgadniekam toreiz bijuši vien trīs gadiņi. Arī tā ir vēsture, kas kādam nāk līdzi.
«Jā, piederības sajūta ir svarīga. Mēs turpināsim iepazīt pasauli, ceļot, bet visur pasaulē zināsim, ka mums ir sava vieta. Mājas. Te ir ļoti latviska vide, kaut ir arī ienācēji. Kā vācietis Hanss, ar kuru mums tagad robežojas Gaujmaļu zeme. Pirms vairākiem gadiem viņš ar motociklu apceļoja Eiropu – no Somijas līdz pašiem dienvidiem. Brauca cauri Baltijai, nez kā iekūlās Zosēnos, un viņam iepatikās. Viņam tuvojās pensijas vecums, viņš meklēja kādu īpašumu vecumdienām. Zosēni izkonkurēja citas vietas, jo nekur citur neesot četru tik izteiktu gadalaiku! Arī viņš nopirka nepabeigtu trekno gadu viensētu. Atjaunoja un iekārtojās. Tagad pie viņa ciemojas draugu bērni un mazbērni. Viens apceļoja Eiropu ar divriteni, kam priekšā kaste – viņam līdzi brauca divi medību suņi. Atnāca ciemoties un iepazinās ar brāļa suni. Nē, laukos dzīve nav garlaicīga,» apstiprina Dāvis. Ja vien pats esi atvērts pasaulei, neuzskati, ka tikai tavs pagalms ir pareizākais, un māki sarindot pamatvērtības dzīvē.
«Vai zināji, ka Vidzemē mājām bieži nav kārtīgu pamatu? Tā ir novada īpatnība, jo te ir stipri mālaina zeme. Tad stūros tiek iemūrēti lielāki laukakmeņi, kas parasti spēj izturēt ēkas svaru. Pārējais ir dekorācija, kas vēlāk piebūvēta smukumam. Jāskatās, kā būs ar mūsējiem.»
Nekas nav mūžīgs, izļodzīties var arī laukakmeņi. Ja nebūs, kā nākas, Dāvis sola pārmūrēt. Jo vajag, lai padarītais der arī Hugo mūžam.
