Par sētu, kas aicina dzīvot
- Vita Žīgure
- pirms 4 dienām
- Lasīts 8 min
Skaista mana tēva sēta,
Tik cēlā vietiņā,
Visapkārt liepu koki,
Vidū saule ritināj’.
Latviešu tautasdziesma
KAS IR VIENSĒTA?
Viena sēta. Vārdam sēta ir divējas nozīmes. Šaurākā nozīmē par sētu sauc žogu, iežogojumu. Plašākā nozīmē sēta apzīmē saimniecību ar ēku puduri līdz ar tuvāko apkārtni, ko daļēji vai pilnībā ietver ēkas un žogi. Viensēta, saukta arī par mājvietu, lauku mājām, mājām, ir lauku iedzīvotāju saimes dzīvesvieta. Te turēti mājlopi, glabātas mantiskās vērtības, darbā un godos aizvadīts cilvēka mūžs nereti vairākās paaudzēs.
Te pamatā ir veidojusies mūsu tautas kultūra un vērtību izpratne, un cauri gadsimtiem līdz pat mūsdienām viensēta ir latviešu tradicionālā dzīvesvieta, neatņemama Latvijas un Piebalgas ainavas sastāvdaļa, latviskās kultūrvēstures un arhitektūras glabātāja, dabas un tās daudzveidības sargātāja.
Kā liecina senatnes rakstiskie avoti, jau 10. gadsimtā Latvijas teritorijā ļaudis mituši ne tikai lauku apmetnēs, ezermītnēs, pilskalnos un to apkārtnē, bet arī atsevišķi celtās mājās, kuras uzskatāmas par viensētu priekštecēm. Tradicionālās latviešu viensētas veidošanās aizsākās 15. un 16.gs., bet plašāk tās izplatījās 19.gs. beigās vēl uz muižām piederošās zemes un nebija katra saimnieka īpašums. 20.gs. sākumā, kad veidojās Latvijas valsts un īpaši godā tika celta lauksaimniecība un zemkopis, viensētas piedzīvoja īpašu uzplaukumu.
Latviešu viensēta sastāvēja no vairākām ēkām. Jo bagātāka saimniecība, jo vairāk ēku – dzīvojamā māja, klēts, kūts, šķūnis, rija, pirts. Tuvāk dzīvojamai mājai tika celta klēts, attālāk kūts un šķūnis, bet vistālāk rija un pirts. Katrai ēkai bija sava funkcija, tās kopā veidoja saskanīgu saimniecības vidi un ar savu novietojumu dabiski iekļāvās apkārtējā ainavā.
Viensētas iekārtojums dažādās Latvijas vietās, novados un pat pagastos bijis atšķirīgs un atkarīgs no vietas tradīcijām un vides reljefa, tomēr tām raksturīgas kopīgas iezīmes - celtas no aukstiem vējiem pasargātā sausā vietā, upes, ezera vai dīķa tuvumā, apbūve veidota pēc iespējas ciešāk, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk apstrādājamo zemi. Viensētas vietas izvēlē būtiska loma bija akai un iespējamajam ūdens daudzumam tajā.
Ilgus gadsimtus zemnieku viensētas bija muižu īpašums, un no muižkunga labvēlības bija atkarīga viensētu būvniecības un uzturēšanas kārtība. Muižnieki izsniedza atļaujas būvmateriāliem un mežu taupības nolūkos centās koka ēku celtniecību aizvietot, piemēram, ar pašu zemnieku gatavotiem māla ķieģeļiem vai māla un salmu betonu, taču šie materiāli tā arī netika masveidā ieviesti un latviešu viensētas pārsvarā ir guļbaļķu konstrukcijas. Jāatzīmē, ka no muižām lauku sētās ienāca arī dažādi jaunievedumi. Piemēram, mūrēti pamati, kas veicināja ēku ilgmūžību, skursteņu un sarežģītākas apkures sistēmas izveide, arī augļu koku dārzu un aleju stādīšana pie mājvietām.
Dažādos Latvijas novados ir vērojamas atšķirības viensētas izbūvē un iekārtojumā. Te jāatzīmē Vidzemei un Piebalgai raksturīgie t.s. māju puduri, kas sastāvēja no vairākām atsevišķām viensētām. Tie izveidojās vai nu dzimtai paplašinoties, kad jaunā saime būvēja sev jaunu mājvietu, vai arī māju pudura veidošanās bija reljefa noteikta – vairākas saimniecības tika veidotas uz augstāk stāvoša paugura un auglīgās zemes, jo apkārt bija purvainas vietas vai meži.
Arī mūsdienās Piebalgā ir saglabājušies māju puduri, te noteikti jāmin Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija Vēveri Vecpiebalgā, kurā atrodas 8 viensētas (2 no tām ir privātīpašums) ar lieliski saglabātu seno viensētu stāstu. Interesants ir arī Paupu–Krūžu viensētu puduris Jaunpiebalgas pagastā, kādreiz saukts par Palatu (viensētu grupas apzīmējums no somugru valodas), arī Naudēļu māju kopa, kur var skatīt seno viensētu apbūvi, un citi.
VIENSĒTA PASAULES PĀRMAIŅU LAIKOS
Viensēta mainās. Gluži kā viss dabā vai cilvēka mūžā. Pēdējo simts gadu laikā strauji ir mainījušies likumi, līdz ar tiem cilvēka tikumi, vērtības, vajadzības, kas atspoguļojas arī mājvietā.
Viensēta piedzīvojusi agrāro reformu pēc Latvijas valsts dibināšanas 20.gs. sākumā, kad līdzās t.s. vecsaimniecībām tika iekoptas daudzas jaunsaimniecības, zemi piešķirot Brīvības cīņu dalībniekiem un citiem jaunajiem zemniekiem. Lauku viensētās ienāca jauni un modernāki būvniecības un saimniekošanas paņēmieni. Viensēta pārdzīvojusi arī padomju laika kolhozu dibināšanu gadsimta vidū, kuru laikā viensētu dzīves veidu centās iznīcināt, piedāvājot vai piespiedu kārtā nozīmējot dzīvesvietu kolhoza ciematā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika uzsāktazemes reforma, kas sākotnēji viensētai iedeva jaunu elpu, daudzviet tajās atgriezās īstenie saimnieki un notika atjaunošanas darbi, līdz ar to ienāca arī dzīvība un kārtība. Diemžēl bija arī skumjie stāsti, kad mazās viensētas pamazām ‘aprija’ intensīvā lauksaimniecība, iesākumā apkārtējos tīrumus un laukus, vēlāk arī pati mājvieta pazuda no zemes virsas.
Mūsdienās latviešu viensēta pastāv dažādās formās. Dažas joprojām ir aktīvas saimniecības, kur cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, lopkopību vai amatniecību. Nereti viensētas tiek izmantotas arī kā pilsētnieku brīvdienu mājas, kur meklēt mieru un tuvību dabai.
Mūsdienu tehnoloģijas ir ienākušas arī viensētās – tiek izmantota elektrība, internets, modernā tehnika un būvniecības materiāli, taču vienlaikus daudzi cenšas saglabāt tradicionālo vidi, ar cieņpilnu attieksmi novērtē senču atstāto mantojumu, restaurē vecās ēkas un pieskaņo tām savu dzīves ritmu.
VIENSĒTA AINAVĀ
Piebalga ir viens no gleznainākajiem Latvijas novadiem, par to liecina sabiedrības aptaujas, pilsētas iedzīvotāju tūrisma plūsma un Piebalgas kultūrtelpas iekļaušana Latvijas nemateriālā mantojuma sarakstā. Piebalgas ainava nav iedomājama bez sakoptajām, darbīgajām, daudzveidīgajām lauku viensētām. Tomēr viensētās aizvien vairāk samazinās un izzūd tradicionālais saimniekošanas veids, līdz ar to arī piemāju ainavā vairs nav redzamas tādas tradicionālās ēkas kā rijas, klētis un pirtiņas; dabas objekti - koku alejas, vecie koki un upes loki; lauku dzīvesveida liecinieki – siena gubiņas, akas vindas un citas vērtības.
Kā saglabāt un atjaunot viensētu ainavisko vērtību, ja ir skaidri saprotams, ka vēstures ratu pagriezt atpakaļ nav iespējams?
Viensēta savu saimnieku rokās bieži vien tiek vai nu pārmērīgi modernizēta, izmantojot jaunākos materiālus un tādējādi iegūstot bezpersonisku plašpatēriņa un globālu veidolu, vai arī pamesta novārtā un nekopta lemta lēnai bojāejai. Vislielākais izaicinājums ir atrast zelta vidusceļu – saglabāt viensētā latviskās kultūras tradicionālo pamatni, vienlaikus pielāgojot vidi mūsdienu vajadzībām.
Ja Piebalgas viensētas lauku ainavas akcentu liek uz ēku saglabāšanu, restaurēšanu un jaunu celtniecību, tad ieinteresētam saimniekam kā pirmais solis un lielisks palīgs varētu būt Vecpiebalgas Vēveru apmeklējums, kur Latvijas Etnogrāfiskā muzeja lauku ekspozīcijā var aplūkot tieši Piebalgai raksturīgo viensētas apbūvi, ēku arhitektūras elementus, kā arī gūt vērtīgus padomus un atziņas par iespējamiem restaurācijas darbiem.
Ja sētā vēl ir saglabājusies klēts vai kūts, tad ne vienmēr tai būtu jāpiešķir senās ēkas funkcionālā vērtība – mantu glabāšana vai lopu turēšana, - to var pielāgot gan kā papildus dzīvojamo platību savas saimes vai viesu vajadzībām, gan izmantot citiem saimniecības mērķiem, piemēram, iekārtot darbnīcu. Arī vecais augļu koku dārzs var pārtapt mazā piemājas dabas parkā, bet akas vietu, pat ja tā izbūvēta ar betona grodiem un aprīkota ar ūdens sūkni, var apdarināt ar koka karkasu un akas vindu uzsliet kā savdabīgu dizaina elementu.
Lai mājvieta atjaunotu vai nezaudētu tradicionālo tēlu, saglabātu etnogrāfisko vērtību, nevis kļūtu moderna, pārpilna ar jauniem dizaina elementiem, viensētas sakopšanas un uzturēšanas darbā svarīgi ievērot pēc iespējas dabiskāku pieeju materiālu izvēlē. Tas prasa arī zināšanas un izpratni, lai izvērtētu esošos dabas veidotos ainavas elementus un tādus, kas prasa ilglaicīgas cilvēku rūpes, ieguldīto darbu un līdzekļus.
Viensētai dabiski jāiekļaujas ainavā, neslēpjoties aiz augstām sētām vai tūju dzīvžogiem, bez pārmērīgas eksotisko augu daudzveidības, ar dabisku zālāju, nevis angļu mauriņu vai pārmērīgu bruģa klājumu.
Ainavas kvalitāte bieži tiek saistīta ar sakoptību, taču tā nav tikai kārtība – tā ir attieksme un jēgpilna darbība ar izpratni un rūpēm, kas kalpo nevis tikai vizuālas dekorācijas izveidei, bet pamazām kļūst par dzīvu, atvērtu un harmonisku ainavu apkārtējā vidē.
VIENSĒTA KĀ DABAS DAUDZVEIDĪBAS UZTURĒTĀJA
Viensētas augu un dzīvnieku sugu daudzveidību nodrošina un atbalsta senākas un jaunākas koka ēkas, pagalms, dārzs, veci koki, nereti dižkoki, pļava un ūdens tuvums, kas ir arī būtiski dabas daudzveidības uzturēšanā. Senāk lauku viensētās dabas daudzveidību nodrošināja praktiskie darbi un cilvēku pietāte pret dabu. Mūsdienu viensētas saimnieks dabas daudzveidību var vairot tikai tad, ja to dara zinoši un apzināti.
Koka guļbūves pakši un spraugas, kūtis un saimniecības ēkas, malkas kaudzes ir raksturīga ligzdošanas vieta dažādiem putniem, kas labprāt iekārtojas arī koku dobumos. Tāpēc nevajadzētu steigties nozāģēt veco ābeli, ja tā vairs nedod ābolu ražu, bet atstāt to kā dabas daudzveidības veicinātāju. Putnu klātesamību nodrošina arī saimnieku izliktie putnu būri, kuru iemītnieki ne tikai iepriecina ar savām dziesmām, bet lielā mērā pasargā dārzu no pārmērīgas kaitēkļu savairošanās.
Vecie dzīvžogi, maijrozīšu un ceriņu krūmāji ir ežu un cirslīšu dzīves vieta, kas arī palīdz ierobežot grauzēju un kaitīgo kukaiņu populāciju, savukārt lauku mājas pagrabs ziemas periodā ir patvērums sikspārņiem. Ja viensētas pagalmā ir dabisks zālājs un puķu dobes, tas nodrošina kukaiņu klātesamību dārzā un palīdz augu apputeksnēšanā.
Uz senām koka ēkām, ja vien tās nav apšūtas ar dēlīšiem vai ķieģeļiem, tiek atrastas arī retas, apdraudētas un īpaši aizsargājamas ķērpju sugas, savukārt pļavu apsaimniekošanā būtu ieteicams atrast iespēju sakraut kādu siena zārdu, kas palīdz izplatīties augu sēklām un ilgtermiņā sekmē dabisko pļavu izveidi un saglabāšanu.
Lai lauku sētās varētu dzīvot kupls augu, putnu, zvēru, kukaiņu un citu dzīvnieku pulks, ir svarīgi saimniekot ar izpratni par dabas vērtībām. Turklāt daudzi dabai draudzīgi darbi lauku sētā ir pavisam vienkārši paveicami. Latvijas Dabas fonds iesaka:
Atstāj dārzu stūros neizpļautas vietas, lapu un zaru kaudzes, kas ir svarīga dzīvesvieta ežiem, ciršļiem un daudziem citiem sīkiem dzīvniekiem.
Veido komposta kaudzes – tās ir nozīmīgas ne tikai dārza mēslošanai, bet ir arī kā dažādu sīku dzīvnieku barošanās un dzīves vieta.
Ļauj bezdelīgām un mājas čurkstēm ligzdot saimniecības ēku iekšpusē un pažobelēs, bet, ja putnubērnu mēsli ir pārāk traucējoši, novieto speciālas ligzdu pamatnītes kādā citā, putniem piemērotā vietā.
Saudzē bēniņos, sienu spraugās dzīvojošus sikspārņus, bet, ja tie traucē vai tuvojas remonts, kas izpostīs sikspārņu dzīves vietu, nodrošini alternatīvu – izgatavo un uzstādi sikspārņu būri. Ja pagrabā ziemo sikspārņi, centies tos traucēt pēc iespējas mazāk.
Atstāj dārzā dobumainu ābeli, kā arī saudzē citus vecos kokus pie mājām. Saglabā arī pa kādam nokaltušam kokam vai vismaz koka zaram – tā nodrošināsi dzīvesvietu kukaiņiem, kas, savukārt, kļūs par putnu barību.
Ceriņi, vilkābeles, pīlādži, rožu krūmi un mežvīni dārzā ne tikai to izdaiļos, bet arī nodrošinās barību caurceļojošiem un ziemojošiem putniem – meža strazdiem, zīdastēm, svilpjiem.
Laikā, kad ir biezs sniegs, nodrošini barību putniem. Īpaši tā nepieciešama laukirbēm, kas netiek klāt nezāļu un augu sēklām. Tāpēc paber nomīdītos laukumiņos graudus, pelavas, sēklas.
Izvieto dārzā putnu būrus.
Nebaidies dārzā atstāt nokaltušas puķes, savukārt sētmalē kādu dadžu vai vībotņu ceru, jo ziemā ar to sēklām barosies putni.
Lielajos kokos, it īpaši eglēs, piestiprini pūču būri vai ierīkot ligzdas pamatni stārķim.
Izveido kukaiņu “hoteli” un mājvietu vardēm! Bluķī izurbtos caurumos vai niedru saišķos labprāt dzīvo vientuļās bites un citi derīgi kukaiņi, uz sāniem noliktā māla puķu podiņā, kurā iebāzts sausas zāles kušķis var ieviesties kamenes, bet pat pavisam neliels dīķītis vecinās varžu un krupju klātbūtni.
Neveido mauriņu, kur aug tikai viena veida zāle, bet gan sugām bagātu dabisko zālāju. Saglabā dabiskām pļavām, mežiem vai kāpām raksturīgu augāju, ja tāds jau ir pie mājas. Vismaz dažās vietās ļauj augiem noziedēt, lai veicinātu to sēklu izplatīšanos.
Lauku sētas pagalmā un apkaimē neizmanto sintētiskās agroķimikālijas.
Dabas daudzveidība viensētas vidē nav tikai ekoloģisks jēdziens – tā ir dzīves kvalitātes mērs, kas atspoguļo attieksmi pret visu dzīvo, spēju saskatīt un saglabāt saskaņu starp cilvēka vajadzībām un dabas vērtībām. Tā ir vieta, kur katrs lēmums par koku, akmeni, ūdeni vai ēku kļūst nozīmīgs. Ne vienmēr ir nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi un sarežģīti risinājumi, reizēm pietiek apstāties, paskatīties apkārt un ieklausīties. Varbūt atstāt veco koku, ļaut pļavai uzziedēt, saglabāt akmeni, kas guļ laukā jau gadu desmitiem?
Noslēgumā jāuzsver, ka Piebalgas viensēta nav tikai vēsturisks mantojums, bet dzīva un nozīmīga kultūrtelpas daļa, kas turpina attīstīties arī mūsdienās kā ciešā saikne starp cilvēku, dabu un darbu, un veido harmonisku ainavu un dzīves ritmu. Saglabājot un kopjot viensētas, mēs uzturam ne tikai ainavu un arhitektūru, bet arī latvisko identitāti un garīgo telpu, kļūst par simbolu nepārtrauktībai – starp pagātni, tagadni un nākotni. Kā rakstīja Imants Ziedonis:
“Mēs kopsim pat, ja tas atkal aizaugs. Mūs neuztrauc, ka tas aizaugs. Veselas impērijas un imperiālās celtnes aizaugušas un laika vēju sairdinātas smiltīs. Bet vai tāpēc nav celtas pilis un katedrāles? Ir veselas civilizācijas aizaugušas džungļiem un aizvilktas tuksnešu smiltīm, applūdušas vulkānu lavā. Bet vai tāpēc cilvēki pasaulē ir pārstājuši kopt VERTIKĀĻU VIETAS? Kopšanu vajag saukt vārdā KOP-ŠA-NA. Kopšanas ideju vajag saukt vārdā. Šo pili vajag saukt vārdā! Vajag piesaukt. Tad saskaramies ar mūžību. Tad mēs mūžībai kaut kas esam.”
Izmantotā literatūra:
1. Pauls Kundziņš. Latvju sēta / Daugava.1974.
2. Imants Ziedonis. Tutepatās / Karogs.1992.
