Skrāģu krogs un “Baņutas” muzejs
- Elvita Ruka
- 2025. g. 28. okt.
- Lasīts 13 min
Updated: 23. apr.
PIEBALGA AR “BAŅUTAS” ŠIFRĒJUMU
Pat, ja nebūtu Skrāģu kroga un “Baņutas” muzeja Zosēnu pusē, režisora Gunta Gailīša piederību klasiskajam piebaldzēna tēlam varētu atpazīt pēc aizrautīgās dižrunāšanas, pozitīvā avantūrisma un tiekšanās pēc gara gaismas, kam pakļaujami visi tuvākajā un tālākajā apkārtnē.
Ar baltu kreklu viņš darīs arī melnos darbus un neizlaidīs caur sētsvidu nevienu, ar ko var parunāt. Viņš ar kundzi, balerīnu Litu Beiris, Piebalgā nolaidušies kā krāšņi latviski sabiedriskās dzīves meteorīti, kas nu jau trešo gadu desmitu dzīvi dala starp Rīgu un Zosēniem – gan fiziski, gan jo īpaši garīgi.
Guntis ir pārņemts ar senvēsturi, līst kā ūdenskritums par klausītāju galvām. Un muzejs ir pavisam īsts, kaut oriģinālo artefaktu vietā tur vēl krietni pēc kolhozu beigām barojās govis.
“PIEKALNES” PĒDĒJĀ BRĪDĪ
Guntis un Lita, kā jau mākslinieki, nebija iespringuši ar materiālo pasauli, tāpēc ķeršanas un grābšanas laiku deviņdesmito gadu beigās gandrīz palaida garām. Par laimi pie ģimenes draudzenes, slavenas juristes, bija dzimšanas dienas ballīte, kur pulcējusies raibi inteliģenta publika – tostarp ārzemju latvieši un biznesa ļaudis.
Namamāte uzsākusi tēmu par atgūstamajiem īpašumiem un visus skaļi nointervējusi. Kas ir tev un kur? Gandrīz katram bijusi strauji zināma atbilde, tikai Guntis pie šāvienjautājuma “Un tev, Gailīt, kas ir?” knapi attapies atzīties, ka māte kaut ko stāstījusi par Piebalgu... Saņēmuši kauninājumu par tik nepraktisku skatu uz dzīvi, Guntis un Lita 1998.gada pēdējā brīdī pieteikušies uz “Piekalnēm” – māju iepretim Skrāģu krogam, kur paaudžu paaudzēs saimniekojuši Gunta vecvecāki.
Operas režisors ar 50 gadu stāžu un tagadējais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs to atklāj ar īpašu prieku un patosu, jo krogi tolaik nebija nekādas prastas dzertuves, bet gan galvenais medijs – visa informācijas aprite notika tieši tur! Turklāt ar vērienu! Jo īpaši, ja savulaik šis iespaidīgais krogs tika uzbūvēts stratēģiskā lielceļa “Vecpiebalga – Pēterburga” malā. Jā, tieši šeit tas gāja, un ūdens Gailīša akā ir ne tikai īpaši gards, bet glabā leģendu, ka te dzēris pats Pēteris Pirmais!
Bet visa lielā jūsma un atklājumi nāks vēlāk. 1998.gadā viss ir citādi.
EZĪŠI TĪKLĀ UN KĀJAS DŪKSNĀJĀ
“Ne tikai mēs nezinājām, ka būsim lauku māju saimnieki, bet arī uz vietas neviens nedomāja, ka šīs mājas kādam pieder! Tas bija lielākais joks! Kad Velta mūs nostrostēja, sākām meklēt dokumentus. Padomju laikā ar mammu bijām te ciemos pie Kremiņtantes, bet vēlāk te bija pilnīgais kolhozs. Nu, es uzrakstu, ka esmu mantinieks un gribu īpašumu atgūt. Galvā stāv Jaunpiebalga, tur arī rakstu un gaidu atbildi. Nenāk, nenāk, beigās šie atsūta vēstuli – mums tādas mājas nav! Izrādās, ka tas ir Zosēnu pagasts. Pa to laiku māju jau bija noskatījuši citi. Tas nekas, ka īsta bēdu leja. Pat senās mēbeles par pudeli bija “aizgājušas” uz kaimiņmājām... Kad melns uz balta dabūjām īpašuma piederības apstiprinājumus, tad visas diskusijas beidzās.
Ko saņēmu? Būdu būdas! Kūts sagruvusi. Šķūņi bez durvīm, jumti cauri, mājai īsts ņiguņegu apkārt. Viens no iedzīvotājiem atbildēja par zivju dīķiem. Kad priekšniekiem vajadzēja, viņš te žāvēja gan zivis, gan tīklus. Tad visi te pamatīgi iedzēra.
Grīda pie krāsns – to speciāli saglabāju, ar lielu dobumu grīdā, tur skaldīja malku. Neko īpaši nepārmetu. Tolaik valdīja neziņa par nākotni un attieksme – ja tas nav mans, kāda jēga saudzēt?
Bailes visu samaitāja. Arī mani senči baidījās, ka viņus nepieskaita budžiem. Vectēva brālis Artūrs Krūmiņš, arhitekts un “Baņutas” libreta autors, padomju laika biogrāfijās nerakstīja, ka ir krodzinieka, bet gan nabadzīga zemnieka dēls. Centās izdzīvot pats un pasaudzēt ģimeni. Daudz jau viņš nemeloja, tikai noklusēja. Ko tad teiks? Ka krodziniekam četri dēli un visi izglītoti? Divi Maskavā studējuši... Par kādu naudu?
Vēstures paradokss bija tāds, ka Krūmiņi šo krogu izsenis īrēja no grāfa Šeremetjeva, kam Pēteris Pirmais uzdāvināja visu Piebalgu. Kad tika nodibināta neatkarīga Latvija, manam vecvectēvam bija šoks. Šeremetjevs bija apsolījis, ka pēc simts gadiem, 1928.gadā, krogs ar visu zemi tiks atdāvināts rentniekam. Bet atnāk 1918.gads – kādi vairs Šeremetjevu solījumi! Kroga zemi sadalīja 6 saimniecībās. Labi, ka jau iepriekš, kad cariskā Krievija pieņēma lēmumu par alkohola tirdzniecības aizliegumu, manējie bija pārgājuši pāri ceļam un uzcēluši “Piekalnes.” Tādi pa pusei zemnieki jau arī bija.”
Kad Guntis un Lita 1998.gada sākumā pirmo reizi atbrauca atgūto īpašumu aplūkot, tad Lita “gandrīz noslīkusi pie klētiņas” – tāds dūksnājs bijis visapkārt. Viņai licies, ka tas ir pilnīgais ārprāts, būt šeit uz palikšanu un, “ja nebūs pirtiņas, viņa te savu kāju nespers!”
Visapkārt bija pilns ar būdām, kur žāvējās tīkli. Vējoja pamatīgs zivju smārds. Aiz mājas nomests zvejas tīkls, kurā kaut kas kustas... Nē, ne pusdzīvas zivis, bet tas pilns ar ezīšiem! “Visu šeit sākām ar ežu atbrīvošanu. Sapinušies tīklos, bet tomēr vēl dzīvi. Palaidām viņus brīvībā un sapratām, ka mūsu rokas šeit būs noderīgas.”
Litai tas bija laiks pieņemt lēmumu un vēl vairāk apbrīnot Gunta uzdrošināšanos.
“Skatījos uz to visu un domāju – cik apņēmīgam jābūt cilvēkam, ar kādu cieņu pret pagātni, senčiem, viņu dzīves un kultūras mantojumu, kādai ir jābūt degsmei un gara stiprumam, lai šo nolaisto vietu saglābtu un attīstītu kultūras mērķiem? Tas nekādā ziņā nav viegli. Bet, tā kā paši esam kultūras un mākslas cilvēki, uzņēmāmies šo misiju. Guntis bija dziļāk, viņu sauca senču balsis. Es viņu sapratu, bet man pašai šīs pagātnes zināšanas bija jāapgūst un jāizprot, jāsaredz, kāda šī vieta varētu būt nākotnē un vai tas man ir vajadzīgs. Izšķiršanās bija strikta - vai nu es eju līdzi Guntim ar viņa trakajām, drosmīgajām idejām vai palieku Rīgā, kur man ir labi. Izvēlējos pirmo. Kad tas ir darīts, tad vairs nedrīksti novirzīties un neatbalstīt otru. Ir jāiet uz priekšu. Sākām pa drusciņai, pa solītim. Atceros tās nātres, kas likās līdz debesīm...”
PAKĀPIENS UZ SENČU SAKNĒM
Guntis Gailītis 1975.gadā pabeidz Konservatoriju un kļūst par režisoru Operas un baleta teātrī. Tur viņš ienāk jau ar “priekšvēsturi”.
“Kad man bija jābeidz augstskola, Kārlis Pamše uzzināja, ka mana vectēva brālis Artūrs Krūmiņš ir operas “Baņuta” libreta autors. Viņš mudināja to pētīt. Sāku ar to nodarboties nu jau pirms 50 gadiem. Atklājās tik interesantas lietas!
Caur “Baņutu” nonācu gan pie Latvijas un mūzikas vēstures, gan pie Piebalgas fenomena. Pētīju Rīgā, jo te bija un ir viss senču arhīvs. Viņi to ir sakrājuši, nav iznīcinājuši – tā ir milzīga vērtība. Fotogrāfijas, dokumenti, vēstules, vekseļi, grāmatas, albumi, kristāmzīmes... Iegrimu liecībās. “Baņutas” tapšanas vēsture un liktenis izrādījās tik simbolisks!
Eksplozija arī manā galvā. Iedomājieties – Rīgas Latviešu biedrības mūzikas komiteja 1903.gadā, Krievijas impērijas laikā, kad nedrīkst mētāt nacionālisma idejas, izsludina pirmās latviešu profesionālās operas libretu konkursu! Lai nav konflikta ar varu, sižetam jābāzējas vairāk senvēsturē. Tas ir atsevišķs vēstures detektīvs, bet kas uzvar septiņu darbu konkurencē? Prominentākā žūrija – Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Teodors Zeiferts u.c. par uzvarētāju atzīst Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras trešā kursa studenta Artūra Krūmiņa libretu “Baņuta” - krodzinieka dēls pārspēj profesionālus spalvas meistarus! No kurienes ņēmis saturu? No šejienes! Tās ir vietējās leģendas. Viss ir ņemts no Kāpurkalna, Svētezera, Tirgskalna – tuvējās apkārtnes. Krūmiņš bāzējās uz baltu vēstures. Lietuviešu vārdi, uzvārdi, jo tāds bija libretu konkursa nosacījums. Kāda Latvija? Bija jāizlien caur adatas aci, lai tas nebūtu pretvalstiski. Daumants atgriežas no Saules kaujas, zemgaļi un lietuvieši uzvar, viņš atved Baņutu... Viss ir dabas gleznās, ko zinātājs var šeit atpazīt. Viss satek te un iztek no šejienes.”
Ar visām vēstures un mākslinieku dzīves peripetijām, operas iestudējums notiek tikai 1920.gada 29.maijā – jau neatkarīgajā Latvijā. Nevar noliegt, ka tā ir pirmā latviešu opera, bet vienmēr ir kāds aizdomīgais, skepse.
“Nu, labi, komponists Alfrēds Kalniņš, tas ir skaidrs, bet kas tas Artūrs Krūmiņš tāds? No kurienes? Fenomens! Piebalgas krodzinieka dēls, studējis arhitektūru kopā ar mūsu eliti, Eiženu Laubi, piemēram. Viņš paliek Rīgā, Artūru uzaicina uz Maskavu -13 gadus Krūmiņš nostrādāja, projektējot namus Krievijā un paliekot latvietis. Vispusīgs cilvēks ar vērienu. Dzeju rakstīja savam priekam... Bet latvieša aizdomīgā daba urķējas – vai tas var būt? Kas tas par Krūmiņu? Man bija jākliedē nievas, jāpastāsta par šo personību.”
Šobrīd operai “Baņuta” veltīta saistoša pastāvīgā ekspozīcija Skrāģu kroga vienā galā, bet tā ir arī “Piekalņu” augšup cēlēja – parādība, kas iezīmēja šo vietu visas Latvijas kultūras kartē.
AR RUĶA RĪKSTĒM UN AMBĪCIJĀM
Kad Gailītis pārņēma īpašumu, sanāca iepazīties ar pagasta vadību. Tikšanās ar pagastveci Robertu Ruķi vietai izrādījās liktenīga – Gunta aizrautība ar senvēsturi pavilka viņu līdzi. Rīkstnieks būdams, kopā ar Gunti viņš skraidījis ap Kāpurkalna jeb Māras ezeru, meklējot senākās baznīciņas vietu, un atrastajā rīkstis dancojušas ar tādu spēku, ka Ruķa varenais stāvs knapi spējis tās savaldīt...
“1999.gadā Zosenā bija jātaisa Piebalgas novada Kultūras svētki. Pagastvecis Ruķis atbrauc pie mums ciemos. Uzskaita, ka viņam ir ansamblis, koris, Ķencis no Jaunpiebalgas ... Prasa, ko vēl mēs varam? Saku, bet paklau, te taču ir tapusi latviešu pirmā opera! “Baņuta” tieši te ir sacerēta, šajos pakalnos veroties. Sēžam tepat verandā. Sāku skaidrot sīkāk.
Ruķis noklausās un pēc nedēļas zvana – varbūt varam svētkos to operu brīvā dabā uzvest? Saku - tu dulls esi? Man taču viss aizaudzis... Bet viņš nāca virsū. Pats ar savu iniciatīvu, kam nevarēju atteikt. Esmu taču operas režisors, un kad vēl būs tāda iespēja? Atbildība dubultā. Gan radošā, gan par vietas sakārtošanu. Kamēr tas ir tikai īpašums, kur gribi brauc, gribi ne, viss ir citādi – kā patīk, tā dzīvoju! Bet te bija milzīgs spiediens un atbildība par latviskas vides izveidi. Uztaisīt operu tā, lai visi atceras!
Bet kā sakārtot teritoriju? Ārprāts! Šķūņi bez jumtiem un durvīm, kroga galā lopu kūts. Aizgaldi uz betona grīdas... Bet Ruķis nāca ar vērienu un arī praktiski. Ar viņa palīdzību tika novākti grausti un izrakti 9 dīķi, kas simbolizēja 9 Piebalgas pagastus. Vide sakārtojās un pakārtojās operas iestudējumam, kas bija grandiozs.”
Ai, kā es būtu gribējusi to redzēt! Profesionāli operas solisti un mūziķi no Rīgas. Vairāk kā 250 dalībnieku – papildus kori no Cēsīm, vietējie deju kolektīvi, “Vilki” un “Vilcenes”. Visi kostīmos un brīvā dabā. Vareni un tik iespaidīgi, ka kļuva par priekšvēstnesi vēlāk ik gadus vērienīgi svinētajiem Līgo svētkiem. 2000.gadā tos apmeklēja arī mūsu mīlētākā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, turklāt 2003.gadā viņa Līgo svinību kalnā pat nolaidās ar helihopteru... Viesi te bijuši no dažādām pasaules malām, un visus tos priecējis slavenais Piebalgas Ķencis – Dzidra Kuzmane. Tas viss izaudzis no Gunta mīlestības pret “Baņutu” un spējas paraut citus līdzi.
Lita atzīst, ka lielākais paldies Robertam Ruķim par viņa drosmīgo ideju.
“Tas uzvedums bija pilnīgs kosmoss! 1999.gadā nekurienē izdarīt kaut ko tik grandiozu un profesionālu! Pārgalvīgi, bet ar rezultātu. Tas deva atpazīstamību šai vietai. Paldies Ruķim, ka tika izrakti dīķi – nedaudz izlīdzinājām vidi, sākām veidot ainavu.
Tad maisam gals bija vaļā. Zemes darbi un augu dzīvība, ziedi – tas viss man ļoti patīk, nāk no vecākiem. Mums Pārdaugavā bija dārziņš. Tur iemācījos mīlēt dabu. Ja vecāki to nebūtu ieaudzinājuši, es nevarētu te atrasties. Daudzi atbrauc, pajūsmo - cik skaisti, bet paši to nekad nedarītu, jo ar baltām rociņām to nevar panākt. Tas ir liels darbs. Man bija jābūt pārliecinātai, ka tas ir vajadzīgs ne tikai man, bet arī citiem. “Baņutas” uzvedums to pierādīja. Sapratām, ka šī vieta ir ne tikai mums. Ciemiņiem te ir jābūt, atpakaļceļa nav!”
Nu jau visas lielās izšķiršanās palikušas pagātnē, jo Skrāģu krogs kļuvis par pārliecinošu kultūras mājvietu. Te ir latviski skaisti sakopta vide, akustiskais koncertšķūnis ar brīnišķiem vasaras koncertiem, ir “Baņutas” muzejs un nu jau ilggadējas tradīcijas – Līgo svētki, profesionālās mākslas diena Zosēnos, Baltu vienības diena, dzimtu saieti. Šīs vasaras īpašais notikums bija Zosēnu simtgadnieces Elgas Marijas Zārdiņas sumināšana, kad dzimta vien sanāca kopā teju divsimt cilvēku kuplumā.
Gunta un Litas īpašā iezīme ir nenorobežošanās un atvērtība ciemiņiem, spēja uzturēt dzīvu biedrošanās un līdzi domāšanas garu.
NEJĀT KLIBĀ ZIRGĀ
“Mamma, arī Rīgā dzīvojot, sevi vienmēr uzskatīja par piebaldzēnu. Tagad, kad tik daudz esmu uzzinājis un izpētījis, ir skaidrs, ka īstie piebaldzēni visi savā starpā ir saprecējušies. Grūti saprast, kas ar ko, tāpēc svarīgi atrast dzimšanas apliecības.
Man ir, piemēram, Artūra Krūmiņa vectēva brāļa dzimšanas apliecība. Unikāli, kas ir krustvecāki - Jēkabs Zvaigznīte un viņa sieva. Bet kas ir Jēkabs Zvaigznīte? Arī krodzinieka dēls, tikai Abrupē, un skolotājs Pēterskolā, un literāts, kurš apraksta apkārtnes tipāžus un notikumus. Papētiet Zvaigznītes biogrāfiju – tā nav leģenda no zila gaisa, ka Kaudzītes savos “Mērnieku laikos” izmantojuši arī Zvaigznītes savākto materiālu. Kur ir Oļu kalns? Tepat pie Kāpurkalna jeb Māras ezera! Oliņiete visdrīzāk ir no šejienes. Ķencis un Pāvuls arī no “Zosena pie Gaujas.” Skolmeistari draudzīgi sadzīvoja, te nav nekāda skandāla par plaģiātismu. Kad Zvaigznīte mira, viņš pie nāves gultas Abrupes krogā pasauca Kaudzītes. Viņa manuskripti bija sakrāmēti aiz krāsns. Nomiršu – ņemiet!”
Tā vai šā, bet tapa “Mērnieku laiki,” kurus arī šobrīd vicina kā karogu un teju vienīgo Piebalgas atpazīstamības zīmi. Joprojām no Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas gaida ķīvēšanos, joprojām smejas par Ķenča lūgšanām, Prātnieka izrunāšanos, Švauksta pucēšanos, visu šmaukšanos un kaušanos, dramatisko stāstu par Lienas novešanu ārprātā atbīdot otrā plānā. Vai tiešām šis darbs būtu vienīgais spilgtais Piebalgas zīmogs?
Guntis atzīst, ka latvietim patīk uzsēsties vienam zirgam un jāt to nost. “Zirgs jau klibs, knapi velk kājas, bet šis tik jāj un jāj! Mums ir jauni ērzeļi, sprigani kumeļi un arī labi vecie zirgi, tikai citi, bet mēs spītīgi dzenam tik to vienu... Es to citā kontekstā, bet arī par Piebalgu un “Mērnieku laikiem.” Ir svarīgi vēsturi sabalansēt. No Piebalgas nāk tik daudz mākslas, tik daudz izcilības!
Kādas tik nav personības! Piemēram, pirmais Latvijas Republikas Kara ministrs Jānis Ducens, kas Meža kapos apglabāts netālu no Jāņa Čakstes. Fotogrāfs Artūrs Dulbe vien ir ko vērts. Visai Latvijai viņš būtu jāzina. Svarīgi izcelt tos, par kuriem vēl nezinām! Un ne jau tikai tā sauktā inteliģence saprata kultūru. Kādās tik skolās zemnieki nesūtīja savus bērnus mācīties, kādas grāmatas pirka, abonēja žurnālus, dibināja dažādas biedrības, korus, teātrus... Te cilvēki tiešām interesējās par visu. Ir saglabājies 1892.gada pateicības raksts vecajam Krūmiņam, par to, ka viņš pērk Rīgas Latviešu biedrības “Derīgu grāmatu nodaļas” izdotās latviešu grāmatas! Krodzinieks atbalsta grāmatniecību un viņa dēli šīs grāmatas lasa. Vai tas nav skaisti?”
Jā, bet kā ir tagad? Vai Gailītis nav kāds dons Kihots nekurienē? Vai viņa pasākumi ir vajadzīgi un tiek novērtēti? Spriežot pēc redzētā, pilsētas viesi un vietējā publika varētu būt puse uz pusi.
“Lai vietējie gribētu kultūras dzīvi, caur vēsturi tā ir jāpilina. Jāatsaucas uz senčiem, viņu gudrību, tieksmi pēc izglītības, jauniem apvāršņiem. Tā arī nosaucām Ilzes Būmanes grāmatu par Artūru Krūmiņu “Piebaldzēns ar pasaules apvārsni.”
Viena daļa cilvēku šeit ir ar saknēm daudzās paaudzēs, bet kāds magnēts ir ienācējiem? Vide un vēsture! Pirmā jākopj, jāsaglabā vizuālā pievilcība, bet otrā jāpēta un jāatklāj. Vietējie mūs ir pieņēmuši, bet rēķina savu laiku un interesi. Visi mūsu pasākumi ir nevis sevis izcelšanai, bet vietējo rosināšanai. Pētiet vēsturi!”
Pa pēdām pasākumiem, kas no 1999.gada te pulcēja dažādus kultūras ļaudis, sekoja doma – vajag “Baņutas” muzeju. Kur? Skrāģu kroga galā. Pārējā ēkas daļa jau no padomju laika piederēja mākslinieka Laimoņa Šēnberga ģimenei, bet atlikušais gals ar kūti – Dravantu Marutai. Guntis viņu tik ļoti aizkustināja ar ekspozīcijām kūts apstākļos, (iztīrīts jau bija, meijas saliktas, bet jumts tek un primadonnu kleitas stāv slapjas), ka viņa nolēma savu daļu uzdāvināt Guntim muzeja veidošanai. Fiziskais darbs sākās jau 2005.gadā un 2011.gadā muzejs tika atklāts – neticamais notika.
“Vajadzēja projektu, saskaņošanu, arhitektus, meistarus, finanšu līdzekļus. Paldies Dievam, ka bija draugi, kas projektu izstrādāja un uzdāvināja. Viss tikai pa gabaliņam varēja notikt. Te ir ielikti pamatīgi finanšu līdzekļi un milzīgs darbs. Uztaisīt muzeju – tas nav pirtiņu uzbūvēt!”
Ja ekspozīcijas izveidi varētu uztvert kā Gunta sirdslietu, tad tās uzturēšana gan vairs nedrīkstētu būt tikai saimnieku dāvana sabiedrībai. Šis ir nopietns veikums autentiskā vidē, kas aizkustina visdažādākos cilvēkus. Vieni brauc speciāli, orientējas operas vēsturē un citos smalkumos, citi ieklīst nejauši. Visi ir pārsteigti un gandarīti – to apliecina arī milzīgā viesu grāmata. Par ik vienu lietu šajā ekspozīcijā Guntim ir personisks stāsts. Tas apbur un vieš uzticību paveiktajam.
ES TE UN MAN IR LABI
Visā paveiktajā jaušas divas iezīmes, kas Guntim palīdzējušas pārdrošās idejas īstenot – 1) viņš māk nebūt snobs un saprotas ar visdažādākajiem cilvēkiem 2) viņš visus atceras un māk pateikt paldies visiem iesaistītajiem. Tāpēc arī lietas notiek!
“Visas profesijas ir cienījamas. Kas lopus tur – aizveru muti un paklanos! Jo īpaši piena lopi ir smags darbs. Tad vienmēr salīdzinu ar saviem senčiem. Cik viņiem bija govis? Kāda kūts? Kādam būtu jāuztaisa ekspozīcija par lopkopību... Mani pašu interesē laiks līdz Latvijas dibināšanai un vēl senāks.
Kādi bija slavenie Māras tirgi? Kā izskatījās Tirgskalns, kur cilvēki pat nedēļu esot dzīvojuši un tirgojušies? Kur pie Māras ezera bija svētakmeņi? Kā poļi un zviedri mērīja zemi? Kādi īpašie rituāli notikuši zem Kāpurkalna ozoliem, godinot senčus? Kā sanāca hernhūtieši un kā notika viņu mācības Kāpurkalna rijā? Vai te bija krievu kauja ar zviedriem un vai tiešām zviedru jātnieki nogrima ezerā? Pētu, mēģinu saprast, kur un kā Krūmiņš te iedvesmojies. Kurā pakalnā sēdējis un sapņojis, fantazējis un rakstījis dzeju... Nākamgad pētīšu viņa otro operu “Salenieki”, kas tapa 1922. -1926. gadā. Tai dekorācijas gleznojis pats slavenais Ludolfs Liberts, bet kritika bijusi skarba - mūzika laba, bet librets nesaprotams un valoda īpatnēja. Taču - libreti nav literārs darbs, kur viss jāsaprot tieši. Ar šifrējumu! Librets dod orientierus un nedaudz ieskicē sižetu.
Tur īsi ir tā - tauta ir paverdzināta un dzīvo zemūdens pasaulē. Uzplaukst mīlestības līnija un tad ir augšāmcelšanās, kas nes gaismu un labā uzvaru. Varbūt tas ir kaut kas no mūsu Māras svētezera? Ne velti te Latvijas atdzimušie dievturi rīkoja vasaras nometnes - pliki peldējās, prievītes kokos sēja, veica rituālus, tuvinājās dabas spēkiem... Mēs ar savu kultūras eksploziju viņus aizbiedējām.
Vēsture te ir ik uz soļa – brāļu draudžu saieta vieta bija pavisam tuvu – klētī uz pagrieziena. Tur esot notikusi dzimtbūšanas atcelšanas aktu parakstīšana, kas deva brīvību vietējiem ļaudīm. Spricis Krūmiņš, mans vecvecvectēvs ir bijis brāļu draudžu vēstītājtētiņš! Nē, visu neizstāstīt... Tā ir - no Piebalgas uz visām pusēm iet tā kā saules stari, saules ceļi. Ej vienu, bet tas tev paskaidro ko citu, noved pie nākamā un vēl tālāk. Tiesa, “Piebalgas unikālā kultūrtelpa” liekas nedaudz mākslīgi izveidota, neloģiski. Ruķis izraka 9 dīķus, kas simbolizēja Piebalgas pagastus – Jaunpiebalga, Zosēni, Vecpiebalga, Kaive, Skujene, Dzērbene, Ineši, Drusti, Taurene. Šodien sanāk, ka man Dzērbene, Drusti, Taurene un Skujene jārok ciet, jo šie pagasti vairs neiekļaujas... Bet tik un tā Piebalgas vārds pievelk!”
Tikai to, tāpat kā piebaldzēna raksturu, jāmāk atšifrēt. Lai saldais nebūtu pārāk cukurots, Lita par piebaldzēnu raksturu saka savu spriedumu.
“Galvenais vārds te ir “mans”! Kad sāk runu, vispirms ir “mans.” Man ir jautājums - “kā tev?” Šeit “mans” ir pāri visam. Svētākais un dārgākais “mans.” Pēc tam tikai – ā, tev arī kaut kas ir? Man šeit pietrūkst tuvāku, sirsnīgu attiecību, kooperēšanās, intereses vienam par otru. Dominē: “Es te darbojos un man tas patīk, man ir labi!” Tālāk neinteresē. Esam kūtri. Satiekamies “Izvēlies Piebalgu,” un tas arī viss. Katram daudz darba, bet kooperēšanās pietrūkst.”
Gunti gan no optimisma nav iespējams izsist. Viņš jūsmo un jūsmos, tāpēc arī citi pavelkas līdzi.
“Katru gadu mums ir īpaši Līgo ar uguns rituāliem. “Baņutas” muzeju regulāri apmeklē IMPRO ekskursijas. Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi brauc, paliek Jāņskolā, nāk pie mums ar kājām. Tad pēkšņi uzrodas 150 žiguļi, uzbrauc Jāņkalnā, fotografējas. Mēs nevienam neatsakām, neliedzam. Cik mūsu draugu nav sasparojušies uz ko līdzīgu! Cik daudzi iebrauc nejauši un iedvesmojas! Katram ir savs mazais sapnītis, palīdzam iedvest – to var īstenot! Ne jau tīši, ar aprēķinu, bet ar savu piemēru. Brauc cauri, nobremzē, prasa, vai drīkst izkāpt. Bet protams! Kāpēc ne? Noliec mašīnu un staigā!”
Esi aicināts Piebalgā, kas katram pašam jāatšifrē!
Gunta izvēle ir raduraksti, senatne un māksla ar “Baņutu” priekšgalā. Gara gaisma, vārdu sakot, kas nebīstas ne dubļu, ne kroga – gluži pretēji. Ne velti no diviem vēsturiskajiem “Baņutas” fināliem – dramatiskā, kur mīlošie jaunieši bezizejā izlemj sevi nogalēt un optimistiskā, kur abi paliek dzīvi, režisors 1999.gada brīvdabas iestudējumam izvēlējās pēdējo. Lai arī pirmajā versijā Krūmiņš bija iecerējis traģēdiju, viņa sparīgais brāļa mazdēls ir izvēlējās turēties pie gaišā un cerīgā, kodējot uz to arī “Piekalņu” un “Skrāģu kroga” atdzimšanu. Rituāls, kas acīm redzami ir izdevies.
