Te piederu pati sev – Rudzīši un “Veckleivas”
- Elvita Ruka
- 2025. g. 20. marts
- Lasīts 11 min
Updated: 23. apr.
Dizainere Inita Rudzīte trīs gados strauji iedzīvojusies Piebalgā, kur “katrā pakalnā virmo radošums.” Viņai tas izpaužas gan praktiskā keramikā un augu apdrukas audumos, gan spilgtās rotas lietās, kas veltītas Latvijas dižgariem. Arī citās nodarbēs, ko var nosaukt par radošuma eksploziju.
Inita Rudzīte, meitas Emīlijas mamma, Hugo un Kaupo vecmāmiņa, ir spara pārpilna, vitāla būtne, kas saviļņo katru vietu, kur parādās. Vai ar kokli, vai ar dziesmu, vai ar cienastu pēc jaunas receptes, kam vienmēr klāt kāds stāsts un sulīgi smiekli, bet visvairāk jau ar savām daudzpusīgajām prasmēm.
Viņai ļoti piestāv keramikas uguns un Piebalgas pakalnu formas, kas visam darītajam piešķir pabeigtības gludo harmoniju. Viņai ir daudz drosmes mīlēt vispirms jau pašai sevi, jo tikai tādi cilvēki ļaujas radošajiem impulsiem pat tad, kad īsti racionāla pamata tam nav. Gribu, bet vēl nemāku? Nu, štrunts par to, varu taču iemācīties! Dodiet tikai laiku un vietu!
BINGO AR ALAUKSTU UN “VĒVERIEM”
Krietnu strēķi nodzīvojuši Rīgas centrā, Merķeļa ielas drūzmā, un Zolitūdē, kur, kaimiņš pie kaimiņa strīķējas, bet pasveicināt nav ko, kovida būrīti pārcietuši, Rudzīši bija nobrieduši lauku mājai jeb kurā Latvijas galā - ka tikai prom no pilsētas! Inita kā rūpnieciskā dizainere un Uldis kā programmētājs bija gatavi strādāt no mājām, lai tikai tādas būtu...
“Mums bija pilnīgi vienalga kur, lai tikai nebūtu Madonā, kur esmu dzimusi es un Aizputē, no kurienes ir vīrs. Gribējām jaunu dzīves ceļojumu. Paradokss ir tas, ka “Veckleivas” bija pats pirmais īpašums, ko ieraudzījām sludinājumā, bet es izbrāķēju no attāluma.”
Initas pirmā izglītība ir “mērnieks un zemes ierīkotājs”, tāpēc viņa loģiski un profesionāli vispirms skatījusies foto kartes un kadastra informāciju. Redzējusi, ka māja ir ļoti tuvu Alauksta ezeram un secinājusi, ka māja būs peldētāju, atpūtnieku un makšķernieku caurstaigājamais pagalms. Neder! Arī četras tuvējās kaimiņu sētas likušās pārāk blakus, lai atbilstu vēlmei pēc īstas viensētas. Rudzīši nolēmuši, ka tā būs pārāk publiska vieta un nav atbraukuši pat paskatīties. Tomēr pēc daudzu citu īpašumu apskates ceļš atkal atvedis uz Cēsu pusi.
“Atpakaļceļā ieraudzīju, ka “Veckleivas” vēlreiz ir izliktas pārdošanā. Nolēmām – pie reizes iebrauksim! Kamēr citi skatījās, gaidījām pie Alauksta ezera un es jutu, ka sirds tā savādi notrīc. Iebraucām sētā un abi ar vīru vienlaikus sapratām – tā ir mūsējā!”
Atvieglojums un prieks ielīksmoja, Rudzīši rīkojās ātri, taču viegli un gludi process negāja.
Tomēr, jūlijā nopirkuši, Rudzīši jau augustā pārcēlušies uz dzīvi laukos. Tas noticis pirms trīs ar pus gadiem un nav nožēlots ne mirkli.
“Neko neizlūkojām - kādi te cilvēki, iespējas, cik bagāta vēsture... Gribējām tikai savas lauku mājas un lai mazdēlam būtu foršas atmiņas par bērnību. Tobrīd bija tikai Hugo, kam tagad tuvojas 7 gadi, bet nu jau viņam ir mazais brālītis Kaupo. Jā, mums ir tuva etnogrāfija un vēsture. Kārļa Skalbes muzejs “Saulrieti” bija pirmais, ko apmeklējām un sadarbojamies joprojām. Tad atklājām, ka tikai 4 km attālumā no “Veckleivām” ir brīvdabas muzejs “Vēveri”- brīnišķīga vieta. Šie muzeji mums bija kā odziņa uz tortes – brīnumains atklājums. Bingo! Uz abiem muzejiem vedam visus savus ciemiņus.”
Jā, tieši tur arī Initu satieku – kad Muzeju naktī tiek cepta maize un satiekas dziesminieki. Arī kad atjaunojamas kopīgas adīšanas vai maizes cepšanas tradīcijas, “Veckleivu” jaunā saimniece ir klāt, turklāt ar kokli un dziesmu pūru līdzi. Nav brīnums, ka nespēju atteikt arī viņas vadītajai meistarklasei par “eko-print” jeb audumu krāsošanu ar augiem, peldinot drānas rūsas vai pelnu uzlējumā – esmu klāt un izbaudu gan viņas vitālo vadīšanas talantu, gan patīkami jēdzīgo gala rezultātu.
ATVĒRIES AVOTS
Inita uzskata, ka dzīve laukos viņā ir atraisījusi dažādas radošās izpausmes – gan iepriekš zināmas, gan neapjaustas.
“Etnogrāfiskā ievirze man nāk no Ogres vidusskolas, kur mūsu klases audzinātājs bija Dainis Ozoliņš. Viņš vadīja folkloras kopu, mācēja ieinteresēt. Liels paldies viņam! Viņš mūs iepazīstināja ar kokļu meistaru Mārtiņu Baumani, arī tagad es spēlēju viņa kokli. Tā dzīvē sanāca, man vienkārši patika! Studējot Jelgavā, dziedāju folkloras kopā “Dimzēns”.
Kamēr meita auga – neko tādu nedarīju, bet te, Piebalgā, viss atnāca vaļā pats no sevis - pati daba un dzīves ritms uz to mudināja. Tu piederi pats sev! Apkārt puķītes zied, putniņi dzied, mākoņi peld, kokle pati uzprasās, lai to spēlē... Nevajag nekādu dižo iemeslu. Dvēsele prasa, un it kā pats no sevis tas sanāk...”
Tieši radošumu visdažādākajās izpausmēs Inita uzskata par savu lielāko ieguvumu, uzsākot dzīvi viensētā, tomēr tas viss ir nācis caur krietnu rūdījumu. Kāda kokle un adīklis, ja māja kā sadugusi večiņa nespēj ne siltumu dot, ne puslīdz ērtu dzīvošanu... Kad praktiskās rūpes kā vairogs priekšā visām radošajām iecerēm un čaklie pirksti rokdarbu vietā vispirms liekami pie neatliekamajiem remonta darbiem... Ja nav optimisma, ko pretī likt, viegli var uznākt sagurums.
“Pirms trīs gadiem ēka nebija uzreiz apdzīvojama. Sienas sliktā stāvoklī. Bēniņi bija redzami pa visām šķirbām. Pirmo ziemu tā arī nodzīvojām – ar 5 cm spraugām griestos un sienās. Aizlikām ar stikla šķiedras vati, kas tepat mētājās. No rīta modāmies pat 7 grādos, pat ūdens spainī bija aizsalis. Neuzskatu, ka tas ir kaut kas īpašs. Citiem ir līdzīga pieredze. Darbnīcu joprojām nevar labi sakurināt. Apakšā pagrabs, nav nosiltināta siena, aukstums spraucas iekšā... Vai tāpēc nestrādāt?”
Renovācijas process nekad neiet uz priekšu tik ātri, kā gribētos, jo īpaši, ja viss netiek nosegts ar neierobežotiem līdzekļiem un saimnieki mājai grib saglabāt arī dvēseli – neizmest mēslainē visu seno. Iegrimt tikai praktiskajās rūpēs Inita sev neļauj, jo dzīve ir pārāk īsa, lai to mocītu tikai pienākumos. Dzīve laukos Initā ir pavērusi eksplozīvu radošo avotu.
“Kā personība es neesmu cita kā pilsētā, bet man ir daudz lielāka radoša brīvība! Mani vairs neuztrauc, ka man ir jāīrē darbnīca, lai strādātu un nopelnītu vismaz īres naudu un, ja nenopelnīšu, jāprasa vīram, jāatrauj ģimenes budžetam. Man patīk, ka laukos vari atrast vietu teju katrai radošai nodarbei, ja vien to vēlies. Vari atvēlēt istabu šūšanai. Vari savas rotas kalt skaļi un jebkurā laikā, ko nevari pilsētā, jo traucē kaimiņus. Pēdējos gadus Rīgā mana rotu darbnīca bija iekārtota uz dzīvokļa lodžijas, šaurībā, kas laukiem liekas neiespējama. Ar māliem Rīgā pat prātā neienāca nodarboties, bet te, palūk, man pašai sētsvidū jau ir savs ceplis!”
Jā, keramikā Inita Rudzīte ir ienākusi turbo režīmā un traucas vēja spārniem. Viss sācies, kad viņa nejauši aizbraukusi uz “Vēveriem”, kur mālošanas nodarbību vadīja keramiķe Marika Šube. Initai iepatikās un viņa sāka mērot ceļu uz Jaunpiebalgu, kur mālotājiem jau bija sava komūna. Nu tā ir vēl vairāk pieņēmusies spēkā, un domubiedri jau izkurinājuši arī vairākus cepļus pie Initas.
“Praktiskās rūpes var daudz ko nomušīt. Paldies Uldim, kas glābj māju un ļauj man izpausties savās stihijās. Tas ir galvenais, kas man šeit patīk - brīvība darboties! Varu šūt, spēlēt kokli, mālot, krāsot, taisīt puzurus... Tas nāk tikai no iekšējās vēlmes. Kad un ko gribu, to arī daru! Izmēģinu receptes. Pirmo reizi mūžā te sagribēju īstus Jāņus. Lai tiktu pīti vainagi, pušķots ugunskurs, lai būtu padomāts par bērnu radošajām nodarbēm. Lai tiktu dziedātas autentiskas Jāņu dziesmas. Man tikai kādas piecas ir repertuārā, tāpēc 3-4 reizes tās izdziedam. Kuriozs bija, kad piedāvāju beigās nodziedāt vienu, aicināju izvēlēties, bet visi, tostarp vīrieši un bērni, sacīja – kā tas ir, vienu? Visas dziedam! Tā ir mana lauku maģija – ko izdomā, to šeit var īstenot.”
Ar tukšu dīkdienību vai haotisku mētāšanos hobijos Inita neslimo – to var saprast pēc rezultāta. Turklāt Inita, krasi mainot nodarbošanos, ir ķērusies pie pamatu pamata – dizaina studijām līdz pat doktorantūrai, kas ļauj šīs nodarbes uztvert kā profesiju. Viņa rada gan dizaina prototipus, gan oriģinālus vienā eksemplārā ar koncepciju un stāstu, tātad vienlaikus ir gan tehnoloģiju speciāliste, gan māksliniece.
“Jā, radošums man, šķiet, ir personības daļa, tas nav saistīts ar laukiem. Jau 2007.gadā aizgāju prom no darba Zemes dienestā, jo sāku taisīt rotas. Māte vaimanāja – tad kāpēc vajadzēja augstāko izglītību? Vai tā bija kāda mistiska saikne ar kosmosu, kas visu tā pagrieza? Nē. Domāju, ka drīzāk iekšējā drosme. Apņēmība dzīvot savu dzīvi! Mammas draudzene, daiļamata meistare, palūdza man vienu dienu palīdzēt rotu gatavošanā.
Es uzreiz un neglābjami iemīlējos šajā nodarbē. Pusgadu mocījos. Gāju uz darbu Zemes dienestā, bet visu brīvo laiku ņēmos ar rotām. Sakumā vīrs nepiekrita, ka pametu darbu, tad samierinājās. Dzīve nav tik gara, lai to visu atļautos nosēdēt kabinetā. Man bija skaidrs, ka tā nav mana pašrealizācija, mans ceļš. Atļāvos mainīt visu līdz pamatiem.”
MĀJTURĪBAS GĒNS
Skatot Initas Rudzītes plašo nodarbju spektru, būtu jāsecina – multimāksliniece! Viņa pati gan mākslinieces vārdu lieki nedeldē, uzsverot, ka ir dizainere.
“Man ir Rīgas tehniskās universitātes maģistra grāds un nepabeigtas doktorantūras studijas specialitātē “Materiālu dizains un tehnoloģija.” Tie ir seši gadi profesionālajā vidē. Maģistra darbā saņēmu “10”, publicēju vairākus zinātniskos rakstus. Rīgas tehniskajā universitātē maģistratūras studentiem esmu vadījusi lekcijas “Dizaina vēsturē” un “Radošajos darbos.” Jā, pareizāk būtu, ja es radītu vien prototipus, bet tos rūpnieciski ražotu jau citi izpildītāji. Bet laukos resursu ir tik, cik ir, šobrīd visu daru pati. Aizraujos un izbaudu.”
Ciemos nākot, protams, saņemu māksliniekiem (māksliniecēm jo īpaši) raksturīgo taisnošanos, ka tas un tas nav izravēts, tas un tas kaut kur izmētāts, tas un tas ir nekārtībā, kaut ciemiņa acs redz pretējo – cilvēciski tīkamus radošos apstākļus, kur ne jau sterilitāte vai kāds nezin kur apstiprināts “kārtības kanons” ir galvenais, bet gan ērti, estētiski tīkami un harmoniski apstākļi radīšanai. Lai nav par maz, nav par daudz, lai nekā lieka un tomēr viss ir personiski mīļš un tīkams.
Pie Initas galda ir vēlme ieritināties un palikt, jo ir garšīgi, smaržīgi, ērti un patīkami. Nedur ne acī, ne sirdī. Saku, ka uztveru viņu kā izcilu saimnieci, kas arī feisbukā nekautrējas likt savas receptes, nepadarot to par tukšu dižošanos. Viņai vienkārši izdodas!
Jā, kaut kāds Kaucmindes gēns mājturībā man ir. Domāju, ka tāds ir visām sievietēm, bet, šķiet, ka tomēr nav gan. Mūsu vecmāmiņas mācēja un darīja visu - slauca govis, sēja un stādīja, ravēja dārzu, vārīja zaptes, šuva kleitas, tamborēja, šmorēja...
Laukos darīja visus darbus, visu mācēja. Kaut kā dabiski tas likās vai tika nodots no paaudzes paaudzē. Tāpat kā vīri sanāca kopā un palīdzēja uzcelt viens otram māju... Padomju laiks to pārtrauca. Tagad, dzīvojot laukos, tās prasmes prasās izlauzties. Esmu sabiedriska, ļoti mīlu cilvēkus, bet arī mājas vientulību. Patīk būt tikai ģimenē, vadīt dienas divatā ar Uldi. Mums katram ir ko darīt. Jā, cilvēki reizēm apnīk, ir jāpaņem pauze. Kad brauc ciemiņi, māku viņus organizēt, iesaistīt darbos. Tad arī viss izdodas!
Pa māju šiverējot, izdomāju dažādas receptes. Restorānā pagaršoju un māku atdarināt, jo jūtu, kas tur iekšā. Daudz ko patīk darīt! Adīt, šūt, gatavot... Cenšos uzlabot dzīvi ar veselīgu pārtiku un eksperimentēju.”
Pagaršojot Initas bubertu ar brūkleņu mērci un citus gardumus, gara acīm redzu viņas iekārtoto lauku viesnīcu, kurā būtu arī restorāns. Viņa to vadītu elegantā linu kleitā ar garu priekšautu, uz kura iezīmējušies latviešu pļavas puķu un augu silueti, ko rūsa vai pelni audumā iezīmējuši uz palikšanu. Komplektā kaut kur paralēli darbotos kāds viņas dizaina uzņēmums, kas ražotu rotas, jostas, pogas, traukus, kaut karnevāla maskas...
“Man tas viss ir galvā. Esmu dizainere! Tagad, kopš pievērsos keramikai, esmu radījusi dizainu vairākiem traukiem. Tie ir pabeigti. Kā grāmata. Nevaru es pati to atkārtot otrreiz un vairāk. Tas būtu kā precīzi tāpat pārrakstīt iepriekšējo romānu. Visvairāk patiktu, ja es būtu tik turīga, lai varu tikai izveidot dizainu, bet kvalitatīvs amatnieks to ražo vairumā. Šobrīd labais ir tas, kas spēju radīt jaunos dizainus no nulles līdz rezultātam, nevis 95% paliek blociņā. Tas ir mans lauku darbnīcas lielais pluss.”
Ja Inita nepateiktu, ka Piebalgā ir tikai trīs gadus, tas nekādi nebūtu uzminams. Neļaujoties remontējamas mājas un ikdienas darbu spiedienam, viņa ir pamanāma teju visās Piebalgas radošajās aktivitātēs, kas saistās ar amatniecību un ne tikai.
“Ko esmu sadarījusi? Galvenais ir pievēršanās keramikai un pagalmā uzbūvētais ceplis. Pārējais ir kā sagriezt dzimšanas dienas rasolu – no visa pa druskai. Puzuru meistarklase un izstāde. Scenogrāfija un tērpi divām izrādēm. Pirmā 2023. gadā bija “Kaķīša dzirnaviņas” bērnudārzā. Piezvanīja kultūras nama direktore un palūdza – vai nevaru izlīdzēt ar savu māksliniecisko skatu. Viņai kāds kaimiņš bija par mani bija izstāstījis... Otra scenogrāfija bija izrādei “Gājiens ar klibo zirdziņu” Vecpiebalgas amatieru teātrim “Sumaisītis.” Bija vēl Ekoprint meistarklase “Vēveros”, ko noteikti turpināsim – sanāca labi un gandarījums visiem.
Veiksmīgs eksperiments! Jā, mani drīkst uztvert kā mājturības skolotāju, kas var novadīt jeb ko. Izpēta, iemācās pats, eksperimentē un ir gatavs dalīties. Pat vīrs bija iesaistīts, eksperimentējot ar sarūsējušu govs ķēdi, kuru, etiķa šķīdumā noturot, var iegūt lielisku krāsas kodinātāju.
Jā, es ar to visu aktīvi dalos, arī sociālajos tīklos, tāpēc mani var pārprast. Ja internetā ielieku zaptes recepti, izgatavotu puzuru vai pašas dizainētu un šūtu kleitu, tas nenozīmē, ka man ir sava kulinārija, tautas mākslas salons vai ateljē. Tas ir savam priekam, bet atbalsojas tālāk. Daru to, kas man pašai ir interesanti, meklēju radošo gandarījumu.”
Par māksliniecisko jaudu liecina Initas veidotās rotas, kas balansē starp juvelierizstrādājumu, augstas raudzes amatniecību un konceptuālu mākslas darbu. Daļa no rotām pabijusi starptautiskās izstādēs kā vēstījumi un Latvijas vēstneši, jo nes ko ļoti, ļoti dabisku materiālu izvēlē, to negaidītās kombinācijās un vērtību kodā.
Katrs darbs ir unikāls un iekļaujas sērijā, kam skiču blokos ir ne tikai filigrāns zīmējums, bet arī rūpīgs idejas izklāsts. Tie nav vienkāršoti, banāli smukvārdiņi, bet spēcīga filozofija un Latvijas dižgaru dzejoļi kā saturiskais kodols. Īpaši izteiksmīgas un oriģinālas rotas bijušas veltījums Aspazijai. Žēl, ka šobrīd tās nedaudz pavirzītas malā.
IZDEVIES CEĻOJUMS
“Piebalga man ir milzīgs atklājums. Šeit ļoti piepildos un uzlādējos. Te visa augsne vibrē radošumu! Pulsē. Var darīt jebko! Ņem otu un zīmē. Atver sirdi un dzejo. Skaties mākoņos un komponē. Piebalga nav slavena ar zemes apstrādi, tā vienmēr ir bijusi pazīstama ar spilgtu amatniecību, savu roku darbu, savu izdomu. Šajā kodā es iederos!
Lai iekļautos – nekur nav speciāli jāiet. Nevajag censties sevi īpaši izstādīt. Tik, cik instagramā vai FB izlieku savus darbus, receptes, ar kaut ko padalos. Vienkārši daru to, kas patīk un padodas. Uz pasākumiem eju, jo tie mani interesē, īpaši, ar amatniecību saistītie. Tur rodas pazīšanās, kas aiziet pa ķēdīti. Viens otram palīdzam, atbalstām, interesējamies, kā iet. Papildinām ar savu pienesumu. Kā “Vēveru” maizes dienā – saimniece Vita cep savu tradicionālo lauku maizi, es bezglutēna. Sadarbojamies, lai notikums būtu interesantāks. Un pēc tam muzicējam!
Kļūt par piebaldzēnu – tā jau ir neiespējamā misija! Pārāk gruntīgs mērķis! Asociēju sevi ar Initu, kas gūst iedvesmu un rada Piebalgā. Kāpēc man būtu jācīnās par kaut kādu “īstā piebaldzēna” statusu? Tur vajagot paaudzēs būt... Es to nevaru, un viss kārtībā, dzīvoju savu dzīvi. Redzu te īpašu potenciālu un tāpēc te esmu. Redzu, ka piebaldzēni radoši vibrē paši un spēj novērtēt citus. Kas raksta, kas kopj vēsturi, kas organizē izstādes. Tāpēc esam viens otram vajadzīgi. Jūtos pamanīta, pieņemta, man ir iespējas un piedāvājumi radoši izpausties.”
Īsajā laikā Inita jau radījusi īpašu Piebalgas produktu, ko cilvēki īpaši novērtē. Tā ir praktiska, līdz detaļai izstrādāta pusdienu servīze lauku sētai – veltījums Vecpiebalgai un Jaunpiebalgai kopā. Tās nosaukums ir “Dūrgals.”
“Dūres gals! Tā sauca aproces tautiskajām blūzēm. Vidusskolas laikā biju nopirkusi 1938.gadā izdotās tautastērpu burtnīcas. Nolēmu paskatīties Vecpiebalgas tautisko tērpu rakstus, kas noderētu mālam. To nav daudz, šī puse neizceļas ar rakstainību, ornamentiem. Piebalga vairāk atšķiras ar tehnoloģiju un formu. Pamatīgumu! Neidentificējas ar greznumiem un cakiņām. Vienīgais rotājums ir tautastērpa izšūtā caurās vīles aproce – tautiska krekla dūrgala raksts.
Iestrādāju to mala servīzē. Tā ir funkcionāla, kompakti saliekama. Visi trauki ar kājiņām, liekas viens uz otra, tāpēc viegli aiznest. Zupas terīne un augšējais trauks, uz kura sabērt zaļumus... Tāpat no Piebalgas mantojuma atvasināts trauku komplekts “Siera padarīšana.” Tur paspēlējos ar funkcionalitāti un lakoniskiem dekoriem. Viena svītriņa ir gana. Divas – tas jau ļoti grezni!”
Tā mēs aizrunājamies par kodiem un vērtībām, par to, kas Piebalgā ir tas unikālais un neatkārtojamais. Inita atzīst, ka ar saviem darbiem arī liek kodus, akcentējot latviskās vērtības. Tagad katrs lauku sētas servīzes lietotājs zinās, kas ir dūrgals!
“Piebalgā jūtos pieņemta un ļoti labi – gan Jaunpiebalgā, gan Vecpiebalgā. Katrā vietā varu iet pa ielu un man ir, kam pateikt sveiki! Tas ir tik superīgi! Pietrūkst tikai gardēžu sīkumi veikalos un rīta sarunas ar draudzenēm kafejnīcā. Citādi viss ir! Vai arī skats man ir tāds, ka neredzu negatīvo? Pa Rīgu biju nonullējusies, tagad viļņojos augšup.”
Inita Rudzīte to dara kopā ar Piebalgas ainavu. Viņai šķiet, ka pakalni ir kā viļņojoša zemes jūra, kas apstājusies, lai dotu radošu iedvesmu cilvēkiem. Tieši tāpēc šī enerģija ir jāizmanto, un viņa to dara – “Veckleivās,” kas kļuvušas par latviska gara un radošuma magnētu.
