Talku šarms un morāle
- Elvita Ruka
- 2025. g. 28. okt.
- Lasīts 12 min
Updated: 23. apr.
Izpalīdzība, biedrošanās, praktisks aprēķins “tu man, es tev” garā – kas īsti ir talkošanas tradīcija, kas izsenis bijusi būtiska zemnieku tradicionālā dzīvesveida daļa? Kādi ir tās nerakstītie likumi, sākot ar jestrām tautas dziesmu rindām un beidzot ar mūsdienu komunikāciju modernajās aplikācijās? Ko vēsta senie foto, apraksta memuāri un rāda mūsdienu pieredze – to skatos Jaunpiebalgas pusē, vietā, kas senču dzimtene un nu jau arī mana mūsdienu mājvieta.
Pavasara plaukšanas eiforijā feisbukā izlec sludinājums – dāvinu sēklas kartupeļus, citādi jāved meža cūkām! Zvanu, piesakos un dzirdu vilšanos saimnieces balsī – kā, tikai divus maisus? Taisnojos, ka nevaru vairāk mašīnā ielikt un zeme arī vien pirmo reizi uzarta... Dodos ceļā. Skaista, nomaļa viensēta pie Gaujas priecē ar senajām ēkām un mūsdienu sakoptību, bet pagrabi derētu pat muižai – lieli, sausi, velvēti, īsts mūsdienu sapnis. Kartupeļu tiešām daudz un dāsnie saimnieki pieber vēl papildus kules, ko iestūķēt mašīnā. Brīnos, kā tik daudz izaudzējuši, bet viņi met ar roku.
Četri pieauguši bērni ar ģimenēm, visi kā uzburti grib kartupeļu talkas – gan stādīt vajag kopā, gan novākt, tikai ēst neviens tik daudz neraujas... Visi no dzimtās mājas prom, bet kāda pieķeršanās velk atpakaļ. Tad nu talka tāds racionāls iemesls sanākt kopā, slēpjot sentimentu. Strādāt un satikties!
MĒSLI UN GRABAŽAS
Izsenis plašāk izdaudzinātās bijušas mēslu talkas. Arī tām vispirms ir galēji praktisks iemesls – gotiņas un citi mājlopi pa ziemu kūtiņu makten pietaisa, bet zemīte pavasarī alkst mēslojuma. Lai viss augtu griezdamies, tā jāpabaro! Mūsdienās, nopērkot lauku īpašumu, bieži ir cits stāsts, daudz bēdīgāks. Latvijas viensētām cauri gājuši padomju laiki un tikumi, arī cilvēku psihes dīvainības ir dažādas. Tiekoties ar citu lauku māju īpašniekiem, trinot mēles un atskatoties uz paveikto, teju visi sāk ar to, kas bijis visgrūtākais – izvākt iepriekšējo saimnieku atstāto negatīvo kultūrslāni. Tik milzīga nemīlestība pret apkārtni un sevi pašu, jā, arī nespēks un nogurums, jā, citi uzsvari dzīvē, bet rezultātā jauno saimnieku pirmās rūpes ir vest konteinerus, lasīt pa zemi, vilkt no pažobelēm, izkrāmēt no garāžām, pagrabiem, bēniņiem gan vienkārši grabažas, gan īstus “mēslus” – atkritumus, kas vēl gadiem ilgi sagandē prieku par vietu. Tad uzdevums ir kraut kaudzēs, šķirot, atlikt derīgo, dedzināt to, kas deg un kalkulēt, ko darīt ar pārējo. Tā ir mūsdienu “mēslu talka”, kad vairākām rokām darbs ir vieglāk padarāms gan fiziski, gan mentāli. Jo katrs priekšmets, pat draza, liek aizdomāties par cilvēka dzīvi, notikumiem, iekšējo un ārējo pasauli, kas veidojusi tieši šīs vietas uzslāņojumus.
Nosodīt negribi, bet izprast arī grūti. Un tad talka ar savējiem, tādiem tuvākiem un uzticamiem, ir labākais risinājums, kā negatīvo haosu pārvarēt. Kaut uz vienu dienu sajust, ka arī citi palīdz tev, mājai un zemei, ka katra nekārtība kaut kad ir sakārtojama, ka tie mēsli taču reiz beigsies... Dīvaini, ka nu jau 30 gadus pēc padomju iekārtas sabrukuma šis tramīgi negausīgais drazu slānis nav pārvarēts, un, lai attīrītu dzīves telpu, “grabažu talkas” jārīko ne viena vien.
Tā ir saimnieku rūpe, bet cik ilgi un kā motivēt palīgus? Mana pirmā uzdrošināšanās bija radu daudzbērnu ģimene un divi draugi no Rīgas baznīcas draudzes, kam arī lauku mājas ir Vidzemē - mans apsolījums bija doties palīgā, kad nepieciešamība radīsies viņiem. Ar lielu prieku atceros, kā vēlāk palīdzēju Dāvidam novākt agro ķiploku ražu – tikusi vaļā no formāla darba valsts iestādē, to izjutu kā īstu svētību! Svaigs gaiss, gandarījums par paveikto un dziļas sarunas “dvēseļu” kategorijā. Mūsu čalošanas vietne “Talka pirms iesvētīt māju” joprojām ir aktīva, jo dalāmies katrs ar savu paveikto – uzmundrinām viens otru, kad darbi šķiet nebeidzami un pārāk smagi.
Tomēr laukos tālie ciemiņi nav risinājums. Komūna un draugu plecs ir vajadzīgi blakus, arī kooperēšanās lielāku darbu veikšanai.
Latvieši nav tādi viensētnieki un savrupnieki, kā viņus mālē, izsenis kolektīvisms ir bijis daudz lielāks – to diktēja dzīve māju puduros, lielās ģimenes un saimes, kur daudzi darbi tika darīti kopā. Arī talkas bija organiska dzīves sadaļa un tām bija savs “goda kodekss” – to savos memuāros aprakstījis gan mans vectēvs Voldemārs, gan viņa vecākais brālis Kārlis. Abi īsti piebaldzēni, ko zemes darbi rūdījuši un palīdzējuši nodzīvot garu mūžu arī pēc “kulaku” nīdēšanas jukām.
KO ATSTRĀDĀT, KO NE
“Manā bērnībā “Seviķu” ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan,” lakoniski skaidro Kārlis un pāriet pie romantizētām puikas atmiņām.
“Vislabāk man patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas - tās bija domātas īstam darbam!
Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots.
Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot. Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā.
Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija - zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos.
Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt, gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus. Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas”.
Visiem visus pazīstot, pašorganizēšanās notikusi raiti, no mutes mutē, taču, kad labības novākšanai iesaistīta tehnika, lieta bijusi vēl nopietnāka.
“Manas bērnības gados “Seviķu” un kaimiņu ciema lauksaimnieki nodibināja kuļmašīnas sabiedrību. Tajā bija ap 15 biedru, kas ik gadus no sava vidus izraudzīja valdi. Tā ne tikai sastādīja kulšanas grafiku, bet kārtoja visus ar “dampi” saistītos jautājumus. Par dampi sauca visu agregātu, kas sastāvēja no kuļmašīnas un malku kurināmas, zirgiem pārvadājamas tvaika lokomobiles.
Labības kulšanai ar dampi vajadzēja apmēram 20 strādājošo, bet talkā parasti sanāca vismaz divtik dalībnieku. Ieradās arī neaicināti pārspriedēji par laiku un iekūlumu – kāds birums, vai graudi labi nobrieduši un sausi, vai salmos nepaliek pārāk daudz utt., kā arī parastie iemetēji, labi zinādami, ka apkūlības tiks apslacītas.”
Lappuses garumā tiek aprakstīti brīnumainie agregāti un to darbošanās, lai nonāktu pie talcinieku iesaistes. Tā sākās ar brīdi, kad lokomobile bija sakurināta tik ļoti, lai skaļum skaļais svilpiens apliecinātu – tā ir gatava darbam!
“No istabas steidzās talcinieki. Katrs stājās savā vietā. Pie maisiem bija tēvs ar kādu spēcīgu kaimiņu vīru. Pie labības došanas uz kuļmašīnu – spēcīgu vīru pāris. Uz kūlēja uzkāpa iekšā laidējs – pieredzējis vīrs, kas prata labību trumulī ielaist vienmērīgi. Pie salmiem – sievieši un kāds spēcīgs vīrs par palīgu. Pie pelavām – pāris vecāku sieviešu. Salmu saņemšanai un novietošanai gubenī – jaunieši. Ja kādā vietā radās sastrēgums, tad izpalīdzēja bez aicinājuma atnākušie rezervisti.”
Kulšanu beidzot, mašīnists devis garo svilpi – tas bijis signāls kaimiņiem, lai šie dampi ved uz savu māju. Tikmēr iepriekšējie talcinieki jau mazgāja putekļus un steidzās pie bagātīgi klāta galda, kur netrūka arī pašdarīta alutiņa un pāris pusstopu brandavīna, kas nekad neesot lietots kulšanas laikā.
“Apkūlības vienmēr noritēja pacilātā noskaņā. Daudz tika runāts par kulšanas gaitu un iekūlumu, dziedāts un dažreiz arī dejots.”
KATRAM PĒC AUGUMA
Bagātīgajos brāļu memuāros fascinē veids, kā darbos iesaistītas visas paaudzes un kā bērni paši rāvušies piebiedroties. Tas jau nav vienam pašam ganīt lopus vai lauzt žagarus iekuram, tas ir kas vairāk – būt iesaistītam pieaugušo pasaulē, darīt un piedzīvot to, ko viens nevari! Voldemāra jūsmīgie apraksti par sēdēšanu uz vezuma augšas, siena mīdīšanu, kur lielie netiek klāt, kučierēšanu un citu iesaisti lielo darbos liecina, cik ļoti tie palikuši atmiņā. Turklāt arī mazam, vēl skolā nesūtītam puikam, bijis savs specuzdevums, ar ko pieaugušajiem labības talkās nav bijis vaļas krāmēties...
“Vedot rudzus un kviešus, drēģim visā platumā un garumā pārklāja segas, lai graudi nebirtu zemē. Ierāpos vāģos un brauciens no vāgūža vai rijas priekšas sāka savu gaitu pa dubļaino olnīcu uz tuviem un attālākiem tīrumiem.
Šajā braucienā grandīšanās pa grambām un dūkstīm man bija vēl patīkamāka, ja pašam atļāva vadīt pajūgu, turēt grožus. Tīrumā nobraucot, mans pamata uzdevums bija peļu sišana.
No tuvākā kārklu krūma nolauzu žuburainu žagaru. Ātri apiedams vezumā iekraujamai statiņai apkārt, cieši, soli pie soļa spiedu zemi ar visu savu svaru, domādams, ka tā aizmīdu ciet peļu alas un viņas man neaizbēgs neredzamas. Parasti peles sāka bēgt, paceļot apakšējo labības kārtu vai ņemot statiņas pēdējos vidus kūļus. Ne jau visas peles krita medījumam zem mana žagara. Daudzas aizbēga, pazuda zālē. Bija bagāti peļu gadi, kā arī tādi, kad to bija maz. Soļodams pakaļ vai sēdēdams vezumam virsū, visu savu guvumu vedu mājās un izbaroju kaķim. Kamēr vezumu nosēja, mans pienākums bija sagrābstīt dakšojot izkaisījušos smalkumus un salasīt atsevišķi nokritušās vārpas. To visu uzmeta vezuma augšā uz bomja. Ja mājupceļš bija puslīdz labs un vezums nebija sanācis pārāk liels, mani uzmeta uz tā. Lepni tupēdams uz sagramstīto smalkumu klēpja un ceļa slīpākās vietās, dziļākās grambās pieķerdamies pie vezumam pārliktā bomja, līgojos mājup. Sevišķi lepns un pašapzinīgs biju, ja kāds no mājiniekiem, ieraudzīdams mani vezuma augšā, iesaucās: “Ko? Puika uz vezuma! Vai tev nav bailes?” Es pat neatbildēju, tikai smaidīju savā parādītajā drosmē un varonībā, un atbildēt sāku vien nocelts zemē.”
Tā izauga zemes saimnieki un dažādu darbu pratēji, tā katrs jutās vajadzīgs un iesaistīts lielākā procesā. Tā tika atvērtas durvis uz sētu un istabu, tā atklājās radinieku un kaimiņu raksturi. Jo īpaši mielasts liecināja par saimnieku turību, devību vai zīmīgiem ieradumiem. Nabadzību nesmādēja, skopumu gan izsmēja, bet par īpatnībām vienkārši pasmaidīja.
“Mājas saimniekam dzīvs bija vēl neredzīgais tēvs un vāji redzošā, puskurlā māte. Atceros kādas kulšanas talkas pusdienas. Istabā uz gara galda bļodās bija salikta vārīta gaļa.
Gar galdu lēnā solī virzījās Garāmāte un ar saviem kaulainiem, gariem pirkstiem, teikdama “jāparauga, kas mīkstāks”, spaidīja gaļas gabalus, lai izvēlētos sev patīkamāko. Jūtīgākie talcinieki, to redzot, pie galda nemaz nesēdās – darba pārtraukumā aizgāja ko uzkost savās mājās vai vienkārši pagavēja.
Arī tik neiztrūkstoši pašbrūvētais alus šajās mājās vienmēr bija ieskābis,” vēsta mans vectēvs, atgādinot, ka māju talkās talcinieki redzēs visu. Tā ir citu cilvēku ienākšana tavā mājā, vidē, tikumos un netikumos, tāpēc savējie ir jāizvēlas. Talkošana ar karogiem, plakātiem un tauru skaņām, atkritumu savākšana pie jūras, mežā vai sabiedriskā vidē, kādas vietas sagatavošana svētkiem ir viena pieredze, bet sanākšana dzīvesvietā – pavisam cita. Tie ir dažādi žanri. Jo īpaši pie mūsdienām raksturīgās atsvešināšanās un materiālo vērtību kulta, māju talkas ir kopjama un veidojama parādība – izveidojot savējo loku, kam uzticēties.
SKAIDRA RUNA
Lai visi darbi veiktos kā talkās, tā algotos pasākumos, svarīgākais ir vienošanās un skaidri noteikumi. Esmu pārsteigta, cik smalki zemnieku dzīves pierakstos ir uzskaitīts katrs dālderis un grasis, cara rublis un Latvijas lats. Par visu – nodevām un mantojuma izpirkšanu, zemes pārdošanu vai pirkšanu, lopu iegādi un sviesta tirgošanu, un arī darba attiecībās. Talkas nosedz atsevišķu segmentu, tālāk iestājas darba devēja un līdzēja attiecības.
“Uz gadu līgtus kalpus neatceros. Steidzīgiem darbiem pieņēma sezonas strādniekus. Tēva likums bija: strādniekam nekad kapeiku nenoraut, bet gan vienmēr pielikt pie nolīgtā. Ja gadījās, ka ar strādnieku nevar saprasties, ar viņa strādāto nebija apmierināts, atlaižot samaksāja arī par nenostrādātām dienām,”
raksta Voldemārs, kamēr vecākais brālis dažu sezonas darbu iezīmē detalizētāk.
“Burkānu un citu sakņaugu ravēšanā un kaplēšanā tēvs iesaistīja ne tikai ģimenes locekļus, bet visus, kas gribēja pastrādāt “uz akorda” (gabaldarbā) un labi nopelnīt. Dažreiz sakņaugu laukā bija 10-12 cilvēku. Dzirdēju runājam: “Tavs tēvs labi maksā, bet ir prasīgs – darbs jāpadara noteiktā laikā un labi.” Sakņaugu ravēšanas laikā “Vecseviķos” sanāca daudz akordnieku. Citos periodos iztika galvenā kārtā ar savas ģimenes locekļiem.
Arī man patika strādāt “uz akorda”. Par labu un pirms noteikta termiņa izpildītu darbu saņēmu brīvdienas – varēju makšķerēt un izpeldēties Gaujā pēc patikas.
Darba stāžs ravēšanā un kaplēšanā man sākās jau 4-5 gadu vecumā, 10 gados jau biju atzīts meistars – reti kurš varēja man līdzināties. Manu veiksmi pat apskauda. Pārējie ravētāji un kaplētāji (parasti sievietes) dažreiz centās mani uzpirkt – cienāja ar konfektēm, lai es nepārcenšoties un neatstājot viņas kaunā.”
Mūsdienās lauku darbi ir vēl palikuši, bet ar strādniekiem “uz akorda” ir jau grūtāk. Ja neesi lielzemnieks, kas savējos var noturēt ar algu, dzīvesvietu un citiem labumiem, tad atrast izpalīgus vienkāršiem fiziskiem darbiem ir grūti. Gan tāpēc, ka uzticamie ir izķerti, gan tāpēc, ka melnstrādnieka “akords” izrādās neadekvāti dārgs – tad labāk darīt pašiem vai nedarīt vispār... Materiālu un pakalpojumu dārdzības dēļ sagurums laukos var uznākt ļoti ātri, jo darbs dzen darbu arī bez īpašas lauksaimniecības. Ja šajā ritenī vēl sajūties viens, tad var uznākt grūtsirdība, kas nav palīgs nevienā darbā. Bet kas ir? Vai tiešām talkas?
LAI IR TACIŅAS NO MĀJAS UZ MĀJU
Viss sākas un riņķo ap cilvēku, viņa idejām, sparu un harizmu.
Netālu no Viņķu kalna ir māja, kurā jauna sieviete ar kristietes pārliecību un ģimenes atbalstu ir uzcēlusi nevis pirtiņu starp dīķi un mežmalu, bet gan lūgšanu namiņu, kurā plāno atjaunot senās brāļu draudžu tradīcijas. Hernhūtieši ignorēja baznīcu ēkas un oficiālo garīdzniecību, dievvārdus sludinot paši – vispirms rijās un klētīs, tad vienkāršos saieta namos. Šī jaunā sieviete vēlas, lai katrs, kurš grib, viņas namiņā var palūgties klusībā. Lai ir, kur sanākt domubiedriem, lai ir sava vitālas dievbijības pilna vide, kur arī suns var iesprukt.
Namiņu uzcēla talcinieki, tostarp radi, kam cita konfesija, bet tuva šī ideja un kopīga izpratne par darba svētību. Sarīkoja pāris talkas un namiņš gatavs!
Jau daudzus gadus savu aktīvā dzīvesveida vietas slavu ir kaldinājis Raimonds Dombrovskis – slēpošanas trašu “Vanagkalns” saimnieks, ekstrēms pasaules apceļotājs un publiska personība, kas, šajā vietā ienācis, arī rīkoja talkas, kas vienlaikus nošāva divus zaķus – viens pēc otra tika paveikti darbi teritorijas sakopšanai un izveidojās spēcīga savējo komūna.
“Burbulis” jeb cilvēki, kas caur darbu jūtas šeit piederīgi. Jā, te vieta arī darbiem “uz akorda”, bet visu nevar ne nopirkt, ne apmaksāt. Kopības sajūta reizēm ir svarīgāka nekā nauda, īpaši, ja mājvietas specifika ir publiski pasākumi.
“Dīķu Mārtiņš” – tā iztālis dzirdēju, kas apsaimnieko daudzos ūdens baseinus Skrāģu kroga tuvumā. Ik reiz, garām braucot vai ejot, apbrīnoju, kā tie atspoguļo ainavu – te vecos vītolus, te mākoņu vālus, te saulrieta gaismas, un visam pa vidu noteikti rimbuļus laidīs kāda zivs, peldēs gulbis vai ievelsies kāds ūdrs. Šajā valstībā nenoskatīties, bet dīķi ir arī jānolaiž...
Izrādās, jau ilgus gadus Mārtiņš šo pasākumu izsludina kā talku, uz kuru pa dubļiem ņemties brauc lieli un mazi. Tvarsta zivis, pārceļ citos ūdeņos un kādu saņem maltītei paši.
“Vienu gadu izlaidu, satieku čomu tirgū, šis uzreiz virsū – kad dīķus laidīsi? Mēs tā tavu talku gaidām!” Jā, arī es piesakos nākamajā reizē būt klāt... Gan svaigā gaisā pastrādāt, gan kādus vēl nesatiktus kaimiņus iepazīt.
“Kāds atklājums man bija, ka Gauju vajag ravēt! Pat pie pagastmājas upe bija tā aizaugusi ar ūdenszālēm un krasti ar krūmiem, ka vietvalži brīnījās – vai tad mums ir upe? Kad atklājās, visi palēcās – kas par skatu!” stāsta Laine, kas ar pacilājumu un nostaļģiju atminas pirms gadiem organizētās talkas, ko rīkoja Gaujas fonds.
Tās notika speciālistu vadībā, bija kā apmācība, izziņa, prieks, līdzatbildība, apņēmība darīt ko labu un paliekošu vides labā. Uzbangoja un noplaka, kā jau daudzas labas iniciatīvas, kas paņem personisko laiku un nerod stratēģisku atbalstu.
Šoruden, kad projekts “Cēsis – kultūras galvaspilsēta 2025” neiztika bez Piebalgas Goda mielasta zemnieku sētā “Lielkrūzes”, saņēmu aicinājumu uz deju. Tas bija pats dižrunātājs Prātnieks no brīvdabas uzveduma, kas nu orķestra pavadībā kļuvis par galantu kavalieri. Personiski nepazīstams, jo no Vecpiebalgas, bet dejojot izpļāpājos par sevi un mūsu biedrības projektu “Labās talkas Piebalgā” jeb “No talkas uz balli”, kura ietvaros piecas ģimenes ejam viens pie otra talkot un... “Zinu, zinu, brīnišķīgi! Es nākamgad noteikti pievienošos! Ar visiem bērniem. Bērnībā vecāki rīkoja, ābolus vācām, kartupeļus rakām... Man tā patika! Redzēju jūsu bildes no siena talkas...” Mūzika aizrauj no vārdiem, bet domu es tāpat zinu – ai, kā es arī gribētu, bet...
Atrunas ir un būs vienmēr, tāpat kā objektīvi iemesli. Uzsākot projektu, uzsvēru, ka talkojam viensētās, kuras nav “gatavas un pabeigtas”, bet kuras vēlas atvērt savas durvis un kuru saimnieki grib satikt “savējos” - līdzīgi domājošus, pozitīvus cilvēkus, kas grib iestaigāt takas no mājas uz māju.
Kas grib iepazīties, atklāt savus un uzzināt citu talantus, kopā paveikt kādu darbu, uzzināt ko jaunu par vietu, cilvēkiem, kas interesants te bijis senatnē, ar ko vieta elpo šodien. Darīt to brīvā komunikācijā, kur neviens otram neliek atzīmes, visi atļaujas būt paši, bet ir spējīgi mobilizēties un paveikt kopīgu darbu – tas ļoti satuvina cilvēkus.
Četrās talkās mēs “Tīruma Seviķos” šķirojām vērienīgo bibliotēku un demontējām pagraba lieko kultūrslāni, “Saules Magonās” stādījām kokus, “Laivaskalnā” bija visīstākā siena talka un ziedu paklāja aušana, “Mazķūģos” izveidojām jaunu atpūtas vietu pie ugunskura, uzstādījām karoga mastu un uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu. Bija padomi un pieredzes apmaiņa, mielasti un sadziedāšanās, dzeja un foto ar pārģērbšanos, etnogrāfisko tērpu demonstrējums, dūdu spēle, braukšana džipa piekabē, lai gavilētu kalna galā, bija bērni kokos, pieaugušie ar zāģiem un sakumiem, bija dažādi mājlopi un pašaudzēti dārza labumi, bija sviedri, smiekli un satuvināšanās. Sezonas pēdējā, piektā talka notika “Vecseviķu”(brāļu Ruku bērnības māja) bijušajā strejgabalā pie Gaujas, kur sanācām visi un vēl vairāk. Bija ģimene trijās paaudzēs, bija jaunieši, kas ciemojas pie vecākiem, bija atsevišķi entuziasti un prieks kopā būt – gan krastu sakopt fiziskā darbā, gan satikties. Pēkšņi visiem kas izrādās runājams!
Un tad atnāca “Ķeiķu” saimes dziedātāji no blakus mājām, dziedāja un muzicēja, ka tirpst. Gauja čaloja fonā, saule laidās uz rietu, bet te uzradās tas īstais “kaimīnu” talkošanas gars, kad visi visus pazīst, zin tikumus un netikumus, kad var droši viens otru apdziedāt un kopīgi pasmieties. Sasējās pagātne pirms simts gadiem un šodiena, kad visu tik un tā nevar nopirkt par naudu – taciņas no mājas uz māju varam iemīt tikai mēs paši.
