Tulejas septiņas nokrāsas

Par atpazīstamāko ūdensteci Jaunpiebalgas pusē jāatzīst Tulejas upīte, kurai par popularitāti ne tik daudz jāpateicas dabas krāšņumam kā kultūrvēsturiskajam sentimentam. Savu tecējumu skatam tā atklāj vien pavisam nedaudzās vietās, un tādas pat ir Tulejas divas klusās pietekas - Streina un rakstos biežāk pieminētā Vienziemīte.

Līdz pat Tirzas ietekai Lejasciemā, Tuleja ir garākā un pēc baseina platības lielākā Gaujas augšteces pieteka. Tā kā mūsdienās nav precīzi fiksēta upītes izteka, ūdensteces garums arī nav precīzi zināms. Pēc precizējumiem dabā tas no agrāk fiksētajiem 17 kilometriem varētu izaugt līdz pat 20- 21 kilometram. Tas arī nosaka, ka līdz metram precīzi nezinām upītes iztekas augstumu virs jūras līmeņa, bet tas noteikti ir virs 200 metriem.

Upīte sevišķi nozīmīga ir Jaunpiebalgas (bijušās draudzes teritorijas) rietumu daļai, kur padomju gados tika izveidots Zosēnu pagasts (vietējā izrunā Zuoseni, Zuosens). Tieši Tuleju būtu jāgodā par “piebaldzēnu īsteno likteņupi,” jo tās krastos atradās nelielā Zosēnu pusmuiža (piederēja valstij) un izteiksmīgākie viensētu puduri - Seviķi, Oļi, Stepeļi, Skrasti, Jānēni, Baltiņi u.c. Tās pieteku baseinos atrodam Skrāģu krogu ar Kāpurkalna ezera senvietām, Kleivu augstumus, Tīrumjānēnu krāces un Pinciņas ūdenskritumu, Trakupītes izrobotos krastus, kā arī neskaitāmus vietvārdus – Mantas kalniņš, Kazīnu un Garās jūdzes ceļi, Berlīne, Pelnu, Rīgas un Podu kalni utt.

Atsevišķs temats ir vēstures un arheoloģijas pieminekļi, no kuriem šeit ir jāpiemin Tulejas pilskalns, Bricu ezera mītne un vairāki kapulauki. Acīmredzams, ka tieši pāri upei Jaunpiebalgā ieceļoja pirmie viduslatvieši, kā arī vairākas arheoloģiskās kultūras (švīkātās keramikas, uzkalniņkapu, latgaļu u.c.).

DIVU NOSAUKUMU MĪKLA

Tulejas upīte ir nozīmīga arī tās vidustecē - Veļķu pagasta vidienē, kur izvietojas Žīguru, Brektu, Aukslecu, Rubeņu u.c. viensētu puduri. Tieši šeit upītei parādās no lejteces atšķirīgais nosaukums Tulija, kurš absolūti dominēja latviešu literārajā tradīcijā, kā arī karšu izdevumos. Sākotnēji manu uzmanību piesaistīja it kā nelielā Tulejas un Tulijasnosaukumu atšķirība, un tikai laika gaitā, pakāpeniski atklājās vēl citas variācijas. Izrādījās, ka katrā Piebalgas pagastā (Jaunpiebalgā, Velķos), muižās (Grotūžos) vai arī atsevišķā, savrupā apvidū (Manžūrijā u.c.), vietvārdam pastāvēja atšķirīgas izrunas tradīcijas, bet augštecē atrodami arī paralēlie nosaukumi. Pie tam nosaukums mainās ne tikai ģeogrāfiski (atsevišķos tecējuma posmos), bet atšķirības fiksējamas arī dažādos laikmetos (piemēram, 17.-18.gadsimtā, zviedru un krievu muižu laikos). Tulejas nosaukuma kombināciju lielo skaitu nodrošina atsevišķo izlokšņu īpatnības (patskaņu mija, intonāciju maiņa), vēsturisko rakstu atzīmes (muižu kartēs), literārajās un arī subjektīvās jaunrades formās, kā arī pārnesumos svešvalodu transkripcijā (vācu un krievu topogrāfiskajās kartēs).

Latviešu literārajā un akadēmiskajā tradīcijā, piemēram, ģeogrāfiskajos pētījumos, tūrisma ceļvežos un fizioģeogrāfiskajās kartēs, šī ūdenstece fiksēta kā Tulija, taču vietējie iedzīvotāji Jaunpiebalgā vairumā izmanto formu Tuleja. Arī Veļķu pagasta austrumu daļā (Telviešu mājvietas, t.s. Abesīnija, Grotūžu jaunsaimniecības u.c.), kur Latvijas brīvvalsts gados lielā skaitā ieceļoja iebūvieši no Jaunpiebalgas, upes nosaukumam tika piemērota Tuleja.

Arī portāla www.upes.lv  aktīvists Aigars Liepiņš 2017.gada 16.jūnijā aicināja Valsts valodas centra toponīmistu komisiju noformulēt atzinumu, saskaņā ar kuru “Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra” 2018. gada 12.janvārī pieņēma lēmumu pārsaukt šo ūdensteci par Tuleju. Šāda izmaiņa balstījās uz toponīmistu  un  ģeogrāfu nerakstītu likumu – upes oficiālajam nosaukumam jāpiemēro pēdējā nosaukuma beidzamā forma, kura tiek pielietota upes lejteces posmā pirms tās ietekas.

Vairāk kā divdesmit gadus esmu uzturējies Piebalgas kultūrtelpā, klaušinādams un pierakstīdams vietējo ilgdzīvotāju mutvārdu mantojumu – vietvārdus, nostāstus, apvidus vārdus, izlokšņu materiālu u.c.

Atklājās, ka Tulejas krastus un tās pieteku baseinus apdzīvoja viduslatvieši, kuri ikdienā runāja piecās atšķirīgās izloksnēs - jaunpiebaldzēnu, veļķēniešu, grotūzēnu, nēķiniešu un mēdzūliešu. Streinas baseinā tiek fiksēta nēķiniešu izloksne, bet netālu no Tulejas ietekas Gaujā pastāvēja arī specifiskais Gaujas žargons, kurš balstījās drustēniešu izrunas specifikā.

Austrumos, nedaudz ārpus Tulejas baseina, ir sastopami arī pirmie augšzemnieku dialekta runātāji – liezērieši un gulbērieši, kuriem raksturīga t.s. sēlisko madoniešu (arī Augšgala) specifika. Jānorāda, ka piebaldzēni ir viduslatviešu perifērā etnogrāfiskā grupa, aiz kuriem austrumos uzreiz sākas augšzemnieku izloksnes un savādāka kultūrtelpa (Ranka, Liezere. Ērgļi u.c.).

Šādu izrunas daudzveidību nodrošina dažādie patskaņu garumi un ar tiem saistītie intonāciju varianti. Šeit ir jāizdara neliela atkāpe dialektoloģijā, norādot, ka viena no latviešu izlokšņu raksturojošajām īpatnībām ir atšķirīgās intonāciju sistēmas. Ja zilbē ir garais patskanis, divskanis vai īsā patskaņa kombinācija ar sonoro līdzskani (l, ļ, m. n, ņ, r), tad veidojas intonācija – izrunas ilguma un augstuma balansējums. Viduslatviešu dialektā pastāvēja kombinācija ar stiepto, lauzto un krītošo intonāciju sistēmu, kura tika pielietota arī piebaldzēnu un kaimiņu izloksnēs. Valodas tonalināte arī literārajā valodā nereti palīdz latviešiem noteikt homonīmu korektu pielietojumu kā, piemēram, zàle kā augi - krītošā intonācija, zãle kā telpa - stieptā intonācija, zâles kā medikamenti - lauztā intonācija.

Līdz ar to šim hidronīmam katra atsevišķā izloksne piedāvāja mazliet atšķirīgu izrunas versiju. Savu pienesumu dod arī vēsturiskās kartes (pirmā no 1681.gada) un rakstu tradīcija, kas papildina versiju klāstu. Viena forma tapusi arī mūsdienu cilvēku jaunrades rezultātā. Pieļauju, ka visus laika gaitā pastāvējušos variantus vairs nevaram nofiksēt, bez tam ir pieļaujami atklājumi turpmākajā novadpētniecības un dialektoloģijas materiāla izpētē.

JAUNPIEBALGAS LIKTEŅUPES STĀSTS

Vispirms, upes lejtecē, bija izplatīta parastā jaunpiebaldzēnu izloksne ar epicentru Zosēnu muižas apvidū, kurā upe saucas vienkārši Tuleja (vārdam nav intonācijas). Šis nosaukums ir guvis absolūtu dominanci tautas valodā, un mūsdienās citas formas nemaz neizdodas vairs atrast ne Vecpiebalgas pārrobežā, nedz arī pašos Veļķos.

Viens no iemesliem šādai nomaiņai ir plaši pazīstamais Tulejas līcis Zosēnos, upes krastmalā, kur ilgus gadus tika rīkotas zaļumballes. Tas varētu būt pats būtiskākais pamatojums, kāpēc šī forma ir “apēdusi” perifēros variantus un nomākusi arī literāro formu.

Pret Zosēna muižu no kreisās puses ietek Streina – Tulejas garākā pieteka, kuras baseinu pārsvarā apdzīvoja parastie viduslatvieši bez piebaldzēnu valodas īpatnībām izloksnē. Šeit valoda ir pārņemta no Taurenes pagastam (bijusī Nēķina muiža) raksturīgās nēķiniešu izloksnes. Rietumu pierobežā hidronīmu izrunāja arī kā Tulēja (tulē~ja) – ar stiepto intonāciju otrajā zilbē. Šāda teicēju izrunas īpatnība tika fiksēta Slieķos, Muciņās un Taurenes pārrobežā (Kļavkrustos).

Vēl būtu jānoskaidro, kāpēc pētnieku uzmanība Jaunpiebalgā ir tik ļoti koncentrēta uz Tuleju.

Jaunpiebalgas novadpētniecībai pamatus ir licis draudzes skolas pedagogs Augusts Rudītis (1889-1948), kurš uz šejieni atnāk strādāt 1915.gadā. Viņš interesējas par Piebalgas kultūrvēsturi un folkloru, organizē tuvējo senvietu apsekošanu un pat arheoloģiskos izrakumus. Tā rezultātā 1923.gadā nāk klajā viņa publikācija “Senais Kāpurkalns,” kurā kā piezīmi nr.1 publicē arī jaunpiebaldzēna V.Aparjoda sniegto Tulejas upes baseina aprakstu.

2016.-2018.gadā vēsturnieks G.Skutāns novada laikrakstā “Avīze piebaldzēniem” publicē rakstu sēriju “Aizmirstās Gaujas pietekas” piecos turpinājumos. Šeit īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Tulejas baseina pieteku nosaukumiem, izmantojot gan vietējo teicēju sniegtās, gan arī  zosēnietes Ilgas Prīses no 1970. līdz 1973.gadam savākto vietvārdu klāstu. Tāpat Tulejas baseinu  apsekojis Edgars Žīgurs, LEBM Vēveru filiāles vēsturnieks, savā pētnieciskajā darbā  un  Gaujas fonda projektu ietvaros. Bez tam ir zināmas daudzas citas ar kultūrvēsturi saistītās aktivitātes Jaunpiebalgā (piemēram, Jaunpiebalgas muzejs un Vēsma Johansone, tāpat Olģerta Grāvīša, Rudītes Dobeles un “Baņutas” muzeja pētījumi).

Šis un vēl daudz kas cits nodrošina Tulejas krastiem savdabīgu senatnes romantikas oreolu.

NO TULEJAS UZ TULLIJU

Veļķos upe saduras ar Incēnu - Bākas kalna Klēts kalna pacēlumu, un, tekot gar grēdas ziemeļu malu, sadala Veļķu muižas teritoriju divos nogabalos. Veļķēnieši ir Vecpiebalgas draudzei piederošas privātmuižas ļaudis, kuri runāja ar vecpiebaldzēniem saistītā izloksnē (šī muiža neietilpa Šeremetjevu īpašumā). Tikmēr pagasta otra puse, Grotūžu muiža, runāja atšķirīgā izloksnē, kura  saistāma ar mēdzūliešu īpatnībām. Līdz ar to Veļķi izrādās viens no nedaudzajiem Latvijas pagastiem, kurā pastāvējušas divas atšķirīgas izloksnes. Mūsdienās visā Vecpiebalgā un Veļķos izloksnes pēdas izrunā nav pamanāmas, ar ko tā krasi atšķiras no Jaunpiebalgas izloksnes. Tikai te vēl iespējams fiksēt specifiskus vietvārdus un nedaudzus apvidvārdus.

Tieši Veļķu pierobežā – Žīguru mājās ­– ir nofiksējams lūzuma punkts, pēc kura notiek būtiskas izmaiņas un negaidīta formu nepastāvība – Tullija, Tulija un Tūlija. Tieši šī ir tā vieta, no kuras literārā tradīcija piesavinājās rakstu formu Tulija (bez intonācijas), kas ir bijis visai specifisks ceļš.

Žīguru māju saimnieks 1822.-23.gada uzvārdu došanā tika izvēlējies Tulleja uzvārdu, atsaucoties uz tuvējās upes hidronīmu.

Viņa radinieks (visdrīzāk mazdēls) Andžs Antons Tullijs (dzimis 1851.gadā) kļūst Vidzemes mērogā atpazīstam pedagogs, tulkotājs un arī talantīgs dzejnieks (zināmi gan tikai nedaudzi viņa nopublicētie dzejoļi). Zīmīgi tas, ka viņš savus darbus paraksta ne tikai kā Tullijs, bet arī kā Tulijs un Tūlijs.

Tas ir skaidrs pierādījums jau tolaik esošām izrunas atšķirībām. Acīmredzami, ka māju saimnieks uzvārdam izvēlējās garām tekošās, gleznainās upītes nosaukuma, jo bērnu dienās tur bija pavadījis skaistus brīžus. Taču uzvārds Tullejs būtu saistīts ar problēmām, jo nebija grūti to divdomīgos nolūkos pārveidot kā Dullejs un Dullais. Šādos gadījumos Vidzemes noteikumi (Livonijas guberņā) atļāva uzvārda korekcijas, un tā vietā tad arī rakstos nostiprinājās jauna versija - Tullijs (vēlāk vienkāršota uz Tulijs).

Tā kā tilta vieta pie Žīguru mājām šajā apvidū ir vienīgā un tautā visnotaļ populāra, tad vietējo valodā ieviesās Tullijas nosaukums (krītošā intonācija pirmajā zilbē), kurš rakstu valodā vēlāk latviskojās uz Tuliju. Tādējādi šīs dzimtas uzvārda specifiskais pielietojums noveda pie jaunas hidronīma formas rašanās, ko rakstu tradīcijai ir devis Tulijas upes nosaukums.

Kā zemāk redzēsim, manis piedāvāto izejas formu varam rekonstruēt kā tul’-leja (krītošā intonācija), bet hipotētiskās versijas arī kā tũllēnupe, tũllīte (abos vārdos sagaidāma krītošā intonācija).

Diemžēl Veļķu pagasta izloksnes paraugi ar valodas precīzi fiksētu fonētisko transkripciju līdz šim nav nonākuši autora rīcībā, izņemot filoloģijas studentes Alīdas Ozolas (cēlusies no Veļķu Surgām) vietvārdu vākumu 1940.gadā. Šī studiju laika vietvārdu vākuma divu darba burtnīcu noraksts glabājas manā pētnieciskajā arhīvā. Te, diemžēl, pamatā fiksēta literārā forma Tulija, un tikai pāris gadījumos ir pierakstītas arī tautā tradicionāli lietotās formas Tuleja un Tũ-leja. Mazliet agrāk Veļķu pamatskolas skolnieku zīmētajās pagasta kartēs (LVVA, 6828.fonds, 11.apraksts, 82.-83.lieta) tāpat tiek fiksētas divas atšķirīgās upes nosaukuma formas pagasta robežās - lejtecē atzīmēta oficiālā Tulija, kamēr Grotūžu augštecē Tũlija.

Mūsdienu izloksņu pierakstos Veļķu pagasta teritorijā hipotētiskās izejas formas Tulleja, Tullene, Tullīte man nav izdevies fiksēt, un tikai Grotūžos droši uzrādās formas Tūlija un Tūleja. Veļķus esmu apsekojis daudz mazāk, un tiešu jautājumu, kā pareizi saukt vietējo upi, sāku uzdot tikai no 2018.gada.

Tālāk upīte uz pāris kilometriem pāriet Grotūžu muižas bijušajās robežās, kur atrodami Ilzēnu, Kravažu, Vientiešu, Krepšēnu, Raukšu u.c. mājvietu puduri. Šeit runāja viduslatviešu dialekta mēdzūliešu izloksnē, kurā hidronīms izrunājams kā Tūleja (tū~-leja – ar stiepto intonāciju pirmajā zilbē).

Ap 2018.-19.gadu, sazinoties ar Grotūžu puses iemītnieku Didzi Sedlenieku, pirmoreiz uzzināju, ka tur sastopama atšķirīgā upes nosaukuma forma Tũleja, bet viņa individuālajā, tā brīža izteiksmē bija saklausāma arī Tūlēja. Šis bija pirmais signāls, kurš lika man aizdomāties par upes nosaukuma trīs pazīstamākajām pamatformām. Tā kā aptaujātais šajā apvidū ienācējs, viņa patskaņu garā izruna un intonācijas varētu būt subjektīvas, tāpēc nebūtu jāanalizē sīkāk. Domāju, ka šāda forma ir bijusi atsevišķu mājvietu vidū vai varbūt pat tikai dažu cilvēku starpā radusies anomālija. Papildus šīm formām Grotūžos plaši pazīstama arī Tuleja, jo vairums vietējo ir saistīti ar Jaunpiebalgu - tāpēc izplatījās tur dominējošā forma. Līdz ar to Grotūžos dominē vietvārda forma ar pirmās zilbes pagarinājumu Tũ-leja (stieptā intonācija), kuru tad fiksējam kā Veļķu pagasta Grotūžu izloksnes īpatnību.

TULEJAS IZTEKAS NOSLĒPUMS

Augšpus Ilzēnu ezera upe pazaudē savu vārdu un skaidri nosakāmo tecējumu, taču rakstos pārsvarā ir publicēts viedoklis par tās izteku no Mizu purva ziemeļos no Mizukroga (vāciski Misse), kurš bija piederīgs Grotūžu muižai.

Senākās kartes un cilvēku atmiņas skaidri norāda, ka agrāk Tuleja iztecēja no Ezernieku ezera. Tikai 20.gadsimta pirmajā pusē ezera izteka ar grāvjiem tika savienota ar Tirzas baseinu. Mūsdienu kartēs Tirzas izteku tāpat kļūdaini varam saistīt ar Ezernieku ezeru. Taču vietējie iedzīvotāji skaidri zina norādīt uz Tirzas izteku no Vilku purva, kurš atrodas ezera austrumu pusē blakus Tirznieku mājvietai. Savukārt, ziemeļos no Telviešu mājām, nelielā purviņā vietējie iedzīvotāji uzrāda arī Vienziemītes sākumu.

Augšpus Ilzēnu ezera, zem Krepšēnu mājām, upei pāri gāja lauku ceļš uz Vecpiebalgu pa brasla vietu, no kā vietējās mājās sastopams arī cits vietējais hidronīms – Brasla. Mazliet tālāk beidzas upes stāvie krasti, un tā kā grāvis tek cauri relatīvi līdzenam apvidum, šķērsojot purvāju un aizaugušās lauksaimniecības zemes. Tā tecējumu grūti izsekot, jo šeit agrāk pastāvēja sazarots pļavu novadgrāvju tīkls. Šeit nosaukums mainās sekundāras nozīmes hidronīmos - Misas upīte, Purva grāvis, Tērcīte, kuriem šī pētījuma kontekstā detalizētu uzmanību nav jāvelta. Agrāk tās izteku no ezera bija nosprostojuši bebru dambji, kurus nesen nopostīja un noteci atjaunoja. Lai arī ~500 metrus pēc iztekas vietas grāvji sadalās uz dienvidiem un ziemeļiem, nekādu būtisku, cilvēku radītu šķēršļu ūdens notecei pavasarī uz Ilzēnu pusi neizdodas konstatēt. Savukārt ezerā pastāv divas dabīgas ietekas, no kurām rietumu virzienā orientēto strautu varam pieņemt par meklēto Tulejas izteku. Iztekas avots viegli nosakāms Telviešu kalna (mājvietas) austrumu pakājē.

MANŽŪRIJAS UN DRUSTĒNIEŠU VALODU NEGAIDĪTIE LĪKLOČI

Taču ar to nebūt nebeidzas Tulejas nosaukuma variācijas, jo Veļķu un Mēdzulas pagastu perifērijā bija izveidojušās jaunsaimnieku kolonijas (t.s. Abesīnija un Manžūrija), kurās parādās ieceļotāji no augšzemnieku izloksnēm, pārsvarā no Liezēres puses. Šeit upīte tiek fiksētas jau kā Toleja (platais –o; intonācijas nav), bet senāk varbūt arī Tòl-leja (pirmā zilbē krītošā intonācija).

Lai arī upīte netek cauri šim apvidum, vairums iebūviešu mājsaimniecības bija saistītas ar Vecpiebalgas centru (veikali, krogi, baznīca un it sevišķi Zvirgzdupes pienotava), tāpēc iedzīvotāji regulāri šķērsoja šīs upes tiltus un brasla vietas. Lai arī šī augšzemnieku forma šķiet mazsvarīga un relatīvi nesen ieviesusies (izplatīta tikai nedaudzās mājvietās), viss tomēr nav tik viennozīmīgi.

Raksti, dokumenti un kartes apstiprina senu austrumlatviešu izlokšņu toponīmiku pašā Vidzemes augstienes centrā. Ir norādes, ka augšzemnieku tipa izlokšņu areāls varēja abu Piebalgas draudžu teritorijās virzīties uz rietumiem, sākotnēji aizņemot atsevišķu pierobežu nostūrus, un izzust pēc viduslatviešu spiediena 18.-19.gadsimtā. Izteikta viduslatviešu centrālo izlokšņu klātbūtne novērojama Mēdzulas un Grotūžu muižu robežās. Šeit nekur neatrodam augšzemnieku Madonas izlokšņu ietekmi, bet tāpat nav arī nekādu pēdu no piebaldzēnu īpatnībām (t.i. augstienei raksturīgais platais -e, -ē).

1796.gada Veļķu robežu kartē (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 2159.lieta) tās iztekas ezers saucas – Tolläy eser un no vāciskā pieraksta izsecinām senāko formu – Tollejas ezers. Nav izslēgts, ka maz apdzīvotājā Jaunpiebalgas perifērijā ir pastāvējušas zudušas augšzemnieku īpatnības - provizoriski liezeriešu izloksnes turpinājums, un tikai vēlāk to pārņēma piebaldzēnu valoda.

Otra Tulejas forma Tullen upp ir fiksēta šīs pašas kartes rietumu stūrī pie Žīguru mājām un Tulijas tilta vietas. 1681.-1700.gadu periodā ir tapušas vairākas Piebalgas, Jaunās muižas (Jaunpiebalgas) un Veļku muižas t..s zviedru kartes, kurās visur atpazīstama forma ar diviem –l. Tāda ir arī 1681.gadā zīmētajā Veļķu muižas kartē kā Tullait beck (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 932. un 933.lieta), kuru varam atšifrēt kā Tullītes upi, bet daudz mazāk ticami kā Tullaiti.

Nav zināms, kā upi sauca drustēniešu izloksnē runājošie Gatartas pagasta Lībiešu viensētu pudura iedzīvotāji un Jaunpiebalgas Timšsila viensētu kolonijas iebūvieši (t.s. Gaujas žargons- drustēniešu un piebaldzēnu izlokšņu sajaukums). Dialektoloģijā aprakstīta viņiem raksturīgā runāšana caur -o, respektīvi, tendenci galvenos patskaņus (-a, -ā u.c.) pārveidot par -o, -ō. Tas nozīmē, ka šeit hipotētiski varētu būt sagaidāmas formas Tōleja vai varbūt pat Tuoleja. Diemžēl drustēniešu izloksnes lietotāji pētniekiem vairs nav pieejami un diezin vai kādreiz iegūsim skaidru un vērā ņemamu atbildi tik specifiskā jautājumā. Šādas atšķirības iespējamību pierāda Jaunpiebalgas robežupītes Ubejas nosaukums, kuru gatartieši (Raunas un Drustu izloksņu sajaukums) pagarina kā ũbeja (dažreiz arī ūbija).

TULEJA UN PIEBALGAS KULTŪRVIDES SKICES

Mūsdienās upes nosaukuma ceļazīme Tuleja redzama uz autoceļa tilta pie Zosēniem (V299; Jaunpiebalga- Abrupe- Taurene), un interesanti, ka šeit tika izmantota vietējā forma, bet nevis kartēs atrodamā. Taču tāda paša uzraksta iztrūkst posmā starp Veļķu skolu - Žīguriem un Auksleciem (kartēs modernizēti kā augstlīči) uz lielceļa Vecpiebalga- Jaunpiebalga (P33; Ērgļi- Jaunpiebalga- Saliņkrogs).

Tuleja nav vienīgā upe, kurai šķērsojot draudzes vai dialekta robežu, mainās arī nosaukuma formas. Tāda pati Jaunpiebalgā ir arī Vilūna un tās sateka Vilūnīte, kuras Druvienas robežas pusē pārtop par Vilaunēm (arī Labā- , Kreisā Vilaune). Tāpat Tirzas sateku Aišu (arī Aišati) robežas rietumu pusē (Grotūžu muižā, Veļķu pagastā) sauca par Duobupi.

Turpinot Gaujas augšteces 2016.-2018.gada toponīmikas pētījumus, jānorāda, ka ir nākuši klāt arī jauni atklājumi un korekcijas. Tā Guntas Piliņas (Riža) vietvārdu vākumā (Vecpiebalgā, 1970.-1971.g.) Lūdiņos parādās upīte Lide, kura Tulejā ietek no kreisās puses, aizstājot kartē kļūdaini fiksēto Skujupes nosaukumu. Savukārt Trakupe fiksēta kā Tulejas kreisā pieteka, un šis paralēlais nosaukums var tikt attiecināms visdrīzāk uz Pinciņas upīti, bet nevis Ošupīti. V.Aparjoda uzrādīto Sastupes un Maiļupes lokalizāciju varam kartē pārbīdīt par vienu posmu lejup uz ziemeļiem, līdz ar to kļūdaini atzīmētās Bāliņupītes vēsturiskais nosaukums varētu būt Maiļupe. Savukārt Sastupe pārceltos pāri Streinai uz Silakalna - Doriņu apkārtni.

Šāda rakstura lokalizāciju labojumi Piebalgas hidronīmu izpētē noteikti turpināsies, līdz ar to būs nepieciešams plašāks un akadēmiski korekts pētījums ar katra atsevišķa hidronīma kartogrāfisku piesaisti. Tāpat ir jānorāda uz daudzām plašām tēmām, kuras šajā rakstā atstājam neskatītus kā, piemēram, Tulejai radniecīgu vietvārdu izplatība Vidzemē un nosaukuma izcelšanās etimoloģijas versijas. Mūsu Tuleja maina savu nosaukumus tikai vienas draudzes robežās, kurā saskaras četras radniecīgas viduslatviešu dialekta izloksnes.

Noslēgumā jāuzskaita noskaidrotās septiņas versijas, no kurām piecas (Tuleja, Tulēja, Tullija, Tūleja, Toleja) ir saistītas ar tradicionālo izlokšņu īpatnībām, viena ar literāro tradīciju (Tulija) un viena ar arheonīma (sena vietvārda Tullene) pamatformām.

Tāpat jākonstatē vismaz deviņas citas versijas - hipotētiskās un rekonstruētās (Tolleja, Tulleja, Tullaite, Tōleja), lokāli subjektīvās (Tūlija, Tūlēja, Tullīte) un skaidri kļūdainās (kartēs krievu valodā: tuļija- тулия, tuļe- туле), kuras šoreiz atstāsim sīkāk neiztirzātas.

Pašreiz senajās izloksnēs atklātās, tradicionālās piecas upītes nosaukuma pamatformas Latvijas toponīmikas un dialektoloģijas kontekstā ir negaidīti ražīgs pienesums, kurš gaida filologu un toponīmistu tālāku izvērtējumu.

Gints Skutāns; +37129196952; e-pasts: skutans@inbox.lv

Saīsinājumi un rakstā pieminēto vietu pareizrakstība

LEBM – Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

LVVA – Latvijas valsts vēstures arhīvs

LVV – J.Endzelīns. Latvijas vietu vārdi, 1922.

Muižu un to iedzīvotāju vēsturiskās izrunas forma pēc J.Endzelīna (LVV, 1922)

Zuosens, zuosēnieši – valsts pusmuiža, Cēsu rajons

Veļķi, veļķēnieši – privātmuiža, Cēsu rajons

Nēķins, nēķinieši – privātmuiža, tagad Taurene, Cēsu rajons

Drusti, drustēnieši – privātmuiža, Cēsu rajons

Liezēre (arī Liezēris), liezerieši – Madonas rajons

Mēdzūla, mēdzūlieši – Madonas rajons

Gulbēris, gulbērieši – Madonas rajons

Grotūži, grotūzēni – privātmuiža, Madonas rajons

Literatūra:

1. Endzelīns, Jānis. Latvijas vietu vārdi. Rīga, 1922.

2. Rudītis, [Augusts]. Senais Kāpurkalns. Izglītības ministrijas mēnešraksts: Rīga, 1923, nr.11 (novembris). 1257.- 1262.lpp.

3. Skutāns, Gints. Gaujas pietekas Jaunpiebalgas novadā: 3.turpinājums rakstu sērijai “Aizmirstās Gaujas pietekas”. “Avīze Piebaldzēniem”, 2016.gada Nr. 12 (decembris), 15.-17.lpp.

4. Skutāns, Gints. Tuvējā Tuleja un Piebalgas tālie rietumi: 5.turpinājums rakstu sērijai “Aizmirstās Gaujas pietekas”. Avīze piebaldzēniem, 2018.gada Nr.2 (februāris), 12.-15.lpp.