Lana Ābele

Vasara beidzās nesākusies, un nu sētā viltīgi iezadzies rudens. Septembra sākums, bet pēc sajūtas tiklab beigas. Vējš plucina rudenim neraksturīgi zaļo augu vasu pa labi, pa kreisi un dažbrīd pret debesīm, lietus laista slīpi no visām pusēm jau trešo dienu pēc kārtas. Dvēsele gaudo un liekas, debesis raud tai līdzi. Abas sērojam par to, ka vasara nošvirskstējusi kā sērkociņš... Ka vieglumu, sauli, netveramo laika plūdumu un radošo bezrūpību atkal nomaina rutīna un režīms.

Gandrīz dienasgrāmata par atgriešanos laukos – par smagu darbu, sapņiem un to, kā soli pa solim atdzimst mājas un cilvēks pats.