Meža pasaka pieaugušajiem

Vasara beidzās nesākusies, un nu sētā viltīgi iezadzies rudens. Septembra sākums, bet pēc sajūtas tiklab beigas. Vējš plucina rudenim neraksturīgi zaļo augu vasu pa labi, pa kreisi un dažbrīd pret debesīm, lietus laista slīpi no visām pusēm jau trešo dienu pēc kārtas. Dvēsele gaudo un liekas, debesis raud tai līdzi. Abas sērojam par to, ka vasara nošvirskstējusi kā sērkociņš... Ka vieglumu, sauli, netveramo laika plūdumu un radošo bezrūpību atkal nomaina rutīna un režīms. Vilciens stacijā “Septembris” notaurējis, visi kāpj iekšā vagonos:

Čakli pienākumi, paredzami ienākumi, pušu saistības, čuku, čuku,

vecāku čati, čatu apakščati, čuku, čuku;

Maiņas apavi, desmit pulciņi, stundu saraksti,

neskaitāmi uz līgumiem paraksti, čuku, čuku;

Sapulces, mītiņi, krāsainie krītiņi, čuku, čuku,

atskaites, tabulas, grafiki, trafiki, čuk-čuk-čuk, čuk-čuk-čuk;

Ika-Pika gramatika, Bija-Lija rudens depresija.

Čuku, čuku, tū, tū!...

Septembra vilciens atiet no stacijas, maucam līdz maijam!

***

Nebija īstas vasaras šajā vasarā. Līdz kaulam izsilt izdevās vien pāris reizes. Dienas nozibēja ikdienībā, mazajā dzīvē un simttūkstoš pasākumos - to gan bija nepieklājīgi daudz. Bilžu pilni faili, visur būts un izskriets, visur ieguldīta enerģija, tikai remonts lielajā mājā nav pavirzījies ne par centimetru.

Pavasara saulē dzimušais bērnišķīgi darbīgais optimisms apsīka Jāņu vakarā ar apjausmu, ka dienas atkal saraujas. Baidos to skaļi teikt, bet brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka nekad netikšu pie savas mājas.

Ka ziemas turpinās nomainīt vasaras arvien ātrāk, matos krāsosies sudrabs, bērniem dzims viņu bērni, bet es arvien rakstīšu saldi sērīgas esejas no savas Būdas…

***

“Zini, man šajā vietā ir bijis kaislīgs sekss”, pieklusināti saku draudzenei, kamēr abas šķērsojam meža pļaviņu. Skaļi, pat ja esam mežā, runāt negribas, noslēpumiem piestāv pusčuksti. Un draudzenēm piestāv dzert kafiju. Mēs kafiju dzert ejam mežā. Ir darba dienas vēls rīts, un rudens saule zemu spīd cauri koku stumbriem. Tieši šādu rudens rīta smaržas, dzestrās rasas un saules staru saspēli atceros, kad piektajā klasē bioloģijas skolotāja vadīja mācību stundu mežā.

Notupušies pētījām staipekņu audzi un kopš tā laika zinu, ka staipekņi ir saudzējami, bet to radītais pulveris - medicīnas brīnums. Tomēr visspilgtāk no tās dienas atmiņā nospiedusies neierastās brīvības sajūta - stundu laikā nebijām klasē pie dūcošām griestu lampām un solu krāsas spēcīgās smakas, bet mežā, un tas smaržoja pēc septembra rīta.

Elpu neierobežoja četras sienas un pašā aizraujošākajā brīdī nenoskanēja zvans. Pabeigusi odu staipekņiem, skolotāja metās slavēt sfagnu sūnas, stāstīja par to pielietojumu tradicionālajā būvniecībā un spēju uzsūkt sevī trīsdesmit reižu vairāk ūdens kā pašas sver, un es atceros šos man ne pārāk noderīgos faktus visu mūžu, jo šī pēc brīvības smaržojošā meža bioloģijas stunda bija viena no neparastākajām pieredzēm skolas laikā.

Arī šodien ir tāds septembra rīts, darba diena. Kāds ir ofisā, kāds citā savā darba telpā, bet mēs ar draudzeni ejam mežā dzert kafiju un šīs brīvības dēļ ir vērts dzīvot. Grozā līdzi Mokas kanniņa, saldais krējums un optimistiski noskaņots sēņu nazītis. Šogad gan nav sēņu gads. Mikologi brīnās, spriež, ka mitrums un temperatūra sēnēm it kā taču esot labvēlīga, bet mežs dumpojas. Tam viena alga par cilvēka gaidām. Sēņu nav un viss. Pirms pāris dienām paspēju izstaigāt vietas, kur citus gadus baravikas pašas grozā lēca, un nekā. Sūnas ir, skujas ir, stulbās briežutis arī ir, bet sēņu nav. Pa kādai apmulsušai mušmirei, bet it kā arī tā būtu atnākusi tikai paskatīties, kas notiek. Gailenes īsti neskaitās, tās ir vienmēr, tāpēc galīgi bez mērces nepaliksim, bet īstas sēņu medības šosezon izpaliek. 

Mēs ar draudzeni ejam mežā, jo Būdā šodien nav vietas draudzeņu sarunām. Jaunākais bērns puņķojas. Rudens vīruss mūsu mājās ieradās jau pāris dienas pēc skolas sākuma, tāpēc meitai matemātikas uzdevumu vietā nospīdēja kūrortiņš ar tēju un multenēm. Bet man ciemos sarunāta draudzene un draudzeni atcelt es nevēlējos. Šo tikšanos bijām rūpīgi ieplānojušas un abas ierakstījām to savos kalendāros.

Divām noslogotām mammām no dažādiem miestiem bezrūpīgi saskrieties nav viegli, bet mēs abas līgām atrast viena otrai laiku un beidzot normāli parunāties. Sakrājies pačukstamais. Draudzene atbrauca, gatava slepensarunām, bet man istabā sirdzējs. Labi, ka ir tas mežs. 

Vedu draudzeni cauri šmaugu egļu audzei un rādu uz apjomīgiem, apsūnojušiem celmiem, kas ik pa laikam rēgojas egļu pakājē. Šie celmi kādreiz bija simtgadīgas egles. Es savā mūžā tās reiz satiku dzīvas esam un diemžēl pati arī piedalījos to zāģēšanā. Man bija kādi piecpadsmit, sešpadsmit gadi, kad tētis mantoja šo pašu mežu no sava tēva. Šeit - vecvecāku saimniecībā - mans tētis teicās ne pārāk bieži bijis un ne pārāk daudz labu atmiņu piedzīvojis, tāpēc attieksme pret mantoto bija bezgala praktiska. Tētis vienkārši bija priecīgs par iespēju gūt papildu ienākumus. Viņš brauca zāģēt mežu un ņēma mani un māsu līdzi par zariniekiem. Tētis gāza milzes egles, atzaroja, bet mēs ar māsu skudriņu raitumā vācām prom nozāģētos zarus. Darbiņš nebija grūts, bet iemaņas tomēr prasīja. Zari bija jānovāc gandrīz dejojot - tā, lai tie žāģētājam netraucē raiti virzīties uz priekšu, bet arī saudzējot pašām savu ādu. Tētis strādāja naski, atpakaļ neskatījās, skaidas un žagari šķīda uz visām pusēm. Ja nebijām modras, ar sprunguli varēja arī pa aci dabūt.

Tās egles tiešām bija iespaidīgas! Apskāvienam vajadzēja vismaz divus pusaudžu roku pārus. Mēs ar māsu katru egli skāvām, apbrīnojām un tad tētis ar milzu lepnumu to nogāza gar zemi tā, it kā būtu uzvarējis kādu biblisku cīņu ar milzu ienaidnieku. Mazs vīrelis ar asu zāģīti pret meža gigantiem! Zāģis, krakšķis, dobjš, zemi satricinošs belziens, un nelies bumšķis pie beigām, atlēcošajam stumbram vēlreiz skarot zemi. Zzzzzz, krakš, bladāc, bum. Tā krita egles. Tad neliela limonādes pauze, maizītes ar gaļas konserviem un atkal pie darba. Toreiz skumji nebija. Mēs ģimenē bijām raduši, ka koks ir nauda. 

Mans tētis bija ļoti erudīts cilvēks - daudz lasīja, interesējās par dažādām lietām taču, manuprāt, ļoti neatbilstoši sev piemītošajam intelekta līmenim, visu mūžu nostrādāja par sava meža zāģētāju. Tētis pats teica, ka viņam šāds darbs ļoti patīk. Mežs bija mūsu ģimenes vienīgais iztikas avots. Laimīgas sagadīšanās rezultātā 90-tajos gados mums - trīsbērnu ģimenei - izdevās izlauzties no vienistabas dzīvokļa Jaunpiebalgas centrā un sākt jaunu atmiņu atskaiti nomaļā lauku sētā Gaujas krastā. Iegūtajos meža hektāros tētis gatavoja malku sev un citiem, zāģēja baļķus, pārdeva un tā uzturēja ģimeni un mājsaimniecību. Mājās naudu skaitījām no kravas līdz kravai. Ar finanšu plānošanu nevienam no maniem vecākiem diez ko nevedās - ienākumi bija stihiski, pirkumi diezgan impulsīvi, tāpēc labi jutām, kad nauda gāja uz beigām.

Par pēdējiem latiem ģimenes maciņā parasti liecināja putraimu putra ar kartupeļiem, kas piedzīvoja otro vai trešo atkārtojumu. Un tad pienāca kravas diena. Kaut kur mežā tētis cītīgi bija zāģējis kokus, atbraukusi mašīna, aizvedusi kravu, un pēc brīža mājās parādījās svinīgais pārtikas maiss. Mežs mūs sātīgi lutināja. Baltmaize, desa, čaukstošas konfekšu pakas un citi smaržīgi labumi. Īsta svētku sajūta.

Kopā ar pārtiku skapītī nemanāmi ieslīdēja arī degvīna pudele. Algas diena jānosvin… Tētis sirga ar alkoholismu. Viņš nebija dzērājs vai pļēgurs, bet viņam bija slimība, kas bija stiprāka par viņu pašu. Toreiz, laikā pirms apzinātības, meditācijām un terapijām, tētis, aprīkots ar padomju armijas vīrieša progammatūru, laikmeta uzliktām un paša izdomātām prasībām pret sevi, vienkārši netika galā. Viņš meklēja veidus, kā mazināt spriedzi un alkohols izrādījās nedārgs un viegli pieejams pret-dvēseles-sāpju līdzeklis. Robežu, kurā tu patērē alkoholu un kurā alkohols sāk patērēt tevi pašu, to viegli var palaist garām. Manam tētim arī tā gadījās. Jautrie dzertiņvakari ar draugiem gadiem ejot pārtapa ieraušanā vienatnē. Vēlāk iedzeršanas sākumi saplūda ar beigām un vairs nebija saprotams, kur beidzas tētis un sākas kaut kas pavisam cits - tāds, kurš pliks uz veikalu brauc un, dzērumā mūs vedot uz skolu, ievālē auto elektrības stabā… Tētis cītīgi cīnījās. Daudzus gadus dzēra tikai reizi gadā. Tad parasti sekoja, kā viņš pats to sauca, kūrorts Straupes pilī, tad atkal gads miera. Miers gan tāds nosacīts un trausls. Tētis bija ļoti gudrs, domājošs, interesants cilvēks, bet reizē arī nervozs un verbāli agresīvs, ja kas negāja pa viņa prātam. Mājā atmosfēra allaž likās emocionāli pielādēta un viegli uzliesmojoša. 

Zināms vieglums parasti ienācās vasarās. Mājas sienas atvērās un mums - man, brālim un māsai - piederēja viss pagalms, pļavas un mežonīgais Gaujas krasts. Vasaras atmiņā palikušas kā bezgalīgi garas, priecīgas un pilnas fantāzijas spēlēm. Gaujmalā mums bija banka, naudas vietā izmantojām koku lapas, bijām ļoti bagāti.

Turpat bija arī veikals. Pamanījuši, ka dažādās pļavas zālītes smaržo atšķirīgi, tās tirgojām kā tējas. Meža zemenes pārdevām kilogramos - viens ar zemenēm pilns salmiņš bija viens kilograms. Mums bija arī tāda ciņaina, mazliet purvaina pļava. Tur ar māsu bijām atvērušas frizētavu. Ņēmām šķēres un griezām ciņiem frizūras. Vienus apcirpām, citiem garo zāli pinām pīnītēs un veidojām frizūras…No rīta izgājām no mājas un pazudām dabā līdz brīdim, kad izsalkums atdzina atpakaļ virtuvē. Parasti šķēle ķieģelīša un kušķis lociņu atjaunoja spēkus, un rotaļas varēja turpināties. Mežā būvējām būdiņas. Atradām vietas, kur koki bija sarindojušies tā, ka ar šķipsnu iztēles parādījās durvis, sienas un logi. Izdomājām telpas un sākām tās iekārtot ar lietām, kas pa rokai. Vasaras gaitā piebūvējām, pārtaisījām un uzlabojām... Bija arī viena īpaša vieta pie Gaujas, visticamāk bijušie linu mārki, kur varēja atrast daudz dažādus interesantus gliemežvākus - konusus, spirālītes, strīpainus virpulīšus. Lasījām tos, pētījām un vērām rotās. Tā mēs kā putniņi vadījām vasaras dienas no viena krūmiņa uz otru. Bijām pļavas, meža un Gaujas samīļoti. Mūs maigi un gādīgi auklēja pati daba, kamēr mamma un tētis cīnījās ar deviņdesmito gadu dzīves smagumu.

Tagad domāju, ka varbūt tāpēc tētim patika būt mežā. Koku skāvumā, ugunskuram sprakšķot, rokas kustējās un prātam bija mierīgi. Naudas jautājumi un citas ikdienas rūpes atkāpās, pasaule palika kaut kur tālu prom. Mežs viņu nenosodīja, neuzdeva liekus jautājumus, netiesāja un neko no viņa neprasīja. Tur nebija jādomā par visām dzīvē garām palaistajām iespējām... Nebija ne ar vienu jāsalīdzinās, nebija jābūt labam sarunu biedram, veiksmīgam uzņēmējam, priekšzīmīgam ģimenes cilvēkam vai vēl kaut kam, ko no tevis gaida citi. Mežā varēja vienkārši darīt savu darbu, būt vienīgajam un galvenajam. Būt mierā un būt pašam. 

***

Mēs ar draudzeni turpinām pastaigu. Lēnām laipojam mežu un ik pēc gabaliņa apstājamies, jo man ir ko teikt un ko rādīt. Meža takas pa šiem gadiem redzami iemītas. Kopš pirms desmit gadiem mantoju īpašumu, te būts daudz un dažādi, piejaucētas vairākas vietas nelieliem ugunskuriem, atbrīvoti džungļu labirinti, lai pa mežu varētu klusi slīdēt, ne vaimanājot un stenot locīties. Mīļākās pastaigas man ir tās, kurās dodos mežā ar fotoaparātu. Kameras lēca liek piestāt un paskatīties. Tā mudina mežā ieraudzīt dīvaino, sīko vai savādi izaugušo. Gadalaiku maiņās, rīta un vakara stundās, lietus laikā vai vējam ārdoties, es savu mežu bezgalīgi varu atklāt no jauna. Pa nedēļas nogalei, pa pastaigai, pa kociņam, pa zariņam mežs top pazīstamāks un mīļāks katrā satikšanās reizē. Šodien te ejam ar draudzeni. Gribu viņai ko parādīt, tāpēc novedu nostāk no iebristā ceļa. Šķiram egļu zaru valņus, zem kājām brakšķ lazdu sprunguļi, kas piekto gadu te guļ pēc meža nogabala atēnošanas rituāla. Pēc mirkļa esam klāt.

Gandrīz paejam garām, bet tomēr ieraugu. Te tas ir. Piemineklis tētim. Artefakts no tā paša laika, kad tās lielās egles te tika gāztas. Nedaudz nosūnojusi, bet visādi citādi no skata svaiga, kā vakar krauta, skaldītas metrīgas egļu malkas grēda meža vidū. Piemineklis tēta roku darbam un mūža ieguldījumam meža zāģēšanā. Bez nosodījuma, bet drusku ar smaidu.

Draudzene skatās uz mani solidaritātes pilnu skatienu. Tas mums abām kopīgs - esam savu sarežģīto tēvu meitas. Arī viņas tētis dzīvoja zaļā pūķa valgos, kamēr atvadījās no šīs saules. Abas zinām, ko nozīmē, kad gribas tēti glābt, gribas labām būt, atzinīgus vārdus dzirdēt, bet tā arī nesadzirdēt. Spriežam, cik no tā saucamās tēva traumas esam ienesušas savā sadzīvē, vai jel kad to līdz galam apzināsimies un ko nez lai dara, lai dzīves kvalitāte būtu labāka jau šodien… Tēta piemineklis klusējot noklausās mūsu sievišķīgo sarunu, līdz pazūd skatienam. Dodamies tālāk.

Dažus dubļainus metrus uz priekšu es atkal apstājos.

“Un te sākas mans biotops”, lepni rādu uz brikšņiem, kuru vidū stalti izslējusies vienīgā priede manā mežā. Pēc lielās izzāģēšanas pirms tiem trīsdesmit gadiem mežs atjaunojas lēnām. Pāris nogabaliem, kas nepaspēja nogulties zem tēta zāģa, esmu sagādājusi Eiropas nozīmes biotopa statusu.

Jā, kas to būtu domājis, ka dabas mīlestība ir audzējams muskulis. Ja meitenes un zēni to nevingrina bērnībā, tad tantes un onkuļi vēlāk var attapties pie kailcirtēm tur, kur pirms mirkļa bijis mežs ar savu smalki sarežģīto un ilgi būvēto ekosistēmu. Manas bērnības rotaļas Gaujas krastā bija ieaudzinājušas mīlestību pret dabu kā telpu, taču tas nenozīmēja jēgpilnu izpratni par dabas procesiem. Es savu dabas izglītību pa pilienam pilināju sevī jau pieaugušā vecumā.

Ap pilngadības iestāšanos ar ārstniecības augu grāmatu staigāju pa bērnības pļavām un mācījos saukt vārdos pļavas ziedus. Vēlāk, kad dzima bērni, kopā ar viņiem apguvu daudzveidīgo putnu un sēņu pasauli. Pirms gadiem piecpadsmit man paveicās pievienoties biedrībai, kas kūrēja pagasta dabas vērtību un kultūrvēstures intereses. Tieši te es sajutu, ka dzīvē dabu esmu tvērusi diezgan virspusēji. Gauja taču it kā man nebija sveša, bet biedrības sanākšanās klausījos atplestu muti. Cilvēki, kas te ieradās no darba brīvajā laikā, ne spiesti, ne stumti, tikai savas aizgrābtības vadīti, tēju dzerot un cepumus kraukšķinot, ikdienišķi runāja par straujtecēm, upju augiem, aļģēm, zivīm un ūdens organismiem, kuru klātbūtne vai neesamība cilvēkam ar zināšanām var pastāstīt, kas ar upi notiek. Cik interesanti! Visam manā dzīvē piedzīvotajam parādījās cits dziļums! Darbošanās biedrībā neatgriezeniski mainīja optiku, caur kādu turpmāk vēros pasaulē. Tāpēc likumsakarīgi, ka viena no pirmajām pastaigām manā jauniegūtajā īpašumā bija ar pieaicinātu dabas eksperti. Man vajadzēja atskaites punktu - dabas vērtību inventarizāciju saimniecībā.

Un izrādījās, ka tas, kas tradicionālās mežsaimniecības nozarē tiek uzskatīts par brāķi, mežam var būt manta. Šķībā, dobumainā liepa dabas organismiem ir krietni interesantāka kā taisnā, spraunā, bet divžuburu egle, kas kokapstrādes nozarei der tikai malkai, mežā ir potenciāla vieta kādai ligzdai. Ja jāizvēlas, kuru cirst un kuru atstāt, saimnieciskā loģika saka - šķībo ārā, taisno audzējam resnu. Bet dabā ir pavisam citi aprēķini…

Kad 2024.gadā Dabas aizsardzības pārvalde publicēja uzsaukumu pilotprogrammai privāto mežu īpašniekiem, ilgi nedomājot, pieteicos. Atbrauca mežu biotopu eksperts, novērtēja situāciju un atzina pāris nogabalus par jau gataviem, bet vienu par topošu biotopu, un tā es kļuvu par Eiropas nozīmes meža biotopa īpašnieci. 

“Drīkst es tavā biotopā pačurāšu?”, draudzene it kā prasa atļauju, bet vienlaicīgi notupusies pie kritalas jau dara darāmo.

“Nu, skaties, neiznīcini man te kādu retu ķērpi,” abas ķiķinām kā skolas bērni… 

Daudz to dabas retumu man pagaidām te nav, bet par katru priecājos tā, it kā man būtu tikusi vērtīga loterijas biļete. Ir gandarījums arī par jauniegūto terminoloģiju - kritalas, sausokņi, stumbeņi. Tās visas ir dzīvotnes - mājvietas simtiem, nē, tūkstošiem sugu! Piekto daļu dabiskā mežā veido kritusī koksne, un uz šīm kritalām dzīvo puse no visiem meža organismiem. Tāpēc šodien manī vairs nav vēlmes mežu redzēt viegli caurejamu un parkam līdzīgu. Mani silda apziņa, ka mans mežs ir mājvieta. Vienlaikus izjūtu arī pārpasaulīgu atbildību - no manis atkarīgs, cik daudz sugu te izvēlēsies dzīvot. Jo vairāk šajā vietā pavadu laiku, jo vairāk par to uzzinu, jo personiskāka tā kļūst. Un tad vairs nav gluži vienalga, kas ar šo vietu notiks. 

***

Beidzot esam nonākušas klajumiņā pie milzu blīgznas. Dzersim to kafiju. Groziņš nav no vieglajiem, ar nopūtu nolieku to zemē un sāku stutēt mazo gāzes deglīti. Šodien ugunskuru nekurināsim, tik daudz laika un entuziasma nevienai no mums nav. Taču arī gāzes liesmiņas mokas kanniņai liek svilpot gana ātri. Kafija sanāk draņķīga. Kaut kas ar proporcijām, kafijas malumu vai manu meža baristas kvalifikāciju nav kārtībā, bet dzert var.

Forši tā meža vidū malkot kafiju un runāt par dzīvi. Mežā kaila patiesība uzprasās pati. Runājam par attiecībām, bērniem, darbu, vilšanos un priekiem. Runājam par visu, kas pa vasaru un vēl pirms tās sakrājies kaut kur starp krūškurvi un kaklu, un ikdienā netiek ārā, jo vienmēr kāds liels vai mazs ir blakus. Bet te, mežā, šobrīd mēs divas vien, neviena cita. Neviens nepārjautā, par ko mēs runājam, nevienam nevajag padzerties, ēst, parakstīt dokumentu, saņemt steidzamu atbildi vai kā citādi paģērēt mūsu uzmanību. 

“Vai esi kādreiz bijusi mežā vētrā?” gurdeni atspiedusies pret koku man jautā draudzene.

“Nē, šķiet, ka vētrā nē. Zibens negaisā gan, bet vētrā nē.”

“Es gan. Vienreiz, kad jaunākajai meitai bija knapi gadiņš. Mūsu ģimenes draugs veda mūs parādīt savu mežu. Mēs zinājām, ka tuvojas vētra, bet vīrs teica, ka nekas traks nebūs. Viņš kā vienmēr savā brīvdomātāja stilā… Es viņam uzticējos, bet patiesībā bija diezgan traki. Visur mums apkārt krita koki un nevarēja saprast, uz kuru pusi skriet. Man mazā bija klēpī... Biju nobijusies un baigi dusmīga uz to savu vīrieti…“. 

Klausos draudzenes stāstu, mēģinot grozā starp visām kafijas uzpariktēm iemānīt pirms mirkļa salasīto gaileņu sauju. 

“Vīrieši ir dīvaini,” es šīs meža sarunas laikā saku jau kuro reizi. “Dažreiz, es nejokoju, es apšaubu viņu smadzeņu uzbūvi… Saki tā un šitā, visos veidos, tiešos un vēl tiešākos tekstos…Desmitiem reižu runā vienu un to pašu, bet viņi nesaprot! Viņi sauc tos par ultimātiem vai iedomām, kamēr gribi negribi piezogas atsvešinātība, un tad pakaļa deg, un tad ir puķes un uzmanība, bet ir jau par vēlu… Un besī, ka vislaik` jāauklējas un jāpieliecas, lai viņiem būtu augstāka pašapziņa. Kāds tu malacītis, cik tev labi sanāk!... Bļāviens, kā ar kaut kādiem trīsgdniekiem! Un vēl tā viņu šlurganā nevērība it visā…  peld pa sadzīvi neskuvušies un izstaipītās apenēs, un domā, ka tas būs ilgtspējīgi!

Un tie viņu mazie personības krāniņi, kas tiek kompensēti ar dārgiem uzvalkiem un spīdīgiem meršiem… Vai nogāžot lielus kokus, izrokot lielas grantsbedres, uzstādot milzīgus kā fallus pret debesīm vēja ģeneratorus - visu to dara vīrieši!  Ir tik negodīgi, ka vēsturiski viņu plosīšanās tiek uzskatīta par pragmatisku un praktisku, kamēr sievietēm gadsimtiem iedalīta tikai “pārliekas emocionalitātes” birka… Bet kas tad virza vīriešus, ja ne emocijas?

Resentiments, nostaļģija, kompleksi? Kaut kādam cēlonim vai ideoloģijai taču aiz katras rīcības jābūt! Pavēro,”  pametu ar roku netīšā virzienā, tā, it kā draudzenei tūlīt priekšā iznirs ekrāns, kurā kaut ko varēs pavērot, “manis pašas dzimtā, kad vecvectēvs uzmeta cilpu kaklā, īpašums klejoja no vīrieša pie vīrieša, kamēr neviens no pašiem godpilnajiem mantiniekiem te ne soli nespēra. Sievas te turpināja gādāt par saimniecību un pašas par sevi. Tā saucamie vīrieši lūza kā skali, kamēr sievietes pārdzīvoja viņus visus… Es šajā, protams, redzu vēsturiskus paternus. Arī vīrietība ir mantojums. Bet vainot sievietes stiprumā es atsakos. Stipras mēs topam. Mums nav izvēles, ja blakus vieni vienīgi pāvi un stādiņi. Vīriešiem ir ar sevi jāstrādā, jāizglītojas, jāmainās, citādi manās acīs viņi ir absolūti dīvainas, stulbas radības.”

Tā es kaislīgi ventilēju dvēseli cerībā, ka mani vārdi netiks tālāk par blakus esošajiem kokiem, mežs tos sasūks sevī un pārstrādās piepēs vai ķērpjos, jo izejot no brikšņiem, man ar vienu no vīriešu sugas pārstāvjiem tomēr jāturpina dzīvot un saimniekot. Mūžu dzīvot un mūžu mācīties.

“Bet, pag, citās valstīs vīrieši tādi nav. Itāļi, piemēram, ir normāli,” Mana dižmonologa laikā izgājusi cauri savam pieredzes cietajam diskam, secina draudzene. 

“Nu, var jau būt,” es samiernieciski nopūšos, jo pašai no savas intensīvās runāšanas jau sametusies šķērma dūša un, lai nobeigtu šo sarunu uz komiskas nots, paturpinu, “bet viņi ir faking maza auguma!” Smejamies. Negaršīgā kafija pa abām nomocīta, smagums no saules pinuma izpurināts. Laiks doties atpakaļ.

Speciāli laipoju mežu tā, lai pirms pastaigas beigām vēl nonāktu vietā, ko saucam par “Akmeņiem”. Visticamāk, te reiz bijusi mežmala, kurā akmeņi sabērti kaudzē, apstrādājot kolhoza aramzemi. Šobrīd mežs iegrauzies pļavā, un nu īpatnējais akmeņu krāvums ir daļa no meža paša. Bet šie ieži nav nekādi parastie! Tie ir tik pamatīgi, ka liek sajusties drīzāk kā Skandināvijā nekā tēvu tēvu zemītē. Ar vīrieti un mazo te esam iecienījuši nākt piknikos. Iekuram uguni, cepam desiņas. Ziemā kopā ar radiem nākam pēc eglītes un nodzirkstinām pa brīnumsvecītei. Šovasar gan bijām te tikai vienu reizi - lai sabildētos žurnāla rakstam. Mani intervēja kā zaļi domājošu cilvēku rakstu ciklā par ilgtspēju. Smalki. Tikai nevienu īsti neinteresēja ne mani biotopi, ne pļavas, ne pašmācībā sakrātās zināšanas par to, kas te aug, rāpo, lido un kāpēc tam visam te būtu jāpaliek. Šoreiz zaļums bija citāds. Svarīgs bija mans maizes darbs - jau padsmit gadus veidoju izstrādājumus no lietota apģērba. Arī zaļi, protams.

Bet manī šis zaļuma līmenis ir noguris, gribas runāt par kaut ko dzīvāku un svarīgāku. Par to un tiem mums apkārt, kas nemāk cilvēku valodu, bet ik dienas rūpējas, lai mums būtu skābeklis, krājumi ziemai, iespējas atpūsties. Mežs dod koksni, jā, bet tas arī aiztur plūdus un vējus, pļavas sevī auklē apputeksnētājus, pateicoties kuriem mums vispār ir ko likt uz šķīvja.

Moderni tos sauc par ekosistēmu pakalpojumiem, bet mājsaimniecības līmenī varam to nosaukt vienkārši par DABU. Un man gribas pievērst uzmanību Dabai. Es vēlos runāt par dabiskumu dabā un cilvēkā pašā… Fotogrāfs atbrauca apbruņojies ar ideju nobildēt manus darbus uz galda, izdzert kafiju un laist atpakaļ uz Rīgu. Nekā nebija. Aizvilku arī šo cilvēku uz mežu, liku ēst uz ugunskura ceptas pankūkas ar svaigi vārītu aveņu ievārījumu un komandēju bildēties uz akmeņiem un vībotnēs. Ja jau saruna zaļa, tad lai arī bildes ir zaļas. 

***

Es eju pa priekšu, draudzene seko drošā attālumā, lai nedabūtu ar atliektajiem zariem pa seju. Papardes pinas kājās, ir nedaudz karsti, labi, ka grozu ar kafijas atribūtiem atpakaļceļā nes viņa. Iznākam no meža kā no baznīcas pēc grēksūdzes. Kas runāts mežā, lai paliek mežā. Tur atstājam filozofisko un pārpasaulīgo, bet lielo pļavu, uz māju brienot, veltām sadzīviskām problēmām. Pēc maniem gaudu stāstiem par nepabeigto remontu mājā un par naudas trūkumu foršai darba studijai, draudzene uzdod loģisku jautājumu, vai te mežā man nesanākot kaut kāda nauda. Labs jautājums. Nenoliedzami, ka esmu par to domājusi. Un pat izstaigājusi savu mežu ar mežsaimniecības nozares pārstāvi. Izvēlējos tādu, kurš nesola meža vietā skaistu pļavu, bet māk mežu nozāģēt tā, lai mežs paliek. Sametām pastaigu uz papīra ciparos.

Koksnē te sanāktu  divdesmit tūkstoši eiro. Mīnus zāģētāji, izvedēji, ceļu veidotāji, organizatori, kas ir divi tūkstoši eiro. Ļoti nemotivējoša matemātika. Divi tūkstoši par to, ka kāds atbrauc un izved kokus kopā ar visām tajos piedzīvotajām atmiņām? Nē, paldies!

Domāju - pie kādas summas es nez pateiktu: davai, šito tagad bliežam ārā pa kvartāliem, nogabaliem un kailcirtēm, es saņemu naudu, uzceļu māju un pēc tam domāju, ko dzīvē darīt. Divdesmit tūkstoši? Pff…Piecdesmit? Nē. Arī simtu piecdesmit tūkstoši eiro uz doto brīdi neatrisina visas mūsu sapņu vajadzības. Māja jābūvē, jāceļ saimniecības ēka, garāža, vīrietim darbnīca, man darbam studija, jāatjauno akmens mūris… Kārtīgam atvēzienam vajadzīgi simtiem tūkstošu un meža koksnē to vienkārši nav. Tikmēr mežs man sniedz daudz ko vairāk. Tas man dod mieru, kad apkārt viss mutuļo. Mežs ir vieta, kas ved mani pie manis pašas. Kā bērnībā Gaujas krastā, ar ķieģelīša maizes šķēli nošmulētos pirkstos un jaunatklājēja trīsām pakrūtē. Mežs nevar būt tikai koku dārzs, kuru nemitīgi retināt un audzēt resnumā. Es meža pastaigās nevēlos redzēt cilvēka varēšanu - svaigus celmus, nozāģētu zaru čupas vai traktora riepu vagas… Kad vajadzēs, no kāda meža stūrīša mēs, protams, paņemsim malku un kokmateriālus. Bet, staigāt pa mežu un redzēt dzīvu naudu, es, paldies Dievam, neprotu. Cik brīnišķīga ir šāda prāta tīrība! Es nemāku sortimentus, taras klučus un pārējo leksiku, kurā mežinieki runā par kokiem. Neprotu paskatīties uz nogabalu un galvā sarēķināt kubus un, kad skatos uz koku, man galvā nenoskan automātisks – ča-čing! Nedzīvojam laikos, kad meža izciršana būtu vienīgā iespēja tikt pie maizes klaipa, bet tad kāpēc joprojām tāda attieksme pret mežu?

Ja atmetu domu, ka meža galvenais produkts ir koksne, uzdrošinos pat sākt sapņot. Mana skaistā pakalnu un ieleju saimniecība drīkst nebūt lauksaimniecības zeme un mežsaimniecības zeme. Te un tagad es pieņemu šādu lēmumu un kopš šī brīža man nebūs jāstāv starp eglēm ar iedomātu ciršanas apliecinājumu vienā rokā un sirdsapziņu otrā.  

***

Es pavadu draudzeni līdz mašīnai.

“Tev bērniem ciemkukuli nevajag?” rādu uz diviem ābolu pilniem groziem. Sēņu šogad nav, bet dārzs lutina. Kārtējo reizi pārliecinos, ka dabā ir līdzsvars.

“Nē, mums jau kaimiņiene sadeva. Paldies. Un paldies tev liels par pastaigu. Es domāju tu joko par to kafiju mežā. Bet tu pa īstam,” draudzene smejas. 

“Bet es visu laiku daru to, ko saku. Mani pārsteidz, ka cilvēki pie tā nav pieraduši,” es gurdeni vēl mēģinu iekurbulēt kādu dziļu tēmu, bet noslāpstu. Pēcpusdienas saule silda, raizes un rūpes atstātas mežā. Manī ieplūdis dziļš miers. 

Mana saimniecība būs vides projekts. Es iešu mežā pati, vedīšu tur visus, ko pazīstu un aicināšu tajā dabas mīļotājus no tuvienes un tālienes. No vietām, kur dabas daudzveidība vairs ir tikai pasaku grāmatās. Cilvēki no visas pasaules te varēs braukt piedzīvot brīnumus, doties pārgājienos, klausīties neparastos koncertos vai koku čukstos un putnu balsīs, vai vienkārši beidzot sadzirdēt paši sevi…

Un starp visām dzīvotnēm, kas te radušās, būs šeit reiz īsta māja arī man pašai. Un sapņi pildīsies, un vasaras būs atkal bezrūpīgi garas.