Neredzamie līdumnieki

(gandrīz dienasgrāmata)

Aprīlis. Atkal saules sasilusi diena. Šogad pavasaris neskopojas. Vaigi sildās, sirds dejo gaiši, vēl ne tik senais ziemas smagums no pleciem nokusis jau kopā ar sniegu. Patiesam priekam cilvēkam laukos vajag tik maz! Sausu laiku, piemēram - lai var paspēt sagrābt lapas, pērnās zaru čupas nokurināt, ābelēm noraut liekos zarus, apgriezt ogu krūmus… Tam visam sausumu un sauli vajag. Sauli vajag arī veļas šņores dienām, bet tām arī vēju vajag! Savukārt vējš neder lapu čupām - lapas pa gaisu, viss lielais darbs, muguru laužot, tad arī vējā. Ja gadās lietus diena - arī to vajag! Var stādīt, pārstādīt un nomēslot.

Laukos cilvēkam maz vajag… Tik vien kā dabas atļauju visus darbus apdarīt. Aprīlis. Riņķa dancis pa pagalmu sācies. 

*******

Kad pirms desmit gadiem mantoju dzimtas īpašumu, tas likās ļoti svētsvinīgi. Tāds kā pagodinājums, kā dāvana. Juridiski tas tieši tā arī saucās - lai es kļūtu par vecvectēva zemes īpašnieci, tēvam bija jāparaksta dāvinājuma līgums. Ko patiesībā nozīmē šāda dāvana, es uzzināju gadu gaitā, bet sākums, kā visās attiecībās, bija kaislīgs un rožains.

Indijā vecāki plāno laulības (arranged marriage) tāpēc, lai pasargātu bērnu topošās ģimenes no rozā briļļu perioda aizmiglotās domāšanas. Ar atjaunojamu lauku māju varētu būt līdzīgi. Īpašumu lūkojot, vajadzētu uzmanīties no tā apmeklēšanas dabas poētiskajos starpbrīžos - maija ziedonī, saulrieta puķu pļavās, zelta rudenī vai zaigojošas sarmas ziemas mirdzumā.

Ja gribat zināt, cik patiesa tā lauku dzīves mīlestība ir, dodieties turp pavasarī, neilgi pēc sniega kušanas, kad zeme rūgst. Izbrauciet tēvzemes lauku ceļus sniegputeņa laikā, pēc ilgstošām lietavām vai lielāka sausuma perioda. Brauciet pelēkās rudens miglas dienās vai vasarā, kad garajā zālē čubinās ērces un mitros ābeļdārzos riesto odi… Tās ir tikai dažas no dāvanām, kas sirds līgumos ierakstītas sīkajā drukā un pašas rozā briļļu acīs nelec.

******

Aprīlis, tātad. Lapu darbi saimniecībā gandrīz apdarīti. Šogad nopietni aizdomājos par lapu pūtējiem un sūcējiem, bet tas atkal maksā, un naudu vajag tik daudz kam citam, ka pagaidām ar grābeklīšiem. Triju dažādu veidu. Viens kā ķemmīte. Tas pļautā mauriņa zonai un lavierēšanai augļu dārzā. Otrs ir metāla smagais, tas kurmju cēlumiem un nelīdzenumiem. Trešais ir siena grābeklis - tas kūlai vietās, kur pērn pietrūka jaudas nopļaut. Un tā katru pavasari...

Mūsu nu jau pus hektāru lielajā pagalmā vācamas lapas no sešiem vareniem ozoliem, vienas ne mazāk varenas kļavas un vienas zirgkastaņas. Jā, tā ir mūsu izvēle gribēt lielos kokus. Jo koki ir viena no tām lietām šajā mantojumā, kas mums patīk. Koki ir mājas, koki ir skābeklis, koki ir daiļi un laukiem daiļi jo daiļi piestāv. Tāpēc daiļi ar tiem grābekļiem valsējam pa pagalmu priekā un pateicībā, ka tas pagalms vispār ir izveidojies.

Vakarā, cīnoties ar pēdējiem satrūdējušajiem kļavu celmiem, atcerējos… Pirms 10 gadiem, kad sākām uz šejieni braukt, te pagalma vietā bija necaurejams mežs. Burtiskā nozīmē. Kastaņa ieaugusi plūmju atvasēs, ābeles izstīdzējušas starp kļavām. Piebraucamā ceļa uz māju nebija. Tas laika gaitā bija pazudis gan dabā, gan no kartēm. Paralēli pagalma atmežošanas darbiem risinājām arī servitūta ceļa jautājumu. Sakārtojām dokumentus, izveidojām ceļu. Pusotrs tūkstotis eiro ceļa izbūvei toreiz likās nepaceļami, bet kaut kā nauda atradās… Pie tā laika romantiskā noskaņojuma pieļauju, ka atradām naudas podu varavīksnes galā. Nekad nevar novērtēt par zemu jūsmu un aizgrābtību. Ceļš pagaidām ved vien līdz saimniecības robežai, posms līdz mājai vēl nav uzbērts, jo nav skaidra tā trajektorija. Lai zinātu, kur ceļam līkumot tālāk, bija jāsaprot, kur dzīvosim. Celt jaunu vai atjaunot veco? Kas no mantotā vērtīgs materiāli, kas emocionāli? 

*******

Mantojumā ieguvu Piebalgas pakalnus, 28 hektārus nenobrieduša meža, vecu ābeļdārzu un 1960. gadā celtu tipveida māju bēdīgā stāvoklī. No baznīcas grāmatās minētās vecsaimniecības pāri palicis nebija nekas. Nē, meloju. “Nekas” būtu bijis viegli, un es te tagad šo nerakstītu. Mums tika sabrukusi klēts, bijušās kūts mūri, sašļucis un kļavās ieaudzis šķūnis pļavas malā. Arī mazmājiņas skelets kā jaunāko laiku sadzīves arhitektūras liecība. Pirmais manis demontētais objekts. Rēta no sarūsējušās naglas, kas trāpīja man rokā, kad ķemertiņu lādēju ugunī, redzama joprojām.  

Dzīvojamajā ēkā tobrīd vēl mitinājās vectēva māsa - vientuļa kundze ap astoņdesmit. Amizanta, spītīga, piebaldzēniski šerpa sieva, kas uz pansionātu pārvākties negribēja. Kopā ar viņu vienā istabiņā mudžēja arī 14 kaķi, par kuriem jāturot rūpe, tāpēc mūža nogalē atbalstījām tanti atbildoši viņas izpratnei un vajadzībām.

Piecus gadus katrā nedēļas nogalē, kā ziemā, tā vasarā, palos un puteņos maisu ar pārtiku un kaķu barību piegādājām adresē. Man milzu puncis priekšā, ragavas ar malkas pagalēm pakaļā… Kad piedzima mazā, braukāja vīrietis. Šajā posmā zāģējām krūmus ap māju, bet iekšā maz darījām. Tantei stresu izraisīja jau veco krējuma turziņu izmešana, kur nu vēl, ja būtu sākuši īstu tīrīšanu.

Mājas šīfera dakstiņu jumts tolaik bija kritiskā stāvoklī. Virs mājas aug divi ozoli, to krītošie zari bija radījuši daudzus bojājumus. Vienā no istabām griestu vietā pletās milzīgs atvērums, pār kura lūpu draudīgi nokārās vatelīna, burtnīcu lapu un zeķubikšu galu slienas. Pie katras neapdomīgas kustības no otrā stāva bira sodrēji, ar ko senči bija nosiltinājuši starpstāvu pārsegumu. Skats bija bēdīgs, taču mana spilgtā iztēle un spēja daiļi runāt noturēja manā dzīvesbiedrā možu garu un ticību manai vīzijai. Es biju iemīlējusies saimniecības paugurainajā zemē, lielajos kokos un mežā. Māja likās vien tāds sīkums, kas kaut kā jāsaved kārtībā.

*******

Pagājušā nedēļas nogale bija brīnišķīga. Sakopām Lieldienu šūpoļu vietu. Nogrābājām lapu paklāju, sakrāmējām pēdējo aizvēsturiskās malkas grēdiņu speciāli izveidotā steķītī. Visus šos gadus malkai nav bijis pienācīgas novietnes, līdz pērn uzslējām pagaidu nojumi. Tikai tad beidzot visas tās pagales, kas gadiem tika mētātas no vienas čupas uz otru, tika zem jumta! Bet viena kaudzīte vēl gulēja… Tad nu pēdīgi tika sakārtota. Punkts vecajai malkai. Nosvinējām - paņēmām nomā baļļu, sakūrām, izkarsējāmies, izburbuļojām. Dzīvojam te uz vietas jau trešo pavasari, bet pie dušas tā arī neesam tikuši. Pagalma darbi vieglāki nepaliek, gadi nost arī nenāk. Abiem muguras beigtas. Tā baļļa ir viena varena lieta! Sevišķi pēc fiziskas spriedzes. Guli karsta ūdens maiguma apņemts, skaties saules rietu, ķermenis atslābis, prāts atkal tic labajam… 

*******

Pirmie gadi pēc īpašuma mantošanas pagāja, atmežojot pagalmu. Vasaras nedēļas nogalēs palikām te, čubinājāmies, cik spējām. Pirmās mājas saimniecībā mums bija telts. Vakaros sēdējām pie ugunskura, skatījāmies zvaigznēs, sapņojām par dzīvi uz vietas. Divi lielie un bebītis. Neko daudz nevajadzēja - mazgājāmies siltumnīcā, pārtiku glabājām plastmasas kastē zem galda koka ēnā. Pāris gadus mūsu degviela bija neatšķaidīts entuziasms. Kad degviela izsīka, uzpildījāmies pastaigās pa saimniecību un jaunos atklājumos. Sastaptie dižkoki un upītes, ieraudzītie pļavas augi, kas liecināja par bioloģisku daudzveidību pļavā, atgādināja, kas mums vērtīgs un kāpēc te esam.

Trešajā braukāšanas vasarā naktis teltī un nokārtošanās zālītē vairs nelikās necik romantiski. Nekas tā nemotivē pasteigties un iespringt kā ciemiņi, tāpēc noorganizējām bērnam ballīti. Tās dēļ tapa pirmā un svarīgākā saimniecības ēka - mazmājiņa. Pēc pirmā veiksmīgā projekta saelpojušies drosmi, plānojām nākamo. Pāris gadus vēlāk pieķērāmies sīkmājas būvei. Tiny house tapa kā neliela būdele, kur vasaras darbos ūdeni uzvārīt un roltonu apliet. Kur no skārda bunduļa tekošā ūdenī var rokas kārtīgi nomazgāt. Un… Kur uz ērta matrača pārgulēt nakti pēc muskuļu pārslodzes darbiem. Tādu nelielu mājeli… iespējams ar terasi, lai rūmes vairāk. Uz laiku... Tā tapa Būda. Tajā es šobrīd sēžu un rakstu šo stāstu.

*******

Tante nomira 2020. gada marta sākumā. Arī pavasarī. Mūža pēdējā gadā bez pansionāta neiztika, par ko man ir skumji. Veselība sašķobījās, pazuda ēstgriba, šķiet, bija arī onkoloģija, sekoja slimnīca, tad veco ļaužu nams kā obligāta piedeva.

21. gadsimtā nomirt mājās, šķiet, drīzāk ir veiksme, ne norma. Es respektēju cilvēku brīvu gribu, tāpēc par šo drusku dusmojos. Gan uz sistēmu, gan sevi. Tagad, ja kaut kas sētā neizdodas kā iecerēts, piezogas doma, ka iespējams tante atspēlējas par neizpildīto lūgumu atļaut viņai nomirt savās mājās.

Iespējams pat pelnīti, bet lai viņu priecē goda vietā pārstādītie ceriņi un no viņas mammas sniegpulkstenītēm izveidotā pļaviņa. Vecenītei patika rāpot uz gurna ap māju un plūkt zāli. Viņa mūs sauca par Nevīžām, jo zāli neplūcām, vismaz ne tur, kur tā netraucēja pārvietoties. Mums, vecenīt, toreiz darbiņu bija bezjēgā daudz! Feini, ka tu to zālīti plūci, ka pati sev noderēji. “Pašai vien būs”, kā tu pati mēdzi teikt, mīļā Vīža. Jā, tieši tā mēs tevi saucām...

*******

Pirms mirkļa atgriezos no kafijas apgaitas. Ir man darbu sezonā tāds rituāls - kamēr mājinieki vēl guļ, apcilpot pagalmu, gandarīti noelsties par vakar paveikto un izdomāt, kam atlicināt laiku šodien. Mana mīļākā prāta rotaļa. Kopš ceļos pirms saules, gada ciklu izjūtu īpaši smeldzīgi. Nekas tā neiedveš dzīvību kā pavasara saullēkta pieskārieni skropstām un degungalam.

Vēl no rītiem salnas, vēl galvā cepure, rīta kafija dziest pie katra malka, bet tas viss ir sīkums! Pār Piebalgas zemi nolaidusies silta, dzeltena paša Dievīna mīlestība, un viss izdosies! Pavasaris ir smaidu un cerību laiks saimniecībā. Visa sezona vēl priekšā, viss paspējams!

Šovakar vēl pašas pēdējās lapu kaudzes jāaizstiepj uz kompostu, jāpierok pirms pus mēneša vāzē ienestie, saknes sadzinušie pūpolu zari, jāiesēj dobē magones un siltumnīcā redīsi. Dārziņā ar steigu jāizravē zemenes. Tur vispār viss, kā jau aprīlī, ir ar steigu darāms, tāpēc dažreiz rīta apgaitās metu dārziņam līkumu un atstāju stresu citam brīdim. 

*******

Dārzam ir atsevišķs stāsts. Uzaugu lauku saimniecībā, tāpēc dārza nepieciešamība man ir pašsaprotama. Dārzs man ir gan skolotājs, gan dziedinātājs, gan veids kā badā nepalikt. Un kopš man ir bērni, dārzs ir arī mācību vide jeb piemērs cilvēka sadarbībai ar dabu, spējai radīt un sagādāt. Kolīdz spērām kāju saimniecībā, kaut ko mēģināju audzēt. Sākumā bikli - zemenes bijušajās ugunskuru vietās, kumelītes kurmju rakumos… Un dīvainā kārtā pat sanāca! Pēdējos četrus pavasarus sēju kumelītes dobē, neizdodas… Bija mums vienubrīd uzarts kvadrātiņš ar bietēm, burkāniem un dillēm. Bija puķu dobe ar garšaugiem. Apkārt grausti,  krūmu džungļi un zāle līdz padusēm, bet kaut kur pa vidu katru gadu tika uzburta maza saliņa ar augu kultūru. Kādā ceturtajā, piektajā pavasarī aizrāvos ar bezmaksas ziemcietēm - vācu visu un visur, ņēmu no katra, kas deva. Piestādīju visos pakšos. Sekoja apsēstība ar augļu kokiem, ogu krūmiem. Kā kārtīgai maksimālistei, man vajadzēja visu, daudz un vienlaicīgi. 

“Pašai vien būs,” atcerējos tantes mantru un, mugurai sūrstot, tik spraudu zemē. “Pašam vien būs,” teicu arī vīrietim kā atbildi uz jautājumu, vai patiesi visu jau tā daudzo darbu gūzmā vēl “ar kaut kādu dārzu jāņemas.” Es uzstāju. Teicu, ka dārzs ir investīcija nākotnē, ka tam ir vajadzīgs laiks, lai tas mūs gaidītu ar ogām un augļiem tad, kad beidzot te sāksim dzīvot pavisam.

Vīrietis būtu gribējis, lai dārzs ir mans sievišķīgais hobijs, lai viņam tur kāja jāsper tikai pēc jāņogu ķekara vai zemeņu saujas. Bet dārzs ir arī būvniecība un bez viņa zāģa, āmura un muskuļu spēka ne sēta apkārt taptu, ne siltumnīca, ne augstās dobes. Smagās pārstādīšanas arī ir komandas darbs. Pa šiem gadiem ir stādīts un pārstādīts bezgalīgi daudz reižu, un arī tas pieder pie lietas. Es sevi mīlu pietiekami, lai dārza neveiksmes neuztvertu personīgi. Darītājam kļūdas ir neizbēgamas, sevišķi, ja lāpstiņa un kaplītis nav šūpulī iedoti, bet zintiņas palēnām skrubini pats. Šo to kursos, šo to no grāmatām un interneta plašumos, bet pārējo - uzkāpjot uz grābekļa un pa pieri dabūjot. Augi mēdz nonīkt, zaķi nograuž ābeles, ūdensžurkas noposta saldos ķiršus… Darbarīki lūzt, dobes dārzā izrādās sarindotas tā, ka ne appļaut, ne ar ķerru apbraukt…

Neražu rindu varētu turpināt, bet tās visas aizmirstas, kad uz šķīvja smaržo rabarberu plātsmaize, mazie pirksti loba zirņu pākstis un vāzē iesēdināts grezns ziedu pušķis prieka, rūpju, darba, cerību, vilšanās un laimes krāsās. Dārzs man ir dzīvības avots. Ja no rīta paspēju pirkstus iebāzt zemē, pārējā diena var paiet arī pie šujmašīnas.

*******

Tante aizgāja kapu kalniņā, un mēs sev devām zaļo gaismu ķerties klāt mājas atjaunošanai. Paņēmu vidēji piesardzīgu patēriņa kredītu. Manā domu gājienā remonts būtu jāsāk ar jumtu, bet jumtam priekšā koki, tāpēc pasaucu arboristus. Viņi tika galā ar vienu zibens ķertu kļavu un sakopa ozolus virs mājas. Tā kā rezultāts uzskatāmi priecē vēl šodien, šis bija labs septiņsimt eiro ieguldījums. Tad ķērāmies pie iekšiņām. Mēzām, oi, kā mēzām! Kaķu mēsli, puspuvušas mēbeles, drēbes, kas skapī saziedējušas pelējuma ziediņiem…

No istabas uz istabu slāņos sagūlušās Padomju skumjas… Uz krāsns nokvēpusi kaste ar eglīšu rotājumiem, stūrī traktora durvis. Mitri sodrēji un satrupējušas grīdas. Tā aizkapa smaka mani vajā vēl šodien. Nekā  tīra, skaista vai sirdij dārga. Gadu no vietas katru nedēļas nogali kūrām uguni - svēto pārmaiņu portālu, kurā, spēka dziesmām mijoties ar mātes vārdiem, nosprakšķēja pagājība.

Tāpat gadu no vietas reizi mēnesī prom kursēja divi pārpildīti atkritumu konteineri. Tas mantojums, ko ieraudzījām pakšos un šķirbiņās, tās liecības, kas augšāmcēlās no sakustinātas zemes, lika pārvērtēt tautasdziesmās apdziedātos tikumus un apcerīgi padomāt par pašas genomu. Sprakšķēdamas starp citiem stikliem atkritumos krita arī rozā brilles…

Atlikums pēc lielā mēziena: masīvkoka skapis, mapīte ar vēstulēm un kartītēm, un tāda pelēka iztukšojuma sajūta. Bet uz priekšu jākustas, apstāties nevar. Ja metīsim mieru tagad, tad visi tie netīrie pūliņi būs bijuši veltīgi! Nopirku zobenzāģi. Biju apņēmusies kaut kā akrobātiski ložņāt pa otro stāvu un izgraizīt starpstāvu trupi… Pamēģināju… Salūzu… Tā bija pirmā reize, kad sajutu pilnīgu spēku izsīkumu un nevēlēšanos turpināt. Bija zudusi ne tikai fiziskā varēšana, bet arī ticība, ka šī māja jebkad būs apdzīvojama. Paņēmām pauzi. Tad vēl vienu. Izstrīdējāmies līdz baltajām pelītēm. Tad samaksāju strādniekiem, lai izvāc māju tukšu un par atlikušo naudu aizšāvu uz Itāliju. Pofig! Pieci gadi riņķī, šomēnes pēdējais kredīta maksājums, un, ziniet, bija tā vērts!

*******

Tas, ko mēs neparedzējām un ko neviens nekad neierēķina īpašuma cenā - cik mežonīgi daudz enerģijas šādas saimniecības atjaunošanā prasa lēmumu pieņemšana! Gaišas tās dienas, kurās saimniecisku diskusiju karstumā neesam piecreiz izšķīrušies.

It kā jau tikai jumts, bet izrādās tektoniska vērtību sadursme. Saukt arboristus vai apzāģēt ozolus pašiem? Jumtu no skārda vai cita materiāla? Skārda profilu taisno vai gofrēto? Krāsa? Sastatnes īrēt vai pašiem skrūvēt? Vai šīs stalažas ir drošas? Kas tev vispār tad ir drošs? Nekādu plēvi jumtā! Bez plēves nevar! Besī! Pati besī! Katrā solī izaicinājums. Katram izaicinājumam vajadzīgs risinājums. Visgrūtāk, ja risinājumi iespējami vairāki. Izmest vai saglabāt? Dedzināt vai mest kompostā? Kur veidot/ nolikt/ glabāt jebko? Soctīklos sekoju sievietei, kas ir ražošanas inženiere un kuras uzdevums uzņēmumā ir atvieglot darbiniekiem mentālo slodzi. Katra, pat visniecīgākā, lēmuma pieņemšana, izrādās, rada mikrostresu, kas pamazām summējas un ar laiku kļūst par iemeslu hroniskam nogurumam un izdegšanai.  Pētījumi rādot, ka pat tāds šķietami nenozīmīgs risinājums kā uzraksti uz kastītēm un burciņām, ļauj atpūtināt smadzenes...

Savā saimniecībā tas inženieris esi tu pats un arī darbinieks esi pats. Pats priekšnieks, pats padotais. Pats sava pātaga un advokāts. Un viss, ko dari, patiesi - “pašam vien būs.” 

*******

Divi čaļi - mājas demolētāji - strādāja fantastiski! Divpadsmit dienu laikā mājas drūmās iekšas tika izrautas pilnībā un par to, kā bija pirms tam, liecināja vien tas brīvvalsts laika skapis, ko bīdīt un kustināt nevienam nebija pa spēkam.

Āmen. Mūsu baznīca! Tikai karkass un ķieģeļu apšuvums, un griesti, kas likās stiepjas debesīs. Neizstāstāms pacilājums! Stāvot mājas vidū, pateicīga līdz sirds dziļumiem, mēģināju aptvert notikušo un gandrīz fiziski jutu, kā ķermenī atkal ieplūst cerība. Viss notiek! Viss būs! Mums būs MĀJAS! Toreiz likās - tikai jumts jāuzliek, logi jānomaina un jaunā adrese gatava!  Morālais pacēlums palīdzēja pieņemt liktenīgo lēmumu pārcelties no pilsētas uz laukiem.

*******

Vakar ievērojām, ka Būdai durvis nosēdušās. Domājam, vai vaina pašās durvīs vai namiņa konstrukcijā. Terasi šovasar vajadzētu atkārtoti noeļļot. Jāpārbauda grīdas siltinājums, jo ziemā pat caur dubultām vilnas zeķēm un čībām ar korķa zoli ļoti sala kājas. Siltums no siltumsūkņa, lai arī burvīgs savā paredzamībā, tomēr silda citādāk kā malkas pagale. Stūri mazajai būdelei vienmēr paliek auksti. Ja uz trepēm uzkārts dvielis - auksta pus māja. Toties gultas otrajā stāvā siltums tāds, ka naktī logs jāver vaļā. Ja būvētu otrreiz, daudz ko darītu citādi. Nebija jau tā Būda paredzēta ilgstošai dzīvošanai! Ne tur priekšnama, ne virtuves, ne atsevišķas istabas bērnam, par tualeti un dušu nerunājot. Būda būvēta tām zvaigžņoto debesu, pliko pelžu vasarām, kad vieglums vējo saules sasildītos matos un pēc bezrūpības smaržo gaiss. Siltajā sezonā tiešām viegli - durvis vaļā, paši lielākoties ārā, dzīves telpa šķiet bezgalīga. Bet rudenī, kad visi trīs dažādie raksturi nonāk Būdas šaurībā un rīvējas plecu pie pleca, sākas mēnešiem ilgs spriedzes tests.

Aukstajā gadalaikā mums ir citas metodes veselā saprāta saglabāšanai. Ziema mums ir teātru un kino sezona. Arī meža ugunskuros ceptu pankūku un saimniecības dīķa noslidošanas sezona. Pa kalniņu no Būdas uz dīķi šļūkdami, ragavās piegavilējam mežu un pagalmu. Dzīvojam!

*******

Lēmums pārcelties uz laukiem nāca ar ilgu mērīšanu un svēršanu. Vienā svaru kausā - vajadzība turpināt atjaunot dzimtas īpašumu, dārgās dzīvokļu cenas pilsētā, vēlme pēc sava, no citu gribas un pasaules notikumiem neatkarīga kaktiņa. Otrā - lielajiem bērniem skola, pilsētas sniegtās iespējas, vieta kur dzīvot tūlīt. Vēl viena liktenīga sakritība bija tā, ka dzīvokli, ko īrējām pilsētā un no kurienes jau piecus gadus katru nedēļas nogali stūrējām uz laukiem, izlika pārdošanai. Tad viss notika ļoti strauji. Netālu no mūsu īpašuma atradām lauku māju īrei un jau augusta vidū ar visu iedzīvi bijām piebaldzēni. Kā būs tālāk, kā bērni izbraukās skolu, kā tiksim galā ar algas darbiem, nebija ne jausmas.

Ar pārcelšanos saistītais darba apjoms mūs nesa bangojošā pārmaiņu straumē, domāšanai daudz laika neatlika. 

*******

Ziņās sola arktisko vēju ieplūstam, pat sniegu. Pagaidām nekas par to neliecina, galīgi negribas ticēt. Kāds sniegs! Mēnesi no vietas ir bijis saulains un sauss, tagad pēkšņi snigs? Dabai nevar uzticēties. Daba vingrina nepaļaušanās muskuli kā nekas cits.

*******

Par spīti daudzajiem trūkumiem, īrētais lauku īpašums bija burvīgs! Divi absolūti romantiski gadi! Cēlos agri, kurināju plītiņu, kamīnu, podiņu krāsni, ar brokastīm gaidīju mājiniekus. Zināju - īres vai ne-īres, vietu iekārtošu, kā vēlos.

Jo dzīve, maita, ir īsa, laiks skrien ātri un pagaidu apstākļi arī ir apstākļi un dzīves daļa. Sienas piekrāsoju, plauktiņus saskrūvējām, saimes galds vidū. Viss skaisti kā no pinteresta.  Ārēji idille, taču virtuvē ceptu kartupelīšu smarža bieži jaucās ar strīdiem, strīdiņiem, jo abi bijām piekusuši ne tikai mēbeles pārbīdot, bet arī jaunajos apstākļos organizējot algotā darba dzīvi.

Vīrietim katra mana jauna ideja nozīmē stundām skrūvēt, tāpēc tai vispirms jāpārvar pretestības valnis. Katrs no tiem sāpināja, nogurdināja, ievainoja jau tā trauslo pārliecību, vai pieņemts pareizais dzīves lēmums… Baigās jau izvēles nebija, abi piekritām viens otram un sākām dzīvot daudz maz saticīgi. Lieku roku uz sirds, mēs tiešām dzīvojām ar lielo burtu! Īres mājiņa man vienmēr paliks atmiņā ar gaisa pūķiem vēja kalnā, pasakaināko ziemeļblāzmu, sadraudzību ar kaimiņiem un vareno burkānu vagām, uz malkas plīts vārītu skābo plūmju ievārījumu… Ar pārgājienu pāri Piebalgas pakalniem, jo aiz tiem slēpjas muzejs, grandioziem pērkona negaisiem, vakariņām lapenē, aukstiem augļu kokteiļiem šūpuļtīklā cukurābelītes ēnā…  Mājiņa sildīja, Piebalgas zeme iedvesmoja, maizes darbā sākās īpaši radošs posms, tomēr... Māja bija jauka, bet maziņa. Divas nelielas istabiņas. Vienā es darbojos un radīju, rūmes bija spiedīgi maz. Lielie bērni arvien biežāk pēc skolas autobusa biļetes pirka līdz vecmammas mājai blakus ciemā - tur pietura pie mājas stūra, busa laiki rītos un pēcpusdienās ar skolu savienojami ideāli. 

Pieauga smeldze. Prieks par mīlīgajiem apstākļiem mijās ar bažām par bērniem. Turklāt māja, kā jau lauku māja, prasīja rūpes - izsūknēt kanalizāciju, tīrīt aku, pļaut mauriņu, sakopt ap māju esošos kokus un krūmus… Kaut ko šis viss atgādināja…

Bija izveidojusies interesanta situācija - uz mūsu pašu īpašumu, lai arī tas bija tikai aiz pāris kalniem, braucām retāk, nekā dzīvojot pilsētā. Laika un spēka bija, cik bija - pļaut divus mauriņus, ravēt dubultas dobes nejaudājām. Arī komforts, diemžēl, ir progresa bende. Kad dzīve daudz maz ieriktēta, vajadzības lieki kustēties nav. Bet kā tad paliek ar lielo sapni par savām mājām? Kā būt ar pašu īpašumu?

*******

Kad pirms dažām vasarām uznāca lielais sausums, daudzos Piebalgas lauku īpašumos akas izsīka. Dabai nevar uzticēties, es taču saku! Ūdens pazuda arī īres mājā. Bet ūdens nudien ir pamatu pamats!

Ūdens ir Dzīvība un, galu galā - Sadzīve! Mēģinājām nogaidīt, lūgt debesīm ūdeni un iespēju vēl nedaudz palikt te, mazajā paradīzē, vēl drusku atģisties pēc nesenās migrēšanas, kas prasīja tik daudz spēka un dvēseles kūleņu… Mēnesi vadāju spaiņus ar traukiem uz mūsu netālo saimniecību, iekūru uguni, iepildīju toveros mūsu akas ūdeni, mazgāju bļodu un krūzīšu kalnu un sapratu: lai cik neērti tas būtu tikai pāris gadus pēc lielās pārcelšanā, mums tas jādara atkal. 

Tā bija 2023. gada vasaras tveicīga 15. augusta diena, kad ar pēdējo parpalu čupiņu piekabē iestūrējām savā pagalmā. Pēdējie mēneši bija pagājuši galvu reibinošā straujumā. Kredīts jumta iegādei, sastatnes, latojums, ciemiņi, palīgi, paši… Raitie posmi mijās ar iestrēgumiem, protezējot jumta konstrukcijas. Es tikmēr skrūvēju grīdas starp pirmo un otro stāvu, veidojot gaidošu vidi, kur nolaisties septiņos gados iekrātajai iedzīvei. Vedām, nesām, krāmējām, vedām nesām, krāmējām…

“Vedam, nesam, krāmējam” atkārtojuma ritmā kusa spēciņi. Sniega pārslām sedzot novembra dubļaino zemi, jumtā iegrauzās pēdējā skrūve. Zem tā, kā naivi plānoju, protams, netikām, bet atpakaļceļa nebija. Jāpārziemo Būdā. Izmisums, pārgurums, vilšanās, spriedze… Bezspēcības lādēti nikni zibeņi šaudījās uz visām pusēm, trāpot gan partnerim, gan pašai, gan senčiem un visiem viņu senču senčiem.

Tomēr dusmas ilgi noturēt ir nogurdinoši un ne pārāk produktīvi. Pārtraucu pretošanos, pieņēmu mazo būdeli kā pagaidu mītni un darīju to, kas man padodas un priecē - saviju ģimenes ligzdiņu. Grūti nebija, viss vajadzīgais jau sadzīvots, tikai jāsaliek pa vietām. Atkal smuki, atkal kā instagramā. Izsapņotā scenārija inerce vēl drusku dzina uz priekšu. Vēl viens kredīts vīrietim- kanalizācijas izveide, ūdens pievilkts līdz mājai, siltinājums jumtam. Arī man nākamais kredīts- četri logi, durvis. Tad gan viss. Ziemojam.

*******

Nāca viens cerību pavasaris, tad nākamais, bet Lielajā mājā maz kas sakustējies. Zem melnās skārda jumta cepures tā stāv ārēji skaista - apēdusi visu mūsu iedzīvi, darba inventāru, kokskaidu 

siltinājuma kravu un dažus kubus apdares dēļu.  Pa taciņām, pa ejiņām, krāmējot un pārkrāmējot, kaut kad nomainījām četrus nopirktos logus un ielikām durvis. Skaisti un cerīgi. Jau atkal, bet tālāk par cerību netiekam.

Nogurums. Ļoti liels nogurums. No nebeidzamajiem fiziskajiem darbiem, no sadzīves strīdiem, no nemitīgās, sasodītās lēmumu pieņemšanas… Mūsu divreiz divas rokas gluži vienkārši nespēj tikt galā ar to darba apjomu, ko daba un pašu ambīcijas mums te sagādā. Rīkojam talkas, rīkojam balles, mūs atbalsta abu lielās ģimenes. Kad sēta sabrauc savējo pilna, spēka kambari atkal sapildās un muguras uz brīdi iztaisnojas.

Pērn rudenī, kad gandrīz jau kūņojāmies uz trešo ziemu, sētā ieklīda ekskavators. Pēc ilgām sarunām ar sevi, Dievu un naudas maku nolēmām, ka ļausimies lielās tehnikas iespējām. Nu jau drīkst. Atkritumi novākti, par dažām pārpalikušo trūdvielu kravām daba neraudās. Ekskavators aizslaucīja deviņu gadu mokas pāris dienās. Šāda švunka saldsērīgi apstulbināja. No vienas puses - beidzot tas ilgi gaidītais gandarījums un virzības sajūta. No otras prātā iezogas jautājums - ja nu šādi varēja uzreiz? Ja būtu ar to sākuši? Vai visas mūsu pūles, līkās muguras un strīdi bijuši veltīgi? Ar šiem jautājumiem devāmies ziemas guļā.

*******

Aprīlis. Jauns pavasaris - jauna cerību sezona! Mēs neesam tik viegli nokausējami! Ar katru sakoptu stūrīti vairojas varēšanas sajūta. Janvārī pieņemts lēmums sadarboties ar arhitektu un vakar jau gājām cauri gandrīz gatavām skicēm. Pagalms, kas rudenī norakts, šobrīd piedzīvo kosmētisko procedūru ar grābeklīšiem - akmeņi lido spaiņos, saknes ugunskurā, pļaušanas sezonai gandrīz gatavi. Pētām traktorus darbiem sētā, plānojam saimniecības ēkas, skicējam štābiņu bērnam. Ceram atkal uz kādu spožu varavīksni ar to podu galā.

*******

21. gadsimta Latvijas līdumu līdēji izskatās citādi. Mums joprojām vajag zirgspēkus, bet ne obligāti zirgus. Mēs darām daudz, smagi un dārgi - vērtību vārdā.  Mēs gribam atgriezties tajā bērnības siltumā, ko pannām čurkstot uz malkas plīts radīja mūsu vecvecmammas. Kur vecvectēvi asināja izkaptis un krāva sienu gubās. Mēs alkstam tā klusā roku darītā darba miera. Tās tīrības pagalmos un cilvēkos. Taču dāvinājuma līgumos un mantojumos mums tikuši pārtrūkuši dzimtu un mājvietu stāsti.

Mēs mantojām uzdevumu atjaunot Latvijas seju, kas vēstures notikumos izvagota rūpju rievām. Celt Latviju no jauna. Tiešā nozīmē. Katra atjaunotā lauku māja ir kāda cilvēka pašaizliedzīgs darbs un dziļi personisks stāsts. Un katrs, kam izdodas Latvijas laukos iepūst dzīvības uguntiņu tur, kur tā gandrīz izdzisusi, būtu pelnījis kādu ordeni. Vai vismaz traktoru. Un karstu ūdens baļļu vasaras saulrietā…