Gaisā uzrautais. Pa riņķi vien.

Fragments no topošā romāna “Vectēva balss” triloģijas pirmās daļas “Gaisā uzrautais.”

Darbība risinās 20.gs. pirmajā pusē un 1945.gadā.

******* PA RIŅĶI VIEN

Darba pārtraukumos strādnieki no rijas nāk ārā pūkainām spilvām – putekļiem -  aplipuši, pelēkām, melnām sejām, klepodami, gari spļaudīdamies, ar rokām acis berzēdami. Pēc atpūtas sākas labības vētīšana. Plaši tiek atvērtas durvis un labības vētāmo mašīnu nostāda tām iepretim. Viens strādnieks, griežot lielo rokturi, to darbina, otrs ber pelavu un graudu sajaukumu mašīnas piltuvē. Nu ir Māra kārta no novērošanas pāriet pie nopietna un atbildīga darba, ko lielie viņam labprāt uztic. Viņš tup mašīnas priekšā un rauš tālāk no piltuves birstošos graudus. Nebijis viņa, strādniekam pašam vajadzētu uzmanīt, lai ārā slīdošie graudi nesadambētos. Darbu viņš veic apzinīgi un ir aiz lepnuma piepūties kā jauns gailēns.

Kad šepte pabeigta, uz istabu viņš iet kā lielais – gari, slaiki spļaudīdamies un izteiksmīgi berzējot seju ar melnajiem pirkstiem. Kad māte, viņu ieraugot, izsaucas: “Ak, tu tētīt, tas bērns taču ir melns kā moris!”, Māra seja atplaukst vēl lepnākā smaidā. Nākamajās dienās māte viņu lutina ar rudens kārumiem – rijas krāsnī uz karstiem, nokvēlušiem akmeņiem pārvilkta sieta ceptiem kāļiem. Māram tie liekas visgaršīgākie pasaulē - brūnu, nedaudz apgruzdušu mizu, bet paši viscaur izsutuši mīksti, sulīgi un saldi.

Lielais darbs ir padarīts, taču rija Māru joprojām biedē. Tiklīdz apklususi darba rosība, zirgs stallī un strādnieki gultās, Māra acis pat miegā skata velnus, raganas, burvestības un pesteļus, kas risinās tieši tur – rijā, piedarbā un jo īpaši tumšajos gubeņos. Kad sapnis izmuldēts Kārlim, nākas uz riju steberēt no jauna.

- Ejam, es visus tavus mošķus izdzenāšu.

- Ar ko?

- Muļķadesa, viņu tur nav!

- Ir gan.

- Pats redzēsi, ka nav!

Kad leja ir gandrīz izložņāta, Kārlis pustumsā uzskrien virsū garām trepēm, kas ved uz lūku piedarba griestos. Stāvas un pelavu putekļos knapi saredzamas, tās izaicina uz pēdējo cīņu ar mošķiem. Ne jau viņu – mazo brāli!

- Kāp augšā!

- Negribu.

- Redzēji taču, ka lejā nekādu velnu nav un raganu arī. Baidies, zaķpastala?

- Es neesmu zaķpastala, tikai negribu!

- Gribi gan. Varbūt tur Pētera zelta nauda ir paslēpta? Daudz spīdīga zelta! Kāp nu, vai tad esi mīkstpēdiņš?

Mārs skatās uz augšu un viņam ir bail, bet Kārlis biksta un mudina. Un ja nu tiešām tas brāļa zelts ir paslēpts rijas griestos? Mārs sevi uzmundrina un, zobiņus sakodis, baiļu asaras slēpdams, sāk kāpt pa stāvajām trepēm augšup. Viņam šķiet, ka tās kustas un pakāpieni ir tik tālu viens no otra... Katrs šķērskoks un pret to atspiesta pēda ved pretī nezināmajam. Māram dreb ceļgali un bail pat uz leju paskatīties.

- Kusties uz priekšu! Tur būs Pētera zelts!

- Tur neko nevar redzēt.

- Kas tev jāredz, tausties vien.

Mārs saņem drosmi un pa lūku izlien rijas augšā, kas ir īsta spoku valstība. Neskaidri apveidi, tumsa, savādas skaņas... Kaut kas mazs un kustīgs karājas pie sijas, kaut kas smird. Varbūt sikspārņi, bet varbūt žurkas lauku peļu vietā? Negribu zeltu, Mārs šņukst sevī. Negribu mošķim asti sagrābt, negribu, lai pirkstu nokož, negribu, lai ragiem sabada... Arī izkrist cauri griestiem nav kāres. Bailes Māru stindzina, savilcies kamolā viņš tup un turas. Nelien tālāk un nekustas. Nevienam nav jāzina, cik tālu viņš ir vai nav ticis. Patupēs un kāps zemē, drošībā. Jau tagad, kad ilgi skatās, rijas augšas tumsā kā no bezdibeņa atspīd viegla, tikko jaušama gaisma. Tā ceļas augšup un kaut nedaudz izgaismo drūmo telpu. Būs labi! Nevajag zeltu, tikai gaismu, mazajam ataust, pirms viņš sāk nedrošo atpakaļceļu. Kārļa smiekli viņam iet gar ausīm, pašam ir sava galva. Kad rēgi lien no visām pusēm, ir tikai jānogaida. Gaisma atradīs šķirbu, kur izlauzties.

*******

Kad viņš tagad saskatīs gaismu? Vai tāda vispār būs? Un ko dod gaisma, kad tās ir pārāk daudz? Kad tā sprāgst un sprāgst apkārt, žilbina un nogalina, kad gaisma pārvēršas nāvē, jo ir pārāk spilgta, pārvērsta ierocī... Kas par daudz, tas par skādi, iznirst vecās Mīles gudrība, kas neko nedod Buku Māra lidojumā, bet dursta nervu galus kā jebkura atmiņa, kas laužas ārā no melno mošķu varas, no veļu pazemes, kur viņš nav uzņemts. Par daudz gaismas... Viesuļuguns. Viņi ir atdzīti nāves pļaujai, kur izdzīvošana ir brīnums. Vāra, lēna, tikko jaušama gaisma, kas izlaužas no elles pazemes vāka un dzīvinoši ceļas augšup caur rijas griestiem. Viņš tup un turas, guļ un turas, lido un turas. Laikam neko citu viņš dzīvē nemāk, kā turēties pie dzīvības un nogaidīt.

*******

Rija vasarās ir visvēsākā vieta, tāpēc tur pēdējās virszemes atvadu dienās izgulda aizgājējus. Te noliek zārku - viņu mūža mājas, kurās tie dus līdz izvadīšanai. Tad viņus aizved uz kapiem mūžīgai dusēšanai Zemes mātes klēpī, bet dzīvie turpina atsijāt graudus no pelavām, cept maizi un kāļus. Pa riņķim vien. 

Vai te Mārs pierada pie nāves kā dzīvības nenogurdināmās pavadones? Vai jaunā māja nomaitāja Jāni? Saime bija liela, māja veca, visai jūtamās sadzīves neērtības un šaurība nostiprināja tēva apņēmību būvēt jaunu māju. Ķieģeļi bija sagādāti, pamati ielikti. Karš tā kā pārgājis pāri, tā kā vēl ne, bet māja jābūvē. Pēteris pieteicies strēlniekos, no mājiniekiem pēc tēva lielākais ir Jānis. Tas arī strādā, muguru neatliecis, kamēr tiek pie nepārejoša klepus. Arī pirmā gripas epidēmija īsi pēc kara viņu skar vissmagāk. Kurās mājās šī slimība ienāca, gulēt nolikās visi. Nebija, kas lopus pabaro un govis izslauc, tikai kaimiņš kaimiņam varēja izpalīdzēt. Tolaik ir ziema, trakākais spelgonis. Mārs, kā jau mazākais, visvairāk gulšņā uz mūrīša. Tieši tad arī “Sevišķos” ienāk sērga, un dažās dienās slimības gultā noliekas visa saime. Tikai Mārs skraida pa istabu, gulošiem kaut ko padodams, staigājošiem piepalīdzēdams. Lopus apkopt nāk Auzīnu Erna, viņai jau slimība pāri. Bukiem sērga pāriet samērā viegli, tikai Jānis ieguļas ilgāk. Lielie spriež – laime, ka nesaslimām pirmie. Tagad jau sērga pagurusi, pa visām sētām staigādama. Un kā tad Mārs vienīgais ticis sveikā cauri? Varbūt vēl liksies nost no kātiem? Bet varbūt pats pirmais slimību izgulējis, kad iepriekšējā nedēļā pa lažiņu vien vāļājies, zemē nekāpdams. Bet tā jau viņš vienmēr darot, sliktumu izguļ nesūdzēdamies un lielajiem zāles neprasīdams. Arī Jānis nesūdzas, bet kāss nepāriet. Viņš ceļas un iet strādāt klepodams, jo darbi negaida. Ir atvesti akmeņi, sarkanie ķieģeļi, kokmateriāls, tagad tikai strādāšanas vaina... Jānis darbā ieliek sevi visu. Pārpūlējies saslimst ar tuberkulozi un pēc gripas klepo arvien negantāk. Guļ lielajā saimes istabā, pagriezies pret ārsienu un spļauj asinis, sapņodams par lielo, saulaino un stipro māju.

Mārs ir pārāk mazs, lai saprastu, kas ir nāve. Brālis nomirst viņa un raudošās mātes acu priekšā, kas, rokas lauzīdama, gaida pēdējo cerību – ārsta izrakstītās zāles. Tēvs tām jau vakar ir aizbraucis pakaļ uz piecdesmit verstis attālajām Cēsīm, bet atgriežas dažas stundas par vēlu. Dzīvības un nāves norišu neizpratnē, savā dziļā bērnišķībā gribēdams būt pirmais, kas pastāsta jaunāko notikumu, tikko ieraudzījis tēvu iebraucam pagalmā, Mārs palēkdamies skrien tam pretī, saukdams: “Tēti, tēti, Jānis jau nomira!” Tēvs neatbild ne vārda, tikai klusēdams palūkojas ar tādu skatienu, ka Māram paliek auksti uz ilgu laiku, bet tēvs iegrimst smagā klusēšanā – it kā kāds viņam pašam būtu uzlicis zārka vāku.

Pāris dienas Jānis guļ savās mūža mājās pašu rijā. Bēru dienā sanāk radi un kaimiņi, zārku iznes ārā pie Pētera ābeles. Atver vāku, un Jaunpiebalgas bilžu meistars Dulbe fotografē astoņpadsmitgadīgo aizgājēju un visu ģimeni, ciešā rindā stāvot aiz zārka. Tajā jauneklis, kas uz mūžiem pārstājis klepot, pirms viņa celtā māja ir gatava. Tikai bēru dienā Mārs aptver, ka brāli nekad vairs nesatiks. Māte saka – viņš ir prom pavisam. Veļu valstībā.

Tur viņš satiks priekšā savu māsiņu Anniņu. Viņš pats bija mazs, kad mira viņa – meitene, kam neizsakāmi patika ziedi. Būdama smagi slima ar diloni, viņa lūkojās apkārt skaidri sapņainām, vientiesīgām actiņām un bērna ziņkārē bieži vaicāja: “Māmiņ, kad es nomiršu, vai uz mana kapa ziedēs arī puķes?” Viņas brālītis pat runāt nesāka, kad jau gūlās smiltainē, šņukst māte, izvadot savu trešo bērnu. Ziedēs, meitiņ, ziedēs, dēliņ, ziedēs, visi mīļie, tur jau dusošie... Jūs tik un tā esat arī šeit, starp dzīvajiem, kaut ko atstājuši, iemūrējuši, tālāk nodevuši...

*******

Māra tēva tēvs Jēkabs bija aizsaulē jau divpadsmit gadus pirms viņa piedzimšanas. Reiz Mārs kā bērns mājas aukstā galā pamesto mantu kaktā atrod viņa līko, spīdīgo pīpi un savāc spēlēties. Māte noliedz to ņemt, jo vectēvs ir miris ar lūpas audzēju. Mārs ir pikts uz visiem, jo kāda daļa viņam gar miroņiem? Tēva māti viņš atceras tikai gultā gulošu. Lielā istabā aiz loga stāv viņas drēbju skapis. Aiz tā viņas platā gulta, no kuras vecmamma neceļas. Mārs lien pie viņas gultā spēlēties, lēkā un smejas. Viņa māca mazo runāt. Ko viņi triec, muld un tralina, Mārs neatceras, tāpat kā seju. Prātā paliek raupjas rokas pieskārieni un siltums, kas nāk no gultas un valodas. Viņa ir mīlīga un laba, viss pārējais izgaist. Atmiņā iekapsulējas laiks, kad viņa jau guļ zārkā rijas pustumsā. Pēc kādām dienām māte atver viņas drēbju skapi un, ņemot ārā mantas, kārto, kas kuram pēc vecās mātes vēlējuma pienākas. Mārs klausās, klausās - kā tad tā? Mani nemin! Vai tad es palikšu bešā? Viņš iet pie mammas un pārliecinoši ziņo: “Vecmamma man novēlēja savu pelēko zīmuli!” Viņa mantojuma daļa nekavējoši tiek izsniegta, un dzīve turpinās. Pa riņķi vien un ierastajā dabas ritmā.

*******

Ziemā visa saime vakarē vecās mājas lielajā istabā. Katrs dara savu darbu un pārspriež apkārtnē dzirdēto, avīzēs lasīto, visu kas pašiem uz sirds un mēles. Agri vai vēlu sarunas pāriet pie spoku stāstiem, kur darbojas ne tikai velni, raganas un visādi mošķi, bet arī neīstā nāvē miruši cilvēki, kas klīst pa zemes virsu un nedod dzīvajiem mieru. Viņu veļi, ietinušies baltos palagos, naktīs pārstaigā  apkārtni, iziet dzīvē ierastās takas, jo kapā tiem nav labi, kaut ko svarīgu virszemē aizmirsuši. Drebinās pat lielie, kur nu vēl Mārs, bet viņam ir sava doma. Redzēdams, kā lielā māsa Marta ar dienestmeitu abas šausminādamās nomet adīkļus un iet uz kūti govis slaukt, viņš kādu brīdi nogaida un šmauc ārā.

Viņš slepus paņem tēva sarkano aitādas kažoku, apmet ar vilnu uz āru un iet slēpties pagalmā. Nogaida, kad meitieši pilnām slaucenēm nāk no kūts, un, četrāpus nometies, kaut ko rūkdams un buldurēdams, pustumsā rāpo pa sniegā iemīto taciņu pretim. Atskan kliedzieni, spiedzieni, krītoši šļakstoša piena spaiņa atsišanās pret zemi un veiklu kāju skrējiens kūtī atpakaļ. Meitas spiedz pat cauri aizvērtām durvīm, govis mauro līdzi, tracis izceļas tik liels, ka pats budēlis nobīstas vairāk par citiem.  Mārs, kažoku kā sarkanu asins pleķi sniegā pametis, diedz atpakaļ uz istabu.

Nekāds velis no viņa nav sanācis, māte sadod pērienu, bet pārbiedētās meitas istabā nāk smaidīdamas un melo, ka nemaz nav nobijušās. Beigās jau visiem atkal ir jautri, tikai izlietie piena spaiņi nav sasmeļami. Saime turpina nebeidzamos darbus un zīlē, cik ātrs vai vēls būs pavasaris, cik bagātīga vasara.

*******

Sala laiks, kad apkārt klīstošais lausks ar savu cirvīti vecās mājas baļķos cērt tik pēkšņi un stipri, ka nodreb visa siena un gaiss saviļņojas ar aukstu vilni, agri vai vēlu iet uz galu. Sākas zemes kušana, šķīdonis, augsnes attīrīšanās no ziemas piesārņojumiem. Salūzt biezā ledus sega Gaujā. Bagātākos sniega gados pie straujas kušanas ledus pie “Ķūģu” tilta aizdambējas un sastrēgst Bērtuļa sēklī. Pārplūst visas tuvējās lukstu pļavas. Zem ūdens paliek “Sevišķu” strejgabals – Zosenīca. Mārks pie kaimiņa Krievuptēva šķūnīša savienojas ar plašajiem Gaujas ūdeņiem – kaut ar laivu pa pļavām brauc! Kad plūdi beidzas, mārkā paliek dzīvot sīkas zivis, tās ir tiekušās, kāpušas uz augšu pretim upei pa katru grāvjos un tērcēs plūstošo ūdens straumīti. Plūdu dienās vai nedēļās Mārs sēž uz mājas augstā lieveņa, lūkojas, kā debesu pamalē saulē mirdz ūdens klaji, kā zilganais plašums kļūst arvien lielāks, varenāks, spēcīgāks, kā tas pārņem apkārtni, kā tuvojas... Viņš gribētu, lai Gaujas vai Tulejas ūdeņi atnāktu līdz pašai viņu pirtiņai, bet tā nekad nenotiek. Senči ir zinājuši, cik tālu no upēm būvēt mājas, lai neviens gadalaiks nekaitētu.

Bet cilvēki? Vai tie var kaitēt? Mārs paskatās, ka neviens viņu neredz un cauri slapjajam pagalmam klumpačo uz pirtiņu. Krievu karavīri, kas gulēja istabas salmos, ir prom, bet viņu atstātā munīcijas noliktava pirts augšā ir pilna kā “Sevišķu” labības klēts rudenī. Brāļu un kaimiņu puiku nav mājās, tagad viņš tur var riktēties uz savu galvu. Patronas ir gan lentēs, gan aptverēs, tās var staipīt un krāmēt kaudzēs. Kad Kārlis bija pabāzis galvu, nosvilpās vien. Teica, ka būs jātaisa savas slēptuves, jo šai mantai kāds var atnākt pakaļ. Dažas patronu magazīnas un lentas viņi jau pārstiepa uz klēti, paslēpa pažobelēs, citas sāka iekašņāt turpat pirts augšas paspārnē, kur bija pamatīga smilšu kārta.

Tāds kā patronu kapiņš, Mārs domā un uzrāpjas uzraudzīt mantību. Kārlis teica, ka no katras patronas var dabūt ārā šaujampulveri un pištongas, ka vasarā viņi spridzināšot uz nebēdu, tagad galvenais nosargāt slēptuves. Mārs izmanto brīdi vaļas un vēl pāris patronjostas nobēdzina klēts kaktos, bet čupiņu patronu aprok jaunā kapiņā turpat pirtī. Lai taču Kārlis redz, kāds viņš ziķeris! Bet tagad pietiek. Lai paliek ieroči, prom pie dabas!

*******

Pavasarī dabas atmoda ir redzama un dzirdama. Tā kašņājas ārā no ziemas dziļā sastinguma un miega. Klusi urdz projām bēgošie pavasara ūdeņi. Plīst plaukstošie pumpuri un pielej visu apkārtni ar savu īpatnējo smaržu. No miklās zemes ārā spraucas zaļi asni. Viss spēji pārvēršas un Māram šķiet kā liels, neizprotams brīnums. Tāpat kā citi Buku bērni viņš mācās sekot katrai pārmaiņai dabā – pagalmā, laukā, mežā.  Tēvs un māte dzīvo pilnīgā vienotībā ar dabā notiekošo, Mārs iet viņu pēdās, mīl un pielūdz to. Daba atbild. Ganu un arāju siltajos pavasara rītos augstu gaisā sveicina cīruļu skanīgie treļļi. Baltā cielaviņa, parādīdamās uz zemes vai ēkas jumta korē, stāsta, kāda šovasar būs piena raža. Lakstīgala ar daiļskanīgo pogāšanu mudina nenokavēt sējas laiku. Koki plaukstot vēsta, kāda būs vasara – slapja vai sausa. Pati daba saka priekšā, kādi darbi jāsteidz, rāda kāds, saskaņā ar debesu spīdekļiem, mēness fāzēm un pašas mīļās zemītes gatavības pakāpi, ir vislabākais laiks likt sēklu zemē. Lai tā dīgst, aug un dod ražu. Ievas ziedi liecina - būs salnas, bet ziedos grimstošais pīlādzis norāda izdevīgākās dienas miežu sējai. “Šo dabas valodu kā no biezas grāmatas lasīja mūsu tēvi un vectēvi,” Māram atgādina tēvs, un abi iet bērzam sulas tecināt.

Ir ziedos slīkstošs pavasaris, kad sētā iebrauc amatnieks – loku liecējs un ierauga slaido, resno vītolu pie klēts. Mārs lēkā pa peļķēm, kamēr viņš ilgi kaulējas ar tēvu, lai viņam to koku pārdod. Viņš sola gan naudu, gan pusi no gatavajiem lokiem, bet tēvs nav pierunājams. Viņš paliek stingrs savā pārliecībā, ka dabas krāšņumu nedrīkst nomaitāt. Koks ir sētas svētuma daļa, ilggadējs klēts sargs. Amatnieks burkšķ, ka saimnieks nav pie pilna prāta, bet Mārs saklausa svarīgo: “Tā darot es grēkotu ne tikai pret dabu, bet arī pret savu dzimtu un senčiem.” Koks paliek vietā un Mārs aiztrauc pie putniem.

Ak, cik ilgots ir šis pārceļotājputnu atgriešanās svētbrīdis! Katrs vēlējās tos ieraudzīt pirmais, lai līksmi skrietu istabā un pavēstītu labo ziņu. Īpaši Māram to gribējās, bet, ja pirmais tomēr bija cits, viņš tāpat āva kājas, lai skrietu ārā sveikt agrīno pavasara vēstnesi. Vēlāk sēdēja uz soliņa pie vecās mājas un stundām vēroja strazdu strīdus, savstarpējās ķildas, nelielu plūkšanos un īstas cīņas ar spalvu sabozušiem zvirbuļiem. Vispatīkamākie bija strazdu rīta un vakara priekšnesumi.  Varēja saklausīt gan svilpšanu, kladzināšanu, klukstēšanu, zāģēšanu, pogāšanu, gan vilktas, stieptas, augošas, kāpjošas, krītošas, locītas skaņas - un tā ik gadus.

Bet šoreiz ir kas īpašs. Kārlis ir pagatavojis nevis būrīšus kā iepriekš, bet īstu strazdu māju ar atsevišķiem dzīvokļiem. Katram būrīša sānos ir atsevišķa ieeja, un Mārs no tiesas apbrīno brāļa meistarstiķi. Putnu lielmāja! Tagad ligzdos nevis viena, bet veselas četras ģimenes! Taču dabā māja sevi neattaisno. Mārs skatās, kā putni arvien trakāk plēšas, mājokli izvēloties. Strazdi, nez kāpēc, negrib būt tik tuvu viens otram. Viņi ne pirmajā, ne vēlākajos pavasaros neaizņem divas blakus telpas, piecieš tikai kaimiņu pa diagonāli. Nemieru un jezgu rada zvirbuļi, kas cenšas ieperināties strazdu neaizņemtajos dzīvokļos. Strazdi necieš šo uzbāzīgo pelēču pastāvīgo trokšņošanu un triec tos ratā. Kārļa jaunievedums ir sacēlis pamatīgu apjukumu līdzšinējā ligzdošanas kārtībā, bet pats arhitekts tikai smejas – no manis ne to vien vēl sagaidīsiet!

Gaisma, cik labi, ka ir saules gaisma, dienas gaisma, Dieva gaisma! Tās visas dod spēku maziem un lieliem. Mārs ilgi veras saulē, dzenā saules zaķīšus un atceras skalu guni. Ak, arī gaismas devēja pienākums ir viņa pirmo darbu sarakstā. Vējputeņa un bargā sala dienas, kad visi mājinieki sildās lielajā istabā, katrs savu darbu darot, ir aiz muguras, bet tā uguntiņa viņa acu priekšā vēl uzplaiksnī ik pa brīdim. Vienīgais gaismas avots tumšajā vai pustumšajā istabā ir mazā, pārnēsājamā, uz sienā iedzītas naglas uzkārtā petrolejas lampa, kas met sarkanīgi trīcošu, bieži vien stipri dūmojošu gaismu. Lampiņas dakts bieži apdeg, cilindrs kļūst piekvēpis. Lampu tīrot vai bieži pārnēsājot, cilindrs nokrīt un saplīst. Kamēr iegādājas jaunu, paiet nedēļas. Tad izglābj plīvojošā skalu uguns, kas dziest un atkal uzliesmo no jauna tieši Māra rokās. Viņa pienākums ir būt par apgaismotāju visai ģimenei - turēt skalu savās plaukstās. Ja arī to iesprauž tureklī, Māra uzdevums ir stāvēt blakus un nolauzt melno nodeguli, lai gaisma būtu spožāka. Skali ir plēstas šķilas no priedes resnā gala un, buntēs sasieti, žāvējas uz krāsns augšas. Arī tas ir Māra prieks – kāpt uz mūrīša tiem pakaļ, lēkāt, kamēr var aizsniegt. Ir arī mazas skārda un stikla lampiņas bez cilindra – piķenīcas. Kad tajās regulē gaismu, dakti pagriež ritenītis. Piķenīcas parasti deg krāsns priekšā uz plīts malas un spīd kā kaķa acis. To gaismā cilvēki kustas kā spocīgi izplūdušas ēnas.

Ir arī no aitu taukiem salietas sveces. Tās ir pildītas skārda bundžās vai izdobtos kāļos. Kā daktis tur ir iesaldētas kokvilnas strēmeles, kas sākumā gruzd, bet galu galā padodas un sāk mest gaismu. Piķenīcas vai aitu sveces liek stiklotā lukturī ar atveramām koka durtiņām, kad iet uz kūti. Visā mājā ir arī viena galda lampa ar baltu kupolu, kas stāv tēva istabā. Ja pietiek petrolejas, to lieto skolnieki vai citi avīžu un grāmatu lasītāji. Mārs vēl nav to vidū, bet šī gaisma viņu īpaši vilina. Grāmatas!

- Tēt, tēt, kas ir gudrāks – vecais osis vai grāmata?

- Nu, koks jau arī ir kā simtgadīga atmiņu grāmata, tikai lasīt jāmāk.

- Osim arī ir burti?

- Nē, bet viņš māk runāt.

- Grāmata arī runā?

- Runā gan, tikai līdzi jādomā.

- Kad es iešu skolā?

- Kad miers pienāks.

- Ko tagad?

- Gaidi. Naktī iesim skatīties jāņtārpiņus. Tiem arī ir gaisma. Un tad jau drīz Jāņi un siena pļaušana, un tad pēc labības. Iesējām taču!

Labības mājās vešana ir Māra lielais piedzīvojums. Ja vien māte, žēlodama par agro celšanos, nav Māru aizguldinājusi, viņš tiek pamodināts jau agri pirms brokasta. Viņš steigšus izķepurojas no gultas, uzvelk savus nedaudzos apģērba gabalus un, acis berzēdams, steidz pagalmā – tur jau gaida braucienam sagatavots pajūgs. Agrais vezums gan ir atvests, bet daudzi vēl ir priekšā. Mārs ierīkojas uz platformas vāģiem. Tajos ieklāta sega, lai rudzu un miežu graudi nebirst ārā. Viss ir pa rokai. Uz drēģa izstiepies guļ resnais sēra bomis un garā kaņepāju virve. Grābekļi un sakumi sagatavoti darbam. Vāģu priekšā ir piesiets striķis, ko pēc vezuma piekraušanas apmetīs ap bomja galu tik veikli un cieši, lai ne vārpiņa neizkristu. Vāģi gaida pie rijas, Mārs tajos ierāpjas un brauciens uz attālajiem tīrumiem var sākties. Grandīšanās pa grambām un dūkstīm Māram tik ļoti iet pie sirds, ka tēvs vēlīgi pamet dēlēnam grožus. Nu, ir laime, nu, ir līksme visiem – jaunais saimnieks brauc!

Kamēr lielie krauj vezumu, Māram ir savs darbs – peļu sišana. No tuvākā kārklu krūma viņš nolauž žuburainu žagaru. Nolūko labības statu, ko drīz cels ratos, un cilpo tam apkārt, mīdams zemi ar visu spēku – aizblietē alas, lai peles neiesprūk slēptuvē, neaizmūk neredzamas. Parasti viņas parādās, paceļot apakšējo labības kārtu vai ņemot statiņas pēdējos vidus kūļus. Skrien uz visām pusēm kā dzīvs kājslauķis, bet Mārs neapjūk un zvetē, cik spēka. Ne jau visas krīt medījumam zem Māra žagara, daudzas tomēr aizbēg un paslēpjas zālē. Ir bagāti peļu gadi, ir tādi, kad to ir pavisam maz, bet bešā Mārs nepaliek nekad. Visu guvumu viņš liek kulē un nomet pie vāģiem, jo jādara arī cits darbiņš. Kamēr lielie nosien vezumu, viņa pienākums ir sagrābstīt dakšojot palikušos smalkumus un salasīt atsevišķās vārpas.

Ja vezums nav pārāk augsts un atceļš rādās gluds, tad tēvs Māru uzmet virsotnē. Viņš iekārtojas uz paša salasīto smalkumu klēpja un, ceļa slīpākās vietās turēdamies pie pārmestā bomja, lepni līgojas mājup. Ja kāds no mājiniekiem iesaucas: “Ko? Puika uz vezuma? Vai tad tev baiļu nemaz nava?”, tad Māram no savas parādītās drosmes dižmanībā pat elpa aizcērtas. Viņš smaida un smaida, līdz runāšanai tiekot, vien nošļūcis no vezuma lejā. Tad Māram ir otrā kārta lepoties, jo peles kulē ir viņam vienīgajam. Pa vienai vien viņš tās izbaro kaķim, kam šis cienasts trakoti garšo.

Darbs ar to nebeidzas. Jābrauc atkal. Vezumu vislabāk māk sataisīt sievietes, bet gadās, ka jābrauc vīriem vien. Tad Mārs tiek paaugstināts amatā un kļūst par galveno lēkātāju! Labības klēpjus no stata krauj vezumā riņķī vienu pie otra, bet vidū palikušo caurumu piepilda dakšojot. Māram jāstaigā pa virsu labības klēpjiem un ar visu spēku jāspiež tie pie zemes, jāsaplacina, jāpiemin.  Tikai svars viņam ir kā gailim, lēkā, cik gribi, tāpēc vezums strauji aug augumā, bet, ar bomi pārvilkts, tik pat ātri noplok. Tas neliedz censonim pieprasīt par savu darbu algu – tiesības līgoties mājup kā gailim čupas galā. Pa iebrauktām sliedēm braucot, viss ir mierīgi, bet gadās arī citādi – sasveras tik stipri, ka apgāžas. Citam tas varētu būt bīstams negadījums, tikai ne Māram. Viņš kā kaķis turas pie bomja un līgani noslīd lejā. Ja braucējs nevar vezumu atsvērt atpakaļ un kāda puse no tā ir nobrukusi, viss darbs ir jāsāk no jauna. Vezuma pareiza nokraušana ir īsta māksla un pat ne katrs laucinieks to savā dzīvē iemācās. Vajag būt izjūtai un samaņai, lai izlaidums pāri malām katrā drēģa pusē būtu vienāda platuma un smaguma. Ja tā ir, vezums slīd mājās kā kuģis mierīgos ūdeņos – droši un stabili. Mārs atkal ir lepns, tikai peles nav sagādātas. Kaķis, žēli ņaudot, trinas gar kājām, bet paliek bez cienasta. Nākamajā reizē Mārs nolemj arī pašu peļu junkuru paņemt līdzi uz tīrumu, taču viņš, nelabi bļaudams, izlaužas jau pusceļā un aizskrien mājās. No rīta gan kaķi izdodas aizvest līdz galam, taču viņš nepadodas Māra mācībai, ka jātup tieši pie tā statiņa, kuru patreiz krauj vezumā, un aizklaiņo savās gaitās. Tad jau arī Māram vairs nav lustes peles dauzīt, viņš atrod citu nodarbi.

*******

Ja vien viss būtu tik viegli un pašsaprotami tagad, kad peļu vietā sitam cilvēkus un pat kaķa nav ko pabarot, lidojumā murgo Buku Mārs, kam pagājušie gadi saplūduši sekundēs, bet tagadnes sekundes izstiepušās gados. Viss sakratīts pasaules pārdalītāju kratīklī, viss uzdurts uz nepareizā sakuma. Vai noturēsies šis vezums – viņa dzīve? Kas paliks dzīvs viņā pašā? Un kāda cena par to būs jāmaksā? Ja viņš nomirs gaisā, paliks pat bez vāķīšanas “Sevišķu” rijā... Paliks gaisā kā baltā lupatā staigājošs velis, kam kapā nav miera un jāiet pa dzīvē ierastajām takām. Tad kur viņš būtu? Ai, paspēja jau apkārt arī padauzīties, bet velis savu ceļu zinātu nekļūdīgi. Viņš atgrieztos tur, kur izauga par cilvēku, kur tik daudz vēl darāmā... Ja nomirs, darbi paliks nedarīti. To viņš senčiem nevar nodarīt. Ver acis vaļā, Mār, lūkojies uz gaismas pusi...