Slēģu Jānis. Dzeja.

Trīs reiz trīs dzejoļi no Piebalgā tapušajiem dzejoļu krājumiem.

Censonim

Ej, censoni, par savu tautu,

Par savu zemi cīņā ej!

Par savu vārdu, savu dzimtu,

Par to, lai viņu neapsmej.

Tad tautā paliks tavas pēdas,

Tavs drošais spēks un brīvais prāts.

Tas augšup nesīs dziesmu garu,

Kas latvju dainās sen jau krāts.

Es nokrītu ceļos

Es nokrītu ceļos...

Es nokrītu ceļos pie avota

Un dzeru tā ūdeni saltu

Ar domu, ka ūdens nāks dvēselē

Un padarīs mani baltu.

Tik baltu kā pieneņu pūka,

Kas Piebalgas pakalnos klejo.

Tik baltu kā sniega pārsla,

Kas cīruļa putenī dejo.

Man jābūt tik baltam un tīram,

Kā tikko izslauktais piens,

Lai, pasaules lielceļus brienot,

Es nekad nejustos viens.

Es ticu...

Es ticu, ka dzimtas mežā

Vēl mūsu egles augs,

Caur kurām kā pasakā labā

Vēl burbuļos strautiņš jauks.

Es ticu, ka dvēseles mūsu

Vēl kopā sanākt spēs.

Tās nākamām paaudzēm spēku

Un veiksmi tad novēlēs.

*******

Ai, Piebalga!

Ai, Piebalga, tu daudzu sapņu zeme,

Kur cilvēkus tur kopā sīkstais māls.

Kur meži, lauki, pakalni un lejas,

Kur vasarā ir smaržīgs siena vāls.

Ai, Piebalga, tu mana dzimtā puse,

Tur tapis mūsu senču spēks un prāts.

Tur takas mina kājas, vīzē autas,

Lai tautas gara mantu pūrs tiek krāts.

Ai, Piebalga, daudz cietusi šī zeme,

Šeit milzums asiņu un sviedru liets.

Šeit katra sēta visus soļus zina,

Kas gāja cīniņā, lai plauktu tautas zieds.

Ai, Piebalga, tu šūpulis daudz dzimtām,

Tās prāta gaismu tagad vairot prot.

Ir Latvija un dzimtene tām dārga,

Tās vienmēr atrod spēku nemelot.

Ai, Piebalga, tev pasaule nu vaļā,

Iet tavi dēli, meitas spēkus gūt.

Lai gadu simtiem latvju tauta brīvā,

Par savu zemi nomodā var būt.

Senas atmiņas

Zied atkal jāņuzāles Gaujas līčos,

Un tālu pļavā griezes dziesma skan.

Šeit vakaros, kad miglas vāli ceļas,

Nāk atmiņā vēl laiki tev un man.

Gar upes malu šaura taka vijas,

Tur kādreiz skraidīju, kad biju sīks.

Tur senču majas, pirtiņa un rija

Un bērzs, kas trakos vējos kļuvis līks.

Sen aizaugusi manu soļu vieta;

Pat taciņu mums atrast būtu grūt’.

Bet tomēr reizēm vēl pēc saules rieta

Tik ļoti gribas vēl šai pļavā būt.

Vēl gribas izjust jauko ziedu smaržu,

Vēl klausīties, ko šalko rudzu lauks,

Vēl izjust pirmo meža ogu garšu,

Šeit, dzimtenē, kur liekas viss tik jauks.

Mežabrālis

Mežs latvietim kā brālis,

Ir bijis tāds mūždien.

Tas sargājis un glābis,

Kad naidnieks virsū lien.

Uz sūnām guļas vietu

Ar skujām sedzis tos,

Kam laupītas bij’ mājas,

Un nāvei nolemtos.

Tāds cilvēks, dzīts un vajāts,

Par brāli mežu sauc.

Un pats kā mežabrālis,

Jau cīņā atriebt trauc.

Dreb naidnieks lielās dusmās,

Bet kangars bailēs trīc.

Tam šausmu pilns ir vakars,

Jo nezin, kāds būs rīts.

Bet mežabrālis droši

Pa savu taku iet.

Jo viņu sargā meži

Un nakts, kad saule riet.

Ja pienāks tāda reize,

Viņš krīt no lodes dzelts.

Zem kādas zaļas egles

To pārsteidz rudens zelts.

Drīz sūnas pāri klāsies,

Un saule gaismu dos.

Mežs savu brāli glabā,

Nekad to neatdos.

Pie diža meža malas

Stāv piemineklis stalts.

Bet mežabrāļa vārds

Tur akmenī ir kalts.

********

Cilvēka liktenis

No dzimtas dzimtā

Tālāk cilvēks iet.

Tas mūžu strādā,

Nav laika smiet un diet.

Par pavardu un mitekli

Ir jādomā ikdien’.

Kur paliek laime tā,

Kas vienmēr garām skrien?

Bet tā ir bijis,

Un arī turpmāk būs,

Ka katrs cīnīsies,

Tik daži panākumus gūs.

Ir dzīves likums tāds,

Kam ir, tam vēl tiks dots.

Bet tam, kam nekā nav,

Būs nabadzības sods.

Šai pasaulē

Šai pasaulē man raibi gājis,

Daudz grēka darbus sastrādājis.

Bet arī labo bijis daudz,

Tik kā lai visus tagad sauc.

To zina tie, kas saulē viņā,

Kur viss ir Dieva kunga ziņā.

Un tie, kas vēl uz zemes mīt,

Ir satiekami šodien, rīt.

Bet pats vēl dzīves straumē peldu,

Vairs spēka nav, lai pilis celtu.

Tik katru zaļu dēstu glāstu,

Un atmiņas pa brīžiem stāstu.

Gandrīz balāde

Tai vietā, kur mežā stāv mājiņa,

Un pagāzā čalo upīte,

Reiz dzīvoja vecīts ar večiņu

Un mazu, skumīgu puisīti.

Tam puisītim prieka nebija,

Jo trūka tam tēva, ko mīlēja.

To kara laukā bij’ ķērusi

Reiz kāda krievu granāta.

Un dusēt tam lemts bij’ tālumā,

Tur, purvā, pie citiem varoņiem,

Kur tikai virši un vaivari vīst,

Tur miglaini rīti pa purvu klīst.

Un māte arī tālumā mīt,

To nesatikt šodien un arī rīt.

Bet večiņas acīs asaras rieš,

Pēc dēla skumjas tai sirdi spiež.

Iet puisītis ganos, tam draugu nav,

Vien Duksītis vecais

Tam saka vau, vau.

Un mīļāks par visiem tas viņam šķiet,

Jo palīdz ganīt, līdz saule riet.

Ar cilvēkiem tam nav jāsatiekas,

Tie visi ir ļauni, tā viņam liekas.

Daudz labāk ir mežā un pļavā būt,

Kur sapņot var brīvi

Un mieru gūt.

Vecītis vecs, tam kara vainas,

Vairs nespēj gādāt priekš saimes.

Laiks puisītim sākt uz skolu iet,

Nu jāprot ir lasīt un pulkā skriet.

Bet pirmais skolas gads grūts,

Jo apģērbs nava kā citiem šūts.

Tas netiek kā draugs neviena saukts,

Tik bieži nievāts un arī kauts.

Vēl trūkums, kas blakus mīt,

To skumjās un bēdās iesāk dzīt.

Vēl slimība barga to drīzumā skar,

Un liekas, ka debesīs nonākt tas var.

Bet liktenis šoreiz izrādās draugs,

Kaut projām no dzimtajām mājām sauks.

Tur atkal nedienas klāt ir kā likts,

Jo viss, ko viņš dara, izrādās slikts.

Ar dzīvības briesmām, kam laimīgs ir gals,

Vēl turpina degt tā dzīvības skals.

Bet izrādās, vajadzīgs tas nava nekur,

Tik klaidoņu patvertnē viņu tur.

Tad cilvēki labi steidz palīgā nākt

Un citu ceļu dzīvē reiz sākt.

Ir pabeigtas skolas, ir ģimene, darbs,

Bet rudens vakars kad pienāk vēls,

Tam atmiņā uzaust bērnības tēls.

Tas mūžīgais sapnis, kas izsapņots tiek,

Jau vecumā dzimtenē atgriezties liek.

Bet dzimtajā vietā vairs mājiņās nav,

Sen nav vairs Duksīša, kas teica vau, vau.

Un nav vairs vecīt’s un večiņa,

Tik vienmēr sapņos tie sveicina.

Bet mājiņās drupas un ceriņa zars

Ir bērnības atmiņām milzīgs svars.

To nespēja izdzēst ne skumjas, ne laiks,

Būs atmiņā vienmēr šis laiciņš svaigs.

Un vienmēr, kad garām brauc

Tam ceļa galam, kas bērnībā sauc -

Es redzu!

Stāv vecīt’s un večiņa,

Starp viņiem pie rokas puisītis.

Tie mani -

Vectēvs un vecmāte,

Bet puisītis – mana bērnība.