Gaisā uzrautais. Vilciens uz nākotni.

Fragments no topošā romāna “Vectēva balss” triloģijas pirmās daļas “Gaisā uzrautais.”

Darbība risinās 20.gs. pirmajā pusē un 1945.gadā.

******* VILCIENS UZ NĀKOTNI

Tagad Mārs lido, bet viņa bērnību un piedzimšanas laiku iezīmē vilciens, kurš Piebalgā parādās ar ukazu. Viņi ir latvieši, taču lielos ceļus un virzienus vēl diktē Krievijas impērija un cars tās galvgalī. “Sevišķos”, kas prom no visiem centriem, tas ienāk ar vilciena līniju. Ak, vēl rudenī, pirms nieka trīs mēnešiem, šīs sliedes likās būs pēdējais glābiņš, lai, no vienas negribētas armijas aizmucis, viņš netiktu ieskaitīts otrā, bet dzelzceļa strādniekiem broņa pret iesaukšanu Sarkanarmijā bija spēkā vien īsu brīdi vai izrādījās meli. Un kas viņš par dzelzceļnieku? Visi taču zināja, ka saimnieks, turklāt uz šīs līnijas ne to vien pieredzējis... Ak, ne jau piebaldzēnu labā un dižas cilvēkmīlestības dēļ tas tika būvēts, viss tikai karam un karam... Pat no mazotnes atmiņām ir ko izķeksēt. Kas pieredzēts, kas atstāstīts, viss vienā atmiņu kamolā. Dzelzceļš – tikai vienu kilometru no viņu mājas – sakratīja iepriekšējo “Sevišķu” kārtību, jo tik atsevišķi viņi vairs nebija.

*******

Ir 1917.gada vasara, un tēvs viņu kukuragā nes pa Jēcu tiltu pāri Gaujai, jo tam otrā pusē turpinās līdz ar kara sākumu uzsāktie lielie darbi. Tur ir daudz vīru, kas smagi nopūlas – pabeidz ierīkot dzelzceļa stigu. Maršruts Ieriķi – Gulbene cauršauj arī Jaunpiebalgas pusi. Kokus un krūmus vīri cērt ar cirvi, akmeņus lasa ar rokām lielās ķerrās, uzbērumu ber un līdzina ar lāpstām un muskuļu spēku. Viņu ir daudz, daža laba valodu Mārs nesaprot, bet viņam ir tēvs, kas sarunājas ar vīriem. Trase šķērso vairākas upītes, purvus, pakalnus - pat piecgadīgais Mārs saprot, ka tas ir milžu darbs. Tikai kurš ir tas īstais, pats galvenais milzis?

- Tēti, tēti, kāpēc tu necel dzelzceļu?

- Man ir savi darbi un man to nevajag.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka ir jukas, dēliņ. Lielā impērija šo dzelzceļu gribēja, krievs, lai sistu vāciešus, cars ukazu deva un naudu maksāja, bet tagad pats par savu ādu nav drošs... Karam tās sliedes, tas man nepatīk.

- Bet vilciens patīk?

- Kad brauks, tad pateikšu.

- Vai rīt?

- Nē, un parīt arī ne. Viss atkarīgs, kurš uzvarēs. Un vai strādnieki būs.

- Redz kur ir!

- Jā, bet ar šiem jābūt uzmanīgiem. Kas tik te nav sabraukuši – igauņi, lietuvieši, baltkrievi, krievi... Visi grib lielo rubli nopelnīt.

- Ko viņi pirks par to rubli?

- Nezinu, dēls. Galvenais, lai nenodzer tepat.

*******

Laikam jau nodzēra gan, tā Mārs saprot no lielo runām, ka viss kļuvis nedrošs un jādomā, kā pašiem sevi pasargāt. Zem klēts biezā klājienā tiek sabērti sadauzīti stikli, lai kāds vazaņķis nesadomā tur gulēt. Visas durvis sāk uz nakti slēgt ciet un suņa būdu paliek tuvāk mājas slieksnim. Klētij uzmeistaro durvis, visām pieliek atslēgas. Tiek noteikts, ka lopi un vistas vienmēr kādam jāpieskata. Meitas nedrīkst vienas pašas nekur tumsā iet, pat uz upi ne. Ik pa brīdim kāds kaimiņš atnes vēstis par zādzībām, kas strauji vairojas, laupīšanām un pat pāris slepkavībām. Strādnieki esot nikni, jo priekšniecība nokrāpj viņu sūri grūti nopelnīto naudu. Daži dusmas izgāž uz vietējiem iedzīvotājiem, citi vienkārši dzer kā lopi, vēl kāds vicinās ar ieročiem. Raibajā iebraucēju pūlī dzīve ir kļuvusi nedroša, secina lielie, un lauku cilvēkiem tas liekas kaut kas ārkārtējs.

Daudzi sāk gaidīt pasaules galu, tikai Branderu Lūcija katru posta atstāstu pārtrauc ar lepnām dzejas rindām: “Kas mūs nīdīs, aizticīs, izputēs kā pelavas!” Viņa joprojām studē Maskavā un cer atgriezties Jaunpiebalgā kā īsta ārste. Par Krieviju, savukārt, sapņo BukuPēteris, kurš aizstāv pasaules revolūciju. Viņš stāsta, ka par to cīnoties Trockis, Ļeņins un arī daudzi latviešu strēlnieki, kas esot pie Ļeņina uzdienējušies par lieliem vīriem. Viņi tagad organizējot un vadot revolūciju visā Krievijā. Cars Nikolajs esot gāzts, nomaitāts kopā ar visu ģimeni un sadedzināts uz malkas grēdas...

Tēvs šīs runas pārtrauc.

- Visi ģenerāļi šobrīd grib tikai atjaunot vai nu krievu vai vāciešu varu. Latviešiem jāturas malā.

- Tēvs, malā mēs vairs nevaram būt. Bez ieročiem uzvaras nebūs.

- Zeme ir mūsu uzvara. Būs zeme un kas to apstrādā, būsim kungi. Bez savas zemes tikai vergi var dzīvot... Skaties uz mūsu piebaldzēniem – Skalbju Kārli, Ducenu Jāni – viņi cīnās par to, lai mums ir sava zeme, sava valsts.

- To mums tikai Ļeņins var iedot, ja mēs viņu turpināsim atbalstīt, ja kaldināsim viņa uzvaru, ja palīdzēsim sakaut visu veco.

- Tikai bez manis. Mums jāturas pretī visiem – sarkaniem, baltiem, pelēkiem, puspelēkiem... Krievi, vācieši, poļi, jupis parāvis viņus visus. Tikai gaisu maitā. Kam tev pasauli lāpīt? Uz cauro jumtu paskaties!

Tēvs nospļaujas par pasaules galu un sarkano revolūciju, viņu daudz vairāk satrauc avārijas stāvoklī esošā “Sevišķu” māja, kam jumts ieliecies un ūdens tek istabā vairākās vietās. Viņš sagaida ziemu, jūdz zirgus divās ragavās un uzsāk braucienus uz piecas verstis attālo Galiņu cepli. Viņš ved ķieģeļus jaunās mājas celtniecībai, ko vairs nevar atlikt. Reizēm viņš paņem līdzi Kārli kā otro kučieri, bet kādā saulainā ziemas dienā arī mazo Māru. Viņam viss patīk, īpaši straujais brauciens gar Gaujas krastu, līdz cepļa teritorijā viņš skata augstu sakrāmētos ķieģeļu stabus - katrā tieši simts ķieģeļi. Blakus viens otram tie izskatās biedējoši drūmi un Māram atgādina sarkanās bruņās tērptus karavīrus, kas, ciešā ierindā nostādīti, gaida vien pavēli doties uzbrukumā. Mārs palaiž raudienu, un vairāk viņu līdzi neņem.

Viņa nav klāt arī brīdī, kad jau vasarā tēva savestos ķieģeļus nacionalizē jaunā padomju vara un aizved visus kā viens. No tiem tiek uzcelta staltā un skaistā dzelzceļa stacija “Piebalga”, no kuras viņš ne reizi vien pirks biļeti uz kādu jaunu pieturu dzīvē, bet beidzamo braucienu saņems kā nosūtījumu uz pašu elli – tēva sarkanajā aitādas kažokā kā Sarkanajā armijā iesaukts upurjērs...

*******

Tikmēr pirmā pasaules kara beigās Piebalgā sākas strauja vērtību pārvērtēšana ar pus uzceltu dzelzceļu fonā. Klīst dažādas baumas un fakti. Cars esot atteicies no troņa, patvaldība kritusi, sākšoties demokrātija – taisnība, brīvība, brālība, vienlīdzība. Katrs to saprot pēc sava prāta. Sevišķi daudz runā par zemi. Kungu laiks esot beidzies. Muižniekiem zemi atņemšot un sadalīšot tiem, kas vēlas to apstrādāt. Būšot ticības brīvība. Gribi – ej baznīcā, negribi – neej. Visur, pat tiesā, varēšot runāt latviski, nebūs vairs jābuldurē krieviski. Pristava un gorodovoja vietā izvēlēšot godīgus kārtības sargus. Arī pagasta varas vīrus ievēlēšot paši iedzīvotāji, nevis iecelšot kungi – tā visapkārt Māram spriež lielie, kamēr divpadsmit gadus vecais Kārlis nevilšus kļūst par karotāju.

Tas notiek kādā bezvaldības dienā, kad krievu cariskā armija atkāpjas, vācieši vēl nav atnākuši un tauta izvazā Gaujas stacijā pamestās armijas noliktavas. Pie stacijas ir prāvs cilvēku un pajūgu pūlis, savrup turas puiku bariņš, starp kuriem ir arī Kārlis – viņus interesē tikai plintes un patronas. Vispārējā kņadā viņi tās dabū un ar plecos uzmestu šauteni un patronām kabatā jūtas kā varoņi. Neliels bariņš sapulcējas tuvējā mežiņā un sāk apspriesties – ko ar iegūtajiem ieročiem darīt. Negaidot gaisā atskan motora rūkoņa un virs stacijas parādās lidmašīna. Tagad ir īsts mērķis!

Daži lielākie puikas, kas jau cik ne cik prot ar šauteni rīkoties, sāk šaut lidmašīnas virzienā. Īsi pēc tam atskan vairāki apdullinoši grāvieni. Puikas izklīst uz visām pusēm un slēpjas, kur un kā mācēdami. Kad troksnis ir apklusis, palēnām lien ārā. Noskaidrojas, ka puikas ir karojuši pa īstam – apšaudījuši vācu lidmašīnu, kuras piloti, atbildēdami uz uguni, bija nometuši dažas bumbas. Cilvēku upuru nav, tomēr pāris zirgi ir ievainoti un divi nosisti. Pēc šī incidenta vairums pajūgu izklīst, noliktavas apzagšanu pametot pusratā. Paliek vien negausīgākie, kas uz mājām aizved un vēlāk lieto paši vai iztirgo citiem karavīru lietas – apģērbus, katliņus, veļu, segas. Kāds pat pārved mājā veselu mucu nepazīstamas eļļas, ko tā arī nekad neizlieto. Toties jūtas bagāts!

*******

Mārs atceras pirmās vēlēšanas, vēl šajos juku laikos, kad Vidzemē pie varas ir lielinieki. Dzelzceļš vēl nav uzcelts, bet pārmaiņu vēji jau klāt.  Mārs skatās, kā tēvs izspūris un sirdīgs staigā pa istabu, vicinot divus sarakstus. Vieni ir lielinieki un otri ir mazinieki – tā viņš strupi izmet mājiniekiem. Purpinādams viņš ilgi groza abas listes rokās un nosaka: “Ja jau piespiedu kārtā jāiet balstot, tad jau labāk par maziniekiem. Visa pārvērtību gaita ies lēnāk.” Lielinieku aizstāvis Pēteris to nedzird, jo ir aizskrējis līdzi Spirandu Jānim. Vienā dienā viņš atkal ir ieradies “Sevišķos”, šoreiz kopā ar Buku attālu radinieku no Kurzemes Kviesīšu Emīlu. Abi ir bruņoti – katram pāri plecam vintovka un patronu lenta, ap vidu vēl rezerves josta, pie kuras bez patronām karājas arī granātas. Šoreiz no Krievzemes cīņām viņi atnākuši mājās caur Pleskavu. Bijuši tikai trīs, bet no latviešiem tagad tik ļoti baidās, ka tiklīdz vien soli Pleskavā spēruši, tā visi aizvēruši logus un durvis! Tāds durklim ir spēks!

Te jau arī vajadzētu piesargāties - viņi labi zina, kas notiek laikā bez valdības. Ja pats sevi nesargāsi, ne Dievs, ne velns neglābs! Vajagot ņemt piemēru no Lielmeža Veckalniņa – tā, ko sauc par “zaļo ģenerāli”. Kad visi vienlaikus te cauri skrējuši – baltie, sarkanie, krievi, vācieši un vienkārši laupītāji – vajadzēja dot pretim. Veckalniņš savācis grupu, kas cīnās ar nelūgtajiem viesiem. “Viņam labi sanāk, mums arī tas ģeldētu,” spriež strēlnieki. “Nu, nāksi cīnīties?” viņi uzsit pa plecu ij Kārlim, ij mazajam Māram, kas notiekošo uztver kā rotaļu.

Tomēr naktī kaimiņos atkal ir nozagta cūka, klēts izvandīta un suns noģiptēts. Otrpus Gaujai nogalināts večuks, kas gribējis stāties laupītājiem ceļā, un nemiers ir visu sirdīs un prātos. Spirandu Jānis ņem virsvadību, apstaigā Jēcu – Skrāģu - Ķūģu līnijas mājas un savāc savus desmit puišeļus. Vecuma cenzs tiek noteikts “vismaz 13”, tāpēc Buku Kārlis paliek līdzjutējos. Jānis ar Emīlu sasauc puikas. Citi jau nāk ar savām plintēm, citiem tās piemeklē. Pagrābj patronas arī no “Sevišķu” pirts un klēts augšas, bet vispār tās mantas netrūkst. Turpat, mežmalā pie Gaujas līkumīna, divdesmitgadīgie strēlnieki apmāca nedaudz jaunākos šaušanā, patronu lādēšanā un citās kara mākslas zinībās. Viņus sadala grupiņās pa trīs četri un laiž naktīs patrulēt – staigāt no mājas uz māju un klausīties, vai netuvojas kāds burlaks. Ja tuvojas – jāšauj tik nost! Ziņa par šīm nakts sargu grupām izplatās tuvā un tālā apkārtnē, varbūt tiek arī līdz laupītājiem, tāpēc “Sevišķi” un tuvējās mājas no marodieriem necieš. Nenozog ne lopus vai ražu, ne arī naudu, kas kļuvusi arvien dīvaināka. No cara naudas cieņā turējās “katrīna,” bet Kerenska laikā izlaistās “kerenkas” lielie ķengā kā naudas apsmieklu. Tās ir satītas rullīšos, ko maksājot attin un ar šķērēm vai nazi nogriež vajadzīgo daudzumu – pēdu, olekti vai asi. “Tas nav uz ilgu,” tēvs skaļi purpina, “kas tā par naudu? Sūds uz kociņa!”

*******

Jukās viss sajūk. Kad 1914.gada augustā sākas pirmais pasaules karš, Mārs spēlējas ar žagariņiem un smaida pasaulei. Kārlis gan jau skatās apkārt un redz, kā pa lielceļu, kas tobrīd iet gar “Sevišķu” mājām, uz fronti dodas krievu armijas daļas – kājinieki un vezumnieki biežāk, artilērijas daļas retāk. Kārlis jūsmo par virsnieku formas tērpiem. Cepure ar kokardi, spoži zābaki, spīdīgas pogas un akselbante pie uzvalka – uzcirtušies kā uz balli! Tad jau drīz uzvarēs! Šie uz fronti ejošie zaldāti ir priecīgi, laipni un pieklājīgi. Ja arī kāda zādzība notiek, tad tā parasti ir vista vai kāds sivēns savam vai virsnieku katlam. Pavisam citādi uzvedas zaldāti, kas pēc nepilna gada atkāpjas no frontes. Viņi ir noguruši, saīguši, rupji, biežāk zog un uzmācas sievietēm, tomēr disciplīna vēl kā nebūt tiek noturēta (anarhija iestāsies vēlāk). Aiz šiem karavīriem 1915.gada ziemā un pavasarī nāk bēgļi no Kurzemes un Zemgales. Viņi līdz ar armiju dodas uz Krieviju, jo mājas bija jāpamet. Ne visi to gribēja, bet krievu karaspēks rekvizēja lopus, labību (netaupot pat sēklas graudus), visus uzkrātos produktus – lai tie nepaliktu ienaidniekiem. Vācieši tuvojās, cilvēkiem lika bēgt bez domāšanas. Bijis rīkojums, ka atkāpjoties jāiznīcina visi sējumi, arī kartupeļu stādījumi un jābēg uz “rītu pusi.” Dažas mājas, kuru iedzīvotāji atteikušies bēgt, nodedzinātas.

“Sevišķos” pajumti rod radu ģimene no Tukuma puses, kuru “Cūkielas” Pūres pagastā gan palikušas neskartas, bet, kas zina, vai ģimene tās vēl kādreiz redzēs. Kviesīš’ māte nebeidz atcerēties ceļa grūtumu – kā mežos un ceļmalās rakti kapiņi tiem, kas, slimi vai veci būdami, nejaudāja paiet un mira ceļā, kā plosījās mutes un nagu sērga, kā smirdēja sprāgušie lopi. Laimīgie vidzemnieki, ko Dieviņš no tāda likteņa pasargājis!

Laimīgs Mārs, kas spulgo bērnības priekā, laimīgs arī skolā par ūdenszāli iesauktais Kārlis, kam karš piespēlē dažu labu piedzīvojumu pasaules labākai saprašanai. “Cariskā armija jau ir sākusi rūgt,” kā tēvs to saka, “nekas labs tur nebūs,” kad grupiņa krievu zaldātu ierodas “Sevišķos,” izved no kūts pēdējo zirgu, iejūdz orē un pavēl dot pavadoni ceļam braukšanai uz apmēram 20 verstis attālo Grotužu muižu. Mājās ir tikai tēvs un Kārlis, zaldāti par kučieri izvēlas mazāko. Viņi tēvam apsola, ka ar puiku nekas slikts nenotiks, turpceļu viņi zinot, bet atpakaļ kučieris varēs doties tūlīt un tiks mājās vēl pa gaismu. Zaldāti ir runājuši patiesību, ceļā izturas laipni un vēl pacienā Kārli ar žāvētu gaļu un sīpoliem. Muižu sasnieguši, paslavē Kārli par labu kučierēšanu un vedina braukt mājās. Taču Kārli dīda viņam allaž tuvais ziņkārības velns.  Muižas viņš ir redzējis tikai no ārpuses. Izdevība ieiet muižas pagalmā un varbūt pat ietikt pilī ir tik neatvairāma, ka viņš nolemj riskēt. Neviens viņam nepievērš uzmanību, kaut visa muižas priekša ir pilna ar zaldātiem. Viņu neaiztur, un puspavērtās durvis ļauj ieslīdēt iekšā.

Ak, posts un vandālisms, ko viņš tur ierauga! Spoguļi saplēsti, lustras sadauzītas, mēbeles sacirstas, polsterējums izvandīts, gleznas sagraizītas, vāzes mestas pret sienu... Zemnieku puika nekad nav redzējis tik smalkus priekšmetus, taču viņam nav naida pret tiem, gluži pretēji - ir briesmīgi žēl šo postažu. Visbezmērķīgākā un mežonīgākā viņam šķiet grāmatu iznīcināšana – tās ir plēstas, dedzinātas, izsvaidītas. Kārlis vēl kādu mēģina šķirstīt, varbūt paķert līdzi un glābt, bet zaldāti tuvojas, un viņš metas prom. Visu atceļu uz mājām viņš domā, ka šādi plosīties var tikai necilvēki. Vecāmāte, tēvs, māte viņam allaž mācījuši, ka grāmata ir visu gudrību glabātāja, ka tā ir jātur cieņā un godā, ka tā pārdzīvo cilvēka mūžu. Kas tad ir šis? Vai pasaules gals?

Nē, jaunas iekārtas, jaunas pasaules kārtības sākums, Kārlim ausī iečukst lielais brālis Pēteris, kas, tēva vārdos neklausīdamies, ar plinti plecā dodas līdzi Spirandu Jānim strēlniekos. Dzelzceļa sliedes ir uzliktas un viņus gaida lokomotīve uz nākotni. Kārlis saņem uzmundrinošu sitienu pa plecu, un Pēteris viņam iedod palielu sainīti. Tajā ir dāvana mazajam brāļukam – no priedes koka rūpīgi izgrebta lokomotīve. “Sargā viņu un māju!” Pēteris uzsauc caur tumsu, bet Mārs pielec gultā sēdus. Pirmais vilciens aizsvilpj tālumā, jo uz vietas stāvēt tam nav lemts. Viņam jātraucas uz nākotni, lai kāda tā būtu.