Saku tēvs ar Čaku sirdī

Jānis Mājenieks jeb Slēģu Jānis piedzima kā Jānis Dzintars Pikurs 1940.gada maijā “Slēģa Skanuļu” mājās Jaunpiebalgas Lielmežā. Desmit gadu vecumā nokļuvis Rīgā, 50 gadus gaidīja atgriešanos Piebalgā. 2000.gadā pārcēlās vispirms uz Skanuļiem, bet kopš 2004. gada ar ģimeni dzīvo “Grāvniekos” pie Viņķu kalna. Spēlē teātri, raksta dzeju, pēta dzimtu vēsturi, glabā nacionālo partizānu piemiņu un ir neviltots Latvijas un Piebalgas patriots. Izloksnē un garā glabā brāļu draudžu mantojumu – pusotra gadsimta atpakaļ viņš būtu izcils “saku tēvs”.

BILDE Dzimtā Piebalga atraisīja dzeju un Jānis Mājenieks kļuva par Slēģu Jāni. Foto: no ģimenes arhīva.

MEŽA BĒRNS

Šim kungam piestāv ūsas, jestrais smaids un spēja sarunā iemest pa īstai pērlei no piebaldzēniešu senās runas. Viņa platais “ē” un “-īni” galotnēs atbruņo, bet nepielien. Tie izskan dabiski, kaut ir izvilkti no tālām bērnības ķešām. Mazais Pikuru Jānis uzauga tik attālā un noslēgtā vidē, ka līdz gadiem sešpadsmit esot bijis pavisam nerunīgs un vairījies saskarsmes. Tagad ir gluži pretēji – grūti iedomāties sabiedriskāku cilvēku, kam vārdi plūst raiti, krāšņi un skanīgi, sildot savējos un piesaistot svešos.

“Jā, “Skanuļi” ir no vārda “skanēt”.  Tās bija septiņas mājas Lielmežā, kādi 10 km no Viņķu kalna, Tirzas upīte mums pa vidu. Visādi “Skanuļi” bija. Kā citi vārdu dabūja, nezinu, bet mūsējo nokristīja nodevu plēsēji. Zemnieki mājas nomāja no Šeremetjeva muižas, par ko vajadzēja maksāt naudā un graudā. Vectēva tēvs bija palicis parādā un par to viņu izlika no “Lejas Skanuļiem” ārā. Ierādīja izcirtumu, lai taisa sev jaunu māju! Piebaldzēnu runāšanā izcirtumu agrāk sauca par “slēģi”. Tā nu uzaugu “Slēģa Skanuļos”. Līdz astoņu gadu vecumam citus cilvēkus pat īsti redzējis nebiju. Tikai skanuliešus un karotājus”.

BILDE Jāņa dzimtā puse visu ģimeni iemācījusi mīlēt laukus. Foto no ģimenes arhīva.

Par spīti karam un ģimenes drāmai, bērnības laiks un vieta Jānim ir ar zelta maliņu. Laimes zeme!Viņš to ne tikai apdzied savos trīs dzejoļu krājumos, bet visu mūžu ir gribējis te atgriezties. Pēc vecvecāku nāves “Slēģa Skanuļi” palika tukši, tagad ir sabrukuši pavisam, taču vilkmi atpakaļ tas nemazināja. Padomju laikā Jānis ar ģimeni brauca pa vasarām un dzīvoja kaimiņmājās, tagad visi, nu jau trīs paaudzes, ir saistījuši dzīvi ar Piebalgu. Kādēļ gan? Vai pasaulē vietas aptrūcies?

BILDE Kur tad vēl, ja ne šeit? Piebaldzēns pēc pārliecības – uz skatuves un dzīvē. Foto: Elvita Ruka

“Visi Pikuri nāk no šejienes! To taču nevar izmainīt, tas asinīs ierakstīts. Pikurus esmu izpētījis septiņās paaudzēs, no 1730.gada. Ir bijis tā, ka precas Pikurs ar Pikuri un abi no “Vecskanuļiem” – viena dzimta, bet divi zari, tā kā attāli visi esam radinieki. Senāk visi zemnieki. Vectēvs skolā nebija gājis nevienu dienu, bet prata visus lauku darbus, varēja uzturēt saimniecību. Divzirgu pļaujmašīna, radio ar dekoderu viņam bija jau 1940.gadā. Patafons arī. Viņš klausījās plates, interesējās par mākslu. Vecmamma dziedāja Kaņepu saiešanas namā, vēl gadsimtu mijā tur piestaigājusi. Atstāstīja, ka kreisā pusē sievietes, labā vīrieši, priekšā galds un “saku tēvs”, “sacītājs”, “saku vecis”- tāds pat zemnieks mācītāja vietā. Stāstījis par morāles tēmām.

Nevar vienkārši pateikt: “Meitas, nelaižat puišus pie sevis klētiņā!”, jārunā tēlaini. Tad dimdinājis: “Jūs, meitas, tagad sargat savas miesas, jo tie elles ērzeļi ir palaisti vaļā! Skraida mīzdami gar zedeņu zedeņiem!” Visi hihihi, hahaha. Kā nu katrs pratis, tā sprediķojis. Mācītājs dikti noskaities un saucis visus uz baznīcu. Nosēdinājis večus pirmā rindā un lasījis morāli: “Jūs zaimojat Dievu! Nākat pie altāra, metaties ceļos un izsūdzat grēkus!”

Visi piecēlušies un pa sānu durtiņām taisnā strīpā prom. To vecmamma man stāstīja. Kurš tad atcerēsies, ja ne es? Un kur tad, ja ne šeit?”

TURP UN ATPAKAĻ CEĻŠ

Slēģu Jānis piedzīvojis raibu mūžu, par kuru vēl gatavs uzrakstīt atmiņu romānu. Rīgā viņš nokļuvis pret savu gribu, iemācījies izturēt un nepazust, laimi atradis nu jau 61 gadu ilgā laulībā ar Astrīdu Raso, iztikai apguvis arodu, izdzīvošanas, sadzīvošanas un moža gara uzturēšanu trenējis direktora postenī “profesionāli tehniskajā skolā”, latvisko pašapziņu nezaudējis pat skarbākajos pārkrievošanas gados, kad vienmēr palīdzējusi piebaldzēna lielā dūša. Tā rūdīta jau bērnībā.

“Pirmo un otro klasi pabeidzu Jaunpiebalgas jeb Pikura skolā, kā to sauca direktora uzvārdā. Šis attālais radinieks strādāja skolā jau no 1919.gada un iemanījās saņemt gan Kārļa Ulmaņa, gan vēlāk Staļina prēmiju. Man līdz skolai bija 15 km. Kamēr visi vēl nebija kolhozā sadzīti un zirgi atņemti, tas nebija nekāds attālums. Zirdziņš aizveda. Kad man bija desmit gadu, vecāmāte teica – zirga nav,  ar kājām līdz skolai netiksi. Ja gribi palikt šeit, tad skolā iet vairs nevarēsi. Es domāju – divas klases pabeigtas, ko vairāk vajag?

Pietiek! Palieku te! Ko darīt? Vēl bija iespēja iet pie meža brāļiem, tos labi pazinu. No 10 gadiem viņi jau ņēma mežā, bet tad vajadzēja savu plinti. Man tādas nebija... Tad mani aizveda otra vecāmāte, un es 50 gadus nomaldījos pa Rīgu. Mana pilsētas dzīve sākās ar klaidoņu savākšanas punktu Alises ielā. Tad bērnu nams, no kurienes mani 1951.gadā adoptēja  Artūrs Mājenieks un Hermīne Upnere-Mājeniece. Tā es no Pikura kļuvu par Mājenieku, arī dēlam un meitai ir šis uzvārds.

Visu mūžu, kamēr vandījos pa Rīgu, mans mērķis bija atgriezties Piebalgā. 2000.gada beigās, kā aizgāju pensijā, tā uzreiz nesos šurp. Vai Piebalga sagaidīja ar atplēstām rokām? Nē, nesagaidīja vis! Smagi gāja. Sākumā dzīvojām Lielmežā. Ceļš rudenī, ziemā, pavasarī neizbraucams, vilki gaudo apkārt, zagļi zog mežu, malumednieki pa visām malām šaudās, bija diezgan traki.

Vienreiz dabūju ieroci pavērst pret cilvēku - bija sazaguši kravu ar bērza klučiem. Mēs ar sievu te dzīvojām. Bērni, mazbērni brauca pa vasarām.

BILDE Dzimtā vieta un dienišķā maize dod gaismu visiem. Foto no ģimenes arhīva.

Meklējām dzīvošanai citu māju. Šī, “Grāvnieki”, ir no Miesnieku dzimtas – kur gleznotājs Kārlis un viņa brālis rakstnieks Jonāss. Strēmele no viņu zemes - 1 km, 100 m platumā. Tādu atdalīja, kad kāds no bērniem precējās.

Neesam radinieki, nopirkām, lai būtu kur Piebalgā apmesties. Skaista vieta, pie paša Viņķu kalna! No “Slēģa Skanuļiem” atguvu gana daudz zemīti un mežu, tas viss tagad atdots mazdēlam. Bērnības māja sabrukusi pavisam. No septiņiem “Skanuļiem” tikai vienā mājā kāds dzīvo, vismaz vasarā.

“Grāvniekos” juridiskā saimniece ir mazmeita Dita. Viņas mamma Gija gaida pensiju, lai arī varētu pārcelties šurp ar visiem saviem mūzikas instrumentiem. Dēls Andis Lielmežā nodarbojas ar aitu audzēšanu. Vairāk vai mazāk, bet visi esam šeit.”

BILDE Arī mazdēls Jānis un mazmeita Dita iesaistās Piebalgas kultūras notikumos. Foto no pasākuma “Piebalgai 800” arhīva.

Būšana Piebalgā Mājeniekiem nozīmē daudz vairāk kā rimtu dzīvi savā lauku sētā. Katrs atradis savu veidu kā iesaistīties kopīgos procesos. Jānim tā ir aktīva radošā dzīve – darbošanās teātrī, dzejas rakstīšana, nacionālo partizānu piemiņas uzturēšana un dzimtu pētniecība.

STARP KUMĒDIŅIEM UN CILDENO

“Kad atgriezos, kādu draugu, skolas biedru vēl atradu, bet maz. Tagad jau gandrīz visi miruši.

Piebalgā mēs gandrīz visi esam radi. Rokos pa baznīcas grāmatām  - tik daudz interesanta atrodu! Viss vienkārši. Ar zirgu pa vienu dienu var aizbraukt 20 km. Tālāk nav vaļas. Ciktāl zirgs pa dienu var tikt, tik tālu arī līgava jāatrod!

Vēl tagad klīst stāsts par vienu no Šāvējiem, kas bija sadomājis iet 18 km uz Skanuļiem precībās. Savēris desas uz nūjiņas, lai brangāks precinieks liktos. Nezinu, kāpēc gāja kājām, varēja taču braukt ar zirgu... Laikam gribēja -  lai visi redz, kā šis precībās iet! Kad atraidīts, tad nācis ar visām desiņām atpakaļ – nevar taču tādu dārgu mantu atstāt līgavai, kas šo nav gribējusi...”

Novada stāstus Jānis var birdināt kā no pārpilnības raga, nebaidoties par piebaldzēniem arī pasmieties. Taču kumēdiņi un “Mērnieku laiku” tēlu kariķēšana nav Jāņa aktiermeistarības kalngals. Viņa dvēsele alkst cildenuma un varenības apvāršņu, ko izdevies atrast dzejā. Kad Jānis no galvas deklamē Čaka strēlnieku poēmu, tad vibrē gan mūri, gan nervu gali – tik dramatiski spēcīgi un no sirds tas ir.

BILDE Patriotisms pēc iekšējās balss – kad vectēvs aizrāvies, arī mazdēliem jāiesaistās “Mūžības skarto” uzvedumā. Foto no ģimenes arhīva.

“Man pašam mīļākie dzejnieki ir Sergejs Jeseņins un Aleksandrs Čaks. “Mūžības skartie” – pats izdomāju, ka vajag to Čaku Jaunpiebalgā iestudēt. Plijos visiem virsū, bakstīju un kurināju līdz Anita uzņēmās režiju, Aija mūziku. Pats no galvas skaitu, citus aizrāvu. Kopā skanam braši! 2024.gada Lāčplēša dienā uzstājāmies Latviešu biedrības namā – visai armijas elitei. Aizsardzības ministrs, armijas komandieris, ģenerāļi, admirāļi... Visi sēž un gaida, kad mēs atvērsim muti.  Nospēlējām labi. ASV spēku lidotāja pie mūsu galda, teica, ka visu sapratusi. Čaks ir varens! Ar visu žūpošanu. Man jau patīk, kā  viņš 3000 latu prēmiju bija nollilojis. Ar Sudrabkalnu pa Marijas ielas krogiem nodzēruši. Ar ormani braukāja. Čakam prasa: “A, ko tad šis darīja?”  Tas atbild: “Sēdēja! Iznesām viņam brokastis, pusdienas, lai gaida!” Tas ir vēriens!

BILDE Čaks skan vareni!  Foto no ģimenes arhīva.

Manā prātā piebaldzēniem arī ir vēriens un dūša. Tagad pētu baznīcas grāmatas internetā. Ziemā rakstīšu apcerējumu par Piebalgas dzimtām. Kādi esam? Nu, vareni! Neatlaidīgi. Centīgi. Nemetam plinti krūmos...”

PĒCKARŠ, KAS NEBEIDZAS

Meža brāļi jeb nacionālie partizāni bija sāpīga laikmeta zīme, kara un varas maiņas dzirnās samaltie, starp kuriem bija gan ideālisti un patriotiski varoņi, gan dažādi pārbēdzēji un bandīti. Vietējiem iedzīvotājiem visgrūtākais bija tas, ka gandrīz visi pazīstami. Savējie. Kā tad nepabarosi? Kā nepalīdzēsi? Gan žēl, gan bail.

BILDE Jānis glabā kauju vietu un likteņu piemiņu. Foto: Elvita Ruka.

“Pēc kara bija interesanti. No katrām 10 mājam bija jābūt vienam pārstāvim – desmitniekam, kas iet pie vietējās varas, saņem apkārtrakstus, iet uz katru māju izziņot, kā būs dzīvot. Saimniekam jāparakstās. Meža brāļi to ātri uzķēra un sūtīja savu apkārtrakstu – kas jādod meža brāļiem. Bijām tik nomaļi, ka mūsu Antons staigāja ar abām depešām. Atminos, kā vectēvs parakstījās ij uz viena, ij uz otra. Vectēvs skribelēja ar kreiso roku, lai nevar atšifrēt, baidījās...

Labi, ka tas mežabrāļu papīrs nenonāca čekā. Antons Teriška bija ļoti godīgs, vecais latviešu strēlnieks, bet mežabrāļi tik un tā gribēja viņu nošaut, jo pie sarkanajiem taču gāja. Tad visi skanulieši nostājās viņa pusē un neļāva. Viņš nevienu nenodeva, neziņoja, tāpēc arī palika dzīvs. Panāca, ka 1949.gadā nevienu no mūsējiem neizveda uz Sibīriju. Prata pārliecināt, ka te visi uzticami, kaut meža brāļi staigāja kā savās mājās. Atceros, ienāca grupa, vakariņas vajag. Nekā nav. Nomizoja kartupeļus, pielika biezpienu, paši taisīja, paēda, aizgāja tālāk. Visus viņus pazinu pēc izskata un vārda.”

Ar meža brāļiem Jāni saista ne tikai atmiņas no bērnības, bet arī konkrēts notikums, kas joprojām iezīmē šīs traģiskās parādības baiso mērogu un atskaņas mūsdienās. Tieši “Slēģa Skanuļu” bijušajā streijgabalā pie Slieķu purva mežabrāļi bija ierīkojuši savu mītni un tikšanās punktu. Siena pļaviņa 1940.gadā jau bija nacionalizēta, bet siena šķūnis palicis. Tieši tur 1948.gada 6.jūlijā 12 mežabrāļus ielenca 220 padomju armijas specvienības kareivju, tika uzsākta nevienlīdzīga kauja, kurā 6 no viņiem krita, bet 6 patvērās dziļāk mežā. Tas bija slazds, kura vaininieku lai meklē čekas aģentus pētošie vēsturnieki, kamēr Jānim ir savas atmiņas.

“Man tad bija astuņi gadi. Mūsu māja kilometra attālumā, pāri Tirzas upītei. Kad sakās tā trakā šaušana, saķēru galvu, aizspiedu ausis un noslēpos aiz liela akmeņa pagalmā. Lodes pat līdz mums tika, pakšķēdamas lēkāja pa jumta skaidām. Viesuļuguns nebija ilga. Kādas 5-10 minūtes. Tad to pārtrauca un bija dzirdami kliedzieni – laikam aicināja padoties. Skanēja tikai vientuļi šāvieni. Bliukt, bliukt... Kopā minūtes 20, un tad viss apklusa. Specvienības kareivji ielenca mūsu māju, nostatīja ložmetējus, bet iekšā nenāca.”

TIE, KAS PAŅĒMA GREDZENU

Kas tad bija tie, ko specvienība tvarstīja, kuri zaudēja dzīvību? Kā viņus atrada un kā ritēja kaujas gaita? Slēģu Jānis par to stāsta pārliecinoši, jo savām atmiņām pieplusojis vēsturnieku pētījumus un liecības, ko snieguši dzīvi palikušie – viņa laika biedri.

“Tieši te 1948.gada 6.jūlijā krita pieci. Pēteris Spolītis ar segvārdu “Kalējs”. Uldis Presis, kas bija “Ezītis”, Aldonis Pinka “Launags” un Jānis Zariņš ar iesauku “Briesmīgais”. Tas tāpēc, ka viņš nošāva klasesbiedru, kas bija čekistos un viens pats nāca viņu gūstīt. Zariņš brīdinājis: “Nenāc labāk!” Šis nav klausījis un dabūjis 16 lodes no automāta. Man tuvākais pēc gara ir Kārlis Zamarīts. Viņš bija pusbārenis, un skolas direktors Pēteris Pikurs, mūsu attāls radinieks, viņu bija pieņēmis par audžudēlu. Kā vācieši ienāca, tā Kārlis brīvprātīgi pieteicās vācu armijā - viņam nebija vēl  divdesmit gadu. 1944.gadā 19.divīzija stāvēja tepat pie Liezēres. Ar dažiem draugiem Kārlis bija ticis atvaļinājumā. Aizbraukuši uz Rīgu, frontinieki, johaidī, jāuzdzīvo! Iegājuši kādā Vecrīgas restorānā, kas bijis otrajā stāvā. Iedzēruši, sākuši dziedāt, līdz izdomājuši – jānodzied Latvijas himna!

Rāvuši vaļā “Dievs, svētī Latviju!” Piecēlušies kājās paši un visi citi arī, izņemot vienu vācu virsnieku, kas palicis sēdot. Kad himna galā, Kārlis piegājis pie tā sēdētāja, paņēmis frici “pie dziesmas” un izmetis pa otrā stāva logu. Virsnieks izlidojis kā korķis! Protams, ka par to draudēja kara tiesa, tāpēc viņš dezertēja un nonāca meža brāļos.

Šajos mežos viņš bija no 1944.gada rudens. 1948.gada 6.jūlijā 24 gadu vecumā viņš te krita. Vēl pie upuriem tiek pieskaitīts kāds Laimonis Kalniņš, bet par viņu vairāk nezinu. Nebija mūsējais un nekrita kopā ar citiem.

Uzbrukums notika tā. Jaunpiebalgas mežos bija paliela grupa ar meža brāļiem. Vadītājs bija Kārlis Rusovs, kura brāļi Jānis un Pēteris jau bija krituši. Labs organizators, bet slikts konspirators. Viņš meklēja sakarus ar angļiem, sūtīja ziņnesi uz Rīgu, kam čekisti piespēlēja aģentu “Džentelmenis”. Tā arī nezinām, kas viņš bija un kurš kuru nodeva. Šis “Džentelmenis” esot pierunājis Rusovu, lai 6.jūlijā pulksten 12.00 viņš sapulcina visus mežabrāļus pie Slieķu purva šķūnīša - “Džentelmenis”  atnesīšot rāciju un iemācīs rīkoties, lai uzturētu sakarus ar angļiem pāri dīķim. No visas grupas atnāca 12, sēdēja pie šķūnīša. Nekādus posteņus neizlika, bija pārliecināti, ka ir vienīgie meža saimnieki. Taču iepriekšējā naktī pa dzelzceļu bija atbraukusi specvienība – 220 karavīri – komuflāžā ar ložmetējiem un automātiem.

Ap 12.00 Kārlis Zariņš ar segvārdu “Kārlēns” pamanīja, ka meža ielokā iznākušas stirnas. Viņam vienīgajam bija vācu šautene un laikam dikti gribējās ēst. Viņš iesaucies, ka būs labas pusdienas un aizskrējis šaut stirnas. Krievi jau bija tik tuvu pienākuši, ka sāka šaut pretī. Kārlim trāpīja pa galvu, bet pavisam viegli, tikai ādu norāva.

No šoka viņš nometa automātu un paspēja pazust mežā. Krievi vēl nebija no visām pusēm aplenkuši, divi virzieni bija brīvi. “Kārlēns” izglābās. Pārējie saprata, ka tas ir slazds, cik nu varēja, ieņēma pozīcijas un mēģināja cīnīties. Seši pa grāvīti bija atkāpušies līdz Tirzai un pa ūdeni aizgājuši tālāk. Vai nu pārējie viņus piesedza un tāpēc krita vai uzreiz tika nošauti, to mēs vairs neuzzināsim. Arī viņu ķermeņi nav atrasti. Piemiņas zīme uzstādīta tur, kur viņi bija savākti un izkratīti. 2010.gadā tur vēl šo to no viņu personiskajām mantām atradām. Netālu viņus apraka čekisti, bet ļoti sekli. Zinu, jo otrā dienā bija atnākušas meitenes. Katram jau kaut kāda brūtīte bija. Ar Uldi Pīrsu bija saderinājusies Biruta. Tieši pirms kaujas Uldis esot redzējis sapni, ka viņam skaista meitene latviešu tautas tērpā pasniedz gredzenu, vēl domājis, ko gan tas nozīmē... Nākamajā dienā pēc kaujas Biruta ar draudzeni Veltu aizgājušas uz mežu un atradušas kapu. Tikai nedaudz parakušas, un Biruta atradusi Ulda roku. Kritušie esot samesti divās kārtās. Viņas redzēja, ka puiši ir nošauti un aizgāja prom. Pēc pāris dienām Biruta satikusi vienu no tiem, kas izglābās, teikusi, ka vajag apglabāt ar cieņu. Viņš atbildējis – neejiet, mēs paši visu nokārtosim! Tad viņi, acīmredzot, pārapbedīja savus biedrus, taču mēs vēl joprojām nezinām, kur. Sākām meklēt deviņdesmito gadu sākumā, kad Velta un Biruta vēl bija dzīvas, mācēja parādīt, kur pirmais kaps bijis – nekā! Mēs arī esam izmeklējušies krustu šķērsu, bet bez rezultāta. Ar detektoriem un štikiem - nevaram atrast.

Uzlikām zīmi, izveidojām taku – lai vismaz piemiņa paliek, ja kapa nav. Kas to darīja? Mēs. Tas ir “eš un vēl kāds” - meita, mazmeita, mazdēls. Paši vien. Pagasts noraidīja priekšlikumu nacionālajiem partizāniem uzcelt pieminekli Jaunpiebalgā, kaut bija jau makets. Teica, lai ceļ mežā. Izdarījām, ko varam.

Piemiņas akmeni ceļmalā veidoja Ivars Feldbergs, naudu ziedoja deputāts Dombrava no nacionāļiem un kritušā Spolīša radinieks. Norādes uz kauju vietu un pārējo salikām savām rokām.”

DAŽĀDĀS TOŅKĀRTAS

Daži no meža brāļiem mežā noturējās līdz 1956.gadam, kamēr vietējās čekas priekšnieks Jānis Vēveris izdomāja vēstules, lai dabūtu viņus ārā, bet tas jau ir cits stāsts. Līdz tam ir regulāras meža ķemmēšanas un traģikomiskas sakritības, kas ļāva dažiem palikt dzīviem. Tiem trīs, kas pēdējie iznāca no meža, tiešām tika izrādīta labvēlība – ne nāvessods, ne cietums netika. Polis atgriezās Polijā un strādāja rūpnīcā, vietējie tika norīkoti strādāt mežā, jo kurš gan tos pazīst labāk par viņiem. Tad nu viens zāģējis egli jau kā mežstrādnieks un tās galā atradis pats savu aizmirsto automātu. Toreiz, tvarstīšanai beidzoties, nokāpis lejā un šaujamo aizmirsis...

Toņkārta, mežabrāļus atceroties, var būt dažāda – no bravūrīgi jestras līdz patriotiski smeldzīgai, no idealizējošas līdz nosodošai. Tomēr ikvienā piemiņas “skaņdarbā” ir klātesoša tautas drāma un smeldze par jaunu cilvēku zaudētām dzīvībām. Tad tikai Ezīša sapnis var mierināt – kas gan cits varēja būt tautu meita viņa pirmsnāves sapnī, ja ne pati Latvija? Viņa pasauca līdzi, bet Slēģu Jānis ar ģimeni ļauj to neaizmirst.

Slieķu purva kaujas piemiņas akmens pie ceļa, norādes uz notikuma vietu, piemiņas zīme un senā čemodānā paslēptā viesu grāmata ļauj viņu piemiņai nenozust purvā. Tā liek parunāt ar savu sirdsapziņu un padomāt par vērtībām, kas caurvij visus laikus. Baksta un tracina – ko tu pats būtu darījis šādā dramatiskā situācijā?

Vai pieņemtu daiļavas gredzenu sapnī un kristu kaujā vai padotos, paliktu dzīvs un dāvātu laimi tai līgavai, kas ar miesu un asinīm? Šie ir pēckara jautājumi, kas nebeidzas un noliedz kategoriskas atbildes, jo katrs stāsts ir individuāls.

Slēģu Jānis uz dvēseles jautājumiem atbildes meklē dzejā. 

“Dzeja sāka rasties, kad pārnācu uz Piebalgu. Dzejošana saistās vairāk ar vietu, ne vecumu. Te ir mana dzimtene, bērnība. Tēvs kā vācu armijas leģionārs krita kaujā Volhovas purvos, māte apmaldījās un negribēja mani vairs redzēt. Sagāja kopā ar krievu virsnieku, es viņiem tikai traucēju. Viņš mani aizveda uz klaidoņu namu Alises ielā. Nozaga mājas un bērnību. Piecdesmit gadus domāju – kad atgriezīšos Piebalgā? Kā tiku pensijā, tā paņēmu vagu. Tagad ciemos brauc arī pusmāsas Vijas meitas un mazbērni, jo galu galā Pikuri vien esam. Ne mirkli savu atgriešanos neesmu nožēlojis.”

Un kā gan citādi, ja Slēģu Jānim Piebalgā ir tik daudz darāmā! Turklāt dažādos darbības veidos un toņkārtās.