Strādājam un svinam

Izpalīdzība, biedrošanās, praktisks aprēķins “tu man, es tev” garā – kas īsti ir talkošanas tradīcija, kas izsenis bijusi būtiska zemnieku tradicionālā dzīvesveida daļa? Kādi ir tās nerakstītie likumi, sākot ar jestrām tautas dziesmu rindām un beidzot ar mūsdienu komunikāciju modernajās aplikācijās? Ko vēsta senie foto, apraksta memuāri un rāda mūsdienu pieredze – to skatos Jaunpiebalgas pusē, vietā, kas senču dzimtene un nu jau arī mana mūsdienu mājvieta.

Patērējam mazāk, darām un radām vairāk - tas šajā senajā lauku sētā izriet un sakņojas dabiski. Visi talkas viesi tam deva arī savu artavu - ar prieku par kopā būšanu un rezultātu.

Saimnieki stāsta mājas un apkaimes vēsturi, ļauj aptaustīt savus arheoloģiskos tērpus, dalās atmiņās un piedzīvojumos. Edgars spēlē dūdas, Vita Žīgure  uzstellē gan vakariņas, gan kādu pārsteigumu, talcinieki Anna Rozenblate, Oskars Rozenblats, Davis Smelters, Arta Citko, Laine Lapiņa, Mikus, Uldis, Daniels un citi smeķē, tausta, plūc, klausās, uzdod jautājumus, runājas, uzzina, smejas, bagātinās... Tā jau tā tautas gudrība zaļo - no mutes mutē.

Mazi kociņi, maza izmēra, bet ņipri talcinieki, lietus, kas atkāpies darboties gribas un optimisma priekšā, azarts, joki un vēlējumi nākotnei. Prieks būt kopā ar jēgu un skatu nākotnē.

Kopā sanākt, kaimiņu iepazīt, darbu padarīt, joku izstāstīt, piepacelt garu, uzdziedāt... Pirmā talka izdevās lieliski - kā pagrabā, tā grāmatu plauktos. Māja skaļi nesaka, bet jūtas pateicīga.