Klusuma Mizotājs

Ezers ir skaistākā no apklušanām,

Kad zilā novakarē abi aizejam vīgriezēs klusi kā laivas.

Un bērzi birdina sirmus pelnus, līgani uzelpo zeme,

Pār plecu pauniņā saule aiznes dienu.

Tu sajūties šeit, kad no tāluma sauc,

Pār snaudošiem laukiem atgriežas vakarlēpju pāris.

Un viļņi nelielie un lielie nerunā cits citam pretī,

Uz laipiņas, šūpinot kājas, sēd Klusuma Mizotājs.

Tam krūtīs sirms laukakmens dus, piekusis pēc tālā ceļa,

Un garā bārda vijas nopakaļ pār pauguriem un lejām.

Ir mijkrēslis droša istaba, kur meža zvēriem atdusēt;

Ir ligzdās noklusuši putni un vilku vālēs rimis vējš.

Tik lēni zemei cilājas krūts, tik uzmanīgi visi ausās,

Kad biezo debesu grāmatu tas vieglu roku šķirsta.

Kaut izbalējuši ir vārdi, kaut salasāms nav ne zilbes –

Viņš tulko; zvaigznes kvēl kā tālas pieturzīmes.

(Kirils Ēcis, Te nu ir tā vasariņa, 2025)