Kurp aizlidojis Palatas dabas parks?
- Elvita Ruka
- 28. maijs
- Lasīts 15 min
Bieži domāju – kur paliek labās idejas? Ieceres, kuras teju, teju īstenojušās, bet tomēr izplēnējušas gaisā. Vai tām ir sava krātuve kaut kur zem zemes (smaga, tumša, drūma) vai varbūt tās diedzē asnus un izšausies pēc laika? Kas zin – varbūt idejas paslēpjas kādā mākonī, izklejo malu malas un atgriežas nobriedušas? Tad nolīst kā zelta lietus vai sataisa dubļus, bet neizkūp gaisā. Atlido kā gājputni atpakaļ vai atbalss, kas aizskrējusi maldu ceļus un nu pieprasa sev jaunu telpu. Cilvēks taču grib, lai skan, lai ir skaisti, lai zaļo, lai darbs nes augļus, lai aiz mums paliek labas pēdas, bet lāčo, samin un sper vai aiziet greizus ceļus - alkatības sists, viegla prāta dzīts, paviršībā apmiglots, praktiskuma pinekļos apjucis vai nejēdzīgi stiprs un varens. Tad varam vien ūjināt – kur palika tā labā iecere, tā saprāta balss, tā vienojošā ideja, kas bija, bet izbija? Beigta un pagalam vai tomēr atdzims?
Kas noticis ar PALATAS dabas parka ideju, kas Gaujas lokos ap Paupiem ar seno “Krūžu” ciemu centrā dzirksteļoja pirms nu jau 15 (!!!) gadiem, pieņemot reālas formas ar visu pašvaldības deputātu atbalstu, ar labiem nodomiem par dabas aizsardzību un ainavas saglabāšanu?
Šobrīd šī ideja kā izmisuma sauciens atkal vāri ceļ galvu jaunajā Cēsu novada teritoriālplānojumā kā “ainaviski vērtīga teritorija”. Vai tad dabas parks nebūtu Piebalgas kultūrtelpas cienīgāks statuss? Kur tad vēl, ja ne šeit redzams Latvijas lauku skaistuma un daudzveidības koncentrāts? Vai tiešām piebaldzēni kadastra numuriem ir gatavi upurēt dabas dvēseli un labas sadzīvošanas māku?
Tā ir tikai sagadīšanās, ka vienā un tajā pat vakarā es Dubultu rakstnieku mājā vārdu pa vārdam izrakstu vectēva atmiņas par Gaujas līkumiem un palieņu pļavām, bet divu zemes īpašnieku konflikts par tauvas joslas neievērošanu tajā pat vietā un laikā beidzas ar policijas izsaukumu. Es savu darbu izdaru, policija neatbrauc, pašvaldības vadītāja ierodas pēc dažām dienām, papīri krājas un krājas, vēl vairāk atbildes pazūd vai netiek saņemtas elektroniski parakstītajā sarakstē, bet kas notiek ar upi, mežu, augiem, putniem?
Kas un kā nosargās gan konkrētās biotopu sugas, gan vietas dvēseli, kuru neviens nav tiesīgs privatizēt? Kāpēc labi iesāktā PALATAS dabas parka ideja ir palaista pašplūsmā, neskatoties uz pašu pieņemtajiem lēmumiem, dabas ekspertu atzinumiem un vairāku īpašnieku spēcīgu solidaritāti?
NAV VAIRS DZIĻO ATVARU
1988.gadā Voldemārs Ruks (1912- 2004) apraksta savu dzimto “Vecseviķu” māju Gaujas un Tulejas baseinā. Prāvās saimniecības daļa ir arī Gaujas līkumi iecerētā PALATAS dabas parka teritorijā.
“Manā bērnībā nelielos Seviķu ciema tīrumus ierobežoja pļavu joslas, bija arī slapjas zemienes jeb pārpurvotas pļavas. Tieši līdz Gaujai pamatzeme nepiegāja, to atdalīja apmēram 40 metru plata, zema, pārplūstoša josla, saukta Zosenīca. Arī mūsu pierobežas pļavu sauca tāpat.
Palos un plūdos visa Zosenīca bija zem ūdens. Skatoties no mājas, visa šī platība atgādināja zaigojošu, vizošu ezeru, turklāt tā pārplūda ne tikai pavasaros, ledus iešanas laikā, bet arī lietainās vasarās, kad nopļautā zāle no ūdens bija jāķeksē ārā un jānes žāvēties sausākā vietā... No mājas ieejas trepēm Gauja atradās 540 metru attālumā.
“Vecseviķiem”, mājas iepērkot, vectēva valdīšanas laikā bez pamatvienības bijuši divi streijgabali. Viens – Gaujas pļavas, ko sauca – Līkumīns. To veidoja it kā divas atsevišķās platības – lielais un mazais līkums. Lielajam šaurākā vieta no viena krasta līdz otram bija metri 15, bet mazajam bija ieejas šaurums – ne vairāk kā 3 metri. Kad mazajā līkumīnā brauca iekšā ar zirga siena grābekli, tad viens rats lauzīja alkšņu zarus, bet otrs gāja pa Vecgaujas lēzenā krasta ūdeni. Pavasara plūdos Gauja grauza un skaloja alkšņiem apaugušo krastu, lai rastu jaunu ceļu – savienotos ar Vecgaujas galu un pa esošo, dziļo ieplaku gar siena šķūņa priekšu ieplūstu lielajā līkumā Gaujas otrā krastā, tā radot divas atsevišķas salas.
Ieejot lielajā līkumā, Gaujas krasti apmēram trīsdesmit metrus bija apauguši ar resniem baltalkšņiem un atsevišķiem kārklu puduriem. Arī mazajā līkumā tā krasta daļa, ko straume pavasarī stipri skaloja un drupināja, bija apaugusi ar alkšņiem un kārkliem. Šeit, kur no Gaujas atdalās Vecgaujas atteces līcis, ir upes dziļākā vieta – vērputes atvars. Te ūdens vienmēr plūst it kā vērpdamies, virpuļodams. Tēvs stāstīja, ka šim atvaram neesot dibena. Lielā līkuma krasti bija kaili, tuvāk ūdenim apauguši ar slaidām kalmēm.
Augstāk krastā auga gara, pavasara plūdos nomēslota zāle, kas ap Jāņiem jau sniedzās pāri zirga mugurai. Gauja apkārt šiem abiem pļavu līkumiem bija dziļa, atvaraina, bez neviena brasla, ko varētu pārbrist, nemetoties peldus. Vecupes ūdens virsu klāja balto un dzelteno ūdensrožu sega, bet lielā līkumīna ūdens plašumi lielākoties bija skaidri un vējā viegli vizuļoja bez saredzamas straumes.
Kalmes un stiebri bija tikai pašā malā. Vēl lielajā līkumā bija kalmēm aizaudzis, paliela dīķa lieluma akacis. Tā virsma ejot šūpojās un grima zem kājām. Tikai maza urdziņa to savienoja ar Gauju, un to viegli varēja pārlēkt. Katru vasaru te dzīvoja un perēja meža pīles. Gaujas krastu apaugums ar krūmiem jau vectēva Jēkaba laikā ticis stingri saudzēts, lai nepieļautu krastu izskalošanu. Pat gabanlapas necirta no krastā augošiem kārklu puduriem, bet sagatavoja mājas pļavās un uz līkumīnu tika atvestas, sakrautas ratos.
Līkumiņa krūmiem apaugušo krastu slēptie atvari, lielā līkuma mierīgi plūstošo dzelmju un arī Vecgaujas dūņainās gultnes ūdeņi bija bagāti sirmu asaru bariem, klusumu mīlošiem zeltainiem ālantiem, viltīgiem, straujiem sapaliem un strauji uzbrūkošām, šaudīgi rijīgām līdakām.
Pēc izdarītās Gaujas bagarēšanas – dabīgās gultnes iztaisnošanas, lielais un mazais līkumīns vairs ir tikai divas pļavu salas, vecās Gaujas gultnes tagad seklo un stāvošo ūdeņu ietvertas. Nava vairs dziļo atvaru, saulē mirdzošo ūdens klājumu, ne arī ūdens augu sugu dažādības un to ziedēšanas laika krāšņuma. Pļavas vairs nedod kādreizējo siena ražu – ūdens līmenis ir krities, pavasara paļu ūdeņi augsni neapskalo, nemēslo. Dzīvs šodien vēl ir palicis vienīgi vietas apzīmējums: Ruka līkums. Tuvā un tālākā apkārtnē makšķernieki pārliecinoši stāsta saviem bērniem un mazbērniem, ka Gauja Ruka līkumā esot aizbērta ar maizi, tā apliecinādami šo divu upes līkumu bijušo lielo zivju bagātību.”
Par to, ka Ruka līkuma vārds joprojām ir tautas mutē, pārliecinos agrā pavasarī. Saule jau spīd, bet bļitkotāji vēl sēž uz ledus. Viņiem labi ķeras un viņi zina, kur atrodas – Ruka līkumā, bet es tur esmu kopā ar mežkopi, zemnieku, saimnieku Guntaru Dolmani. PALATA ir viņa pārliecības un rosības auglis, viņa novēlējums laikabiedriem un nākamajām paaudzēm. Kā tas sākās?
ATKĀPE PIRMS GADIEM
Zemnieku saimniecība “Lielkrūzes” savu vietu zem saules bija izcīnījusi jau labu laiku – ar prātīgu saimniekošanu, latvisku garu, uzņēmību, spēju pielāgoties mainīgiem laikiem, kad prātā un uz papīra atkal bija jauns projekts. Tas, uz ko vienmēr bija iets – saimniekošana, nekaitējot dabai un nemitīga attīstību. 2009.gadā “Lielkrūzes” ir viena no 10 saimniecībām Latvijā, kas ar Latvijas Dabas fonda atbalstu tiek apstiprināta projektam “Videi draudzīgas lauksaimniecības demonstrējumu saimniecību tīkla izveide Latvijā un Igaunijā”. Ar dažādu jomas kompetentāko ekspertu iesaisti top pieteikums nākamajam liela mēroga atbalstam un integrētais saimniecības plāns – šobrīd lasāms kā krāšņa pasaku grāmata. Kā tik tur nav! Putni un augi, kartes un shēmas, tabulas un grafiki, logo un aprēķini, cipari un skaisti vārdi, atsauces uz bagāto kultūrvēsturi un esošās dabas daudzveidības skrupulozs uzskaitījums, klātbūtnes efekts un pētniecības gars, skaļi saukļi un patiesa ieinteresētība.
Projekts, kas ne par kapeiku nav novecojis vai kļuvis nevērtīgāks, tomēr palicis nerealizēto ieceru cietumā. Toreizējā finansējuma konkursā noraidīts formālas nepilnības dēļ (varēja tiesāties un apstrīdēt, bet pat “donkihotiem” mēdz nolaisties rokas), tas bija uzlicis augstus mērķus – saglabāt dabas vērtības un attīstīt tās cilvēku labā - izglītībai, tūrismam, atpūtai. Ko darīt?
2011.gada 11.martā Guntars Dolmanis domubiedru grupas vārdā raksta iesniegumu Jaunpiebalgas novada domei, koncentrējot būtiskāko sāpi un nepieciešamību:
“Lūdzam izskatīt vides saglabāšanai aktuālu jautājumu, jo Jaunpiebalgas novadā nav oficiāli reģistrētu dabas teritoriju. Ne visiem zināms, ka līdz 1990.gadam 1/3 daļai Jaunpiebalgas mežu bija aizsargājošs statuss, kuros toreiz nebija pieļautas kailcirtes. (...) Vides biedrība “Krūzes” apsvērusi iespēju vidi saudzējošas teritorijas izveides veicināšanai. Ir grupa privātīpašnieku, kuri savos īpašumos ir izteikuši vēlmi ieviest vidi saudzējošas teritorijas statusu. Lūdzam apstiprināt priekšlikumu par labu PALATAS dabas teritorijas plāna izstrādei un sabiedrībai pieejamu dabas taku izveidei. (..)
2011.gada 14.martā notiek Jaunpiebalgas novada domes sēde, kurā notiek atklāta balsošana un 12 deputāti vienbalsīgi nolemj dot zaļo gaismu labajai iecerei, birokrātiskā valodā formulējot to sekojoši: “Apstiprināt “Vides biedrības Krūzes” priekšlikumu par dabas parka PALATA plāna izstrādi un sabiedrībai pieejamu dabas taku izveidi, saskaņā ar Jaunpiebalgas novada teritorijas plānojumu un “Apbūves noteikumiem””.
Pielikums ir skaists kā priekšvēlēšanu karogs, ko varētu vicināt arī šodien.
It kā skaidrs, bet kur sākās džungļi un nomaldīšanās no iecerētā, vienbalsīgi apliecinātā ceļa – to uzklausu Guntara Dolmaņa izklāstā.
KAD MAISAM GALS VAĻĀ
“2000.gadā visi aizsargājamie meži tika salikti vienā kategorijā.
Agrāk bija 1.kategorijas aizsargājamie meži – ap upēm, dzelzceļiem, publiskām vietām. Tie bija saudzējami. Jaunpiebalgā tādi aizņēma trešo daļu no teritorijas. Saliekot visu vienā maisā, ja nav īpaši iezīmēta dabas teritorija, tad visi meži kļūst par saimnieciskiem mežiem.
No 30 % aizsargājamu mežu Jaunpiebalgas pagastā palika labi ja 1%, kur izveidoti mikroliegumi putniem, dzīvniekiem, kas nu tur tajā brīdī tika novērots. Bija skaņošana ar īpašnieku, ar pašvaldību, visiem dienestiem. Bija cilvēki, kas piekrita, izveidojās 3 mikroliegumi, kas arī šobrīd tiek saudzēti. Bet to viducī ir teritorija, kur šī saudzējamā teritorija netika izveidota, jo tā jau bija kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības zonējumā. Iepriekšējie likumi tos pasaudzēja no izciršanas, bet 2000.gads tam pārvilka strīpu. Te arī sākās nelietības.
Mēs bijām Pasaules Dabas fonda demonstrējumu saimniecība, kas saimnieko atbildīgi - strādā bez kailcirtēm. Man vētra 2010.gadā izpostīja 18 ha meža tikai tāpēc, ka kaimiņš bija izveidojis kailcirti. 12 ha bija iznīcināti pilnībā, nebija pat ekoloģisko koku, ko atstāt. Turklāt kā pļauti nogāzās 30-80 gadus vecie koki, tika izpostīti saimnieciski vērtīgie meži. Arī tie, kas bija pašu stādīti ar “ideāliem” kokaudzētavas stādiem. Tie nespēj izturēt vētras, kamēr vecos, mežonīgos kokus nelaime tik traki neskāra. Tur tad sāka ligzdot mazais ērglis. Tika izveidoti 3 mikroliegumi, kas joprojām ir spēkā.
Kāpēc tā nelaime bija iespējama? Es teiktu – alkatības pēc! Liela daļa īpašnieku mežā redz tikai to – veidu ātri tikt pie naudas. Pieņemsim, ka šobrīd viena nocirsta hektāra vērtība ir 15 000 eiro. Ar zemi – 20 000 eiro. Daži mežā neredz kokus, putnus, augus, dzīvniekus... Nē - tikai ciparus. Cits, kam mazs gabaliņš, saviem spēkiem apstrādā – izcērt malciņai un vēl kādu baļķīti sev sagādā - viņam ir cita attieksme, jo pats ar to tiek galā un izstrādā savām vajadzībām. Alkatība sakas, tiklīdz pārdod rūpnieciskai izstrādei.
Bet, ja vētra nogāž un ir jāņem firma, tad koki ir sabojāti. Tev tik daudz malkas nevajag, firmai vienalga, ka tu esi cietējs, viņi paprasīs tik lielu naudu, lai izstrāde atmaksātos. Saimniekam beigās nepaliek nekas, jo viņam jādomā par meža atjaunošanu.
Bija nostūri, kur zeme purvaina, tehnika netika klāt un kritušais mežs palika uz vietas – tur vismaz saglabājās meža daudzveidība. Citādi atstāšana zemē ir tīrais zaudējums. Šo zaudējumu caur kailcirtēm rada valsts likumdošana, kas kalpo meža izstrādātājiem un koksnes pārstrādātājiem. Cietēji ir saimnieki.
Dabas parks būtu veids, kā aizsargāt pašus saimniekus! Un protams - dabu, dabu, dabu! Mūsu senči kailcirtes nepiekopa, tāpēc dabas daudzveidība bija pavisam citāda. Šobrīd tā katastrofāli samazinās, tiek noplicināta, iznīcināta.
Parka ideja nāca kā beidzamā cerība saglābt Piebalgai unikālo dabas un vēstures vidi šajos Gaujas lokos un tuvu tiem. PALATAS dabas parkā būtu akcentētas kultūras vērtības, seno tradīciju turpināšana, tostarp mežsaimniecībā – strādāšana bez kailcirtēm, kas nodrošinātu ainavas saglabāšanu. Lai sāktu kaut ko darīt, vispirms rakstījām iesniegumu Jaunpiebalgas pašvaldībai. Ir sēdes protokols, kur visi 12 deputāti ir par šāda dabas parka izveidi.
- Visi par un izkūpēja gaisā?
Jā, jo vietējā avīze “Piebaldzēniem” it kā nedarīja šo iniciatīvu un apspriešanu zināmu visiem. Varbūt aizmirsa? Nezinu, bet tā šķiet atruna. Informācijas bija pietiekoši. Bija apraksts, kas šajā teritorijā paredzams – ko varēs darīt, ko ne. Mums bija atbalsta vēstules no dažādām institūcijām. Viss bija iekustināts, dabas eksperti piesaistīti, visas vides organizācijas arī. Visi par! Tomēr iniciatīva beidzās ne ar ko, jo dabas parka izveidošanai vajadzīgi līdzekļi – dabas vērtību apsekošanai, saskaņošanai, dokumentēšanai... Tas nekas, ka tas jau vairākkārt ir darīts un šīs vērtības konstatētas. Nāk nākamie deputāti un uzskata – nē, mums būs citi eksperti! Lai viņi spriež! Iepriekšējos ignorējam!
(Iecerei bija nākamais vilnis, par ko liecina izsmeļošie raksti 2015.gada avīzē “Piebaldzēnien” – skatīt šajā saitē)
SITUĀCIJA ŠOBRĪD
Tagadējā likumdošana, kas uzspiesta no augšas, degradē kultūrvēsturisko pamatu un noplicina dabas daudzveidību. Agrāk varēja ziemas rītā iznākt pagalmā un redzēt, kā pussimts rubeņu sēž bērzu galotnēs. Nē, viņu vairs nav.
Savā saimniecībā strādājam ar projektiem – rādām dabas saudzēšanas piemērus. Bet vienmēr ir jāatsaucas uz to, cik nejēdzīga ir valsts politika un kādas ir sekas. Tie, kas lemj par šiem projektiem, mums nepiešķir līdzekļus jau tāpēc vien, ka zina – būs konflikta situācija. Mēs neklusēsim un norādīsim uz kļūdām.
Manos mežos 6 reizes ir veikta meža ierīcība jeb taksācija. Tajās ir tādi brīnumi sazīmēti! Maz kas atceras, ka kaut kas būtu jāsaudzē. Kad es taksatoram prasu – kāpēc tā? Kāpēc viss ir jānocērt? Viņš saka – bet visi jau grib tieši tā! Lai vairāk var izcirst! Nesaprot, ka es esmu savādāk domājošs.
Ja projektu uztaisa nepareizi, to labo kā lapsa rausi. Labo, labo, grauž, grauž, kamēr nekā vairs nav. Tā ir ar mūsu mežiem. Kamēr nekā vairs nav. Tagad inventarizēs dabas vērtības. Bet kaut kāds vājprātīgs zemkopības ministrs atļauj nocirst Eiropas aizsargājamos biotopus!
Šobrīd Cēsu novada teritoriālplānojumā PALATAS dabas parka vietā ir “aizsargājama ainavu teritorija”. Arī labi, bet šis lēmums būs bezjēdzīgs, ja atļausim ierēdņiem noniecināt dabas aizsardzības jautājumus, kā rezultātā mūsdienu mežsaimniecība iznīcina dabas daudzveidību un kultūras mantojumu. To nesaprot ne tikai alkatīgie jaunieguvēji, bet arī vērtības sargājošie ierēdņi.
Iemesls ir atbildības trūkums, pārliekā birokrātija un iespēja manipulēt ar dažādu likumu dažādiem punktiem, kas bieži ir pretrunā viens otram. Kultūras mantojuma iznīcināšana notiek tādā veidā, ka netiek respektētas Piebalgas kultūrtelpas dabu sargājošās tradīcijas. Šeit, sev apkārt notiekošajā, saskatu kādus 10 pārkāpumus. Bardaks. Likumdošana valstī nenodrošina šo paviršību apturēšanu un vainīgo personu sodīšanu.
Nav jau vairs runa par dabas parku, kad daba tiek atstāta maksimāli neskarta. Nē, jāņem vērā reālā situācija. Ir kartēti biotopi. Ir noteiktas dabas vērtības – ar tām saskaņā arī jārīkojas. Tagad izstrādātāju firmas saimniekiem sastāsta brīnumu lietas, kādas būs šausmas pie jebkura statusa. Mudina izcirst ar steigu, jo citādi nekad un neko nedrīkstēs. Labāk jānocērt, kas to zin, kā vēlāk būs. Bet par tām saudzējamām vērtībām tomēr maksā kompensācijas! Taču valsts nevar atļauties atstāt līdzekļus, garantēt tos, tāpēc minstinās. Bet kur tad tie līdzekļi ir palikuši? Atnāk vētra, iznīcina parējos mežus un netiek vairs nevienam, tikai meža izstrādātājiem. Paliek bardaks un izjāti ceļi.
Vecie meži jau ir nebūtībā, paliek jaunie. Dabas vērtības sargā tikai mikroliegumi vai cilvēku fanātisms. Ja saimniekam ir lauku māja pie meža, viņš nebūs tik vājprātīgs, lai to pārvērstu par kailcirti. Ja vien gribēs putnu dziesmas vasarā, dzilnu pie sava speķa gabaliņa... Mēs laukos gaidām un atpazīstam savus putnus! Aizlidojis prom, bet ir atpakaļ, un mēs brīnāmies – kāpēc? Gadiem pazīstam. Bet lielsaimniekam vai firmas īpašniekam tas neko nenozīmē.
Turklāt valsts rada likumus, ka jāplēšas kaimiņiem. Mežā vienmēr jāievēro vēja virziens. Savā gabalā tu valdošo vēju virzienā necirstu kailcirti, jo negribētu, lai tavu atlikušo mežu nogāž. Tāpēc – lai gāž kaimiņam! Likums neaizliedz. Tad kurš ir vainīgs – kaimiņš vai likums?
JA BŪTU PALATAS PARKS
Cilvēki varētu braukt, skatīties, klausīties, mācīties saredzēt dabu...
Auru jau nevar aprakstīt. Tā sastāv no daudzām lietām. Kas nav redzējis, nav bijis un ieelpojis, tam neko nevar iestāstīt - vienmēr ir jābūt klātienē. Arī putnam un dzīvniekam patīk aura. Ne rubeņu vairs, ne meža irbīšu... Zaļās vārnas sēdēja uz telefona stabiem – mums tas bija parasts putns. Kurš tagad, pēdējos 20 gados, ir redzējis dzelteno cielavu – putnu, kas visvairāk ir apdziedāts tautasdziesmās?
Varbūt pazudušie putni ar laiku atgrieztos, ja būtu PALATA - dabas parks aptuveni 500 ha platībā. Īpašnieki – ap 30. Daudzi, kas nedzīvo uz vietas, mantinieki, pircēji, arī apsaimniekotāji, kas apsaimnieko vairāku īpašnieku zemi. Ja izdotos vienoties, tad piepildītos vārda nozīme - “PALATA = privātīpašnieku atbalstīta lauku apvienība teritorijas apsaimniekošanai”. Vēsturiski tas ir nosaukums no zviedru laiku kartes, kur Piebalga ir bez G burta. Un Gaujas līkumi kartē kā kliņģeri!
Tas būtu tā: 30 īpašnieki sanāk kopā, saka – jā, necērtam kailcirtes, dzīvojam skaistā vidē paši, aicinām ciemiņus. Galvenā vērtība tad ir līdzāspastāvēšana ar dabu. Saimniekošana ainavā, nekaitējot tai. Tas neizslēdz attīstību. Vecpiebalgā tādu teritoriju ar aizsardzības statusu ir vairāk - dabas aizsardzībā Jaunpiebalgai no tās jāmācās. Zinu, kādi bija protesti, bet viņiem izdevās. Kādreiz tas bija uzstādījums no augšas – pašvaldība bija par to, ka dabas aizsardzība jāpastiprina. Teicu Ellai Frīvaldei, ka mēs arī gribam, viņa teica – viennozīmīgi, visai Piebalgai tādai būtu jābūt! Mums jāizkaro no apakšas.
Jā, parks bija domāts arī kā ekonomiskais pienesums īpašniekiem un novadam. “Lielkrūzes” organizē publiskus pasākumus. Taciņa ir iestaigāta. To varētu turpināt, iesaistīt arī citu māju saimniekus. Es jau varēju cīnīties tikai par “Lielkrūžu” teritoriju, bet PALATA ir kas vairāk. Tā sauc šo seno apvidu, tas ir vērsts uz sadarbību. Problēma – kapitālismā visu nosaka nauda. Pasaules dižvīri rāda anomālu situāciju, un arī pie mums tā veidojas. Apziņa – mēs arī tā drīkstam. Zūd labie piemēri.
Pašvaldībai būtu pienākums būt humānai, nevis atbalstīt tikai tos, kas uz citu rēķina prot pelnīt naudu un pēc tam ar tās palīdzību citus pazemot. Pašvaldībai ir izdevīgāk izlikties, ka nekur nav iesaistīta un neko nevar līdzēt, nekā ieņemt aktīvu pozīciju. Deputātiem ir svarīga katra balss. Ja viņi par kaut ko iestāsies, par viņiem var vairs nebalsot. Dabas aizsardzība šobrīd ir pamesta novārtā, atstāta nožēlojamā situācijā.
Nav tā, ka iecerētā parka teritorija būtu akmenī cirsta, ka tālākie tiktu atgrūsti. Tas ir pamats, uz kā balstīties. Kontūras, kur iezīmējās PALATAS teritorijas robežas. Šī ir Dabas fonda taisīta karte. Te ir pleķis, kur visi ir piekrituši. Šis ir pleķis, kur notiek ciršana. Tur bija atzīmēts – jāvienojas. Lai pasargātu no izciršanas, piedāvājos nopirkt. Nekā. Cerēju, ka vietējā pašvaldība nāks palīgā, bet tā izlikās par beigtu. Cik vien var, atbalsta Cēsis.
Šī ir biotopu karte, īpaši aizsargājamie. Ainavu teritorija ir plašāks jēdziens, dabas parks tur būtu iekšā kā viena sastāvdaļa – līdzīgi kā Vecpiebalgā. Tā nav pretruna, ka pārklājas. Ainavu teritorija ir maigākais, kas varētu būt. Te ir Paupi, te Žīguru Edgara stūris, kurš strādā ar “Dzīvo mežu”, te Jēcu kalns – īpaši ainaviskā vieta, te dabas vērtības, kas ir inventarizētas, salīdzināts un nofiksētas.
Atviegloto variantu “ainavas teritorija” akceptē Cēsis. Lelde Eņģele no Dabas fonda publiskajā apspriešanā gan samulsa, kas tas īsti būs. Jo dabas parks nodarbojas ar dabas saudzēšanu, izglītošanu, visu kopā – dzīvesveids, kultūra. Ir jābūt tematiskam plānojumam, bet tam neviens nedod naudu. Lai cilvēki var nonākt pie Gaujas! Lai dabas parka teritorija ir pieejama, lai ceļiem nav akmeņi priekšā. Saprast, ko katrā vietā darīt un par katru vietu jābūt aprakstam – kāpēc šis mežs vai purvs ir aizsargājams? Pie kultūrvēstures un arheoloģijas objektiem arī jābūt izsmeļošiem aprakstiem. Galu galā ieguvēji būtu visi, vismaz ilgtermiņā.
Šobrīd ir citādi. Kad dabas teritoriju veidojot, tika konstatētas dabas vērtības, visas ciršanas bija jāaptur jau iepriekš, nevis jāgaida, kad viss ir izčakarēts un tad attapties, ka jātaisa dabas teritorija, kur nekā vairs nav! Bet tieši tā Latvijā bieži notiek - izposta un tad kā izsmieklu izveido dabas teritoriju! Šobrīd cirstais ir pašā viducī, un ar visām vēstulēm un skaistajiem nodomiem mēs to nevaram apturēt.
UZ PAPĪRA UN DZĪVĒ
Par PALATAS izveidi ilgus gadus savu eksperta pozīciju pauž Solvita Rūsiņa no Dabas fonda. Uz manu vēstuli par dabas parka veidošanu atbildes nav, bet Solvitai ir. Vēl gada sākumā viņai atbild Cēsu novada centrālās administrācijas attīstības pārvalde. Vēstulē tiek uzskaitīti ainaviski vērtīgās teritorijas ierobežojumi:
“Nepieļaut jebkādas darbības, kas izmaina kultūrvēsturiski izveidojušos ainavu, ekoloģiskas un estētiskas nozīmes ainavas elementus vai samazina bioloģisko daudzveidību un ekoloģisko stabilitāti, ir pretrunā ainavu aizsardzības un teritorijas plānojuma mērķiem vai izraisa nevēlamas pārmaiņas dabas procesu norisēs, kā arī kultūrvēsturiskās vides un ainavu telpiskajā struktūrā”. Tālāk vēl pieci gudros vārdos salikti punkti. Izskatās, ka nokopēts viss ideālais, kā vajadzētu būt, bet dzīvē tas diemžēl nestrādā.
2025.gada augustā rakstīju vēstuli Dabas pārvaldei par pagājušajā ziemā izcirsto. Atbilde uz manu iesniegumu bija atrakstīšanās - beigās pateica, ka man nav elektroniskā paraksta, tāpēc var neatbildēt...
Mums jau ir vēl kāds teritorijas pluss, kas kļūst par mīnusu – zaļais dzelzceļš. Kamēr zaļš, viss labi, bet kad pa to dragā kvadrocikli un brauc traktori... Reiz Drabešos uz vides pārvaldi aizvedu ar roku parakstītu iesniegumu - lai smagā tehnika nebraukā pa zaļo dzelzceļu. Sākumā atbalstīja, ka nekas motorizēts te nedrīkst braukt. Tolaik savā teritorijā uz zaļā dzelzceļa saliku akmeņus. Kāds novilka nost. Rakstu no jauna – miljonu projekts, zaļā ozollapas zīme uz stabiņiem, bet tagad brauc ar motoriem... To ozollapas zīmi pati pārvalde deva uzstādīšanai, bet tagad ir cits darbinieks. Tas paziņo – zīme ir nelikumīga! Veloceliņa darbībai, izrādās, 2025.gadā beidzies termiņš. Dzelzceļš vairāk ka gadu ar pašvaldību neslēdzot līgumu, nevar vienoties, tāpēc nav nekāda statusa.
Kad sūdzējāmies, tad šādi atrunājās. Neviens neatbild. Dabas pārvalde, kurai visvairāk būtu jāievēro, lai šeit nebraukā cauri mikroliegumiem, izlikās par beigtiem. Nesauca policiju novērtēt situāciju, bet atrakstījās, ka par zīmēm uz ceļiem atbild Satiksmes ministrija ar atrunu “Šī ziņa nav oficiāla komunikācija un nepauž Dabas pārvaldes viedokli... Par oficiālu komunikāciju uzskatāms rakstveida dokuments, ko paraksta pilnvarota persona. Šī ziņa satur informāciju, kas var tikt klasificēta kā konfidenciāla, ierobežotas pieejas informācija.” Utt. Formāla atrakstīšanās un futbols no vienas iestādes uz otru.
Kad Gauja un dzelzceļš bija ar savām aizsardzības joslām, šī vieta bija dubultā aizsargāta. Papildus vēl tika ņemtas vērā un sargātas kultūras vērtības. Tagad tiek nīcināti biotopi un traucēti mikroliegumi, bojāti ceļi, ligzdošanas laikā traucēti putni. Visam tiek šķaudīts virsū.”
Ko tālāk? Perspektīva jau bija laba un joprojām ir spēkā.
“2016.gadā Jaunpiebalgas novada telpiskās attīstības perspektīva līdz 2030.gadam iezīmē īpaši aizsargājamas dabas teritorijas PALATA izveidi pie Gaujas. Lai saglabātu šīs teritorijas dabas vērtības, teritorijas plānojums paredz izstrādāt tematisko plānojumu, kura ietvaros būtu jāveic sugu biotopu inventarizācija, precīza dabas vērtību apzināšana un teritorijas turpmākās attīstības vīzijas noteikšana.”
Protams, atrunāšanās ir vienkārša - visam vajag naudiņu un tas prasa laiku.
Spēku izsīkuma man nav, bet viens es galā nevaru tikt,” atzīst Guntars Dolmanis.
Tā mēs noslēdzam sarunu jau vasarīgajā Ruku līcī, kuram viens krasts ir noskalpēts, neskatoties upes aizsargjoslu, tauvas joslu, biotopiem, putniem, ainavu, Piebalgas kultūrtelpu, bijušajiem un esošajiem saimniekiem. Katrs grib saimniekot pēc saviem uzskatiem, bet Gauja mums visiem ir viena. Un arī meži, pļavas, līči, līkumi, purvi, pakalni, noras, kas rada vietas dvēseli. Ja nav cita argumenta saudzēšanai, tad atcerēsimies vismaz to, ka tā ir labi iesaiņojama un “pārdodama” tūrisma vērtība. Lai pie mums brauc ciemos ar prieku un mēs no tā gūstam gan materiālu labumu, gan morālu gandarījumu. Vai PALATAS dabas parka ideja tiešām ir aizlidojusi tālēs zilajās?
