PALDIES KRUSTMĀTEI UN VIŅAS ABIEM VĪRIEM
Arhitekts Armands Bisenieks un viņa dzīvesbiedre Maija Inešu pagasta “Jaunķemerēs” piepildījuši katrs savu sen lolotu sapni. Tas materializējies pie paša Nedža ezera krasta, taču nav ne ambicioza paraugmāja, ne paaudzēs sakņots dzimtas īpašums. Namiņš, kas tapis pēc ugunsgrēka, sniedz saimniekiem pašu galveno – sirdsmieru un tuvību dabai. Te ir cilvēciski mērogi un ar optimismu pārvarēts zaudējums.
PRELŪDIJA CAUR DUBĻIEM
Armandu Bisenieku ieraugu uz skatuves Skrāģu kroga akustiskajā koncertšķūnī, kad tur jau 14.gadu 11.jūlijā notiek “Diena mākslai Zosēnos”.
Viņš stāsta par saviem profesionāli īstenotajiem projektiem, bet cauri spraucas dzīvs cilvēks, humors un nebēdnīga daba. Tas man tīk, bet vēlāk pie alus kausa uzsākto sarunu pārtrauc uzstājīgs zvans uz koncertu. Arī tas ir daudzsološs (un izrādās vēl brīnišķīgāks!), tāpēc pārtrauktā stāsta vidū solu ierasties ciemos. “Kā tās jūsu mājas sauca? Ak, “Jaunķemeres”? Kur jābrauc? Gar Inešu veikalu? Labi!”
Tomēr norunātajā dienā izdaru kļūdu. Tā kā braucu no Skujenes puses, uzlieku navigāciju. Jā, “Jaunķemeres” labi saskatāmas! Braucu un priecājos par arvien jauniem līkumotiem ceļiem, kas atklāj neredzētus daiļskatus. Saules aptumsums būs tikai vakarā, tagad jātver ainava un jauni rakursi! Tā nu sekoju navigācijai, kas mani novirza pa visai bēdīgu sānceliņu, bet skaistās dienas jūsma man ir aizmālējusi acis.
Braucu ar švunku un tieku pāri gan neceļiem un bezceļam, gan grāvīšiem un bedrēm, līdz nobremzēju lekni saaugušā pļavā ar stāvu nogāzi priekšā - skaidrs, ka pat ekstravagantākais arhitekts te nedzīvo, ja vien nelido pa gaisu. Izdodas sazvanīt Armandu, kas apstiprina – “vāze” mani ievedusi pilnīgās lamatās!
“Cerams, ka varēsi apgriezties,” satraucas džentelmenis, bet par vēlu. Apgriezties man izdodas, taču milzīgajās melnzemes grambās mežvidū iesēžos uz palikšanu. Riteņi spolē, dubļi šļakstās, ārā netieku. Tā arī noziņoju – nezinu, kur esmu, bet labi te nav! Armands atzīst, ka tā nav pirmā reize un sola izglābt no attāluma. Pēc stundas ceturkšņa ir klāt viņa kaimiņš Māris, kurš ne tikai izpestī mani no ķezas, bet ved arī parādīt pareizo ceļu – līdz pašām “Jaunķemerēm”. Saimnieki vēl steidzas no Rīgas, bet es pikta dodos prom. Tikšanos pārceļam uz nākamo rītu, pēc 13.datuma un Saules aptumsuma, kad visam jābūt veiksmīgāk. Salīdzinot ar piegādes busiņu, kurš uz “Jaunķemerēm” vedis kravu ar svaigi izgatavotiem logiem un tāpat nonācis “vāzes” slazdos, mans ekskurss neceļos ir bijis tīrais nieks.
RŪDIM BIJA SAVA PARADĪZE
Jau zinu, ka vieta brīnišķīga, namiņš tāds, kas ciemiņam neuzdzen kompleksus, saule spīd un viss ir labi. Nē, vēl labāk – mani sagaida smaidīga Maija, cēls bengālijas kaķis istabā un burvīga sunīte savā vaļā. Abiem esot nācies pārvarēt nopietnas grūtības, turklāt, Maija ir ģimenes psihologs. Jūtu, ka arhitektūra paliek otrajā plānā, tomēr braši ķeros pie lietas.
- Atceros, ka jūsu stāstā bija kāds brīnišķīgs vīrs, kas šeit atrada savu paradīzi...
Armands: Jā, manas krustmātes, mammas māsas, otrais vīrs Rūdolfs – gandrīz divmetrīgs, cienījams galvenais grāmatvedis, kurš vasarā gulēja pie jūras saulē un bija brūns kā kastanis. Viņiem savu bērnu nebija, uz divām ģimenēm biju vienīgais. Augu apdāvināts un mīlēts.
Jau maziņš atceros, ka Rūdolfam bija tāda kā sapņu vieta, ko viņš dažkārt pieminēja - Piebalgā ezermala, kur parastā pasaule beidzas un sākas paradīze... Tur esot māja Nedža krastā. Brīnumaina vieta, kur ziedošas puķes esot līdz krūtīm.
Kad bērnībā to klausījos, pasaciņa vien likās, bet man to patika iztēloties. Māte pa vasaru īrēja istabiņu Jūrmalā, pie dabas jau biju, bet to Rūdonkuļa stāstīto iztēlojos kā īstu idilli. Domāju – vai tā atpūtniekiem pilnā jūras mala ir tik laba? Pie ezera - tas gan būtu forši!
Maija: Vienreiz iebraucām pirms Jāņiem – tad sapratu, ko Rūdonkulis bija domājis. Zāle bija pāri mašīnai! Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Durvis nevarēja attaisīt.
Armands: Rūdonkulis māju bija nopircis par lētu naudu, pagasts to izsolīja par kāršu parādiem. Noticis tas trīsdesmito gadu beigās. “Jaunķemeres”, visticamāk, uzcēla jaunsaimnieki, kas zemi dabūjuši par piedalīšanos neatkarības cīņās. 50 hektāri - pārsvarā mežs, dažas pļavas. Lai nu kā, bet māja uzbūvēta pa lēto. Veci sliežu gultņi bija izmantoti par pamatiem, konstrukcijās un apdarē otršķirīgi materiāli. Taču ievērots pareizs debespušu virziens un perfekti pārzinātas āderes. Saimnieku gals dienvidu pusē, kopā piecas plītis mājā, droši vien, lai arī mežstrādnieki un izpalīgi varētu tur dzīvot. Jā, dalījums saimnieku un kalpu galā.
- Kāds bija cilvēks, kas šeit atrada paradīzi?
Armands: Rūdonkulis bija cēlies no deviņu bērnu ģimenes Lielupes pusē, piedzima gadsimtu mijā. Ģimene liela, ar iztikšanu gājis paknapi. Kāds radinieks bijis mērnieks Sibīrijā. Tas vēl cara laikā. Rūda vecāki izdomāja, ka puika jāaizsūta pie viņa – vismaz uz vasaru, lai viena mute ir mazāk. Tā viņš aizbrauca par mērnieka palīgu. Rūdim Sibīrijā ļoti patika. Katru rītu kārtīgas brokastis un vēl līdzi maize ar speķi un 12 olas katram. Zemnieki labi esot dzīvojuši. Kad viens zirgs piekusis, iejūguši citu. Rūdis kļuvis liels un stiprs. Pēc tās vasaras neesot bijis neviena puiša apkārtnē, kas viņu varējis pieveikt nūjas vilkšanā. Tas notiek tā - abi sēdus, pēda pret pēdu, nūja pa vidu un velk. Rūdis vienmēr uzvarējis! Ziemas vadījis Odesā, gājis uz teātri un operu ar zelta “koķiku” (smukumduncīti) pie sāniem – tik labi bija nopelnījis kā mērnieka palīgs.
Kad Krievijā sakās revolūcija un izveidojās Latvijas valsts, atgriezās dzimtenē visai turīgs. Nopirka ne tikai “Harley Davidson” motociklu ar blakusvāģi, bet arī motorjahtu vasaras brīvdienām. Arī Piebalgā, izlasījis sludinājumu brīvdienu rīta avīzē, viņš ieradies ar savu Harley.
- Kopā ar krustmāti?
Armands: Bez gan. Tad vēl abi nebija satikušies, bet motociklam blakusvāģī bijuši sakrāmēti akmeņi, lai pagriezienos ritenis paliktu pie zemes. Kad Rūdis māju nopirka, jau tuvojās padomju okupācija. Viņš nebija paspējis māju reģistrēt, un tas viņu, iespējams, paglāba no izsūtīšanas. Māju, protams, nacionalizēja. Vēlāk, kad viņš par to jūsmīgi stāstīja, iespējams, pat sieva īsti neticēja.
ATRADUMS ANTRESOLĀ
- Kad tad atklājās, ka māja nav izdomāta?
Armands: Nu tā - paiet gadi. Rūdonkulis ir aizgājis viņsaulē. Krustmāte, kas nu ir atraitne, aizbrauc ciemos pie radinieka - Saldus rajona kolhoza “Druva” priekšsēdētāja Jāņa Rubuļa uz viņa apaļas dzimšanas dienas svinībām. Pie galda viņai ierādīta vieta blakus jubilāra brālēnam, kas atbraucis ciemos no Ukrainas. Kā Latgales lielsaimnieka jeb “budža” dēls Jānis bijis izsūtīts uz Sibīriju, vēlāk, kad režīms kļuvis vaļīgāks, viņš drīkstējis apmesties Ukrainā. Čakli strādājis, uzcēlis lepnu māju, dzīvojis pārticīgi, bet, kad Latvijā ieraudzījis atraitni, manas mammas māsu, sapratis, kur viņam jābūt. Pārdeva māju un auto “Volga” Zaporižjē un atgriezās Latvijā, kas pavisam drīz kļuva brīva. Tad bija brīdis, kad pa radio teju ik stundu atgādināja, ka jāpieprasa bijušie īpašumi, ka atgūšana drīz beigsies. Tieši tajā laikā krustmāte ar vīru saņēmušies izkrāmēt Rīgas vienistabas dzīvoklīša antresolu...
Maija: Arī krustmātei Veras tantei, droši vien, stāsts par īpašumu pie ezera šķita mazliet izdomāts, līdz viņas otrais vīrs Jānis antresolā atrada metāla cilindru – patronas čaulu un, protams, apskatījās, kas tur iekšā. Īpašuma dokumenti! Atgūstama lauku viensēta! Līdz pieteikšanās termiņa beigām palikusi tieši viena diena... Abi divi braukuši ar autobusu un stopiem, un paspējuši pēdējā brīdī. Lielākie nopelni pie atgūšanas noteikti bija Jānim.
Neskatoties uz visu piedzīvoto un pārdzīvoto, viņš bija un palika Latvijas laiku inteliģenta saimnieka iemiesojums - štrams, elegants, vienmēr ar šlipsi. Izsūtīts, bet ne nieka nezaudējis no stājas. Raktuves, izsūtījums, visādas briesmas, bet izturēšanās cēla. Viņš zināja, kāda vērtība ir savai mājai. Piedabūja sievu netūļāties, braukt kaut ar stopiem un pirmā vīra māju atgūt.
Armands: Un ko viņi ieraudzīja? Stipri vīlušās sejas sev pretī! “Jaunķemeres” piederēja mežniecībai. Mājas “saimnieku galā” dzīvoja mežzines ģimene, otrā pusē – mežstrādnieki. Vīrs Dzintars Lejnieks netālu cēla māju, bet līdz dzīvošanai tajā vēl daudziem gadiem bija jāaizrit. Jā, tas bija pārsteigums, kad uzradās īpašnieki. Līdzko krustmāte īpašumu atguva, tā viņi to uzdāvināja man - viņiem jau tuvojās astoņdesmit.
- Kā māja jūs sagaidīja?
Armands: Par mājas daļu virs pagraba ezera pusē neviens nebija rūpējies. Otrā pusē īsts ņigu ņegu vasarā, kad sabrauca daudz radu un bērnu. Pirmos gadus es te tā paretam vasarā atbraucu, jutos kā ciemiņš pats savā īpašumā.
Maija: Armands bija ļoti labs. Manā Tērvetes pusē neviens neauklējās. Deva nedēļu vai mēnesi, kad bija jāpamet mājas. Armands ārā nestūma, nedarīja neko, lai māja drīzāk atbrīvotos no Lejnieku ģimenes.
Armands: Domāju - vai man vajag visu māju uzreiz? Kad pabeigs būvēt savu māju, tad arī aizies! Biju mierā dažas vasaras dienas iztikt ar atstātajām istabām ezera pusē, kur uz durvīm prombūtnes laikā vienmēr uzauga sēne... Biju sarunājis, ka katru gadu uz Jāņiem tiks aizvākta kāda nekustoša automašīna un daļa no lūžņiem. Jā, to bija daudz. Vēl tagad, dobes rokot, var kādu leļļu galvu vai ko citu atrast.
GANDRĪZ DIENESTA ROMĀNS
- Tātad neesat kopā kopš jaunības?
Maija: Nē - dzīvi katrs izdzīvojuši un satikušies briedumā. Armandam bija 55, man 47, kad palikām kopā.
Armands: 2001.gadā braucu veikt autoruzraudzību valsts Robežsardzes skolas kompleksā Rēzeknē, kam biju arhitekts. Atceļā cietu smagā negadījumā – mūsu auto kreisajā pusē ieskrēja fūre. Nonācu Rēzeknes slimnīcā. Ar manām traumām vajadzēja būt vai nu beigtam vai ratiņkrēslā...
Maija: Dievs stāvēja klāt.
Armands: Jā. Pēc divām nedēļām tiku uz mēnesi nosūtīts uz Vaivaru rehabilitācijas centru. Vingroju, peldēju, staigāju gar jūru un jutos fiziski spēcīgāks kā pirms avārijas! Atveseļošanās noritēja labi, pirms izrakstīšanas man vēl bija jāapmeklē psihologs. Pieredzējusī ārste jautāja, kā jūtos. Saku – labi, vienīgi dīvaini, ka mana toreizējā dzīvesbiedre ir vienīgais cilvēks, kas par manu ātro izveseļošanos un atgriešanos darbā nepriecājas... Daktere sacīja: “Tad jums jāparunā ar Maiju Pļavenieci!”
Aizeju uz dažām sesijām, līdz Maija saka: “Es jūs īsti vairs nevaru konsultēt - tas kļūst pārāk personiski.” Izrādās iemīlējusies! Pēc dažu gadu pauzes tagad jau 20 gadus esam kopā.
- Ko jums nozīmē šī māja?
Armands: Pagāja vairāki gadu desmiti kopš manām bērnu dienu vīzijām par māju pie ezera, līdz tas piepildījās…
Maija: Kad jau krietni sen mācījos sistēmisko ģimenes terapiju, lektore lika izvēlēties kartiņu un uzrakstīt dzīves vēlēšanos. Paņēmu skaistu skatu ar ezeru un mazu mājiņu. Uzrakstīju, ka tieši tādu vēlos. Vietu ezera krastā, kur ģimene var pulcēties svētkos, kur puķes un mazbērni.
Armands: Bērnības vasaras Jūrmalā jau arī bija jaukas. Varēja šaut ar pašdarinātu loku vai braukt ar divriteni, cik sirds kāro, bet tas tālais, gaišais sapnis, tomēr, bija ezermala. Idille.
Maija: Sanāk, ka abi esam savu sapni piepildījuši.
- Bet arhitekti parasti nāk ar ambīcijām un māju grib kā profesionālu parauga objektu...
Armands: Pasarg Dievs, ja ambīcijas ir mājas lielums!
Maija: Viņš neatbilst standartam! Kad pirms 20 gadiem atbraucu, viņam bija maza istabiņa kalpu galā. Tur bija kleķa grīda, pat ne klons – kleķis! Riktīgi nabadzīgi. Un apdrupusi ķieģeļu plīts. Viņš man saka, ka tas esot dabiski, pat romantiski un tā arī dzīvosim! Es viņam pretī: “Ne par kādu naudu, arhitekta kungs! Kā to tīrīt?”
Pamazām izremontējām. Uz Armanda 55 gadiem ielikām koka grīdu un bija gludas tīras sienas. Tikai vecie logi palika. Sanāca smuka istaba ar skatu uz Nedža pusi - apvienota istaba un virtuve. Starp bērzu un liepu varēja redzēt daļu no ezera.
Armands: Kad tuvojās nākamā apaļā jubileja, Maija jau gadu iepriekš visu plānoja. Izdomāja, cik viesu pienāktos uzaicināt, bet būs pašauri… Sākām remontēt “saimnieku galu”. Arī jumtu visai mājai nomainījām - meistari no Alūksnes uzlika skaidu jeb lubiņu segumu. Pirms tam savedām kārtībā un pastiprinājām jumta konstrukcijas.
Maija: Ielikām lielus logus. Gatavojāmies Armanda jubilejai. Nopirkām saimes galdu... Mana kļūda, ka ienesām iekšā.
STIPRĀS KAROTĪTES UN LATVIEŠI
- Kāpēc kļūda?
Armands: Viss sadega. Būtu ārā, paliktu “dzīvs”. Ugunsgrēks bija pirms gadiem pieciem, kovida laikā, vēlā rudenī. Mēs bijām aizbraukuši uz Rīgu.
Maija: Iemeslu jau īsti neatrada. Te agrāk dzīvoja arī Lejnieku Antras tēvs - bijušais leģionārs. Skaisti dziedāja un stāstīja leģionāru stāstus. Prata koka darbus, viņam bija darbnīca, kur fantastiski smaržoja pēc koka. Ekspertīze rakstīja, ka ugunsgrēks izcēlās tur, bet tur pat elektrības nebija! Drīzāk kāds bija ieklīdis. Ārdurvis netika slēgtas. Pietiek jau ar vienu izsmēķi...
Armands: Tika minēta arī dzirkstele no nenopakota skursteņa. Mums bija Jotul krāsniņa, bet tā bija kurināta pirms gandrīz vai divām dienām... Netikām skaidrībā. Tajā laikā apkārtnē nodega vairākas mājas. Mums ir aizdomas par kādu dīvaini - dedzinātāju. Šķiet, ka bija pazudušas arī dažas mantas, tāpat kā iepriekšējos pavasaros. Kur palicis lielais čuguna katls? Tas nevarēja sadegt...
Maija: Daudz kas sadega. Vēsturiski bilžu albumi. Armanda mammas mēbeles, ko gribējām restaurēt. Lielais saimes galds. Daudzas mīļas lietas, kas 15 gados savāktas, manas mammas servīze...
- Tā ir pamatīga trauma, liels trieciens. Šķiet, ka atkal noderēja jūsu abu profesijas. Maija dziedēja, Armandam bija steigšus jāprojektē. Vai tā?
Maija: Ir augstāks, gudrāks spēks. Varbūt mums to lielo māju nevajadzēja. Nekādi netikām galā ar sienās iemetušos sēni, kaut konsultējāmies ar visgudrākajiem speciālistiem. No visiem ieteiktajiem līdzekļiem sēne tikai pieņēmās spēkā. Pa vienu nedēļu apauga visa durvju aploda! Jumta licēji domāja, ka speciāli to sēni barojam, lai viņi neiet mūsu istabā.
Armands: Notika uz labu. Kaut kas attīrošs savā ziņā.
Maija: “Dzīvas” palika tikai dažas lietas. Divas īpaši zīmīgas - Armanda krustmātes sudraba karotītes un viena grāmata. Armands bija izremontējis guļamistabu, ko es vēl nebiju redzējusi, un ielicis plauktā vienu vienīgu grāmatu. Jumtam iebrūkot, reģipša starpsiena bija nosvērusies tā, ka piesedza grāmatu plauktu un tā izdzīvoja neskarta. Tikai nesmejieties – tā bija “Latvieši ir visur”!
- Izdzīvo arī pelnos.
Maija: Sāka parādīties uzstājīgi interesenti, kas gribēja īpašumu nopirkt. Arī znots ieteica, lai labāk tiekam vaļā - pārdodam. Aizgājām pie kaimiņiem un īpaši uzsvērti likām nodot visai apkārtnei ziņu, ka mēs neko nepārdosim un nevienam te nekas netiks. Punkts. Aiz spītības. Ja dedzināšana bija mērķtiecīga, tad vainīgie pievīlās.
ATTURĪGĀS PIETICĪBAS ŠARMS
- Ko darījāt tālāk?
Maija: Meitas ģimene uz manu 60 gadu jubileju bija uzdāvinājusi naudu pirtiņai un tā līdz Armanda dzimšanas dienai augustā bija iekārtota, izmēģināta un atzīta par ļoti labu esam. Lai būtu, kur palikt, Armands bija uzprojektējis pie pirtiņas arī šo istabu un terasi. Pavasarī Inešos noīrēja dzīvokli un līdz vasarai, kopā ar puisieti, kam ļoti garšoja alus un kas domāja, ka visu prot, uzbūvēja.
Armands: Sauksim to par piespiedu autoruzraudzību…
Maija: Sanāca “Pirtsnamiņš”. Mums pietiek. Tas ir ērts un dikti mīļš. Pirti gan sen neesam kurinājuši.
Armands: Kā praktizējošu arhitektam mani garlaiko neizteiksmīgas “klucīšu” mājas, īpaši laukos. Apgrūtinājums un, manuprāt, zināma mazvērtības kompleksu izpausme ir māja vienai dažu cilvēku ģimenei, kas lielāka par 200 kvadrātmetriem. Agrāk bieži biju Zviedrijā un Norvēģijā - tur tā skaitās slikta gaume – demonstrēt savas materiālās iespējas. Visturīgākajam cilvēkam mājas no ārpuses īpaši neatšķiras no vidusmēra. Izcelties ar lielāku vai greznāku māju vai auto kā kaimiņam drīzāk ir slikts stils. Atturīga, racionāla pieeja tiek vērtēta augstāk, un man šī attieksme patīk. Turība nav jādemonstrē.
- Kas ir jūsu etalons lauku arhitektūrā?
Armands: Man vistuvākais ēkas arhetips ir Vidzemes rija. Ar jumta slīpumu, kas korē ir mazliet platāks par 90 grādiem. Ar lielām jumta pārkarēm. Vidzeme nebija bagātākā vieta. Zem pārkarēm varēja šo to novietot, lai lietus un sniegs nekrīt virsū – tas no taupības cēlies. Racionalitāte ir svarīga.
Maija: Pārkares ir arī šeit. Nav tur, kur traucē ainavai. Saieta namam stiklotas - mūsdienīgi un smuki.
VIDZEMES RIJAS GARĀ
Armands: Saieta nams ir neliels, bet ļoti mīļš objekts Plāņu pagastā. Tapis pirms gadiem 15, kad mēdzu ieskatīties izsludinātos projektēšanas iepirkumos. Tieši pirms Jāņiem pamanīju šo – Saieta nams “Jaunmežuļi”. Domāju, kur esmu dzirdējis šo nosaukumu? Kaut kas pazīstams... Atcerējos! Studiju laikā par paraugu mums deva uzmērījumus, ko savulaik veikuši brīvvalsts jaunie arhitekti. Biju tos saglabājis. Jā, atrodu bijušo “Jaunmežuļu” hernhūtiešu saieta namu, kas celts 1785.gadā un 1940.gadā pārvests uz Brīvdabas muzeju. Likās zīmīga sakritība. Arī konkursa noteikumi bija saprātīgi, adekvāti. Tad nu ņēmu par pamatu 1922.gada zīmējumus un piedāvāju izstrādāt projektu par “tintes” cenu – neparasti draudzīgu. Uz pārrunām atbraucu ar samērā labu auto un katru reizi pie stūres bija cita jaunkundze... tā es nodarbināju praktikantes ar autovadītāja tiesībām, kamēr pats pa telefonu varēju kārtot lietas pat ražīgāk nekā birojā.
Pasūtinātāji skatās – “Rīgas kundziņš” maina meitenes ik nedēļu, vai tur kas labs sanāks? Neticēja kādu laiku, šaubījās, vai katru nedēļu braukšu veikt autoruzraudzību... Beigu beigās visiem tas objekts “iekrita” sirdī.
Maija: Armands uzprojektēja pusstāvu pa virsu, kaut nolikumā bija vienstāva būve. Sanāca iekštelpa divos līmeņos. Tur bija Eiropas nauda, jāievēro noteikumi. Izdevās tā, ka visiem patīk. Tur tagad ir bibliotēka, doktorāts, kāzas rīko. Vieta uzplaukusi! Visi tiecas! No vietas, ko pamazām pamet, kļuva par vietu, kas pievelk. Un lielās, smukās Vidzemes rijas pārkares... Žēl, ka ar Piebalgu Armandam nav bijusi tieša profesionālā sadarbība.
Armands: Pašvaldībām arhitekts ir vajadzīgs! MI un datora zīmējumi nevar aizstāt dzīvu pieeju. Cilvēka klātbūtne gala produktā ir svarīga. Ja tās nav, tad kaut kas būtisks pietrūkst.
- Kā jūtaties Piebalgā? Esat iedzīvojušies?
Maija: Liekas tāda gaiša puse. Reiz sākuma gados bija ballīte Cirstu muižā. Vadmotīvs - pie ezera dzīvojošiem saimniekiem. Sanāca tie, kas dzīvo pie Nedža, Ineša un citiem. Ļoti lustīga un saturīga bija. Domāju - cik jauka, dzīvīga puse! Tik skaists pasākums. Bija jāuzstājas, jāstāsta stāsti par savu vietu. Armands tik koši pastāstīja par Rūdonkuli, ka vinnēja. Esam kronēti un sumināti arī par puķēm un skaistāko vietu.
Lielisks iespaids. Tagad pat nezinām, kam Cirstu muiža pieder. Visu stipri sabojāja pievienošana Cēsīm. Līdz tam bija lieliski svētki. Izcili. Vecpiebalgas dienas patīk. Agrāk bija ar lielāku vērienu, bet šogad arī bija lieliski. Skaists uzvedums pie Alauksta. Te jaušas, ka ir kultūras vieta. Liekas, ka labi dzīvo. Cilvēki cenšas. Par saimniecībām labs iespaids. Ir vairākas “Ķemeres”. Lopus audzē, aitas, lamas... Ciemiņus vedam gan uz Skalbes, gan Kaudzīšu muzeju. Ir daudz vasaras kultūras pasākumi – labas lietas.
Armands: Ir, protams, arī padomju mantojums un vēl ilgi paliks. Ja bez satura iekšā, tad vēl trakāk – grausti. Stāv un bojā skatu. Bet citādi – ir te tas paradīzes stūrītis. Varbūt katram savs, ne kopējs visiem. Un katrs jau citus iepazīst tik, cik viņam vajag. Kaimiņi, vietējie meistari, būvmateriālu veikala “Nodus” pārdevēji, kas mani uztver kā vecu paziņu...
Man Vidzeme, Piebalga ir sirdij tuva. Liekas, ka pieticība zemes dāsnumā, mālainā zeme un grūti apsaimniekojamie pakalni iedod cilvēkiem citas vērtības. Arī no arhitekta viedokļa saku – māja kā būve nenosaka laimi. Dzīve pieticīgā vietā ar ne pārāk lielu turību vai milzu māja ar apzeltītām mēbelēm, turība pāri nepieciešamībai – vai tāpēc kļūsi laimīgāks? Manuprāt, kad mazliet pietrūkst, tas ir ļoti rosinoši.
Tad var likt akmeņus blakusvāģī, no veciem elektrības stabiem izveidot trepes uz ezeru, var “pirtsmājiņā” izbūvēt pusstāviņu savas telpas un justies brīvs. Ir kur lidot radošai domai un visi mājdzīvnieki paliek redzes lokā. Tāpat kā bebru ģimene, kas pavasara atkusnī māca savus mazuļus peldēt un ir tik lieliski novērojama pa istabas logu.
