Vecpiebalgas “Meirēni” – Vivitas Ločmeles sagadīšanās un liktenis
- Elvita Ruka
- 16. apr.
- Lasīts 12 min
Updated: 23. apr.
Vivita publiski vispirms uzmirdzēja kā mamma, kas raksta blogu. Tā kā bērnu gaitas saistījās ar pārcelšanos uz dzīvi laukos, tad rakstāmais pavērsās plašāk – “piebalgaspuse” kļuva par krāšņu un aizraujošu dzīves dokumentāciju, kur lielie, skaļie notikumi mijas ar ikdienas priekiem, darbs ar sportiskām un muzikālām lustēm, pārdomas ar praktisko.
Latvijas mērogā ģimenes vārds izskanēja, kad premjers Valdis Dombrovskis bija spiests atbildēt uz desmitgadnieces Loretas vēstuli un taisnoties par katastrofālajiem ceļiem. Tolaik Ločmeļu ģimene iekustināja lavīnu, kā rezultātā Latvijas reģionālo ceļu sakārtošanai tika piešķirti vairāk kā 250 miljonu Eiropas naudas. Sekoja unikālā kultūras un sporta akcija “Nesam gaismu”, kas uzšķīla patriotisma dzirkstis ceļā no Skalbes “Saulrietiem” līdz Brīvības piemineklim un citas aktivitātes, kas apvienojamas lozungā “Latvieti, izkāp no bedres!”
Tikmēr auga un zaļoja vīra tēva Jura lolotā bērzu birzs, kas nu jau divus gadus kļuvusi par brīvdabas galeriju “Miers un bērziņš” – pārsteidzoši gaišu vietu ar svētsvinīgu noskaņu. Milzīgais darbs tagad šķiet padarīts viegli un bez bēdu, taču tieši šī amplitūda starp kolhoza vrakiem piedrazoto īpašumu viņu saimniekošanas sākumā un tagadējo latviskā miera oāzi uzrāda Ločmeļu ģimenes patieso spēku.
Viņi Piebalgā ir nokrituši kā kluss meteorīts, kas izplata nerimstošus viļņus – mirgo, raida starus, īsteno idejas, kas nolaižas no augšas. Zīmīgi, ka viņi nekad nav jutušies kā apzināti misionāri, un teju visam skaistajam pamatā ir kāds praktisks iemesls.
LAI REDZĒTU BĒRNU PRIEKU
Jaunā ģimene, jurists un pedagoģe, dzīvoja Rīgā, bet saknes abiem Vidzemē.
“Esam no Madonas, kur vienmēr bijušas bargas ziemas – mums abiem ļoti patīk slidot! Man bērnībā bija atdotas puiku slidas, tās, kas līdz potītēm. Kājas ļurkājās, bet slidot iemācījos pat uz aizsalušas peļķes. Stāvēju vārtos, pārsitu degunu, zvaigznītes gar acīm... Slidojām pa pagalmu un mazajiem dīķīšiem.
To mēs gribējām dot bērniem – īstu, bezrūpīgu bērnību! Ar suņiem, kaķiem, vistām, trušiem, ar to, ka bērnu brīvais laiks nav jāorganizē pieaugušajiem. Pilsētā bērns pat uz parku ir jāpavada, jābūt blakus. Te viņš atver durvis, iziet pagalmā un dzīvo savā vaļā – slido, pikojas, veļ sniegavīru ziemā vai savāc olas, skraida ar suni, lasa ogas, kaut lēkā vai vārtās zālītē vasarā. Jēgpilni darbojas! Var teikt, ka darījām to savā labā – lai redzētu bērnu prieku!
Esam pat paši taisījuši ledu pagalmā, kad bija kailsals bez sniega. Ar šļūteni lējām uz zemes ūdeni, kamēr tās kārtiņas viena pēc otras sasala. Kad pirmajā ziemā atvērām slidotavu, sanāca ļoti daudz bērnu. Uzlikām laternas un spēlējām hokeju. Bērni to tagad ļoti novērtē, atzīst, ka tas bija labākais, ko viņu labā izdarījām – pārcēlāmies uz laukiem. Iedevām īstu bērnību!”
Gadu tūkstoša sākumā, meklējot lauku mājas, Ločmeļiem un Mārča māsas ģimenei nav bijuši īpaši nosacījumi par vietas izvēli. Galvenais, lai sasniedzamā attālumā no Rīgas un vēlams Vidzemē, jo abu pāru vecāki dzīvoja Cēsīs un Madonā.
“Meklējām mājas, kur nobāzēties. Darījām to sevis labā, nekādas misijas vai biznesa aprēķina. Mums likās svarīgi, ka laukos ir sevi jānodarbina, nav dzīves tukšgaitā. Mums bija mazi bērni. Kad pārcēlāmies, Loretai bija 6, Linardam 3,5, bet Madara ir īsts piebaldzēns, dzimusi šeit pēc 5 gadiem. Viņu dēļ darījām visu, kas mums pašiem patīk! Dzīvojot laukos, ir jābūt ļoti pašpietiekamam. Te nav ātro izklaides iespēju, kādas ir pilsētā. Rīgā – ejam uz lielveikalu pastaigāt, bērni uz rotaļu istabām, kino, kafejnīcas, parki...
Pirmais šoks laukos – lai kaut kur dotos, jāpatērē diezgan liels laiks. Draugi tolaik visi bija Rīgā, arī Madona, Cēsis ir krietnā gabalā. Ja gribi būt sabiedrībā, tad kopiena bija jāveido no jauna. Viens modelis ir, kad desmit gadus dzīvo šeit brīvdienās, otrs – pārcelties pavisam. Tu sāc pazīšanos no nulles, kaut visi apkārt jau par tevi zina... Tu nezini, ko zina, nevienu nepazīsti, bet visiem par tevi jau ir viedoklis! Tas bija dīvaini. Varbūt arī tāpēc sāku rakstīt blogu – lai iepazīstinātu ar sevi un pati iekļautos.”
“Meirēnu” māju Ločmeļi&Tjarves atraduši pēc sludinājuma, kad šajā pusē skatījušies vairākas. Tagad viņi atzīst, ka nokļūšana Piebalgā, tiešā tuvumā pie Alauksta ezera un Kārļa Skalbes “Saulrietiem” ir bijusi gan sagadīšanās, gan liktenis.
“Te no “Meirēnu” senās brīvvalsts laika godības bija palicis ļoti maz. Kādreiz cēlā divstāvu koka māja ar smalko verandu bija piedzīvojusi kolhoza kantora laikus un bija stipri novazāta. Kas tik te nebija gājis cauri! Brutāls laiks, tad privatizācija... Te bija kolhoza centrs ar visu iespējamo – galdniecība, ēdnīca, mehāniskās darbnīcas. Vidū trīsstāvu jaunceltne – milzīgs nepabeigtā kantora korpusss. Teritorija pilna ar nojaucamām būvēm. Izstaigājām, cik nu varēja piekļūt. Nebija baigā sajūsma, bet kaut kas patika, varbūt nostrādāja intuīcija. Pirkumam bija, mūsuprāt, laba atrašanās vieta un pieņemama cena. Jā, mums paveicās nopirkt pirms lielā burbuļa, kad rudenī cenas uzlēca piecreiz augstākas.
Tas, ka Piebalga ir kāda īpaša vieta ar dižgariem un izcilu kultūras mantojumu mūs tobrīd galīgi neinteresēja. Labs attālums no Rīgas, tuvu vecākiem – uzvarēja praktiski apsvērumi. Tad sākām novākt drupas. Tikai tagad aptveru, cik tas darbs bija grūts, darbietilpīgs, šķietami nepaveicams – demontēt, utilizēt, drazu un būvgružu vietā nonākt līdz tīrai vietai un mājai... Pat nesaprotu, kā īsti to paveicām.”
BEZ AMBĪCIJĀM STARMEŠU GAISMĀ
Vivita atzīst, ka neviens pasākums šeit nav dzimis, lai Ločmeļu ģimene izietu sabiedrībā, kļūtu populāri, piesaistītu uzmanību. Viss ir bijis sev un bērniem, bet tā kā viņiem ir klases un skolas biedri, viņiem ir skolotāji un vecāki, tad iekļaušanās vietējā sabiedrībā notikusi organiski. Savējo loks izpleties, bet Ločmeļu aktivitātes skārušas arvien plašāku cilvēku loku.
“Kad pārcēlāmies, Loretai bija jāsāk iet pirmajā klasē. Te viņa izauga par to cilvēku, kas viņa ir šobrīd - pabeigusi jurisprudences studijas Mārstrihtā un tagad ir praksē Briselē. Amizanti, ka tur viņa tikusies ar Valdi Dombrovski un atgādinājusi, ka ir “tā pati desmitgadniece no Vecpiebalgas”, kuras vēstule sacēla ceļu nemierus.
Tolaik vedām viņu uz Dzērbenes mūzikas skolu, bet ceļš pavasarī bija krimināls. Kā Mārcis definēja - pret cilvēka cieņu. Bedres bija līdz potītēm. Kratoties varēja mēli starp zobiem nokost. Plaisas asfaltā plaukstas dziļumā. Bedre Latvijas formā nebija fotošops, bet pavisam īsta, netālu no skolas. Briesmīgi, bet visi brauc un samierinās. Sapratām – ja neviens nedara, kaut kas tik un tā ir jādara! Kaut vai mums!
Meita kratījās mašīnā un jautāja – kāpēc ir tā? Un ko tu atbildēsi? Nav naudas! Bet ne jau tā ir īstā vaina. Drīzāk – kam un kā to tērē! Kas ir prioritātes? Teicām – raksti vēstuli! Jā, tētis kā jurists palīdzēja, bet tā bija viņas ideja, pašiniciatīva. Mēs nespiedām, kā komentāros dzēla, neizmantojām bērnu pieaugušo interesēs. Nē! Viņa jau tolaik bija aktīvs cilvēks, kam ir viedoklis un iniciatīva. Jā, es rakstīšu! Ar roku rakstīta vēstule, kam sekoja akcija pie Ministru kabineta. Bijām safilmējuši video, ielikām publiski, īsā laikā tam bija 12 000 skatījumu. Mūs vairs nevarēja ignorēt.
Diennakts garumā piebaldzēni pie Ministru kabineta staigāja ar plakātiem. Skanēja Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Vakarā bija “Sastrēgumstunda” ar Rēderu. Ministri neatnāca, bet bija citi, kas taisnojās. Tolaik valdīja sauklis, ka Latvija Dombrovska vadībā ir ļoti veiksmīgi pārvarējusi krīzi. Mēs rādījām pretējo. Tās nebija politiskas spēles, tikai jautājums par ceļiem, par cilvēku un valsts pašcieņu.
Rezultātā šim ceļam Vecpiebalga - Bērzkrogs piešķīra Eiropas savienības finansējumu. Arī citos reģionos tika savesti kārtībā vairāki ceļi. Protestam bija rezultāts. Tas veidoja arī meitas virzību uz izglītību un karjeru. Ja tu pareizi noformulē savas prasības, nevis tikai pabļausties, ja ir skaidrs, kā rīkosies, tad tam var būt pozitīvs rezultāts!”
Gribot negribot, ar ceļu revolūciju Ločmeļi kļuva pazīstami tuvākā un tālākā apkārtnē. Viņu mērķis nebija slava, bet saremontēts ceļš – praktisks rezultāts, kas saprotams ikvienam. Bet kāpēc kaut kur jāskrien ar lukturiem pa šoseju, mirkstot lietū, bremzējot satiksmi, trenkājot policiju, sarežģījot dzīvi sev un citiem? Varētu mierīgi sēdēt mājās pie televizora un komentēt, cik viss ir slikti... Taču nē. Kad ideja atnāk no augšas, to nedrīkst ignorēt – tā prasa piepildījumu un paver iracionālas jaudas rezerves.
“2012. un 2014.gadā rīkojām akciju “Nesam gaismu”, kas bija unikāls pasākums. Tā bija vīra ideja – Skalbes 133.jubilejā, 7.novembrī, noskriet no Skalbes “Saulrietiem” līdz Brīvības piemineklim. Pa Ērgļu ceļu sanāk tieši 133 km! Kā tādas idejas atnāk, nezinu. No augšas, un tad nevari nedarīt. Tas nebija tik daudz sporta pasākums, cik patriotiskā audzināšana. Skriet ar lukturīti, kas iedegts no Skalbes kamīna uguns, jau ir neparasti, bet noskriet visiem kopā līdz Rīgai, kā dzīvai ķēdei, nododot uguni no rokas rokā – tā ir vienreizēja, neaizmirstama pieredze.
Skrēja Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas skolēni - pa posmiem. Autobuss sekoja, laida ārā, savāca. Viss bija izrēķināts pa minūtēm, lai 18.00 mēs būtu pie pieminekļa. Pauzēs tikāmies ar citiem skolēniem pa ceļam – Ērgļos, Taurupē, Ķeipenē, Suntažos, Ropažos, Rīgā. Viņi pievienojās skrējienā cauri savam pagastam. Ļoti neparasts un pacilājošs pasākums! Rīgā tumšs, slapjš, satiksme... Valsts policija regulēja skrējienu pa šoseju, pašvaldības policija pilsētā. Pa priekšu brauca mašīna ar signālugunīm, bija nobloķēta viena satiksmes josla... Fenomenāla organizācija, lai viss notiktu. Fināls pa krastmalu, gar Daugavu, tad Vecrīga pa Kaļķu ielu, kuras galā jau redzams Brīvības piemineklis. Pie tā Zigfrīds Muktupāvels dzied Jāņa Lūsēna dziesmas ar Skalbes vārdiem, Kaspars Zvīgulis deklamē viņa dzeju. Kad pieskrien, tad viss iekšā trīs no saviļņojuma. Kopā dziedājām himnu. Tas bija unikāls notikums visiem un izauga organiski.”
No tā, ka Skalbes muzejs ir blakus, no tā, ka gara mantas dod iedvesmu, no tā, ka gribas, lai mēs mīlam Latviju un Latvija mīl mūs. Šis skrējiens tapa kā sirds aicinājums, tāpēc arī izdevās. “Latvieti, lien ārā no bedres”, “Nesīsim gaismu” u.c. Ločmeļu pasākumu saukļi ir iedvesmojoši un iziet ārpus savas sētas, savas miera ostas robežām. Kāpēc viņiem to vajag?
“Latvietim ir jādod impulss. Pārsvarā mums patīk ielīst aliņā, paslēpties ikdienas rutīnā, no visiem kultūras pasākumiem atrunāties ar dārzu, māju, kūti. Jo īpaši tumšajā laikā vajag pamudinājumu izlīst laukā. Kad aug bērni, gribas sniegt ko vairāk par taciņu - skola un mājas. Vajag, lai dzīve ir interesantāka. Šādus pasākumus nevar racionāli izdomāt, tie vai nu atnāk vai ne.”
Protams, vienatnē pasākumu nebūs. Nedz, kad hokejs jāspēlē un pagalmā norit īstas sacensības ar vairākām komandām, nedz kad Skalbes gaisma aiznesama līdz pašai Rīgai. Tam vajag cilvēkus, kas iedegas līdzi, ar kuriem saskan mērķi un vērtības vai vismaz rodas īslaicīga vilkme darīt ko jaunu, kopīgu un jēgpilnu.
“Pārceļoties uz Piebalgu, vientuļi nejutāmies, saknē esam pašpietiekami. Protams, ir labāk, ja jūties pieņemts un veidojas savējo loks. Te ir tā – lai cik tu izdari, lai cik ilgi te dzīvo, ja neesi te dzimis un audzis, tu tik un tā skaitīsies ienācējs. Skaļi vai klusu, bet neesi līdz galam “vietējais”. Mēs par to īpaši neiespringstam.
Draudzējamies ar tiem, ko jūtam kā savējos. Vieno arī kopīgās akcijas. Tā “ceļu revolūcijas” laikā amatpersonām dāvinājām “Piebalgas porcelāna” krūzītes – viena puse smuka un gluda, otra grubuļaina un nesmuka kā bedrainais ceļš. Tās gatavoja Jāņa Roņa darbnīcā, viņu ģimene bija vieni no mūsu pirmajiem draugiem. Arī skaitījās ienācēji, kaut Jānis rūpnīcu uztaisīja vecmāmiņas īpašumā.”
SENČU SPĒKS
Tūkstoš bērzu birzs šobrīd ir kā balts dabas aizkars, kā saikne starp zemi un debesīm, kā dabiska skatuve kaut kam lielākam. Tam, kas klusi iekodēts dabā un, kā atgādina Mārcis, esot ierakstīts arī Latvijas satversmē – latviskajai dzīves ziņai. Nē, ne Vivita, ne Mārcis nav dievturi vai īpaši aizrāvušies ar latviešu folkloru, taču šis dabā ierakstītais organiskais svētsvinīgums te suģestē katru apmeklētāju. Te ir radusies ideāla harmonija starp cilvēku, dabu un dievišķo, vārdos neizteicamo. Tagad birzi papildina arī māksla – dabas un Latvijas ļaužu tēlains portretējums viņu dabiskajā vidē, bet nosaukums apliecina Ločmeļu labo humora izjūtu.
“Arī “Miers un bērziņš” nebija nekāds izkalkulēts mērķis, primāri tā birzs izauga praktisku iemeslu dēļ. Vispirms stādījām eglītes, jo bija jānorobežo teritorija. Lai nenāk putekļi, lai kaimiņi neskatās pagalmā – ko tie rīdzinieki dara? Birzs radās, jo zemes daudz. Ja neko nedari, nekop, viss ātri aizaug. Ir jāapstrādā. Bērziņi tika savākti ceļmalās, grāvjos, kur tie bija nolemti iznīcībai. Vīra tēvs Juris regulāri ar velosipēdu minās no Madonas uz Vecpiebalgu – turp un atpakaļ. Viņam šis attālums nelikās liels. Kad viņš dzīvoja dzimtajā Baltinavā un, Priekuļos izmācījies, strādāja Kraukļos pie Cesvaines, tad katru piektdienas vakaru mājās brauca ar riteni. Vairāk kā 100 km. Trenētam jaunam cilvēkam tas neesot bijis nekas. Tāpēc Madona – Vecpiebalga, pa ceļam sarokot stādiņus un krāmējot grozā uz velosipēda, viņam arī nebija nekas grūts.
Visas eglītes, bērziņi ir izglābti pa grāvjiem, neviens nav pirkts stādu audzētavā. Visi tika sastādīti viena pavasara laikā. Tas ir vīra tēva nopelns. Viņš nerunāja, bet darīja. Tā ir paaudze, kuru darba spējas ir fenomenālas un aizejošas – mēs tā vairs nespējam. Viņi no viena darba atpūtās, darot citu darbu, un ne citādi. Mēs, cik varējām, turējām līdzi, bet... mūsu paaudze tā nevar, kaut esam vēl kaut cik strādīgi. Viņš to nekad neafišēja, it kā nevilšus vien noteica, ka tas ir viņa veltījums Kristus ciešanu ceļam. Uz birzi ved taka ar vairākiem soliņiem, kas salikti vienādā attālumā. Juris teica, ka tas ir viņa personiskais Krusta ceļš.
Ne tāpēc, lai ciestu, bet lai būtu, kur pārdomāt dzīvi, just saistību ar pārlabildeicīgo. Juris ir vienkāršs cilvēks, labs katolis, tā ir viņa doma, kas te iekodēta. Pirms gadiem četriem sapratām, ka birzs ir izaugusi tik īpaša, ka jāsāk dalīties. Kad atbrauca draugi, vienmēr sākām ar gājienu “pa perimetru” un ar katru gadu jo vairāk sapratām, cik tā ir skaista, neparasta, gaiša... Nevarējām to paturēt tikai sev. Taču likās, ka nevaram aicināt cilvēkus skatīties tikai birzi. Vajadzēja pievienoto vērtību. Radās ideja apdzīvot to ar fotogrāfijām un mūziku. Tā radās “Miers un bērziņš”.”
MIERĪGIE SPRIDZINĀTĀJI
Tagad šeit ir idille, kam grūti cauri saskatīt sākumu – ar monstriem, kas jānojauc.
“Kantora demontāža bija organizatoriskais varoņdarbs, turklāt dārgs prieks. Arī zeme bija piecūkota. Pirmos piecus gadus ar basām kājām nevarēja staigāt. Bundžas, skrūves, naglas, stikli -viss nāca augšā. Likās, ka tas nekad nebeigsies. Piekrītu, ka tas zināmā mērā ir mūsu, postpadomju paaudzes uzdevums un lāsts – pa dārgo novākt iepriekšējā režīma domāšanas un saimniekošanas paliekas. Nākamie jau varēs dzīvot labāk. Žēl, ka tas notiek tik lēni. Viens ir savs pleķītis, individuālā atbildība, cits - kolhozu vraki, kas degradē ainavu.
Atceros karikatūru uz “Dadža” vāka – “Priekšniek, kur celsim cūku fermu?” “Atrodi skaistāko pakalnu, tur arī celsim!” Šī absurdās politikas sekas redzamas joprojām. Tepat mums blakus. Skats no Skalbes skaistā pakalna ir nosēts ar nenojauktiem kolhoza monstriem. Tie mēsli stāv un stāv. Privatizēti. Nevienam nav uzdots tos sakopt vai novākt. Visi brauc tiem garām ceļā uz Alauksta estrādi vai brīvdabas muzeju “Vēveri” – vai nevienam citam tie nesāp?”
Tā mēs aizrunājamies par regulām, ar kurām pašvaldība varētu panākt drupu novākšanu. Lemjam, ka tā ir pašcieņa, nevis diktatūra. Spriežam - ja mēs kā sabiedrība mērķtiecīgi nobalsotu, ka gribam, lai mūsu reģions vizuāli atšķiras, tad regulas ir pašsaprotama lieta. Saprotam, ka tam ir vajadzīga politiska griba. Mēs tīrām un spodrinām katra savu stūrīti, bet ne viena, ne otra, ne trešā nevaram pieķerties jaukt kolhoza drupas, kas mums nepieder.
“Ko mēs kā ienācēji varam mainīt? Uz kādu revolūciju saukt? Varbūt saliņu princips šobrīd ir labākais? Katrs cīnās par savu viensētu, kopj un lolo, gaidot, kamēr tās savienosies vienā veselumā? Tad arī būs tā “Piebalgas kultūrtelpa” vienā deķī...
Katra saliņa ir svarīga, katra varētu piedāvāt ko citu. Mums jau ir bijuši 5 hokeja čempionāti, kas notika gandrīz spontāni. Bez projektiem, pēc laika apstākļiem. Ops, ir sals - uz priekšu! Bez nekāda organizēta finansējuma, jo jādara ir zibenīgi. Tā mēs ietekmējam, pilinām, rādām paraugu. Tas nenojauc kolhoza vrakus, bet vispirms jau jānojauc vraki galvā!
Cīņa par ceļu arī bija revolūcija. Visi brauc un cieš. Kādam ir jākrīt uz ambrazūras. Negribējām, bet sapratām, ka kādam tas jādara. Bija pārmetumi, komentāri, dzēlieni, taču kādam bija jābūt tam trakajam, kurš izsauc uguni uz sevi. Tolaik entuziasms bija lielāks. Patika arī blogot. Tagad pārlasīju un sapratu, ka ne par ko nav kauns. Esmu dokumentējusi reālo dzīvi, daudz kas palicis kā mūsdienu arhīvs. Tas ir svarīgi, jo nevaram dzīvot tikai “Mērnieku laiku” un citu Piebalgas dižgaru ēnā. Mums ir jāatrod savs kods.
Blogā bija iespēja komentēt, bet to izmantoja tikai savējie, tāpēc attieksmi - “Ienācēji – ko jūs vispār zināt! Pie mums tā nedara!” izjutu minimāli. Ja izej uz publisku komunikāciju, ar to ir jāriskē. Vienā dzīves stadijā negatīvajai attieksmei esi gatavs, citā ne. Visādi ir bijis. Reizēm no sirds pārdzīvojam – kāpēc nevaram klusi dzīvot savā sētā un neko nedarīt? Kāpēc vajag visu šo publisko?”
Vajag, jo cilvēks nav vientuļa sala, un katra kustība izraisa nākamo. Mistiskā “Piebalgas kultūrtelpa” vispirms ir tās cilvēki, kas apzinās, jūt un dara šodien. Nav svarīgi, cik sen ienākuši. Būtiski – cik dziļi un atbildīgi ir saradojušies ar vietas garu.
“Kaudzītes, Skalbe, Austriņš, Dārziņš – viss labi, uz viņu devuma mēs turamies. Bet kas esam tagad? Šodien? Ko ikdienā dodam tādu, kas būs paliekošs nākotnē? Mēs tagad dodam mākslas birzi “Miers un bērziņš”. Tas ir kas nebijis un laikmeta garā. Aivara Ošiņa un itāļa Lukas Berti fotogrāfijas tapušas arī Piebalgā. Tās šeit piestāv, atklāj tās garu. Gan cilvēku tēli, gan ainavas. Palīdzam dabai nonākt atpakaļ dabā un dodam tai pievienoto vērtību. Mēs savus monstrus sētsvidū nojaucām. Būtu laimīgi, ja citi ieraudzītu savējos un tiktu ar tiem galā. Neesmu te iedzimtā, bet pirmā lieta, ko izdarīju pārceļoties, nopirku audumu Piebalgas brunčiem, lai varētu svinēt Jāņus. Pamazām esmu nobriedusi pilnam tautas tērpam.”
Viss cits pašpietiekamai un skaistai dzīvošanai Ločmeļiem ir, tostarp iespējas visiem kopā muzicēt. Katrs spēlē vairākus mūzikas instrumentus, un ģimenes kapela sanāk uz goda.
“Mums kā vecākiem ir svarīgi, ka mūsu vecākā meita un dēls, kas nu jau veido dzīvi ārpus Latvijas un Piebalgas, katru brīvo brīdi brauc uz mājām. Šī ir vieta, kuru viņi patiesi sajūt kā savu un aicina ciemos arī savus draugus. Te ir viņu vectēva stādītā birzs, kas augusi reizē ar viņiem, te ir viņu saknes, viņu Piebalgas pakalni un viņu ideālā Latvija.”
Lai vēstījumam pievienotu nedaudz mistikas, jāatklāj Vivitas jauniegūtie radu raksti. Viņas māsa ļoti aizrāvusies ar dzimtas pētniecību. Beidzamais jaunatklātais ģimenes zars no mammas tēva puses savienojas ar Breikšu ģimeni “Meirēnos”. Jā, ar tiem pašiem, kas šo lepno māju uzcēla un, dzīvību glābjot, pameta 1944.gadā, dodoties emigrācijā. Ar tiem pašiem, kuru pēcteči pēkšņi uzradušies pagalmā kā nepazīstami tēli un kaut ko bārstījuši ap ceriņu krūmiem. Kad Ločmeļi iznākuši ar svešiniekiem iepazīties, tad uzzinājuši – viņu pagalmā nu izbērti Breikšu dzimtas aizgājēja pelni. Tāda ir bijusi viņa vēlēšanās – atgriezties dzimtajās mājās. Arī Vivitas tēvs, pirmo reizi apmeklējot “Meirēnus”, sajuties savādi, it kā būtu šeit bijis... Un bija jau arī! Kā Priekuļu tehnikuma audzēknis atsūtīts praksē un viņam ierādīta guļamistabiņa kantora augšstāvā. Tur aiz sijas viņš atradis “Spridzinātāja rokasgrāmatu”, kas joprojām palikusi atmiņā.
Tā nu sanāk, kā Vivita saka: “Mūs uz šo vietu atveda kas Augstāks.”
Tas arī šai vietai un mājai pieskaitīja – kā mierīgos spridzinātājus, kas tiecas uz skaisto.
