Uz mežu iet tikai, lai apmaldītos
Guna Zariņa un Kirils Ēcis Jaunpiebalgas “Kluncos”
Ir vasara pilnbriedā - mudž vien no skaņām, krāsām un smaržām visapkārt. No Abrupes nogriežoties Lielmeža virzienā, uz grants seguma ceļa, kas ved kalnā augšā-kalnā lejā, drīz vien sasniedzam mūsu galamērķi - “Kluncu” mājas, nomaļu viensētu, kuru par savu sauc aktrise Guna Zariņa un viņas dēls, dzejnieks un mūziķis Kirils Ēcis. Šīs ir viņu dzimtas mājas, kuras no aizmirstības nu atdzimušas jaunā veidolā.
Aktrise Guna Zariņa ir viens no tiem cilvēkiem teātra mākslā, pret kuriem izjūtu patiesi dziļu pietāti. Mani fascinē viņas spēja dziļi un patiesi just, iznest psiholoģiski sarežģītas un intelektuāli piesātinātas lomas, turpretim humoristiskajā žanrā nepazaudēt groteskas izjūtu un devu ironijas. To var tikai cilvēks, kurā pašā ir stabils un pamatīgs fundaments.
Kirils Ēcis savukārt mūsu ģimenē ir iemantojis atzinību jau divās paaudzēs - man viņš ir viens no tuvākajiem mūsdienu jaunajiem dzejniekiem (2025. gadā iznācis viņa debijas krājums “te nu ir tā vasariņa”), bet manam dēlam kā grupas “Alejas” solists. Kirils ir personība, kuru lielā mērā veidojusi pasaules jušana caur dabu, un Piebalgas sajūta tajā spēlē būtisku lomu. Viņš ir laikmetīgs vārda vislabākajā nozīmē, tajā pašā laikā saglabājot sevī un savos darbos zilo tāļu noskaņu.
Ir dzirdēts, un vēlāk sarunā to apstiprina arī Guna, viņa labprāt izvēlas savrupu dzīvi, turklāt, kā pati smejas, esot ļoti izvēlīga intervijām un radošās sadarbības projektiem - katru dienu no kaut kā atsakoties un tikai reizi mēnesī kaut kam piekrītot. Tāpēc šo satikšanās iespēju uztveru kā uzticības kredītu un, manuprāt, zīmīgu lomu tajā tomēr spēlē Piebalga.
Tad te nu ir tā vasariņa, te rit tā īstā dzīve! Kirils pļauj zāli un organiski iederas Piebalgas mūsdienu ainavā. Guna iznāk sētsvidū sagaidīt, tērpusies savā kolorītajā zilajā ķitelītī. Darbi uz brīdi tiek nolikti malā. Guna ir uzlējusi vībotņu tēju, man līdzi siltas magoņmaizes un tā vien šķiet, ka mums ir viss, lai satiktos nesteidzīgā sarunā par dzimtas saknēm, mammu, meliorācijas aizslaucīto ciemu, vectēva celto kūti, klusumu, no kura nav bail, mežu, kurā iet, lai apmaldītos, un iedvesmu, ko Guna un Kirils smeļ tieši šeit - Piebalgā.
Kūts, ko Jānis Balodis cēla nākotnei
Stāsts iesākas ar to, ka šī ir Gunas mātes Skaidrītes Vanagas dzimtā vieta. Māju nosaukums ir “Klunci”, Kirils gan piebilst, ka oficiāli šie esot “Jaunklunci”. Citkārt saucot arī par “Klunčiem”, kas skaidrojumā nozīmējot māla klucis, gabals.
“Te tiešām ir ārkārtīgi mālains. Kad kādam prasījām pēc palīdzības rakšanā, viņi teica: ‘Uz to vietu, kur zeme jācērt ar cirvi?’ ” mājvārda atbilstību būtībai apstiprina Guna.
Kad Guna kopā ar mammu un trīs gadus veco Kirilu 2003. gadā pārņēma šo īpašumu, māju te vairs nebija - 1970. gadā meliorācija noslaucīja šajā vietā esošo ciemu. Guna skaidro: “Četras mājas bija ar mugurām kopā. Tāpēc mums robeža iet burtiski gar pašu, pašu māju. Uz otru pusi mums ir apmēram 40 hektāri, milzu šķēle.
Kā toreiz visus izfurņīja ārā, neviens kaimiņš te nav atgriezies. Pēc mammas atmiņās palikušajiem nostāstiem cilvēkus dzina ārā no mājām un, ja tie negāja prom labprātīgi, tad it kā nejauši nodega klētiņa vai notika vēl sazin kas sliktāks. Cilvēki esot stumti uz Jaunpiebalgas ciemu, lai visi tur dzīvo kopā, bet šeit lai var plesties milzīgie meliorētie lauki.
Kūts ar iebrukušu jumtu bija vienīgais, kas saglabājies no tā laika ēkām, un arī vien tāpēc, ka te tika turētas kolhoza govis. Uz kūts pamatiem uzcēlām šo māju. Mana vecāmamma, kura avīzes uzsaukumā pat godināta kā “padomju Latvijas nopelniem bagāta slaucēja” - kopa govis līdz pēdējam, kamēr vien šeit dzīvoja.”
Kirils kūts mūros parāda skaitļus: “Tur ir iegravējums – 1888. Jan. Balod. Tas ir mūsu vec-vec-vec-vectēvs, kas cēla šo kūti.”
Guna atklāj pārsteidzošas detaļas “Kluncu” mājas stāstā: “Interesantā kārtā ir saglabājušies mājas papīri – mājas izpirkšanas rullis no Šeremetjeva, kur mans vecvecvectēvs Jānis Balodis ir parakstījies ar trīs krustiņiem. Viņam jau bija krietni pāri sešdesmit, kad viņš cēla šo ēku. Es domāju, kam viņš tādā briedumā vēl cēla milzu kūti? Un tad sapratu, ka man. Man!” (Smejas.)
Faktos balstīti notikumi un nostāsti te birst kā no pārpilnības raga, var tikai klausīties un izbrīnā ieplest muti. Viens no tādiem ir par “Pretalkohola biedrības” pasākumu 1932. gadā, kas norisinājies šajā mājā. Te bijušas klavieres un spēlējis dubultkvartets - tas nozīmē 8 mūziķi, no kuriem, visticamāk, divi bija Gunas vectēvs un viņa brālis, jo viņi abi bija beiguši skolotāju semināru un abi muzicēja. Otrajā daļā esot izrādītas miglas bildes no Rīgas ārstniecības iestādes par dzeršanas postu. Šo epizodi, veidojot dzimtas koku, Guna atradusi presē: “Cilvēki toreiz prata priecāties! Mēs cenšamies to atkal veicināt, jo man tas īsti nav asinīs. Domāju, ka padomju gadi to organisko svinēšanas dzirksti mums kaut kādā ziņā ir atņēmuši.”
Ja būtu tāda iespēja, Guna ļoti vēlētos ieraudzīt šo “Kluncu” sētu kalnu no putna lidojuma tajos laikos, kad te ir bijušas kādas 30 ēkas. Kad siena šķūņi bija visās pļavās un sētā bija kazu kūts, govju kūts, zirgi: “Mums ir saglabājies akmens, uz kura var redzēt, ka ir apkalti zirgi.”
Mamma un nākotnes zinātne
Stāstā par “Klunciem” un atgriešanos tajos liela nozīme ir Gunas mammai Skaidrītei, tāpēc vēlos uzzināt ko vairāk par viņas personību un dzīves gaitām. “Mana mamma piedzima trīs bērnu ģimenē. Viņai bija septiņpadsmit gadus vecāks brālis Pēteris un māsa Austra - trīspadsmit gadus vecāka. Kad piedzima Skaidrīte, viņas mammai bija jau četrdesmit. Tēvs bija atnācis no kara un nomira, kad mammai bija vien četri gadi. Viņš karā bija samaitājis veselību, un mammu nokristīja pie viņa kapa, lai bārenis nepaliek bez svētības,” stāsta Guna.
Pārsteidzoša ir profesija, ko, beidzot skolas gaitas Jaunpiebalgas vidusskolā, Gunas mamma izvēlējās studēt Rīgā. “Tam laikam tas bija kaut kas absolūti avangardisks - viņa aizgāja uz fizmatiem, bet beigu galā izmācījās par programmētāju. Mana vecāmamma uzskatīja, ka visiem bērniem jādabū riktīga, riktīga izglītība. Tās bija sešdesmito gadu beigas - laiks, kad internets un datori bija tālas nākotnes zinātne.”
Gunas vecāki, atšķirībā no viņas un Kirila, esot bijuši sarkanā diploma īpašnieki. “Mamma no Jaunpiebalgas, tēvs rīdzinieks - abi izcili gudri un centīgi. Mammai bija brīnišķīgi skolotāji Jaunpiebalgā, un viņa nevarēja izšķirties, vai studēt valodu vai matemātiku, jo viss padevās ļoti labi. Beigās viņa tomēr izlēma par labu matemātikai. Un Austra Kokoreviča, mammas māsa, bija arī viņas pirmā klases audzinātāja. Tētis Andris arī ļoti daudz laika un spēku te Kluncos ieguldījis. Šovasar vairāk pa pilsētu dzīvo, bet vispār viņš mums te ir galvenais malkas priekšnieks. Un tieši tētis man iemācīja to tālo staigāšanu pa slepenām vietām. Un tā mums te tas pārmantojas.”
Kad 1971.gadā Gunas mamma precējās, vecmamma visu naudu iztērēja kāzām. Par meliorācijai atsavināto īpašumu viņa saņēma vairāk nekā tūkstoš rubļu. Ar to pietika tieši tam, lai sarīkotu lielas kāzu svinības tepat - Jaunpiebalgas vidusskolā. Tās tika svinētas 31. decembrī. “Lai nav divreiz jāsvin, gudri, vai ne? Tur bija simts viesu. Rīgā bija laulāšana, un tad ar autobusiem uz Piebalgu brauca viss skaitļošanas centrs. Skolotājs Ovāliņš (Otto Vāliņš) bija cilvēks-orķestris, visu palīdzēja sariktēt.”
Visemocionālākais Gunai šajā stāstā ir fakts, ka mamma “Kluncos” piedzima un šeit arī aizgāja. “Tas, ka mana mamma savas dzīves pēdējos piecpadsmit gadus vienu trešdaļu gada pavadīja šeit, pilnīgi attaisno manu kaprīzi, ka te ir jābūt dzīvei. Man ir sajūta, ka mamma šeit turpina dzīvot. Tā kā šī ir vieta, kur gali satiekas.”
Ja man būtu zelta zivtiņa
“Reizēm ir tādas ilgas pēc tiem senajiem laikiem! Ja man būtu zelta zivtiņa, tad vienu no vēlēšanām es iztērētu, lai nonāktu šajā vietā pirms simts gadiem un redzētu, kā te cilvēki dzīvoja, par ko viņi priecājās. Jā, mani visvairāk interesē, par ko viņi smējās,” nostalģiski iesāk Guna.
Kirils savukārt atzīst, ka, domājot par 23 šeit vadītiem gadiem, ir grūti atšķirt paša atmiņas no tām, kuras mēs piesavināmies no citu pārstāstītā un fotogrāfijām. Uz šodienas fona, pārskatot bildes, varot izskatīties diezgan traģikomiski, kā te dzīvots – liekas, ka visu laiku bijis rudens un visi tādi noplīsuši. Bet tieši šī, viņaprāt, bija tā vieta, kur ar rokām zemē iestigt un nedomāt par to, kā tas izskatās.
“Visas mīļākās atmiņas vienmēr saistās ar kaut kādu neērtību. Noteikti, ka tur ir bijis kāds pārdzīvojums vai piedzīvojums, kura dēļ nedaudz jāpārlec pāri sev pašam. Es ļoti labi atceros ceļu uz šejieni. Man šķiet, tas vienmēr bija īpašs notikums - gan no Rīgas līdz Gulbju pagriezienam, gan no Gulbju pagrieziena līdz mūsmājai, kas ziemās vienmēr bija tāda procesija, ka nevarēja tikt iekšā līdz pašai mājai un jāstiepj viss rokās vai jāved ar ragavām.”
Gunai par to ir savs spilgtais stāsts: “Mums ir neatņemama Jaungada izklaide: vispirms mēģinām iebraukt pa netīrītu ceļu - pa sniegu. Tad zvanām kaimiņam, kas brauc ar lielāku džipu pakaļ. Arī viņš iestieg. Tad brauc vēl lielāks džips, un beigās brauc traktors un vienkārši izvelk un izšķūrē. Nekad nesākam ar to šķūrēšanu, sākam no otra gala, jo arī tas taču skaitās. Mums ir neskaitāmi video ar šo procesiju, kur vienkārši ar egli uz mašīnas jumta mēģina mūs izvilkt un visi čortodamies un pa grāvjiem veldamies cīnās, jo ceļa jau mums te ilgu laiku nebija. Nu kā var notīrīt to, kā nav? Tagad ir ceļš - šogad pirmo gadu mēs varam braukt uz 70 līdz mājām, un es braucu.”
Kirils turpina sarunu ar bērnības sajūtām, ko piedzīvojis vienīgi šeit: “Interese par dabu man sāka rasties tieši šeit. Visādās formās - ne tikai par to, cik daba ir skaista un jauka, un mīlīga, bet, protams, tajā rudens un ziemas slapjdraņķī arī, cik viņa ir skarba. Šeit bija lielas varžu un krupju populācijas, kaut kā tie abinieki mani ļoti interesēja. Un tad putni, kas skrēja logos nepārtraukti un kuru apbedīšana man bieži vien tika uzticēta. Es diezgan ātri sāku aprast ar tādu dzīves-nāves ciklu un režisēju viņiem ceremonijas. Kaut man puķes neinteresē, es pat tās viņiem liku, jo man tas šķita ļoti svarīgs ceremonijas elements.”
Guna piemetina: “Man pat ir bilde, kur Kirils ir iededzinājis uzrakstu - “Šeit dus žurka” (smejas). Arī mūsu mājdzīvnieki ir šeit - te ir vesels memoriāls.”
Laiks, kad “Kluncos” vēl nebija elektrības, Gunas atmiņās iespiedies spilgti: “Mēs baigi jautri dzīvojām. Bērni bija vēl mazi, un es atceros pāris burvīgas epizodes mēness gaismā ar lāpām un ugunskuru. Pēc tam ieviesām “Benjamiņas elektrību”, tā mēs sakām, jo ierīkojām to par visu manu seriālā nopelnīto honorāru. Kirilam ar grupu “Alejas” te bija plāns ierakstīt albumu, un tad nebija variantu - elektrību vajadzēja. Labu laiku ar tādu nostalģiju atskatījāmies - kā mēs toreiz… Cik mēs daudz runājāmies, cik daudz dziedājām (aizdomājas). Tā ir, Kiril, ka šī ir tava un vecmammas vieta! Es jau tikai šurpu turpu mētājos, braukāju strādādama, filmēdamās. Tās labās vasaras jūs jau te vadījāt.”
Gabaliņš no planētas Zeme
Gunas stāstītais raisa arvien jaunus jautājumus un izbrīnu, gribas zināt, ko teica un kā reaģēja citi - radi un draugi, kad viņa ar mazu bērnu sāka te pa aizaugušiem džungļiem, starp sabrukušiem mūriem vandīties. “Vienā vārdā – brīnījās! Radinieki man teica: “Ko tu tur naudu zemē roc? Ja galīgi nevari izturēt, atvelc vagoniņu un padzīvo, gan jau pāries.” Bet es esmu aizrautīga. Un man nepārgāja.”
Kad runājam, vai starp visiem darbiem, kas nekad nebeidzas, izdodas atrast laiku pilnvērtīgai atpūtai, Guna atzīst, ka to viņa neprot. Ja vēl līdz nesenam laikam domājusi, ka šo prasmi spēs apgūt, tad tagad šo ideju atmetusi.
“Mēs esam garīga darba darītāji, un tas fiziskais darbs vienkārši tevi atgriež pie kaut kādas realitātes sajūtas. Mums ir labs nomnieks, kas appļauj lielās platības. Kad mēs paši cīnījāmies – cik atstūmām tos krūmus, tik viņi nāca atkal virsā. Bet citādi mēs vienkārši netraucējam šim zemes nogrieznim būt. Jo pati ideja, ka tev var piederēt gabaliņš no planētas Zeme, man šķiet diezgan absurda. Lai viņa pati sev pieder.”
Kirils atzīmē, ka viņš ar gadiem kļūst arvien praktiskāks, brīžiem, pļaujot zāli, ir nācies saprast, ka tai pļaušanai jau nav ne gala, ne malas un tas vienkārši top par devumu mīlestībai pret zemi un pret darbu: “Ja kādreiz es braucu šurp, lai rakstītu, tad tagad ar atbildības sajūtas augšanu par šo vietu, es vairs tiešām nevaru ne normāli palasīt, ne parakstīt tāpēc vien, ka uz tevi visu laiku skatās kaut kāds nepabeigts darbs. Iepriekš es izcili pratu ignorēt šo skatienu, bet tagad tas ir palicis krietni grūtāk.”
“Bet tas, ka darbs nekad nebeigsies, tas patiesībā ir mierinoši. Nebūs tā, ka vienu dienu tu apsēdīsies un tagad viss ir izdarīts. Tā nekad nebūs. Tev vienmēr būs — o, vēl te var un te var kaut ko padarīt. Es, piemēram, aiz garīgas pārslodzes eju vienkārši rakt zemi. Nekā racionāla tur nav, bet tas palīdz,” papildina Guna.
Aiz kalna redzam suņa asti
Kāpēc šī vieta abiem ir tik svarīga, un kas ir tas, kas tomēr neļāva palikt uz dzīvi tikai pilsētā, bet daļu savas sirds un laika veltīt Piebalgai?
Guna atzīst, ka viss aizsācies bērnībā. Viņu un brāli vecāki vasarā sūtīja uz laukiem pie mammas māsas Austras, kur tika strādāts gan saimniecībā, gan nedaudz arī kolhozā. Brālim tas esot radījis absolūtu alerģiju pret visiem lauku darbiem. Savukārt Gunai - gluži pretēji. Lai arī viņa ir mēģinājusi labi justies Zemgalē, tur ātri vien pārņēmusi grūtsirdība un melanholija.
Tieši šī bērnības pieredze un asins balss saukusi atpakaļ uz Piebalgu - uz ainavu, kas dara viņu priecīgu. Pagrieziena punkts bijusi Kirila piedzimšana, jo tad Guna saprata, ka bērnam vajag laukus. Radi šo īpašumu gribēja atdot valstij kā nevajadzīgu, jo viss bija izcirsts un ļoti nolaists, ēkas sabrukušas, ieaugušas brikšņos. Bez ceļa, bez ūdens, bez elektrības. Guna lūdza, lai īpašums paliek viņai un izpirka to.
“Tur nav nekā racionāla. Tas vienkārši bija tādā jaunības jūsmā.” Kad Kirilam bija trīs gadi, viņi sāka braukt uz “Klunciem” un stādāt pie apkārtnes sakopšanas, naktis vadot teltī. “Es vienmēr teicu, ka mammai un Kirilam vajag šo vietu un, it kā aiz viņiem noslēpusies, varēju visus liekos līdzekļus, enerģiju, visus sapņus veltīt šai vietai. Atbraukt uz šejieni tolaik bija nevis kā aizbraukt uz ārzemēm, bet tā kā nokļūt bezmaz uz citas planētas, kur valda pilnīgi citi noteikumi. Telefona zonas te nebija. Tu no Rīgas divu stundu laikā nonāc “prom”. Tevi nevar sasniegt. Man vairākkārt ir bijušas krīzes situācijas, kad es vienkārši saprotu - viss, es bēgu uz šejieni, un zinu, ka te mani neviens neatradīs. Te nevar atrast.”
Arī Kirils atzīst, ka tikai pirms pāris gadiem riteņbrauciena laikā tieši Zemgalē uzskatāmi sapratis šīs vietas specifiku, ieraugot visus tos līdzenumus, kur var redzēt, ka pāri laukam neviens nenāk un zināt, ka ilgi vēl nenāks. Turpretim Piebalgā visu laiku ir kalns, aiz kura, kas zin, varbūt tūlīt kāds parādīsies!
“Vecmammai bija tāds teiciens - “aiz kalna redzam suņa asti, tur jābūt arī sunim pašam”. Tad nu visu laiku tos pakalnus vērojot, es domāju par to suņa asti un to lielo suni aiz tā kalna, kurš tūlīt nāks ciemos. Te ir aizraujoši.”
“Jā, te ir vilinoši!” Guna apstiprina Kirila teikto. “Man liekas, tas arī ietekmē, nosaka to Piebalgas radošumu. Tev visu laiku gribas zināt, kas ir aiz tā stūra, kas ir aiz tā kalna, kas ir vēl aiz tā kalna. Un tā tu vienā brīdī nonāc augstskolā Tartū, Tērbatā vai Parīzē.”
“Es domāju, tāpat bija arī vecmammai,” Kirils turpina, “tu nevari izvēlēties starp literatūru un datorzinātni. Tāds ļoti plašs skatījums uz to, kas es varu būt un kam man jābūt. Viss ir vienlīdz iespējams. Man šķiet, tas ir radoši.”
“Špagatā grib stāvēt!” ar humoru stāstu par mammas izvēlēm noslēdz Guna.
Apmaldīties – absolūts luksuss
“Šeit, kur nav neviena taisna leņķa, visu laiku ir interesanti. Mēs aizejam uz mežu un katru reizi apmaldāmies. Es to uztveru kā absolūtu luksusu. Jo uz mežu iet, nu, tikai, lai apmaldītos. Mēs nevis ejam tur, kur mēs zinām, bet tur, kur mēs nezinām. Tur, kur būs inčīgi,” turpina Guna.
“Es esmu palikusi naktī mežā un tad nāku ar sēņu maisiem. Vienu ziemu mēs ar Kirilu apmaldījāmies, un Kirils teica: “Nu, māt, kā citādi? Ko tad mēs te būtu nākuši?” Vienreiz atkal Kirils ar omu bija aizgājuši sēņot, un es Rīgā biju ārprātā, gandrīz dabūjām glābējus saukt.”
Kirils smaidot piemetina: “Tagad atmiņā tā ir tāda vienkārša 12 stundu ilga sēņošanas pieredze. Bet tajā brīdī, protams, bija bailīgi arī.”
“Mēs vispār pēc dabas esam gājēji,” turpina Guna. “Kirils, kad bija mazs, teica: “Es gribu saldējumu”, un es dodu 2 latus un saku: “Ej!” Un bērniņš pazūd. Bērniņš iet un pret pēcpusdienu ir atpakaļ, jo viņš ir aizgājis 9 kilometrus līdz Abrupes bodei. Dabūjis savu saldējumu. Tur kaimiņš no Lielmeža teicis, ka to puisīti aizvedīšot mājās, uz ko Kirils atbildējis, ka nē, pats esot atnācis, pats arī aiziešot atpakaļ.”
Ar pilnu bāku benzīna
Gunas un Kirila dzīve balstīta uz kontrastiem. Viņiem vienlīdz svarīga ir atrašanās urbānā vidē - Rīgā un būšana laukos - Piebalgā. Guna atzīmē, ka viņa tik labi var funkcionēt tieši tādēļ, ka visus, nu jau vairāk nekā 20, gadus viņai ir šī abu pretstatu vienība. Ir svarīgi zināt, ka pastāv izvēle. “Tā apziņa, ka tu neesi piesiets, tu neesi pielaulāts, tu neesi pievažots pie Rīgas un ka tev ir kaut kāda cita, pilnīgi atšķirīga realitāte - tas man dod brīvības sajūtu. Man ārkārtīgi patīk būt šeit, bet ar pilnu benzīna bāku.”
Kirils šo sajūtu apstiprina: “Tā divvietība man vienmēr ir bijusi svarīga, ka tu vari mainīt telpas. Bieži vien kaut kas nestrādā Rīgā - atbrauc šeit un saproti, kā tam likt strādāt, un atkal otrādi. Tāpat kā redzi trenē, skatoties tuvumā un tālumā. Fokusa mainīšana uztur redzes asumu. Un man vienkārši patīk braukt. Labākās domas es vienmēr pieredzu braucot, esot tādā kā starptelpā.”
Nu, saule jau arī kādreiz beigsies
Sarunā starp atmiņām un skaisto iezogas tēma par lauku iztukšošanos. Par to, ka jauno cilvēku, kas izvēlas dzīvi laukos, paliek arvien mazāk. Līdz ar to arī skolu. Mēs Jaunpiebalgā joprojām varam būt pateicīgi un lepni, ka mūsu vidusskola nav apdraudēta, vēl vairāk, tā ir palikusi vienīgā vidusskola Cēsu novadā, kas neatrodas Cēsu pilsētā.
Kirils piekrīt, ka ir novērojama iztukšošanās, bet viņu vairāk interesē pavērot, kādas viņa paaudzes cilvēkiem būs nākamās desmitgades. Viņaprāt, aizvien vairāk jauniešu vidē parādās interese par būšanu prom no lielās pilsētas. Pagājušonedēļ viņš pabijis Cēsu pusē pie kādas draudzenes, kura ir vienīgā mantiniece vectēva īpašumam un ļoti mērķtiecīgi pamazām to atjauno.
Guna piemetina: “Mēs jau nevaram mainīt lietu kārtību. Nu, saule jau arī kādreiz beigsies! Skaidrs, ka industrializācija ir mūs ietekmējusi, un cilvēks iet tur, kur viņam ērtāk dzīvot.
Arī ar Kirilu - tā ir veiksme, ka viss tā sanācis, ka, neraugoties uz visiem ļoti drastiski askētiskajiem un pat nedaudz bīstamajiem apstākļiem, kādos mēs vadījām savas dienas Kirila bērnībā, kaut kas viņu velk uz šejieni. Man tā ir lielākā veiksme. Es būtu ļoti bēdīga, ja būtu citādi.”
Pēc dzejas grāmatas iznākšanas Kirilam Jaunpiebalgā bija tikšanās ar jauniešiem, kur gandarījums bijis abpusējs. “Man šķiet, jaunieši aizvien vairāk grib interesēties par mūsdienu autoriem un dzeju. Viņiem jāpalīdz tikt vaļā no bailēm pret literatūru - tā nav tikai tas, ko piedāvā skolā. Pat ja jaunais cilvēks nesāks rakstīt dzeju, tā atnāks kādā citā veidā, nezināmā dzīves situācijā, kur noderēs.”
Klusums un pāris pagales
“Man šķiet, Kirila gadījumā viņa intereses lielā mērā definēja arī šī vieta,” stāsta Guna. “Padarīja viņu par vērotāju. Viņš bija aktīvs bērns un ļoti tirinājās, ņēmās. Es viņam teicu: “Kiril, aiztaisi muti un paklausies! Paklausies, kas ir apkārt, un paskaties, kas ir apkārt.” Man liekas, tas ir arī par iespēju būt vienam, totāli vienam. Un tieši dabā vienam! Tajā, kas var būt gan tev draugs, gan drauds. Citreiz šeit atbrauc cilvēki, un var redzēt, ka viņiem ir bail no klusuma, jo šī ir vieta, kur tas ir pilnīgs. Ir tikai troksnis, ko tu pats radi. Tādam pilsētas bērnam tās ir lielākās bailes, ka tev pašam ir jāveido sava skaņas ainava. Palikt aci pret aci bez televizora, bez kaut kāda starpnieka. Vasarā jau te ir omulīgi. Bet, kas notiek, kad ir ziemas tumsa?”
Savukārt Kirilam kā radošam cilvēkam gan došanās gaišās un skaistās lietās, gan arī iešana tur, kur ir bailīgi un tumši, ir materiāls vai avots, no kā smelties iedvesmu. “Esmu vairākkārt braucis arī ziemā viens tajos mīnus grādos, racies iekšā, lai kurinātu māju un meklētu kaut kādas atbildes uz saviem jautājumiem. Es neteiktu, ka es tās vienmēr būtu atradis, bet tā noteikti ir kaut kāda sevis paša pārkāpšana un izzināšana. Tas jaunais patērniecības laikmets, man šķiet, ir iemācījis domāt, ka mums vajag ļoti daudz lietu, lai justos labi. Man šī ir telpa, kur apzināties - cik maz vajag, lai justos labi. Pāris pagales un binokli, piemēram.”
Turpinot par radošumu un iedvesmu, Guna stāsta:
“Jau bērnībā sapratu, ka, darot fizisku darbu, man paliek tik daudz telpas sapņošanai! To es joprojām turpinu darīt. Tas ir mans galvenais darbs – fantāzija. Esmu diezgan daudz laika pavadījusi arī, darot fizisku darbu un paralēli mācoties tekstu. Man “Uguns un nakts” eksemplārs viss bija dubļains, jo tas tika vazāts līdzi pa visām dobēm. Visas vasaras garumā tika iedabūts galvā stādot un ravējot, un nebija jau tas pats vienkāršākais teksts.”
Guna atzīst, ka patiesi ilgi viņi dzīvoja šeit savrupu un pat ļoti slepenu dzīvi, jo satikšanās un draudzēšanās prasa laiku, bet laika parasti te pietrūka - paralēli apkārtnes darbiem pēdējās vasarās arī profesionālajā jomā viņi strādājot tieši šeit, jo te nekas netraucē - Kirila grupa “Alejas” šeit rakstīja mūzikas albumu, tika uzņemta filma festivāla “Homo Novus” vajadzībām un pagājušajā vasarā veidota arī izrāde, kurā piedalījās scenogrāfe, māksliniece Dace Ignatova, Kirils kā dramaturgs un arī izpildītājs, un tāpat arī Guna.
Kirils apstiprina manu nojautu, ka viņa debijas dzejas krājumam lielākā daļa no tekstiem esot tapusi tieši pateicoties šai vietai: “Daudzi dzejoļi, kuros ir kādi dabas attēli, man ir no ļoti konkrētām vietām, un tie pārsvarā atrodas šeit.
Tā interese par dzeju ir aizsākusies droši vien ar vecmammas interesi par literatūru. Atceros arī, ka mēs pildījām krustvārdu mīklas un bieži uzvarējām. Par to deva dāvanu kartes “Jāņa Rozes” grāmatnīcā un mēs gājām pirkt grāmatas. Tas ielika manī sajūtu, ka grāmatas ir kaut kas vērtīgs, ka tajās var kaut ko uzzināt, daudz vairāk nekā tās nelasot.”
Zilās tāles un ikdienas reālijas
Gan daba, gan vecāmamma ar savu mīlestību uz literatūru un nepārtraukta grāmatu klātesamība noteikti veidojušas Kirilu kā radošu personību. Viņa pirmās publikācijas parādījās jau 15 gadu vecumā. Mani interesē, kā aizsācies viņa ceļš literatūrā. Kirils stāsta, ka agrīnajā rakstīšanas posmā ietekmi uz viņu noteikti atstājusi Jāņa Joņeva “Jelgava”, caur kuru tika apjausts, ka arī tā var un drīkst rakstīt, ka arī par tādām lietām var runāt. Tajā brīdī viņā noticis iekšējs klikšķis.
“Tu saproti, ka nav visu laiku jārunā atskaņās par zilo tāli un lakatiņu, ka šeit drīkst ienākt arī manas ikdienas reālijas. Un pēc tam tu apej uz tām namdurvīm no otras puses, kur atkal ir Bārda un Blaumanis un visi pārējie. Tas tāds kompresēts mans ceļš literatūrā.”
Kirils uzskata, ka dzejai piemīt īpaša stāstniecības forma, kura aicina uz cita veida domāšanu gan autoram, gan lasītājam. Tajā viņš vienmēr rod cerību uz jaunām formām. Viņš gan arī pilnīgi skaidri apzinās, ka, lai cik labprāt rakstītu tikai dzeju, dzejas burbulis Latvijā nav tik liels, lai ar to varētu nodrošināt tādu dzīvi, kādu vēlas.
Tāpēc viņš neieliek sevi rāmī, bet eksperimentē. Muzikālais projekts - grupa “Alejas” noteikti ir atzīmējams kā lielisks un veiksmīgs piemērs. Reizēm dzīve viņam piespēlē vēl nebijušas iespējas, kur tikai pēc piekrišanas attopies, ka nemaz nezini, kā to darīt. Neviens nezina. Un tu vienkārši sāc darīt. Nebaidīties darīt ļoti palīdz arī tikko kā iegūtais maģistra grāds un plašu spektru aptverošas zināšanas Vīnes Mākslas universitātē - starpdisciplinārās mākslas programmā, kurā savienojas dažādas mākslas jomas un pieejas.
Viņaprāt, pamats jebkurai mākslai ir darbs ar tekstu, darbs ar valodu: “Mūsu gadsimtā tev ir jāspēj runāt par to, ko tu esi uzradījis. Vienā brīdī, aktīvāk rakstot dzeju, sapratu, ka tas ir visa pamats darbam ar iztēli. Arī par “Aleju” mūziku vai, aizejot uz gleznu izstādi, es domāju par to savas valodas pasaules robežās. Man šķiet, tas viss iet caur vienu punktu. Un tā ir valoda.”
Sadarbības partneri vēl netapušās izrādēs
Gunu un Kirilu vieno ne vien radniecīgās saites, bet arī sadarbība dažos radošos projektos. Veiksmes atslēga, viņuprāt, slēpjas prasmē izturēties pret otra pieredzi ar pietiekami lielu pietāti. Guna stāsta: “Ir tādas reizes, kad Kirils ir vienkārši mani uzmetis tādā labā nozīmē un pateicis: “Māte, es tev nevaru palīdzēt.” Tas ir šausmīgi sāpīgi tajā brīdī, bet es to ļoti cienu: ja nevar, tad nevar.”
Kirila viedoklis un skats no malas Gunai ne tikai dzīvē, bet arī profesionālajā jomā ir svarīgs. Kā viņa pati atzīst: “Interesantā veidā gaume un izpratne mums ir diezgan līdzīga.”
Kirils smaidot piemetina: “Noteikti tu arī iemācies, ko teikt un ko labāk neteikt otram. Kā pateikt tā, lai otrs sadzird. Viens ir profesionālais līmenis, bet tam otram, kurš ir daudz strādājis, vajag arī cita veida - cilvēcisko atbalstu un varbūt pat reizēm vairāk!”
Kopīgu projektu pieredzes reizēm var būt arī gana izaicinošas, jo abi ir spēcīgas personības, un, kā viņi paši smejoties saka, abi grib būt režisori, bet tad vairs neesot neviena, kurš uzņemas atbildību. Tāpēc noderīgs vienmēr ir šis trešais, savienojošais elements - režisors no malas.
Nevar noliegt, ka, ņemot vērā viņu piederību šai vietai, ļoti gribētos, lai viņi abi reiz rada kaut ko īpašu tieši Piebalgas kultūras telpai. Gunai par to ir skaista iecere:
“Es gadiem ilgi domāju par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem, par viņiem kā pirmajiem tūristiem un influenceriem. Es ceru, ka drīzumā šī mana ideja nonāks kādās dzirdīgās ausīs.”
Mūsu satikšanās ir stipri iestiepusies vakarā, lēnām sāk krēslot, bet Gunai un Kirilam vēl bija padomā šovakar paspēt apskatīt sēņu vietas tuvējā mežā. Pie sevis prātoju – vai tajā pašā, uz kuru iet tikai, lai apmaldītos?
Braucot mājup lejā pa “Kluncu” ceļu, man acu priekšā daudz dzīvo gleznu - kupenā iestigusi mašīna ar egli uz jumta un kaimiņi, kas pastiepj palīdzīgu roku, siena šķūņi katrā tuvējā pļavā un siens zārdos, blīvi apdzīvots ciems, kur mājas ar mugurām cieši kopā. Un visam pa vidu cilvēki. No pagātnes-tagadnē, no tagadnes-nākotnē - cilvēki, kas prot priecāties!
