Piebaldzēni ar tūkstoš un vienu ceriņu
- Anita Pīra
- 23. jūl.
- Lasīts 9 min
Updated: 27. jūl.
Jau teju četrdesmit gadus Zosēnos mīt žurnālistes Anitas Pīras, uzņēmēja un interjera dizainera Uģa Pīra un dēla, nu jau fizikas studenta Maksimiliana ģimene, turklāt šeit ir ne tikai viņu mājas “Gaujas Murdēni”, bet arī vieta, kur atrodas stādaudzētava “Vidzemes ceriņi” - tajā tiek audzēti ceriņu stādi un lēnā garā ierīkots lielākais ceriņu dārzs Vidzemē, kas jau ir pieejams apskatei. Dzimuši kurzemnieki, par piebaldzēniem, precīzāk – zosēniešiem kļuvām, var teikt, nejauši, kad pirms gandrīz četrdesmit gadiem, tālajos deviņdesmitajos, būdami vēl pavisam jauni, kopā ar draugiem Aigaru un Daci Plotkāniem meklējām māju laukos.
Tolaik daudzi kultūras ļaudis bija pārņemti ar laukiem, meklējot brīvdienu mājas, un mēs arī pakļāvāmies šai kopējai kustībai. Meklējām kaut ko piemērotu pa visu Latviju un tieši Piebalgā atradām savējo. Tās bija “Lielmagonas” Melnbāržos, tolaik kolhozā “Gaujaslīči”- sena, skaista un pagalam nolaista māja, ko savulaik, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija uzcēlis apkaimē pazīstamais tautskolotājs Emīls Budulis.
Mājā dzīvoja Olgas tante ar deviņiem kaķiem, un tā arī attiecīgi izskatījās. Bet mēs bijām jauni, un grūtības un neērtības mūs nebaidīja. Tā nu sākām braukāt uz “Magonām” katru brīvu brīdi. Svinējām te visus svētkus, kopām un posām māju un apkārtni, remontējām un iekārtojām. Interesanti, ka mājas pirkšanai Aigars, kurš tolaik strādāja bankā, saņēma pirmo kredītu atjaunotajā Latvijā - tā šķita summa, kas mums visu mūžu būs jāizmaksā, taču pēc Repšes naudas reformas milzīgais kredīts pārvērtās... 200 rubļos. Iznāca, ka gandrīz par velti bijām tikuši pie milzīga īpašuma ar daudziem hektāriem zemes.
Jau tolaik, lai būtu ar ko laukos nodarboties un nebūtu vien jādzer vīns zem ozola, Uģis nolēma sākt kaut ko audzēt, un pirmās bija mazas eglītes. Tad viņš iepazinās ar Kalsnavas arborētuma vadošo speciālisti Aiju Kaškuri, kura iedeva viņam divus tūkstošus Amūras ceriņu stādiņu. Tā āķis bija lūpā, un tas bija pamats nākošajos gados tapušajai ceriņu stādaudzētavai, bet...jau citā vietā.
NECERĒTA VEIKSME
“Lielmagonās” kopā ar Plotkāniem nodzīvojām gandrīz divdesmit gadus, taču sanāca tā, ka viņi no Rīgas pārcēlās uz laukiem pavisam, un tagad mēs braucām uz kādreizējo brīvdienu māju it kā ciemos pie viņiem. Tas nebija diez ko ērti, turklāt mums piedzima Maksimiliāns, un bija jāsāk lūkoties pēc jaunas mājvietas. Protams, pat prātā nenāca doma meklēt to ārpus Piebalgas.
Pat lielākajiem skeptiķiem dažreiz nākas noticēt teicienam: “Viss, kas notiek, notiek uz labu”, kā arī tam, ka dzīves notikumi ir cikliski un likumsakarīgi.
Tā nu brīdī, kad bijām zaudējuši savu iepriekšējo mājvietu, kas kopta un lolota divdesmit gadus, pie mums atnāca “Gaujas Murdēnu” māja, turklāt - tā atradās vien pusstundas gājiena attālumā no “Lielmagonām”. Tagad šeit dzīvojam jau divdesmit gadus - dzīvojam pa īstam un atgūstam garīgo un fizisko līdzsvaru no Rīgas dzīves, kuru uzskatām tikai par laika posmu starp nedēļas nogalēm laukos.
Kad nācās pieņemt smago lēmumu par aiziešanu no “Magonām”, kamēr izmisīgi domājām, kur un ko meklēt, kaimiņš aicināja apskatīt kādu māju tikai dažus kilometrus tālāk, kura ilgajā lauku dzīves laikā nez kādēļ nebija pamanīta. Pārsteidza holandiešu ainava, kas valdīja trīs māju pudurī.
SANĀCA KĀ “LOGĀ”
“Murdēnos” ieradāmies līdz ar pirmo sniegu un iemīlējāmies vietā no pirmā acu uzmetiena. 150 gadus vecā guļbūve apsnigušajā pakalnā ar skatu uz ieleju un milzīgajiem vecajiem kokiem bija tik neizsakāmi romantiska, ka steidzām nopirkt to pēc iespējas ātrāk, lai tikai kāds neapsteidz. Visu ziemu kalām plānus, kā un ar kādiem paņēmieniem atjaunosim jauko guļbūvi, štukojām, ka ar divām esošajām istabām un mazo verandiņu mums pilnīgi pietiks un, ka remonts jāsāk ar lubiņu jumta atjaunošanu.
Pavasarī nokusa sniegs, un skatam atklājās īsta bēdu ieleja – daudzus gadus neapdzīvotās mājas teritorija tika izmantota par vietējo izgāztuvi! Tas vēl nebija viss. Kad noņēma vecās lubiņas, lai remontētu jumtu, vētra nogāza abus mājas skursteņus, pie reizes salauzdama arī sienas, kas izrādījās satrupējušas. Veicot izpēti, atklājās, ka saglabāt diemžēl, iespējams tikai dažas iekšējās sienas un mājas pamatus, viss pārējais jābūvē no jauna.
Tā mums nācās vēlreiz pārvērtēt savas vēlmes, pierunāt sevi atteikties no sapņa par senu guļbūvi un sākt domāt par jaunu māju. Būdami reālisti, nolēmām nemēģināt, lietojot dažu arhitektu terminoloģiju, uzcelt mironi, bet būvēt māju no jauna, saglabājot un izceļot to, ko iespējams.
Brīdī, kad domājām par mājas tēlu, noskatījāmies amerikāņu filmu Logs, kurā Džonijs Deps vadīja savas dienas koka stāvbūvē ar fantastisku terasi, kas apjoza visu māju. Tā atnāca māja šķūņa formā ar plašu terasi, pa kuru var apiet mājai apkārt. Uģis uzzīmēja projektu, pazīstama arhitekte izstrādāja tehnisko plānojumu un sākās mājas būvniecība.
Sākumā gribējām iztikt ar vienu stāvu, bet, reiz, pakāpjoties uz sijas un ieraugot skatu uz apkārtni, sapratām, ka, lai gan jaunāki nekļūstam un bez otrā stāvā laukos viennozīmīgi var iztikt, tomēr gribas šos skatus baudīt maksimāli daudz. Trāpījām gan dārgajā būvniecības laikā, tomēr paveicās - atradām lieliskus meistarus, kas gada laikā, godīgi strādājot, jauno māju uzcēla.
TERASE, MALKA, KOKAUDZĒTAVA
Māja ir koka stāvbūve, kas trīnītī apšūta ar pelēki beicētiem 3 centimetrus bieziem skuju koku dēļiem. No tādiem pat dēļiem izveidota arī 3 metrus platā terase. Mājas pamati tika atjaunoti un papildus nostiprināti, un – tā kā māja no vienas puses atrodas pakalna nogāzē, pagraba daļas pamatus stiprina kontrforsi. Ilgi svārstījāmies, vai uz jumta klāt lubiņas vai kādu izturīgāku materiālu? Lielo vēju un agresīvās vides dēļ (koki, lapas) tomēr nolēmām izvēlēties dakstiņus, kā kompromisu – pelēkus, betona.
Apkārt terasei savilkām lielos laukakmeņus, ar kuriem bija piesēti apkārtējie lauki un sastādījām kalnu priedes, kas raksturīgas Kurzemes jūrmalas ainavai. Tas ir mūsu, kurzemnieku, sveiciens Vidzemei un apzināta vēlme ienest nedaudz skarbuma krāšņajā un krāsainajā ainavā ap māju.
Uz terases pavadām daudz laika ne vien vasarā, bet arī ziemā. Tā ir arī visu ciemiņu mīļākā uzturēšanās vieta, daži pat speciāli cenšas paspēt uz saulrietu, jo tas te tiešām ir īpašs. Uz terases glītās grēdās vienmēr sakrauta malka, kas ir savdabīga “Murdēnu” vizītkarte. No iepriekšējās lauku dzīves pieredzes jeb mūžīgā malkas trūkuma Uģim izveidojusies tāda kā fobija, tāpēc malka sagādāta jau daudzām ziemām, turklāt ap māju bija daudz vecu kritušu koku, arī tāpēc malkas ir tik daudz.
Malku uz terases ērti turēt, jo pēc tās nav tālu jāiet, tā labi izžūst un izvējojas, turklāt vienreizēji dekoratīvi izskatās. Un arī pelītēm un žurciņām salā ir kur patverties.
Kad piedzima dēls Maksimilians, Uģis, sekodams vispārzināmajām norādēm, gan uzcēla māju, gan nolēma iestādīt koku. Taču ar vienu viņam nepietika, tāpēc tapa zemnieku saimniecība ar stādaudzētavu „Vidzemes ceriņi”, kurā audzē dažādus kokus un dekoratīvos krūmus, īpaši specializējoties ceriņu audzēšanā. Tas ir psiholoģiski un fiziski veselīgi no vairākiem aspektiem – nav jānodarbina sevi ar jautājumiem – ko sadarīt laukos, un ir gan lieliska darba un kustību terapija, gan ģimenes kopību vienojošs pasākums. Apkārtnē jau kādu laiku tiek veidots arī ceriņu dārzs, kur interesenti var apskatīt, kā izskatās katra no audzētavā piedāvātajām simts ceriņu šķirnēm.
AKMEŅI UN DĪĶI
Vecās mājas lievenis vēsturiski bija veidots no lieliem laukakmeņiem, kuri pēc remonta tika atvilkti atpakaļ un ierakti zemē. Tā kā apkārtējā teritorijā ir milzum daudz lielu laukakmeņu, daļa no tiem tika ierakta pie mājas lieveņiem, veidojot pagalmā akmeņu iesegumu. Lai akmeņus nostiprinātu, starp tiem iesēja zālīti. Uģis gan pēc šī darba veikšanas iedzīvojās veselības problēmās...
Piemājas teritorijā bija ne tikai veca dūmu pirtiņa un velvju pagrabs, kas pamazām tika atjaunoti, bet arī vairākas nesaprotamas nozīmes ēkas. Turklāt apkārtni ap māju atjaunot nebija iespējams – kultūrslānis bija tik biezs, ka ar ekskavatoru nācās nošķūrēt aptuveni metru zemes kārtas visā teritorijā ap māju. Protams, kopā ar nesaprotamajām būvēm.
Un pie viena – ja jau tehnika atbraukusi, atjaunoja pārpurvoto mazo dīķi pie pirts un palielajā ielejā izveidoja lielo dīķi. Tagad šeit ir divi Makši – rīta peldēm - mazais, vakara – lielais. Dīķus drīkst apmeklēt tikai pa pliko.
“Nekādu cīsiņu celofānā” – tāds ir mūsu moto!
FLĪZES, SIJAS UN TELESKOPS
Iekštelpas veidojām lēnām, nesteidzoties, mēģinot saprast, ko un kā vēlamies savā mājā redzēt. Pirmajā stāvā saglabājies gandrīz tāds pats plānojums, kāds bija vecajā mājiņā, vienīgi virtuve apvienota ar dzīvojamo istabu, un aukstajā jeb saimnieciskajā istabā izveidota vannas istaba. Tā kā naudas iekšdarbiem īpaši daudz nebija, izvēlējāmies iespējami demokrātiskus materiālus. Uz grīdas flīzes, sienas - apmestas un krāsotas, uz griestiem - krāsotu siju – dēļu konstrukcija. Tā reizē ir gan konstruktīvais elements, gan dekoratīva apdare.
Lai nezaudētu ne kripatiņu no fantastiskajiem ārskatiem, dzīvojamā istabā (un arī mansardā) izveidoti lieli logi. Kāpnes uz otro stāvu ir pavisam vienkāršas, bez skaistām virpotām detaļām un krāsotas. Smejamies, ka, domājot par vecumdienām, svarīgāka bija to funkcionalitāte - ērts solis un neslīdoši pakāpieni.
Mēbeles “Murdēnos” ieradušās no visām iepriekšējām dzīvesvietām, taču neskatoties uz lielo stilistisko dažādību, lieliski sadzīvo ar māju. Pat omas bufete derēja kā uzlieta paredzētajā vietā starp logiem.
Viena no pirmā stāva viesu istabām pēc ilgām debatēm tika ziedota tēva un dēla galdniecības darbnīcai.
Ģimenes apspriedē tika nolemts, ka šāda telpa ar skrūvbeņķi, darbagaldiem un dēļu sienu visu instrumentu pārskatāmai novietošanai ir daudz vairāk nepieciešama, nekā lieka telpa ciemiņu uzņemšanai.
Un ar laiku tā kļuva par sava veida saimniekošanas un darba mācības darbnīcu Maksimilianam un viņa draugiem. Šo izvēli nekad nav nācies nožēlot!
ĪSTĀ MĀJAS SIRDS
...neapšaubāmi ir malkas plīts! Es, rūdīta pilsētniece, kādreiz pat iedomāties nevarēju, ka varēšu ne vien pati iekurt plīti, bet uz tās gatavot itin visus ēdienus, iztiekot tikai un vienīgi ar šo pavardu.
Ja kāds mēģina pārliecināt, ka vajadzētu jau nu elektrisko plīti, parasti oponēju, ka ēdienam, kas gatavots uz malkas plīts, ir nesalīdzināma garša, un tā ir neapstrīdama patiesība!
Visas durvis mājā izveidotas pēc līdzības ar šķūņa durvīm, un tāds pat vizuālais tēls ir arī virtuves mēbelēm, kas pēc Uģa zīmējuma izgatavotas tepat vietējā darbnīcā Drustos. Tā kā arī materiāli –oša koka darba virsma un fasāžu dēļi auguši tepat mājas pagalmā, plus pašu krāsojums, visa virtuves iekārta izmaksāja patiešām lēti.
AR BAZNĪCAS SAJŪTU
Lai gan augšstāvs jeb mansards ir 100 kvadrātmetrus liels, nolēmām neveidot te daudzas mazas telpiņas, bet tikai divas lielas istabas un vannas istabu ar garderobi. Otrajā stāvā, lai jumta arhitektonika būtu nolasāma, atstāti augstie griesti, tāpēc telpās, īpaši guļamistabā, gribēti vai nejauši izveidojusies tāda kā baznīcas sajūta. Lai slīpie griesti izskatītos efektīgāki, tos, tāpat kā mājas fasādi, apšuvām ar dēļiem un nokrāsojām ar matētu krāsu.
Protams, lauku mājā tik lielas kubatūras telpas nav prāta darbs, taču mēs nekļūdījāmies – telpā ir lieliska gaisa apmaiņa, vasarā nekad nav karsts, bet ziemā, pateicoties gaisa siltumsūknim un krāsns apkurei, ir pietiekami silts, lai varētu komfortabli gulēt un strādāt.
Garenie logi guļamistabā sākumā nemaz nebija paredzēti. Būvniecības laikā nolēmu uzrāpties pa stalažām otrajā stāvā un cauri neaizbūvētajiem statņiem ieraudzīju fantastisku skatu uz mazo dīķi, kas varēja palikt neievērots... Protams, projekts tika papildināts.
Otrā telpa mansardā iesaukta par gleznotavu, jo te ierīkoti jumta logi pareizajai gleznošanas gaismai. Uģis kādreiz mēdza gleznot, bet nu jau kādu laiku atmetis šo nodarbi, bet gleznotavai vārds pielipa...
Īpaša telpa ir priekšnams. Te ir vienīgās autentiskās, no iznīcības izglābtās guļbaļķu sienas. Rūpīgi notīrītas, nomazgātas un no jauna ar pakulām aizdreijātas.
Tik īpašai telpai bija nepieciešams arī īpašs grīdas segums, protams, mēs būtu vēlējušies klonu, taču īsta cementa klona kopšanai nebiju gatava, bet modernā alternatīva ir pārāk dārga (deviņi kvadrātmetri tik tālu no Rīgas vispār nebūtu samaksājami!), tāpēc izvēle krita par labu mazām un krāsainām keramikas flīzītēm, kas atgādina par otru mums mīļo vietu – Portugāli.
MĀJAS GADA JEB DZIMŠANAS SKAITLIS UN EGLĪTES NĀKAMĀ DZĪVE
Īpaši lepojamies un esam izcēluši senās mājas tapšanas skaitli – 1856. Tik veci ir mājas pamati. Lai kas notiktu ar māju, akmenī iekaltie skaitļi vienmēr ļaus izsecināt tās būvniecības laiku. Šo tik svarīgo zīmi pamatu mūrnieks bija pamanījies aizķellēt, labi, ka laikus to pamanījām un paspējām cementu notīrīt!
“Murdēnos” eglītes pēc svētkiem netiek izmestas – kad tās nokaltušas, rūpīgi tiek nomizotas, sazāģētas pa zaru posmiem un noslīpētas ar smilšpapīru. Galā izurbj caurumu, iever auklu un – pakaramais ar vēsturisku nosaukumu “eglīte” gatavs! Šādus pakaramos gan lietojam paši, gan dāvinām “Murdēnu” viesiem.
Starp citu, zvaigžņu vērošanai iegādājāmies teleskopu, taču vairāk par kaimiņa logu ieraudzīt nespējām, līdz kādu dienu atklājām, ka ar šo ierīci patiesībā var brīnišķīgi vērot putnus, lapsas un stirnas, nevis zvaigznes un mēnesi.
Tāda ir mūsu dzīve Piebalgā, Zosēnos, “Gaujas Murdēnos”. Pa šiem daudzajiem gadiem no kurzemniekiem esam pārtapuši par īstiem piebaldzēniem, aktīvi piedalāmies kopienas dzīvē un priecājamies par Piebalgas augšupeju, jā, jo uzskatām, ka viss attīstās tikai uz labo pusi!
