SARMA PETROVSKA Matemātiķe, kura nemet dzīvi otrādi
- Anna Rozenblate
- 27. jūn.
- Lasīts 15 min
Updated: 27. jūn.
Katrā ciemā ir atslēgas cilvēki. Tie, kuri to veido gan fiziski, gan garīgi. Jā, ciems ir fizisks - ar ēkām, ceļiem, takām. Un arī garīgs - ar vērtībām, kultūras kanoniem, komunikācijas manieri. Sarma ir viens no šiem atslēgas cilvēkiem. Tas nekur nav rakstīts, bet ir redzams un jūtams Piebalgas šodienā.
Sarmu redzu gandrīz katrā kultūrpasākumā. Viņa ir pamanāma. Ne tādēļ, ka ģērbtos koši vai runātu cauri un pāri, bet veiklās gaitas un, galvenokārt, stājas dēļ. Sarmu vienmēr redzu staltu - ar taisnu muguru un skaidru skatu.
Ir zināms, ka Sarma ir bijusi Jaunpiebalgas mūzikas skolas direktore. Vedot savus bērnus uz Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolu, redzu, ka Sarma ir darbā, kaut oficiālais darba vecums godam beidzies. Man ļoti gribējās ar Sarmu parunāt, censties izprast, kādi ir stūrakmeņi, uz kā balstās viņas mierpilnā, drošā personība. Aicināju Sarmu uz sarunu, pieļaudama, ka varu saņemt arī noraidošu atbildi. Ne tādēļ, ka Sarma būtu lepna vai kā citādi noslēgta, bet tādēļ, ka nojaušu: Sarmas ikdiena ir ātra un darbīga, un pļāpas nav viņas stiprā puse.
Liels bija prieks un pateicība, kad Sarma piekrita sarunai, piebilzdama, ka liela runātāja nav. Novēroju gan, ka Sarma ir lieliska sarunu biedre - ar asu prātu un skaidru domu. Pirms intervijas vienojāmies, ka pāriesim uz “Tu”.
ĢIMENE AR VIJOLI
“Esmu dzimusi Rankā, 1947. gada, 18. jūlijā,” sākam no paša sākuma. Arī Sarmas vecāki - Pēteris un Olga Ici - abi ir rancēnieši, dzimuši attiecīgi 1909. un 1913. gados. Vairākās paaudzēs senči atdusas Jaunpiebalgas un Rankas kapos.
Skaļi domāju, ka Sarma nav bieži sastopams vārds. “Mamma gribēja Vaidu. Tēvs negribēja. Vēl bija runa par Sarmīti. Savs vārds man patīk. Jā, bērnība vienmēr ir saulaina. Es pati dzīvojos pa māju. Pašai bija sava pasaule, kurā bija labi.
Man bija lupatu lellītes - Ansītis un Grietiņa.
Tētim patika mūzika. Visi viņi bija muzikāli. Tēva māsa dziedāja, dungoja visu laiku, pa māju staigādama. Tēvs spēlēja vijoli. Viņš muzicējis vijolnieku ansamblī - Rankā tāds bija. Viņam bija Rusova taisīta vijole, ko šobrīd spēlē mazmeita Rasa.”
Šis ir interesants fakts. Periodikā lasāms, ka Rankā Frīdrihs Rusovs pats taisījis vijoles, Latvijas pirmās brīvības laikā ar velosipēdu braucis pa mājām un skaņojis klavieres, un teju visa Vidzeme spēlējusi viņa izgatavotās vijoles.
“Vecāku un vecvecāku paaudze likās nopietna. Visi daudz strādāja - darbs, mājas. Viņi ne par ko plaši neizrunājās. Es arī neesmu īpaši runātīga. Daudz ko neesmu pajautājusi vecākiem. Arī viņi ne par ko īpaši nav stāstījuši. Ja viņi savā starpā būtu runājuši, tad es arī ko būtu pajautājusi, bet tā visa nebija. Dzimta gan bija liela.
Mammas vecākus (mammas tēvs Jānis) neatceros. Vecmamma (mammas mamma Emīlija) mira, kad man bija deviņi mēneši. Tēva tēvs (Jānis) kara laikā uzbrauca uz mīnas. Cauri mājai gāja frontes līnija. Mans brālis bija mazs. Bija palūgts atstāt māju. Aizbraukuši uz Pakalniešu purvu, dažas dienas padzīvojuši tajā purvā. Daudz kur bija nomīnēts. Braukuši ar zirdziņiem, ar diviem pajūgiem. Vectēvs brauca pirmais. Brālītim viss beidzās labi - tikai tik, ka izmests no ratiem. Vectēvu gan apglabāt nevarēja uzreiz, viss bija nomīnēts. Apglabāja pie ozoliņa, kalniņā. Vēlāk viņu pārveda uz Rankas kapiem. Ratos bija brālītis, mamma, vecmamma, tēva māsa. Atgriezās mājās un mēģināja dzīvot tālāk. Vecākiem bija doma pašiem celt savu māju, bet šis notikums plānus izjauca. Palika vectēva iesāktā māja. Tēvs pabeidza. Visas mēbeles pats taisījis. Man bija jātur tie dēlīši, kamēr tēvs ēvelēja. Vai! Es domāju, cik var kasīt to vienu dēlīti! Ar vecomammu (tēva mammu Helēnu) mēs spēlējām kārtis. Kā man patika tās krāsainās bildītes! Gāju pie viņas. Viņa kaut ko palasīja, kaut ko pastāstīja. Tie bija ziemas vakari, ziemas darbiņi: dzijtiņas vērpšana, vilnas kāršana, adīšana.”
Abas mēģinām saprast, kāpēc ģimenē neraisījās sarunas, un vienotu atbildi neatrodam. Sarma stāsta: “Mājā bija ļoti daudz darba. Kolhoza laikā liela saimniecība gan nevarēja būt - viss uz skaita. Viena gotiņa, cūciņa, nezinu, arī vistiņas uz skaita, droši vien. Atnāca un nomērīja, cik sieniņš drīkst būt. Uz to siena kaudzi bija stipri jādanco, lai mazāka izskatās. Ar vecomammu gājām uz upes malu gotiņai plūkt zāli.
Toreiz visu gatavoja paši - zinu, kā ziepes vārīt, sieru siet, zaptes vārīt. Tas bija pašsaprotami. Mēs ar krustmāti (tēva māsu Mildu), gājām ogas lasīt, kur atļāva. Nācām mājās labu gabalu no Rankas puses, un krustmāte čukstus teica: “Tajā mājā dzīvo izsūtītie”. Pat uz ceļa skaļi nerunāja. Par to nerunāja nekad. Kad Staļins nomira, mamma raudāja. Tad nesapratu, par ko tur jāraud. Laikam tāda nervu atslodze.”
LAI LĪGO LEPNA DZIESMA
Tādi tie laiki bija, bērns dzīvo, pieņem visu kā normālu. Cilvēkam augot, aug arī saprašana. To labi apliecina Sarmas atmiņas par notikumu, kura dēļ ģimenei varēja plāni klāties, ja nebūtu labu cilvēku apkārt.
“Reiz savu tanti gandrīz iebāzu cietumā. Blakus mūsu mājai bija veco ļaužu māja, ko toreiz sauca par nabagmāju. To likvidēja. Tur bija viena tantīte, attāla radiniece. Viņa visu laiku gāja dziedādama, dungodama, no viņas daudz samācījos. Piecu gadu vecumā lauzu augšstilba kaulu. Pelķe, ūdens, ledus - paslīdēju. Sākumā mamma aprāja, ko sēžu peļķē un brēcu. Mammai jāiet pie lopiņiem, bet es ceļā sēžu. Beigās skatās - kaut kas nav labi.
Rankā bija slimnīca, aizveda un ieģipsēja. Gaidīja, kad saaugs. Dakteris šad un tad atnāca. Vienreiz saka, lai padziedu. Es arī dziedu: “Lai līgo lepna dziesma, tev, brīva Latvija!”. Tas ir apmēram 1952. gads. Dakteris ieskrien blakus palātā pie krustmātes un teic, lai paklausās, ko tas bērns dzied. Dziedāju, kas ienāca prātā. Kāpēc nevar dziedāt, ja tieši to gribas?
Tajā laikā pilnīgi neko nesapratu. Droši vien man pieteica, lai vairāk nedziedu, bet saprast, nesapratu. Neviens neko nerunāja. Tāpēc daudz lasīju. Mīļas grāmatas no bērnības, kuras ieraugot vēl tagad gribas pāršķirstīt, ir “Nezinīša piedzīvojumi” un tautasdziesmu grāmata par Daugavu - “Upe, upe, Daugaviņa” ar smukām bildītēm.
Mājās jau nebija daudz to grāmatu. Vienu tēvs uzdāvināja ar ierakstu: “Mazajam ganiņam, skolu sākot”. Es ļoti daudz lasīju. Pamatskolā mācījos Rēveļos, tur skolas laikā bija bibliotēka. Bijām pēdējais septiņgadīgais izlaidums.
Atceros šādas rindas:
“Lielā ielā 12, tur, kur tramvajs garām rit.
Dzīvoja viens pilsonis. Iesaukts bija viņš Sargtornis.
Uzvārds bij’ tam Stepanovs.
Stepans vārds, īsts milzenis. Kad viņš soļoja pa ielu, redzams bija pa gabalu.”
Tālāk bija par to, kā viņš noņem pūķus, kas ieķērušies citiem matos. Es to zināju no galvas, kad vēl nevienu burtu nepazinu.”
Abas netiekam gudras, kas ir šo rindu autors, bet atmiņā Sarmai tās ir iegūlušas. Tāpat ģimenē klātesoša vienmēr ir bijusi mūzika - līdzās skolas, mājas un ikdienības darbiem.
“Tēvs ļoti gribēja, lai kaut ko mūzikā mācos. Viņš mani aizveda Rankā pie skolotāja Veikļa mācīties spēlēt klavieres. Mājās, protams, klavieru nebija. Gāju atspēlēt. Tā kādu gadu.
Rēveļu skolā man patika kaut ko klimberēt pēc dzirdes. Skolā bija forša skolotāja. Paklausījusies, kā es tur spēlēju ar nepareiziem basiem, viņa atnāca un parādīja, kā tas jādara. Tā viņa man pamācīja, kā to toniku, subdominanti, dominanti var pielikt. Es jau nezināju, kas tās ir, bet do mažorā spēlēt mācēju.
Dziedājām un spēlējām dažādu komponistu dziesmas. Pauls, Kalniņš, Liepiņš un citi mūsdienu komponisti tolaik paši vēl bija bērni, bet bija jau arī citas dziesmas.”
PIEAUGŠANA UN IZLEMŠANA
Pēc pamatskolas beigšanas Sarma no Rēveļiem aizbrauca mācīties uz Smiltenes vidusskolu.
“Toreiz katrai klasei bija kāds novirziens. Mūsu klasei tā bija mežsaimniecība. Tas bija forši! Tad, kad visi mācījās, mēs kaut kad aprīlī mēnesi pa mežu klaiņojām. Pie Smiltenes ir manis stādītie bērziņi. Mežā, mežā iekšā. Mūzika jau nepazuda. Toreiz arī tādus (vidusskolniekus) ņēma bērnu mūzikas skolā, un Smiltenē es tādā iestājos. Nomācījos divus gadus. Klavieru arvien nebija, dzīvoju internātā. Manā 3. klasē atnāca jauns skolotājs no Rīgas. Skolotājs Arājs gribēja, lai es spēlēju kārtīgi. Nevarēju, tāpēc aizgāju. Bija citas intereses - volejbola treniņi, sports. Man vienmēr paticis sports un dejas. Vidusskolas gadi bija aktīvi. Visu ko darīju.
Vidusskolā bija deju kursi, balles dejas - fokstrots, valsis. Rumbu mēs nedrīkstējām dejot, tā skaitījās vulgāra deja. Katru piektdienu vidusskolā bija balles. Skolotāji nāca, uzraudzīja, lai rumbu nedejo.”
Iztēlojos tos aktīvos laikus, kad jaunieši dzīvi dzīvoja kustībā un mijiedarbībā. Tie taču ir mītiem un leģendām aptvītie 1960. un 1970. gadi, kuros šobrīd sarunā esam. Vēlos uzzināt, kāds ir Sarmas mīļākais dzejnieks.
“Populāra bija Ārija Elksne, viņa arī mana mīļākā dzejniece. Ar roku esmu pārrakstījusi viņas grāmatas. Nopirkt tās nevarēja, bet bibliotēkā bija. Pārrakstīt varēja! Kāpēc - to nemācēšu teikt. Varbūt tāpēc, ka mūsu latviešu valodas skolotājam viņa bija tuva dzejniece, viesojās arī mūsu skolā. Nevaru pateikt, kāpēc tieši Elksne, lasīju, protams, arī citus. Taču man ļoti patika matemātika, braucu uz republikas olimpiādēm. Skolotāji bija pārliecināti, ka iešu studēt matemātiku. Bet tā mūzika visu laiku bija blakus! Vajadzēja deju kolektīvam ko piespēlēt - piespēlēju. Klasē uztaisījām ansambli – arī spēlēju. Daudz kas interesēja, bet bija kāds pagrieziena punkts mūzikas virzienā. Tolaik vidusskolā mums bija ansamblis. Mēģinājām televīzijai, kas brauca filmēt, mums bija jāuzstājas. Paaicinājām Smiltenes mūzikas skolas jauno direktoru Arti Kumsāru, vēlāk folkloristu, lai paklausās.
Viņš bija jauns un skaists. Viņš teica: “Tu tik skaisti dziedi, esi tik muzikāla. Tev jāiet uz mūzikas vidusskolu!” Tā es arī izdarīju. Klase aizbrauca ekskursijā, bet es, pateicoties Artim, liku iestājeksāmenus Cēsu mūzikas skolā - citādi es tur nebūtu nokļuvusi. Būtu studējusi matemātiku! Bet mūzikā arī ir daudz matemātikas. Kumsārs bija tas pagrieziena punkts.
Viņš vienmēr gāja pa gaisu, mācēja nodot uguņus. Viņš visu savā dzīvē panāca - ar savu drusciņ bezkaunību, tiešumu, darbīgumu. Arī vēlāk tikāmies. Brauca ar folkloristiem pie mums uz Jaunpiebalgu, noorganizēja Ziemassvētku eglīti.”
NO VISĀM UZ VISĀM MALIŅĀM
Līdz šim runājām par klavierēm, bet, lai kļūtu par pianistu, šķiet, tās spēlētas pārāk maz.
“Protams, pianists sāk no maziem gadiem spēlēt un dara to regulāri. Tāpēc Cēsu mūzikas vidusskolā ieguvu kordiriģenta izglītību. Augstskolā (Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā) piecus gadus studēju mūzikas pedagoģiju. Tā bija viena darba diena nedēļā, kad braucu uz Rīgu, piektdiena. Cēsīs mācīju teoriju, mūzikas literatūru, folkloru, arī diriģēšanu.”
Šķietami pēkšņi no klimberējoša pianista esam aizskrējušas līdz mūzikas pedagoģijas maģistram. Jaunībā dzīve rit ātri, lēmumi tiek pieņemti strauji. Jautāju Sarmai, vai viņa ir tāds cilvēks, kurš ņem iespējas, ko dzīve dod, un neielaižas dziļās apcerēs par to, kā būtu, ja būtu, bet turpina darīt to, kas sagādā prieku. Atbildē saņemu pārliecinošu “jā!”
“Folklora manā dzīvē ienāca, kad sāku strādāt Cēsīs. Sešpadsmit gadus nostrādāju Cēsu mūzikas vidusskolā. Mācīju latviešu folkloru un PSRS tautu folkloru.
Nebija nekādu materiālu. Ja kaut ko varēja dabūt, tad bibliotēkā bija jāstāv rindā, un tad tev to grāmatu iedeva uz noteiktu laiku. Latviešu darba dziesmu grāmatu esmu pārrakstījusi - visu grāmatu. Ar visu tekstu un visām notīm. Nebija jau ierīču, lai varētu pārkopēt. Jāraksta bija kārtīgi, nevarēja nokļūdīties. Arī korektora nebija. Visu, ko varēju, to vācu - no visām, uz visām maliņām.
Cēsīs, mācot folkloru, mani uzaicināja izveidot folkloras ansambli Cēsīs. Tur bija foršas meitenes, kurām patika dziedāt. Izveidojām. Sanāk, ka esmu pirmā “Dzietu” vadītāja. Mani tas nesaistīja tik dziļi. Dacei Balodei, kura toreiz beidza mūzikas skolu, jautāju, vai viņa negrib pārņemt ansambli. Tā Dace to vada vēl šodien. Pati 10 gadus dziedāju Cēsu skolotāju korī “Beverīna” pie Imanta Kokara. Skaisti gadi!
Tā Cēsīs man pagāja 20 gadi - 4 mācībās, 16 darbā.”
STARP CĒSĪM UN JAUNPIEBALGU
Cēsīs Sarmai bija stabils darbs, kas piepilda visu nedēļu, un atbalstīta profesionāli radošā darbība. Kā sākās Jaunpiebalgas stāsts?
“Piebalgā vajadzēja kādu, kas vadītu kori un ansambļus. Kultūras nama direktore toreiz bija Līga Sīmane, arī no Rankas. Strādāju Cēsīs. Biju nolikusi valsts eksāmenus konservatorijā un atbraucu te vadīt kori.
Braucu uz Piebalgu, nakšņoju kultūras namā. No rīta, pulksten 4.00, Sābulis ar maizes mašīnu veda uz Cēsīm. Te satiku savu Juri. Ansambļu mēģinājumi bija beigušies, uzgāju pie mākslinieciskās vadītājas Skaidrītes iedzert kafiju, kad pie mums atnāca viens jauns dziedātājs. Sēž gumijas zābakos, izstiepies kā tāds ļurbāns, būšot dziedātājs. Viņš saka: “Vai to kafiju pati dzersi vai citiem arī dosi?”. Es atsaku: “Ja tev baigi gribas, tad ņem, padzeries”. Tā pamazām sapazināmies.
Juris bija ļoti muzikāls. Viņš pašmācības ceļā perfekti spēlēja akordeonu. Balles viens pats varēja nospēlēt. Es domāju - viņš bija daudz muzikālāks par mani, tikai viņam nebija tādu iespēju un izglītības kā man. Viņš bija bass. Jurim bija klades, kas pierakstītas ar dziesmām. Apprecējāmies 1977. gada 13. augustā.
Kad sāku dzīvot šeit, Jaunpiebalgā, trīs dienas nedēļā braucu uz darbu Cēsīs. Deviņus gadus braucu no Piebalgas uz darbu Cēsīs. Vienu nakti nedēļā nakšņoju komunālajā dzīvoklītī, kur man iedeva istabiņu. Ļoti labs kaimiņš bija dakteris Bērzkalns. Arī Cēsu 2. pamatskolas bijusī latviešu valodas skolotāja, kas sākumā mani ļoti negribēja - viņa nevienu negribēja, te jau nav stāsts par mani. Viņa vēlējās to dzīvokli savai ģimenei. Skolotājas dēls precējās, gaidīja ģimenes pieaugumu, bet toreiz izpildkomitejas priekšsēdētājs teica, ka kvadratūra tik liela, ka skolotājas dēls var kaut desmit reizes precēties. Viss. Tā mani tur ielika. It kā nebiju vēlama, bet mēs ļoti labi sadzīvojām.
Kad es braucu, viņa man iekurināja istabiņu uz to vienu nakti. Tā es braukāju arī, kad meitas vēl bija mazas. Auklēt palīdzēja Mūrniekmāte. Juris bija vetārsts. Kad nāca pavasaris - marts, aprīlis - tad tik dzirdu: durvis blīkš, blākš. Nevar jau zināt, kad lopiņiem atnesīsies bērni. Dzīve ritēja starp Cēsīm un Jaunpiebalgu, bet mājas bija šeit. Arī klavieres no Cēsīm atvedu uz Piebalgu.
Toreiz te bija dakteris Balodis, sieva viņam - bērnu daktere. Bija partijas sekretārs Micāns. Viņi bija izdomājuši, ka es bērniem varētu pamācīt spēlēt klavieres. Meitenes Ilze un Baiba pa brīvdienām dažus gadus tā arī spēlēja, ar visiem mācību koncertiem. Ieva, Dace un citas mazās meitenes sāka braukt uz Smilteni, uz mūzikas skolu. Tā viņas braukāja un izdomāja, ka šeit vajadzētu mūzikas skolu. Juris bija sameklējis darbu Cēsīs, man darbs jau bija Cēsīs. Arī dzīvoklis pie Ērgļu klintīm bija sarunāts. Ziemassvētku vakarā ienāca pie mums ciemos Dūklavs un Micāns. Viņiem Juris bija vajadzīgs Piebalgā - kā priekšsēdētāja vietnieks lopkopības jautājumos. Viņi teica - Piebalgā būs mūzikas skola! Nepārceļaties! Bet deviņus gadus Piebalgā mūzikas skolas nebija. Tagad īsti nezinu, kam taisnība bija, gan jau, ka viņiem, bet rezultātā mūzikas skolu Jaunpiebalgā atvēra 1986. gadā.”
SAVA SKOLA UN SMĒJĒJI
“Tā es kļuvu par Jaunpiebalgas Mūzikas skolas pirmo direktori.
Mācīju arī mūzikas literatūru. Kad solfedžo skolotāji pajuka, tad arī solfedžo ņēmu. Nokomplektēt pedagogus nebija grūti. Tajā laikā visi nāca ar valsts norīkojumu. Solfedžo skolotāja atnāca no Mediņiem, no Jēkabpils - Margita. Par Margitu, lūdzu, atgādini vēlāk folkloras vākšanas sakarā. Akordeona skolotāja Antra no Saldus mūzikas skolas, Ventspils mūzikas vidusskolas. Flautas un klavieru skolotājas no Cēsīm. Visi ar norīkojumu.
Pirmajā gadā varēja apgūt dažādus instrumentus - klavieres, flauta, vijole, trompete, klarnete, saksofons, oboja, akordeons, kokle. Mums bija kokļu ansamblis. Pirmajā gadā bija 120 bērni - brauca no Vecpiebalgas, Rankas, Drustiem. Bija dzīva autobusu satiksme. 14.00 pienāca divi autobusi no Cēsīm: viens caur Vecpiebalgu, otrs caur Zosēniem. Pie mūzikas skolas automātiski bija pietura. Skola atradās Gaujas ielā 15.
To īsā laikā restaurēja. Pirms tam ēkā bija bijis bērnudārzs. Pēcāk tur dzīvoja celtnieku brigādes. Diez, ko viņi tur darīja, bet ēka bija nolaista līdz kliņķim. Tomēr vēlāk viss darbojās un notika. Ar Margitu izdomājām, ka ņemsim radio magnetofonu ar kaseti un dosimies folkloras ekspedīcijā pa Piebalgu. Paņēmām no Jura ņivu un braucām. Kaut kāds Kalniņš vai Kārkliņš - grūti pateikt - vīrietis, palūdza to kaseti. Svēti solījās to atdot atpakaļ. Pazuda. Folkloras kopas Jaunpiebalgā tolaik nebija. Piebalgas kultūras nama vadītāja Pelēču Inta tādu gribēja - uztaisījām folkloras ansambli. Vadīju to kādus 10 gadus. Folkloras ansamblis bija tikai lielajiem. No bērniem bija tikai manas meitenes. Dzerkaļu pāris padziedāja. Taisījām folkloras uzvedumus. Man patika skatuves uzvedumi.
Daudz braucām apkārt, visur kur piedalījāmies.
Ļoti skaisti uzvedumi mums bija Lieldienām un Ziemassvētkiem. Bija uzvedumi ar zirgu dziesmām, alus dziesmām, par Sauli. Ar dziesmām, pantiņiem, rotaļām. Kompānija bija ļoti laba – īsti smējēji. Smilginu Jānis ar Veltiņu, Maija Kalašinska - viņi atnāk uz mēģinājumu un smejas. Tādi smiekli, ka garastāvoklis uzreiz paceļas. Novada svētkos braucām ar laivām pa ezeru dziedādami. Man patika tie laiki, tie ceturtdienu vakari.
Tagad jau daļa uz mākonīša maliņas. Pirmā aizgāja Ilga, tad folkloras dvēsele Aldonītis, tad baznīcas Elziņa, kura vāca, skrēja un dziedāja līdz pēdējam.”
JA GRIBĒS, TAD BŪS
Sarmai ir trīs darbīgas, talantīgas meitas.
“Pirmdzimtā meita Sigita šobrīd strādā Rankā, kādreiz strādāja arī Piebalgas skolā. Vidējā meita ir Aija Sila, kas joprojām cieši saistīta ar mūzikas skolu. Un jaunākā meita Kristīne. Jā, visas meitas ir muzikālas. Kristīne mūzikas skolā beidza klavieres.
Man tas nebija pašmērķis, lai viņas apgūst mūziku. Svarīgi bija, lai viņām viss būtu labi. Man nebija nekādu pretenziju vai vēlmju. Kā saka dziesmā: “Kam jānotiek, tas notiksies.” Nu, nevajag dzīvē visu mainīt ar kājām gaisā. Ja ir vēlme, ja gribēs, tad būs, ja negribēs - nebūs. Es uzticos meitām.
Ko stāsta – to stāsta. Ja nestāsta, tad neuzbāžos - tātad negrib stāstīt. Mums ir 5 mazbērni un 2 mazmazbērni. Katram Dieviņš ir kaut ko savu ielicis liktenī. Kāda būs viņu dzīve, to es nezinu. Dzīvei jābūt tādai, kādu viņi izvēlas. Man ir svarīgi, lai viņiem ir labi. Mums ar Juri bija laimīga laulība. Mēs bijām labi draugi. Uz interviju vajadzēja aicināt Juri, viņš vairāk stāstīja, es vairāk klausījos. Ar vīru runājām par makšķerēšanu. Daudz braucām makšķerēt pa visu Latviju. Bieži bijām pie Alauksta, ar bērniem gulējām teltīs. Nākamgad mums būtu 50. kāzu jubileja - vienmēr 13.augustā uz to sanācām visi kopā.
Agrāk jubilejā braucām uz Alaukstu, cēlām teltis, kūpinājām zivis, Juris brauca pēc desiņām. Arī šovasar es gribu būt tur, kur kādreiz esmu bijusi, tur, kur ir nostalģija. Jāaizbrauc uz Ērgļu klintīm. Sanākam arī jubilejās un kapu svētkos - vienmēr. Tas ir svarīgi. Jā, protams, ka ziemās braucām slēpot. Tas ļoti labi izskatījās - Juris un meitenes no kalna, es ap kalnu. Sports ir nozīmīga lieta, bet es īpaši nekad neko neesmu izcēlusi, jo viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek.
Juris nebija piebaldzēns paaudžu paaudzēs. Viņa mamma bija poliete vai baltkrieviete. Viņa ienāca Piebalgā meklēt darbu, strādāja pie Nedēļām. Jura tēvs bija no Latgales. Juris bija trešais no četriem brāļiem.
Es pati - jā, jūtos kā piebaldziete. Esmu lauku cilvēks. Izslavētais piebaldzēnu lepnums? Vai tad tāds ir? Varbūt Piebalgā tas tāds teiciens.
Man šķiet, ka manī tādas īpašības vispār nav. Man ir pilnīgi vienalga, no kuras vietas es būtu, bet man ir lepni teikt, ka es nāku no savas dzimtās vietas.”
AR KO SĀKT?
“Esmu apmierināta ar dzīvi, jā. Nekad tādus lielus mērķus neliku. Liktenis tā visu salicis. Es nezinu, kā būtu, ja būtu aizgājusi matemātikas virzienā. Mūzikā man talants ir tik, cik Dieva dots. Mans lielākais talants ir darbspējas.
Jā, cilvēku attiecības un mijiedarbība ir mainījušās. Ir pazudusi cilvēku savstarpējā saticība. Agrāk bija māja, kaimiņi, kas satikās un parunājās. Tagad, ja man kaut ko no tevis vajag - uzdodu ziņu, uzlieku īkšķīti. Vai tā ir komunikācija? Tā taču nav cilvēciska saskarsme! Agrāk cilvēki vairāk strādāja - kad bija laiks sarunām?
Veļu vajadzēja mazgāt, autiņus mazgāt, ēst cilvēkiem un dzīvniekiem gatavot, strādāt vajadzēja nepārtraukti. Ja es gribētu redzēt, kādas mazas, bet būtiskas pārmaiņas sabiedrībā, tad lai cilvēki ir labestīgāki viens pret otru. Domāju, daudz negāciju saistīts ar sociālajiem tīkliem. Kāpēc nepieciešami negatīvi komentāri? Pat labam cilvēkam pieliek ko negatīvu. Jā, vērtības ir mainījušās. Cilvēki atļaujas būt pavirši attiecībās, komunikācijā. Bērnībā klātesoša bija pieticība, pateicība, pazemība. Nezinu, vai šie vārdi skanēja ausīs, bet tie bija apkārt. Neviens man tādus vārdus nemācīja, bet tie bija. Šobrīd šie vārdi ir sveši. Es tev mācu - esi pazemīgs, bet ko tas nozīmē? Parādi, ko tas nozīmē. Tagad vajadzētu sākt no tās vietas. Taciņu uz kūti svētdienās ar slotiņu noslaucīja, lai tīra. Man patīk sakopta vide. Varu sēdēt stundām savās puķudobēs. Agrāk ciems bija kā liela ģimene. Visi zināja, kas notiek ciemā. Bija Piebalgas avīze. Es vēl kaut ko grābstu pa to internetu, bet ir tādi, kuri to nedara. Aiziesim katrs par sevi, es nezinu.”
Šajās pārdomās Sarma nav asa vai kategoriska. Domāju, ka daudzi varam piekrist, ka dzīva, laipna komunikācija un sakopta vide dara cilvēkbūtni priecīgāku.
SAULES LAIKS. JĀŅU LAIKS.
Šobrīd ir gaišākais gada laiks, kad gaismas ir visvairāk. Vai Sarmai patīk Jāņu laiks, gaismas svinēšana?
“Man patīk, ka tas ir pašiem. Vairāki forši Jāņi man atmiņā palikuši. Kolhozs rīkoja Jāņus lielā šķūnī Rankā. Visi dziedāja, dejoja, mēs - bērni - skrējām. Naktī gājām mājās, visa pļava bija jāņtārpiņos. Citi bija Piebalgā. Toreiz Juri aizsūtīja uz Kazahiju uz trim mēnešiem, jo lopi slimoja, un no Latvijas sūtīja speciālistus palīgā. Juris Jāņos nebija mājās. Es toreiz ņēmos ar kori, kolēģīte Olita atbrauca. Puiši - arī Dolmaņu Guntars, Modris Elpers - uzaicināja uz Paupiem. Aizejam. Gājām no mājas uz māju līgodami. Vecā paaudze bija ar mums. Aizgājām uz kalnu. Tad atnāca tie “Četri meklē miljonu”. Fantastiski Jāņi bija. Staigāšana, līgošana.
Vēl ļoti patika, kad es pirmo reizi Jāņos biju Viņķu kalnā. Tur Māris Zvaunis vadīja pasākumu. Domāju: ko tad mēs tur kalnā darīsim? Dziedājām. Viņam līdzi bija sadrukātas grāmatiņas. Aijai vēl dziedoša draudzene bija līdzi. Līdz četriem rītā dziedājām. Sauli sagaidījām. Svētku sajūta kalnā.
Arī sadziedāšanās kultūra man ir svarīga, tikai pati es vairs nedziedu. Viena gan es padziedu. Šobrīd esmu nolikusi sev Ziņģu grāmatiņu un lieku sev izdziedāt dziesmu līdz galam. Kā latviete, zinu pirmos divus pantus un tālāk - nekā. Jāņu dziesmu melodijas skan galvā, arī pa radio.
Mana mīļākā vieta Piebalgā ir mana lauku māja. Vectēva māja, kurā mamma un tētis dzīvoja. Tā ir ļoti skaista no ārpuses, vizuāli.
Ziemā to nevar sakurināt, bet tas nav svarīgi. Un es negribu tur neko mainīt.”
Ar Sarmu ir viegli runāt. Viņa ir atvērta sarunai, pasaulei un dzīvo līdzi laikam. Mūsu saruna uz brīdi iepauzējas, jo mazdēls Toms paliek pie vecmammas. Durvīm vajag atslēgu. Sarma raitā solī aiziet nodot mazdēlam atslēgu, pēc tam uzmeklē klades, kurās glabājas rūpīgi veiktie noraksti no grāmatām. Sarma ieminas: “Dažkārt domāju, ka vajadzētu uzrakstīt kaut ko par savu bērnību. Neesmu stāstītāja. Ja nejautā, tad arī nestāstu.” Ļoti piekrītu šai idejai. Rakstītāja, redzams, Sarma ir akurāta.
Pēc sarunas Sarmai jābrauc uz laukiem, uz Ranku, nopļaut zāli. Pabarot suņuku. Darbi, dzīve, mājas - viss rit tālāk, nepārtraukti. Mierīgi un īsti.
Sarma, pateicība par iespēju parunāt ar Tevi! Par skaidro domu, rāmo spēku un to stāju, ko redzu - ar taisnu muguru un skaidru skatu pagātnē un nākotnē.
