Elvita Ruka

Jānis Mājenieks jeb Slēģu Jānis piedzima kā Jānis Dzintars Pikurs 1940.gada maijā “Slēģa Skanuļu” mājās Jaunpiebalgas Lielmežā. Desmit gadu vecumā nokļuvis Rīgā, 50 gadus gaidīja atgriešanos Piebalgā. 2000.gadā pārcēlās vispirms uz Skanuļiem, bet kopš 2004. gada ar ģimeni dzīvo “Grāvniekos” pie Viņķu kalna. Spēlē teātri, raksta dzeju, pēta dzimtu vēsturi, glabā nacionālo partizānu piemiņu un ir neviltots Latvijas un Piebalgas patriots.

Oskars un Anna Rozenblati apzināti izvēlējušies dzīvot laukos, lai viņu trīs bērniem būtu īsta bērnība. Viņi ir mākslinieki sirdī un brīvi garā, tāpēc ar prieku jau 12 gadus saimnieko viņiem uzticētā Piebalgas viensētā – “Mazķūģos” pie Paupiem. Ģimenei tuva gan amatniecība, gan muzicēšana, tāpēc visi pieci ir sastopami tajos pasākumos, kas notiek pa īstam – ar kaltiem, adatām, ģitāru, zāģi, citiem mūzikas un darba instrumentiem.

Pat, ja nebūtu Skrāģu kroga un “Baņutas” muzeja Zosēnu pusē, režisora Gunta Gailīša piederību klasiskajam piebaldzēna tēlam varētu atpazīt pēc aizrautīgās dižrunāšanas, pozitīvā avantūrisma un tiekšanās pēc gara gaismas, kam pakļaujami visi tuvākajā un tālākajā apkārtnē. Ar baltu kreklu viņš darīs arī melnos darbus un neizlaidīs caur sētsvidu nevienu, ar ko var parunāt.

Izpalīdzība, biedrošanās, praktisks aprēķins “tu man, es tev” garā – kas īsti ir talkošanas tradīcija, kas izsenis bijusi būtiska zemnieku tradicionālā dzīvesveida daļa? Kādi ir tās nerakstītie likumi, sākot ar jestrām tautas dziesmu rindām un beidzot ar mūsdienu komunikāciju modernajās aplikācijās? Ko vēsta senie foto, apraksta memuāri un rāda mūsdienu pieredze – to skatos Jaunpiebalgas pusē, vietā, kas senču dzimtene un nu jau arī mana mūsdienu mājvieta.