JAUNSEVIĶI Māja, kura reiz bija
- Elvita Ruka
- pirms 5 dienām
- Lasīts 6 min
Updated: pirms 4 dienām
Vēstījums par mājvietu “Jaunseviķi”, kas iznīcināta 20.gadsimta laikmeta griežos un likteņiem, kas neļaujas aizmirstībai – kad beidzas mūžs, paliek uzceltais, sapņotais, mīla un dzeja. Viss rakstītais pamatots ar dokumentālām liecībām, pierakstiem un laikabiedru atmiņām.
RUNA PIRMAJĀ PERSONĀ
Vai es biju skaista? Vai jaunībā par to vispār domā?
Galvenais ir brīvība. No tās mēs visi šie rada gabali esam cēlušies – “Seviķi” tādi un “Seviķi” šādi.
Tālajos kungu laikos kāds manu saimnieku sencis ar līgavu aizbēga no muižas uz mežu. Te, Gaujas un Tulejas satecē, tālu no kungiem, bēgļi uzcēla sev būdiņu un sāka brīvu dzīvi. Pārtika no mīlas un meža dāsnuma. Vēlāk iekopa laukus, saradās bērni. Dzīvoja brīvi un laimīgi, līdz muižnieks devās medībās, un viņa suņi uzoda šo bēgļu mītni un sāka stipri riet. Tā kungs atklāja savu labāko medījumu – darba spēku. Nopriecājās, ka tas muižai ir labs ieguvums un atļāva ģimenei turpināt meža dzīvi, tikai aplika ar klaušām un nodevām.
Kopā ar latviešu vagaru izdomāja, ka šie atsevišķi dzīvojošie tā arī jāsauc – par “Sevišķiem”. Vēlāk “š” pazuda, bet “Seviķi” vairojās – Vecie, Kalna, Lejas, Mazie, bet man tika labākais vārds – “Jaunseviķi”.
1882.gadā manas zemes vērtība ir 21 dālderis un 30 graši. Mana priekšgājēja pie meža ir nodegusi, mani uzceļ tuvāk ceļam, bet arī man uguns neiet secen. Gadsimtu mijā nodegu līdz pamatiem un mani saimnieki, Kopmaņu ģimene, ziemu pavada pirtiņā. Tad uz tiem pašiem pamatiem mani uzceļ no jauna. Saimnieks Pēteris ir sacītājtētiņš, sludina Dievvārdus tepat netālu, Ilzēnu saiešanas namā. Visu dzīvi viņš nostaigā, tā sacīt, ar Bībeli rokās. Sākot darbus, kā arī pirms un pēc ēšanas, te vienmēr skan dievvārdi. Zemes darbiem viņš lielu vērību nepievērš, saimniece ir slimīga un iztikšana visai knapa. Kristus mācību sludinot, saimniecību Kopmaņtētiņš gandrīz nolaiž uz grunti... Labi, ka dēls atved kārtīgu līgavu – Emīliju Branderi no pašiem “Ķenciem”. Tas nekas, ka mutīgie Kaudzītes savos “Mērnieku laikos” Pidriķi Branderu pataisījuši par ākstu, vārdā Ķencis, dzīvē viņš ir kārtīgs saimnieks ar astoņām meitām, no kurām septiņas pabeigušas labas un augstas skolas.
Tad nu kāzas “Jaunseviķos” poš un gatavo viņi – Emīlijas vecāki. Kāzu mielastam tiek nokauta vienīgā Kopmaņu govs, jo tā dod mazāk piena nekā Branderu meitai pūrā dotā brūnaļa... Emīlija ir strādīga un saticīga. Labi, ka viņa te uzradās! Ar viņas radu - “Ķencu” Branderu - palīdzību, mani uzceļ tik skaistu un pamatīgu! Nākotnei ceļ, ne vienai dienai...
Nē, es neesmu vien akmeņu kaudze. Manī reiz kūsāja dzīvība.
Vispirms 1903.gadā piedzima Eiženija. Tad Kārlis. Tad, kad tālajā Turkestānā nomira Emīlijas māsa Paulīne, cita māsa, Lūcija vārdā, cauri visai Krievijai un revolūcijas ugunīm atveda uz dzimteni trīs tur palikušos bāra bērnus. Divas meitenes, Olga un Nadīna, iemājoja šeit. Manā paspārnē un sirdī.
Cik liels te bija dzīves atvēziens! Ziemā klaudzēja stelles, vasarā manās pļavās ganījās ap divdesmit gotiņas, rudeņos no visām pusēm sanāca viļņojoši aitu bari.
Ar tiem andelējās jēru kupcis Branderu Antons, Emīlijas brālēns. Vēl te dzīvoja simtgadīgā Ance, attāla radiniece, kas pieņemta mūža maizē, vēl skrēja bērni no tuvējām mājām. Man nekad nebija garlaicīgi!
Reiz, kad ļaudis bija tramīgāki un puiši staigāja ar šautenēm un durkļiem, jaunieši sanāca papriecāties. Kaimiņš kā sāka ar šaujamo dižoties, tā izšāva Olgai cauri kaklam. Pat man bija asaras acīs, cik pašaizliedzīgi Emīlija kopa savu audžumeitu – vairākus mēnešus viņai bija jāguļ uz cietiem dēļiem un norīt varēja vien buljonu, maziem kumosiņiem... Bet ko tik mīlestība nepaveic! Izdzīvoja smuka un sprigana.
Un tas skaistais laiks, kad citur skolas bija ciet un Emīlijas māsa Lūcija izdomāja šeit mācīt apkārtnes bērnus, lai tie nepaliek par tumsoņām! Kādi desmit tad nāca divas ziemas, un boksterēja, un rēķināja, un dziedāja! Es biju lepnā “Lūcijas skola”, es biju laimīga.
Mani bērni gan aizspurdza. Eiženiju, Kārli, pat audžumeitu Nadīnu Kopmanīši sūtīja smalkās Rīgas skolās. Bet mani viņi mīlēja tik un tā! Jutu to ar katru savu paksi, kad viņi atbrauca paši un vēl lustīgos Rīgas draugus saveda.
Kurš baltā kreklā, kurš armijas formā, Eiženija kā puķe pa vidu, alus kauss ceļo no viena pie otra... Nadīna aizprecējās tepat uz “Vecseviķiem”, Olga izmācījās par medmāsu un palika Rīgā, Kārlis uzturēja saimniecību, bet Eiženija... Ak, tu mana mīļā sāpe... Tu ar mani saaugi visciešāk. Mana likteņa māsa – laimīgi nelaimīgā...
Vai es tev likos pārāk maza?
Vai ne tik skaista? Vai tev vienkārši vajadzēja lepnāku vērienu? Agronomes diploms kabatā, smalks darbs Jaungulbenes mājturības skolā, liela un slepena mīla, un lieli sapņi. Nē, ar sapņiem ir par maz. Liela uzdrīkstēšanās! Tev ir tikai 27 gadi, kad tu no kaimiņu Ruku Kārļa nopērc 21 hektāru zemes un tepat pāri ceļam sāc celt savu jauno, skaisto māju un veido paraugsaimniecību.
Tu esi iedvesmas zirgā, es palieku pavēnī. Redzu to stalto māju, milzu šķūni, bagāto augļu dārzu... Pamanu arī to, kā zeme novaidas 1940.gada vasarā, un sabrūk cilvēku sapņi.
Tu, mana mīļā, saņem visus triecienus vienlaicīgi. Tava jaunuzceltā māja nepiedzīvo izsapņoto laimi. Tavi “Tīruma Seviķi” ir pabeigti 1940.gadā. Tavs mīļotais, Lācplēša ordeņa kavalieris, izdzīvo Baigajā gadā, bet aizbēg uz Ameriku. Tev meimuro kājas un sākas kaulu paralīze. Tava 32 hektārus lielā saimniecība nepatīk padomju varai. Kaut guļot uz gultas, tu esi “kulaks”.
Ja nevar izsūtīt tevi, tad Sibīrija tiek tavam brālim Kārlim. Tu guli uz gultas un skaties, kā kolhozs un caurskrējēji izvazā tavu skaisto māju. Pa dēlītim, pa grāmatai, pa logu stiklam, līdz paliek vien tukša čaula. Mājas dvēsele ievainota nolien kādā paslēptuvē...
Un kā ar tavējo, Eiženija? Tev ir tikai tava plašā sirds, milzīgā dzīvotgriba un tava mīļotā dzīves drauga vēstules no Amerikas. Un tev esmu es, jo vecāki miruši, brālis Sibīrijā un, kad atgriežas, tad atved līdzi krievu sievu, kas tev galīgi nepatīk.
Bet tev joprojām ir mīla, kas uztur pie dzīvības un dzeja, ko raksti ar pseidonīmu “Elīza Tuleja”. Kad tu nevari lasīt vai rakstīt ar savu roku, tev palīgā nāk apkārtnes bērni.
Viņos tu iedves apbrīnu un stindzinošas bailes reizē – cilvēks, kas ilgi mirst, bet ir garā stiprs, raksta dzeju un izstaro gaismu. Sāpes, nežēlīgas sāpes, smags liktenis, bet nekāda pārmetuma vai žēlošanās. Tikai es dzirdu tavus vaidus un asaras, es sāpēs smeldzu tev līdzi. Kad 1970.gadā no Amerikas pienāk sēru vēsts un nav vairs vēstuļu, ko gaidīt, arī manī salūzt kas būtisks. Mēs abas zaudējam galveno – cerību.
Kad tevi pēc diviem gadiem aizved uz kapu kalnu, man jau viss ir vienalga. Kolhozs te ielaiž jaunu ģimeni ar zīdaini. Tavā istabā viņš visu laiku raud. Vecāki saka – tik smags gaiss, ka jābēg prom. Un aizbēg arī. Manī paliek tikai caurvējš. Tagad mēs tādas esam divas – es un tā otra, kalna galā. Vai mums vispār ir bijis mūžs? Liktenis? Varbūt mājām nevajag dzīvot ilgāk par cilvēku? Kurš pateiks pareizo gala vārdu?
1974.gadā mani nošķūrē meliorācija, jo esmu padevusies. Mani bērni izklīduši pasaulē, bet Eiženijas dzejoļi palikuši. Ne jau augstos plauktos, tur visiem nav vietas, bet kādā mazā Piebalgas sirds stūrītī. Es domāju - ne jau skaļajiem pieder pasaule, bet tiem, kas visu izdzīvojuši pa īstam - līdz tirpām, kad skaisti un tirpām, kad sāp.
Tāpēc saku - man ir liktenis, ne tikai mūžs, vien cilvēki jāsauc atgriezties.
Nāciet, piesēdiet, padomājiet. Varbūt jutīsiet, kā caur pēdām izaug saknes, bet cauri matiem – asni.
Nav manis, “Jaunseviķu”, bet ir galds, pie kura vēl sēdēt un ir lielā Pieblagas sirds, kas atrod savējos.
Nāciet bariņā, nāciet brīvībā, nāciet pie sevis!
Te nav vientuļi, ja notiek īstā Satikšanās.
Es mīlu tevi, dzimtā Piebalga,
Ar taviem kalnājiem, ar birzīm tavām,
Ar Tulejas un Gaujas līču pļavām,
Es tevi mīlu, mana Piebalga.
Te pirmās alkas mani aicināja,
Te mulsā steigā traucās dzīves prieks,
Pa laukiem, mežiem, atmatām te gāja
Mans gaišais sapnis rožains vēl un liegs.
Sauc atmiņas vēl atpakaļ tās dienas
Gans pastalās kur purva rāvu brien,
Kur izkapts pļavas puķes pārvērš sienā,
Pļauj rudzus vienroces un cērtot dzied.
Un kad ir izstaigātas lielās gaitas,
Daudz zaudēts ir un daudz no jauna gūts,
Kad gurums valgos saista soļus raitus,
Pie tevis atkal gribas mājās būt.
Es tevi mīlu mana Piebalga!
Ar darbā sastrādātām rokām cietām
Tev tavu ļaužu sirdis maigi sietas.
Es mīlu tevi, dzimtā Piebalga.
