Kā es Polijas striptīza bārā nopirku māju Piebalgā
- Aivars Čakste
- 5. jūn.
- Lasīts 10 min
Updated: 5. jūn.
Rīgas kinostudijas fotogrāfs Aivars Čakste (1936) jau kādu laiciņu meklēja “aizmirstu māju laukos”, iekūlās dažādās ķezās un piedzīvojumos, līdz laime uzsmaidīja Piebalgā. Tik amizanti un neaizmirstami kā iespējams tikai padomju laikos, kas dažā labā ziņā, šķiet, nemaz nav beigušies. Kā “Tīrumseviķu” tagadējā īpašniece un, kā izrādās, iespēju nokavējusī mantiniece, atstāstīšu notikušo vārds vārdā, labojot tikai nenozīmīgas izteiksmes kļūdas. Paldies atmiņu autoram, kas šo spilgto epizodi jau laicīgi pierakstījis kā laikmeta liecību – traģikomisku un bez noilguma.
(Elvita Ruka)
KAMĒR NOVELK JACIŅU
“1979.gadā piedalījos foto konkursā, ko rīkoja Rīgas Vagonu rūpnīcas klubs. Uzvarēju ar krunkainas večiņas portretu. Viņai bija 90 gadu un viņai jau tā bija krunka pie krunkas, bet es tās vēl vairāk tajā bildē izcēlu. Tā bija zvejniece no Ventspils, vienīgā sieviete no Baltijas, kas ar laivu tolaik devās jūrā. Viens dēls viņai bija Zviedrijā, citi noslīkuši. Labs portrets man sanāca. Par pirmās vietas iegūšanu mani prēmēja ar atļauju piedalīties braucienā uz demokrātisko Poliju. Pamata grupa sastāvēja no Ogres pilsētas pūtēju instrumentu orķestra. Kādu laikam čeka nepalaida vai kas cits gadījās, bet braucienā uzradās vakance paņemt vēl kādu – tādēļ jau mūs, piecus cilvēkus no malas, piespēlēja viņiem klāt. Starp tiem bija arī Jaunpiebalgas kolhoza priekšnieks Jānis Dūklavs ar sievu.
Braucam cauri Baltkrievijai un garlaikodamies lēni tuvojamies Polijai. Pļāpājam par šo un to. Tā starp citu Dūklavam pateicu, ka meklēju kādu pamestu māju laukos. Tajā laikā kultūras cilvēkiem bija mode nopirkt kādu graustu laukos ar domu to atjaunot. Kādam tas kādreiz izdevās, bet daudzi padzīvoja vasaru un tad pameta. Atjaunot pamestas mājas nebija joka lieta. Tas prasīja vai nu zelta rokas vai lielu naudu.
Turnejas ietvaros Polijā apbraukājām vairākas provinces pilsētas, kur orķestris kultūras namos sniedza koncertus. Varšava palika uz beigām. Apmetāmies viesnīcā tuvu centram. Norunājām ar puikām iet uz striptīzu, kurš tika rādīts krievu dāvātā kongresu pilī – tādā ar tornīti galā un zvaigzni uz tā. Mums jau arī pie Rīgas tirgus tāds ir, tikai ne tik milzīgs. Mēs ejam, bet Dūklavs nevar - sieva līdzi! Palika viesnīcā, bet mēs uz restorānu, kas pilī. Restorānam pa vidu milzīga strūklaka puķu vāzes formā. Paņēmu kokteili un, pie bāra sēžot, gaidīju – kas nu būs? Nebija nekā! Kāds padziedāja, bet visi sēdēja pie galdiņiem, dzēra un kaut ko gaidīja. Bet kokteilis glāzē nav mūžīgs! Bija jāņem otrs. Tik un tā nekas vēl nenotika. Paņēmu trešo. Katra glāzīte maksāja 500 zlotus. Glāzītes gan nebija no mazajām, kāds puslitrs tur sagāja. Tad ap pusnakti pie tās strūklakas sākās rosība. Nesa kaut kādas durvis, kāpnes, lampas. Rosība bija liela un iztērētā nauda pavisam liela. Nu tad sākās! Pa tādu kā laipu uz strūklakas uzskrēja jauna meitiņa. Strūklakai pa virsu bija uzriktēta grīda. Mūzika deva vaļā uz pilnu klapi. Meitiņa, kura nemaz nebija meitiņa, bet jau nobriedusi dāma, novilka blūzīti, riņķodama pa strūklakas grīdu. Apmeta pāris salto, atraisīja svārkus, iebļāvās un aizskrēja. Laiks gāja, kokteilis glāzē kritās. Nu ko – jāņem vēl viens! Kamēr mani apkalpoja, uz strūklakas bija jau divas padzīvojušas dāmas. Nu pa gaisu gāja gan blūzītes, gan svārciņi. Beigās viena (svaigākā) novilka krūšturi, abas iespiedzās un prom bija. Tas bija viss! Vairāk naudas nebija, laiks uz mājām.
Cik tad ilgi var pie tukšas glāzes skatīties uz plikām dāmām? Otrā rītā ar nedaudz sāpošu galvu sūdzējos Dūklavam – nez, kas tajos kokteiļos bija ieliets? Tīra manta tā nebija, maksāja daudzus tūkstošus poļu naudas. Dūklavs pasmējās un teica: “Nu, redz - nebija tas striptīzs tādas naudas vērts! Es tev par tiem kokteiļiem veselu māju laukos varētu notirgot!” Tā tas arī palika, līdz kādā tumšā rudens dienā es nolēmu viņu apciemot.
NORUNA JĀPILDA
Ierados pie viņa ar vairākām pudelēm kabatās, piedāvājos pacienāt ar kokteiļiem. Lai rāda to māju, ko Polijā solīja man uz paģirām. Pēc nelielas vakariņošanas taisījāmies ceļā. Sāka jau tumst, kad, braucot gar ezera malu, krievu laika lepnums bobiks ielūza ledū starp niedrēm. Nu ne jau tā, ka pavisam zem ūdens, bet riteņi nebija redzami. Kamēr priekšnieks aizgāja meklēt traktoru, turpināju ceļu kājām. Kalnā ieraudzīju māju, kas pēc silueta vairāk atgādināja Jūrmalas kotedžas tipa mājas. Pieejot tuvāk, varēja redzēt, ka kaimiņi bija paņēmuši savā glabāšanā visu, ko varēja noraut vai izlauzt.
Māja bija tukšs karkass. Pa to laiku jau Dūklavs bija atnācis. Viņš pastāstīja, kā gribējis māju nojaukt, lai atbrīvotu lauksaimniecībai vajadzīgo zemi, kaut gan neizmantotas zemes apkārt bija pa pilnam. Ar buldozeru mēģinājis būvi no stūra nogāzt, bet tā neesot pat pakustējusies. Atmetis ar roku, lai jau stāv. Tad nu iedomājies piedāvāt to man.
(Aivars izteiksmīgi atstāsta, kā pavadonis acīmredzami cerējis - viņa ciemiņš taču nebūs tik traks, lai māju tiešām paņemtu! Bet viņš piesakās pārnakšņot un cauri neesošajam jumtam skatās debesīs. Tur esot bijušas tik skaistas zvaigznes, ka viņš pats sev pateicis – ņemšu!)
Neteicu ne jā, ne nē. Vēlāk pārdomāju, ka apkārtne bija ļoti skaista. Māja kalnā, apstādīta ar eglēm, blakus pamests labības šķūnis. Tur kaut kas varētu iznākt! Man jau arī bija tikai 43 gadi. Spēka un apņēmības, cik uziet. Braucu vēlreiz pavasarī. Paņēmu mērinstrumentus un visu pamatīgi izstaigāju. Uzmērīju kvadratūru. Tā kā logi un sienas bija izlauztas, tas radīja pamatīgu caurvēju, un vējš žāvēja, nevis pūdināja. Pagrabā gan bija sapūsts sniegs un kūstot pārvērties ledus bliķī. Istabās laikam mituši melioratori – viss piemēslots. No ārpuses viss aizaudzis ar mežrozīšu krūmiem. Samērīju, safotografēju un domīgs braucu uz Rīgu.
Pēc horoskopiem sanāk, ka esmu dzimis Jaunavas zvaigznājā, bet pēc Ķīnieša esmu žurka. Tādēļ man patika vākt dažādus vēsturiskus priekšmetus (kā jau žurkai).
Ja Rīgā redzēju, ka noārda vai kapitāli remontē kādu māju, vienmēr apskatījos, vai nav kas “saimniecībā” noderīgs. Laikam ritot (iemainot pret degvīnu, vīnu vai citu dziru), biju savācis diezgan daudz “artifaku”. Ja es ņemtos to māju renovēt, tad tur būtu īstā vieta tos izlietot. Tā domājot, pat nemanot, biju nonācis pie lēmuma to māju pirkt.
Pirmajā maijā ar savu draugu Albertu (Razguļajevu) aizbraucām, uzslējām telti, ierāvām pa konjaciņam un likāmies gulēt. Pirmā pamošanās jaunajās mājās bija stipri salta. Naktī bija uzsnidzis sniegs un pamostoties klabēja zobi. Tagad būtiskākais bija izdomāt, kā sasildīties. Braucām atpakaļ uz Rīgu. Studijas garāžā sameklējām mazu čuguna krāsniņu, sadabūjām plēves – visu, kas palīdzētu saglabāt siltumu. Paķēru federmatraci, uzlikām uz jumta un braucām atpakaļ. Mums priekšā bija vesels mēnesis atvaļinājuma – ooooo!
Dūklavs mani neturēja par nopietni ņemamu – Kinostudijā jau tādu nemaz neesot! Viņš bija nācis sakaros ar kino hroniku, kas par viņiem četriem, Lauksaimniecības akadēmiju beigušiem, uzņēma dokumentālo filmu “Četri meklē miljonu”. Ar dokumentālistu manierēm viņš bija iepazinies, tāpēc arī pret mani bija attieksme – ar muti jau viņi ir lieli muldētāji, bet ar darbiem ir kā nu ir... Bet es to lietu ņēmu nopietni.
No šķūņa dēļiem ieliku pagaidu durvis. Logiem priekšā aizvilku plēves. Tajos laikos priekš celtniecības neko veikalā nevarēja nopirkt. Ja kādam bija blats tirdzniecībā, tas varēja cerēt. Sāku vest no Rīgas savus “artifaksus”. Tā pamazām iekārtoju vienu dzīvojamo istabu.
MĀJA PAR MALKAS CENU
Laiks palika siltāks. Bija Jāņu nakts. Es augšstāvā nogulēju līgošanu. No rīta dzirdu – ap māju kāds čabinās. Klusu piegāju pie loga. Redzu – kāda dāmīte, laikam no kaimiņiem, apsēžas uz lieveņa un it kā iesnaužas. Es gaidu, kas nu būs, bet nekas nenotiek. Izliecos pa logu un saldā balsī iekliedzos – kukū! Tā dāmīte kā lēca gaisā, kā spļaudījās, teica, domājusi, ka neviena te nav. Esot apnicis sēdēt pie ugunskura un dzert šņabi. Iegājusi rudzu laukā un ārā iznākusi šeit. Man nācās viņu aizvest pie kaimiņiem Skrāģu krogā. Tur agresīvs vīrs viņu izmeklējies un nav atradis. Ieraudzījis savu sievu manā mašīnā, metās man virsū – ko es ar viņu esot izdarījis? Neko tādu es nebiju gaidījis. Teicu, lai pa Jāņiem gana savu sievu vērīgāk. Kad nomierinājās, teica – neesot zinājis, ka tajā mājā kāds dzīvo! Atbildēju, ka vārds “dzīvo” ir stipri par greznu. Pašlaik es drīzāk mēģinu izdzīvot, lai gan tas īpašums tagad pieder man. Viņš nopriecājās par labu kaimiņu, bet ar sievu vēl solījās parunāt stingrāk.
Bija pienācis laiks man nokārtot dokumentus ar kolhoza valdi. Dūklavs pamācīja, kā rakstīt pieprasījumu valdei – ka pērku, lai atjaunotu sev kā radošo namu. Izdarīju to, liekot lietā visas savas literārās dotības. Kad vēlāk satiku Dūklavu, viņš teica – par manu tēlaino rakstu darbu valdē sievieši ir apraudājušies. Viņi pat aizrādījuši priekšniekam, ka tieši tā vajagot dokumentus noformēt. “Tīrumseviķus”, tā to māju sauca, esot noformējuši pārdošanai par malkas cenu – tas ir par 130 rubļiem. Manā sapņu mājā, protams, nebija ne ūdens, ne elektrības, ne piebraucamā ceļa. Nekā, bet es biju namīpašnieks. Tā es Polijas striptīza bārā nopirku māju Piebalgā.
Sākumā ņēmos izpētīt apkārtni un ciematu. Sarunā ar vietējiem amata pratējiem, izlobīju, kurš meistars taisa aku grodus. It kā nejauši pie viņa iegriezos. Sākām runāt. Viņš jau esot pensijā, bet, ja kāds iedod savu cementu, varot izliet. Forma viņam esot saglabājusies no savas mājas celšanas. Nu bija jāmeklē blats, lai dabūtu cementu. Vedu ar žigulīti bagāžniekā no Rīgas. Ko tikai celtniecības vajadzībām es tajā žigulītī netiku vadājis! No Valkas uz jumta vedu siltumizolācijas pakas. Brīnījos, kāpēc pretim braucošie man signalizē ar uguņiem? Tas bija nerakstīts likums tajā laikā – ja priekšā ir autoinspekcija, tad pretim braucošie midžina – esi uzmanīgs. Apstājos pārdomāt, ko darīt, bet ko es ieraudzīju...
Uz jumta bija aizķērusies vairs tikai kāda skranda no lielās pakas. Vējš mīksto izolāciju bija norāvis pa gabaliņam vien. Pabraucu atpakaļ, bet sapratu, ka ceļmalās izkaisītās skrandas lasīt nav vērts. Būtu labāk milicis – tas man varētu piesieties par ātru braukšanu, bet nu bez siltuma...
TIKUMI PAR POLŠA CENU
Mans grodu meistars deva ziņu, ka tie esot gatavi. Nu jādomā, kā dabūt mājās! Bija svētdiena. Kaimiņiene ieteica aiziet uz bodi – gan jau kāds traktorists tur būšot. Bija jau arī. Traktori rūca, bet traktoristu nebija. Prasīju bodniecei, kur šie palikuši? Viņa saka – palūko, vai neguļ piekabē! Jā, divi veči blakām gulēja. Sāku šos modināt, teicu, ka ir haltūra. Pagāja laiciņš, kamēr viņi saprata, ko es gribu. Prasīja, vai šņabim sanākšot? Teicu, ka būs jau būs. Palūrējuši pār piekabes bortu, viņi abi iespraucās vienā traktorā un braucām pēc grodiem. Tie bija seši, neliela izmēra, kā jau šajā apvidū vajagot. Traktoristi grozīja galvu – kā lai ielādē? Vecais meistars deva padomu. Piebrauc ar pakaļu pie tā uzkalna un pa augšu ripini iekšā. Tā iekšā dabūjām itin ātri un bez piepūles.
Sliktāk gāja ar ārā dabūšanu. Veči gribēja izripināt un nomest no piekabes. Es nebiju ar mieru – skaidrs, ka grodi būs pagalam. Gāju uz šķūni meklēt dēļus. Pa to laiku šie jau bija vienu izmetuši un tas sašķīdis. Izlamāju. Teicu, ja vēl viens saplīsīs, polša nebūs.
Uz to viņi nebija gatavi, darbs tak jau pusē padarīts. Nu tie piekrita, ka jāripina pa dēļiem. Lēni, lēni noripināju atlikušos grodus. Mājās man bija iepirkti vairāki polši, jo nauda jau nekotējās. Iedevu vienu un teicu, ka otru nedošu, jo viens grods pagalam. Šie bija ar mieru. Paķēra pudeli un traktorā iekšā. Vakarā skatījos, kā tas pats traktorītis stāv uz lauka, dubļos iestidzis, tikai veču tur nebija. No rīta bija jau aizbraucis. Man viens grods bija mazāk. Toties, rokot aku uz manis norādīto āderi kalna galā, pietika ar atlikušajiem pieciem grodiem. Ūdens tur bija un nāca klāt pa grodiem uz augšu. Tā bija laba vieta un deva gandrīz pilnu aku.”
FĒNIKSS VAI FRANKENŠTEINS?
Vēlāk, kad māja bija padarīta puslīdz apdzīvojama, Aivars uz “Tīrumseviķiem” atveda savu sievu – Jaunpiebalgā dzimušo dzejnieci Olgu Lisovsku. Visā apkaimē tā ieguva nosaukumu “Rakstnieces māja” un attaisnoja to godam. Te Olga dzejoja, tulkoja, atbildēja uz plašo korespondenci, te rīkoja dzejas vakarus, te uzņēma viesus – radošus ļaudis no literārām, teātra un kino aprindām. Te virmoja bohēma un kopā būšanas prieks, te no grausta tika stutēta, kopā lipināta māja, kas joprojām, arī pēc daudzkārtējas īpašnieku maiņas, nes dažādus kultūrslāņus. Kokmateriālam tika noplēsts labības šķūnis, virtuves izbūvei atvesti dolomīta kluči no netālu nojaucamas mājas (pēc vietas apraksta šķiet, ka tas ir bijušais Ilzēnu saieta nams), kamīns atceļojis no bijušā “Piena restorāna” Rīgā, kalumi un durvis no kāda jūgenda īres nama, dīvaini kokgriezumi no kādas teātra izrādes dekorācijām, šis tas no filmēšanām un pašu meistarots...
Māja izveidojās par eklektisku hibrīdu, kas kļūst par pieminekli padomju laika deficīta situācijai un indivīda spējai kā vardei sakult krējumu sviestā – izdomāt nestandarta risinājumus katrai sadzīves situācijai. Tagad to var apbrīnot un šausmās saķert galvu vienlaicīgi, taču viens nav noliedzams – tieši Aivaram ar savu apsēstību, izdomas spēju un organizatora talantu izdevās māju paglābt no bojāejas.
Viņš un Olga te pavadīja gandrīz divdesmit piepildītas dzīves gadus, kamēr negaidīti māja bija jāpārdod. Tad tā gāja no rokas rokā, iemiesojot nākamos “laikmeta griežus”.
Jā, šī 1940.gadā uzceltā lepnā māja ar 12 ozolkoka durvīm nepaspēja piedzīvot laimīgus laikus, jo padomju okupācija sagrieza kājām gaisā šīs vietas un cilvēku likteņus. Taču tās spītība izturēt ir apbrīnojama un pat apskaužama – nu, kura māja vēl var lepoties ar tik traģikomisku pārdošanas stāstu? Bet tās pirmssākumi ir stāsts par manas dzimtas saknēm, par manu senču zemi, par viņu saimnieku pašapziņu, tāpēc smiekli par atklāto situāciju ir tikai puse no emocijām.
Patiesībā iznīcināto viensētu sāpe ir daudz plašāka un joprojām veido mūsu sabiedrības ēnas puses – būrīšos sadzītie aizmirst čivināt par brīvību un spēju savām rokām veidot īstas dzimtas mājas, bet varas vīri izpaužas kā nu māk un sanāk. Cik jēdzīgi vai nejēdzīgi, parāda vien laika distance.
Lai nu kā, “Tīrumseviķi” ir māja ar raksturu – Dūklava buldozeram taču nepadevās!
(Elvita Ruka)
