Sēnes un ķērpji kā dzīvas būtnes Piebalgas kultūrtelpā
- Raivo Ivulāns
- 22. maijs
- Lasīts 10 min
(Kultūrtelpas un biodaudzveidības mijiedarbība laikmetu līkločos)
Piebalgas kultūrtelpu apdzīvo un par savu mītnes vietu dēvē ne tikai aktīvi, radoši un zinātkāri tautieši un līdzcilvēki, bet arī Laškrāsas zeltpore, Laiela pulverīte, Sveķu kunkulīte, Koraļļu dižadatene, Spurainā dzīparene un Dzeltenspožie zeltmilti.
Šīs ir tikai dažas no būtnēm, kuras šo Latvijas apvidu ir jo īpaši iecienījušas un ar kurām ikdienā dalām savu dzīves telpu. Kādā mērā kultūrtelpas esība rosina savstarpēju kopā pastāvēšanu? Vai kulturāla dzīvošana ietver arī rūpes, cieņu un apziņu par līdzās esošajām būtnēm, pat tad, ja plašākā sabiedrība tās nepazīst un nespēj dēvēt vārdā?
Pirms teju 160 gadiem izcilais tā laika Tērbates Universitātes pedagogs, botāniķis un lihenologs-autodidakts Andrejs Brutāns tieši Vecpiebalgas apkārtnē pirmoreiz Latvijas teritorijā konstatēja visā Baltijas reģionā reti saglabājušos sugu – Izplesto everniju (Evernia divaricata). [1]
Līdz mūsdienām ir konstatētas vēl 24 šīs sugas atradnes vairākos Latvijas reģionos. Suga ir raksturīga augsta mitruma skujkoku un mistrotām mežaudzēm, retumis atrasta augot arī piejūras krasta joslā – kāpu smiltīs! [2]
Iepriekšējo gadsimtu masveida ainavas transformācijas rezultātā šīs un daudzu citu sugu dzīvotnes nav saglabājušās līdz mūsdienām. Tomēr, kā pierāda Piebalgas kultūrtelpas bioloģiski daudzveidīgo ainavas fragmentu apsekojumi, daļa no citviet valstī reti sastopamām būtnēm ir spējušas pielāgoties un atrast savu dzīves nišu arī ilglaicīgi koptā, apsaimniekotā un ekstensīvi uzturētā kultūrainavā.
Šo unikālo un savdabīgo fenomenu ilustrē pāris spilgtākie piemēri.
Kā uzskata un uzsver būtiska daļa Eiropas mikoloģijas speciālistu, tieši sēne Koraļļu dižadatene (Hericium coralloides) ir tikusi titulēta kā viena no pasaules skaistākajām savas organismu grupas pārstāvēm. [3] Piebalgas kultūrtelpas teritorijā pašlaik ir apzinātas trīs sugas atradnes, tomēr valstī kopumā to ir samērā daudz, reģistrētas 280 atradnes.[4]
Viens no kultūrtelpā reģistrētajiem atradumiem gan ir unikāls, jo augtene ir sugai ļoti netipiska. Augļķermeņi vairākus gadus pēc kārtas ir konstatēti pamestas vecsaimniecības pagalmā, uz senas liepas kritalas. Visi pārējie zināmie gadījumi ir atrasti ilglaicīgos un dabiskos meža biotopos (DMB).
Vai tas ir likumsakarīgi, ka būtne ir spējusi atrast dzīves nišu arī šādos kultūrvides apstākļos vai tomēr šis ir tikai gadījuma rakstura novērojums? Jāskatās plašāk!
Lai objektīvi novērtētu ainavas integritāti un vides kvalitāti, rūpīgi ir atlasītas tās būtnes, kuras ir īpaši jutīgas pret pārmaiņām savā dzīvotnē un tuvākajā apkārtnē. Tās tiek dēvētas par speciālistu jeb specifiskajām sugām. [5] Šādi dēvē organismus, kuriem ir ļoti šaura ekoloģiskā niša. Tas nozīmē, ka šīs sugas spēj izdzīvot tikai noteiktos, specifiskos apstākļos, pārtiek no ierobežota barības veida vai dzīvo tikai konkrētā biotopā - ekstensīvi apsaimniekotā zālājā, nenosusinātā purvā vai ilgstoši neskartā, saudzētā mežā.
Jo ainavā šādu būtņu vairāk, jo tā ir noturīgāka, piesātinātāka un “dzīvīgāka”. Būtņu klātesamība kalpo kā indikators – šeit viss vēl kārtībā!
Viena no specifiskajām sugām ir Parastais plaušķērpis (Lobaria pulmonaria), kas ir ikoniska Eiropas mērogā.
Šis graciozais un pret dzīves vidi izvēlīgais ķērpis vēl joprojām ir sastopams ilglaicīgu platlapju mežu fragmentos plašos Latvijas apvidos, izņemot Zemgali un DA Kurzemi. To skaits mērāms simtos, tomēr sastopamība kultūrainavā uzskatāma par savdabīgu un savā ziņā neparastu parādību. [6]
Piebalgas kultūrtelpā ir apzināts līdz šim nebijis un neaprakstīts notikums – suga savai mājvietai kā labu izvēlējusies cilvēkam pavisam tuvu dzīves telpu, proti, senas viensētas pagalma koku stādījumus. Vienīgie gadījumi, kad iepriekš šī būtne ir konstatēta kultūrainavā, ir atrašanās muižu parkos vai ilglaicīgās kapsētās. Konstatēt ko šādu viensētas pagalmā – tas ir kas patiesi nepieredzēts un unikāls! Šāds novērojums apliecina faktu, ka apstākļi konkrētajā lokācijā acīmredzot ir bijuši stabili un saudzīgi jau gadsimtiem ilgi.
Viens no uzskatāmākajiem piemēriem par kultūrtelpas nozīmi sugu saglabāšanā ir seno koka ēku fenomens.
Kas to būtu domājis, ka gadsimtu senas koka ēkas – guļbūves, šķūnīši, stāvbūves un koka karkasa ēkas, spēj apslēpt daudziem pat neapjaustu parādību! Senas koka ēkas ir nozīmīgs Latvijas kultūrvēstures un tradicionālās ainavas elements, kas atspoguļo Latvijas vēsturiskās būvniecības un amatniecības prasmes, stilu un dzīvesveidu. Vienlaicīgi, šādas ēkas ir nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.
Tikai retajam ir zināms, ka šādām ēkām ir arī būtiska loma kā vairāku mazizplatītu un plašākā reģionā apdraudētu ķērpju sugu dzīvotnei. Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. [7]
Svarīgi informēt, ka uz ēkām augoši ķērpji nav pašām būvēm kaitīgi un nesamazina to pastāvēšanas ilgumu. Ņemot vērā faktu, ka ķērpjiem nav sakņu, tie neieēdas koksnē, tie arī neizdala vielas, kas sadēdētu koku. Ķērpji ir viegli piestiprinājušies pie ēkas sienām un pārtiek nevis no koksnes, bet gan nokrišņiem, putekļiem un saules gaismas.
Jāatgādina, ka ķērpju eksistence uz koka ēkām neierobežo un nelimitē ēkas izmantošanas veidus, funkcijas. Ķērpjiem patīk augt uz koka ēkām, jo to koksne laika gaitā ir ieguvusi specifisku struktūru un kondīciju. Tā, piemēram, guļbaļķis mežā ir audzis simts vai vairāk gadus un tad ēkas konstrukcijā nostāvējis vēl gadsimtu.
Kopā saskaitot, senu koka ēku vecums var būt ievērojams, savukārt mežos šādu vecu koku paliek arvien mazāk, daudzviet tādu nav vispār.
Protams, gadu desmitu laikā ievērojama daļa ēku ir neatgriezeniski zudušas, līdz mūsdienām saglabājušies tikai visprasmīgāk uzturētie un uzskatāmākie pieminekļi. Piebalgas kultūrtelpā, salīdzinot ar citiem Latvijas apvidiem, šādu ēku ir ievērojami vairāk. Šis fakts viennozīmīgi apliecina turpmāk nepieciešamās rūpes un cieņu par atlikušo kultūras un dabas mantojumu. Seno koka ēku apsekojumi reizēm piedāvā iespēju iejusties pirmatklājēja lomā!
Ņemot vērā faktu, ka vairumā gadījumu tiek apsekotas plašākai publikai pieejamas senās koka ēkas, nevis ierobežotas pieejamības privātīpašumi, tas savā ziņā ietver pietāti attiecībā pret apsekojamo kultūras & dabas pieminekli.
Viena no uzskatāmākajām šāda tipa vietām Piebalgas kultūrtelpā ir pirmās latviešu nacionālās operas “Baņuta” muzejs Skrāģu krogā. Šajā seno un ar godbijību uzturēto ēku kompleksā noris ne tikai brīnišķīgi un iedvesmu raisoši kultūras pasākumi, tā ir arī unikāla mājvieta daudzām ievērības cienīgām būtnēm.
Viennozīmīgi jāsauc vārdā un jāpiemin :
Dzeltenīgā kliostoma (Cliostomum corrugatum) [8]
Brūngalvainā henotēka (Chaenotheca phaeocephala) [9]
Fosfora akmenspulverene (Psilolechia lucida) [10]
(Klēts Ziemeļu ekpozīcijas siena).
Slotgalviņu mikrokalīcija (Microcalicium disseminatum) – Kroga ēkas Austrumu ekspozīcijas puse. Suga Latvijā atklāta 2015.gadā. [11]
Bālā sklerofora (Sclerophora pallida) [12] – ceļmalas osis ar zīmīti “158”
Liepu parmelīna (Parmelina tilicea) - senas ābeles zars blakus “Piekalnēm” un ainavā esošs dēļa fragments. Sarkanās grāmatas suga ar ~ 25 atradnēm valstī. [13]
Elegantais saulesķērpis (Rusavskia elegans) – granīta akmens pie dīķu kaskādes.
Notarisa kalīcija (Calicium notarisii) – visā Baltijas un Skandināvijas reģionā reti vai tikai atsevišķos gadījumos sastopama suga.[14] Piebalgas kultūrtelpa ir unikāla ar to, ka pašlaik tā ir vienīgā vieta valstī, kur mājo un dzīves apstākļiem par labu esam ir atzinis šis dižretums!
Liels paldies režisoram un sabiedriskajam darbiniekam Guntim Gailītim par šo izveidoto un nesavtīgi uzturēto Vidzemes dabas & kultūvēstures pērli, kā arī par atļauju un svētību apsekojot senās koka ēkas!
Ja kādam apzinīgam pilsonim pārvaldībā ir senas koka ēkas un ir interese/vēlme uzzināt vairāk par esošo kultūras un dabas mantojomu, neturiet sveci zem pūra – sazinieties! Iespēju robežās apsekosim, paskaidrosim un izglītosim. Arī uz jau nolemtībā esošām ēkām var pastāvēt un par savu dzīvotni saukt unikālas būtnes, tām joprojām var rast patvērumu un otrās mājas.
Apzinoties un novērtējot senās koka ēkas un kāpinot cilvēku interesi par dabas un kultūras mantojumu, būtu sagaidāma jaunu un unikālu atradumu atklāšana. Veiksmi meklējumos!💚
Zinātkāre un izziņas tieksme tomēr rosina uzdot jautājumus, kur tieši šīs būtnes mitinājās pirms cilvēka izveidotās un uzturētās kultūrainavas? Atbilde ir rodama, atšķetinot ainavas vēsturiskos apsaimniekošanas paņēmienus, prakses un līkločus.
Jau sen ir apgāzts mīts, ka pirmatnējā ainava Latvijā un Eiropā bija nepārskatāms, biezs un bezgalīgs sena meža klājiens. [15] Būtisku pienesumu ainavas uzturēšanā sniedza lielo zālēdāju mijiedarbība. Taurs (Bos primigenius), Tarpāns (Equus ferus ferus) un Sumbrs (Bison bonasus) - Šie zīdītāji veidoja atklātu un noganītu klaju laukumu, krūmāju un meža fragmentu mozaīku, īpaši gar lielajām upēm un ūdenstilpnēm.[16]
Senajam zemkopim, pieņemot apzinātu lēmumu šīs būtnes pazudināt no tā laika ainavas, radās brīva niša cilvēka pieradinātajiem lopkopības dzīvniekiem. Domesticētie un ekstensīvi uzturētie mājlopi savā ziņā kalpoja par ekvivalentu (aizstājēju) izmirušajiem savvaļas zālēdājiem, tieši attiecībā uz ainavas uzturēšanu. Parkveidīgajā un atklātajā ainavā esošie platlapju koki, nereti sasniedzot dižkoku cienīgus apkārtmērus, kalpoja par mājvietu retajām ķērpju sugām, kuras pašlaik ir patvērušās uz senajām koka ēkām.
Pierādījumi viennozīmi apliecina, ka kultūrainava un parkveida pļavas spēj uzturēt ievērojamu dabas daudzveidību. Latvijai apstākļos pielīdzināmajās Igaunijas Laelatu parkveida pļavās ir ticis uzstādīts rekords Eiropas mērogā – vienā pļavas kvadrātmetrā konstatētas 63 lakstaugu un ziedaugu sugas! [17]
Parkveida pļavu fenomens var sniegt atbildes uz pašlaik eksistenciāli svarīgo jautājumu: “Kā mūsdienu cilvēkam eksistēt un saimniekot vienā telpā ar augstu biodaudzveidību, to nenoplicinot un saglabājot nākamajām paaudzēm?” [18] Pašlaik jau 80 % pasaules sauszemes sugu daudzveidības koncentrējas tieši pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu pārvaldītajās zemju platībās, lai gan tās proporcionāli aizņem tikai 25% teritorijas. [19]
![Izcili biodaudzveidīgas ainavas sastāvdaļa – kokāju jeb parkveida pļavas. Kultūrainavas teritorijā joprojām ir ieraugāmi necili šīs vēsturiski plaši izplatītās dzīvotnes fragmenti. Citviet tie jau sen ir izzuduši! [20] Foto: Raivo Ivulāns.](https://static.wixstatic.com/media/24f47f_2a2f470131a34b56aa1578913e374835~mv2.jpg/v1/fill/w_980,h_551,al_c,q_85,usm_0.66_1.00_0.01,enc_avif,quality_auto/24f47f_2a2f470131a34b56aa1578913e374835~mv2.jpg)
Piebalgas kultūrtelpas atlikušie bioloģiski vērtīgie zālāji aizvien sevī glabā nenovērtētus dārgakmeņus! Viena no tām ir graciozā Vīru dzegužpuķe (Orchis mascula). Vidzemē tā ir konstatēta vien pāris lokācijās, tomēr kultūrtelpas teritorijā joprojām ir divas dzīvotspējīgas atradnes.
Konkrētā orhideja ir īpaši prasīga pret dzīves apstākļiem, tai ir nepieciešami vitāli, ilglaicīgi un ekstensīvi uzturēti zālāji. Vislabāk tā jūtas ES biotopā - Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs, 6410. Abas kultūrtelpas atradnes ir tieši šādos zālājos. [21]
Neskartākajos kultūrtelpas nostūros joprojām var konstatēt jaunas sugas Latvijai un pat Baltijas valstu reģionam, neskatoties uz to, ka padziļināta kriptogāmu [22] pētniecība teritorijā norisinās jau vismaz divus gadsimtus. Goda saulītē īpaši jāizceļ Sveķu kunkulīte (Diacheopsis resinae). Zinātnē kā pavisam jauna suga aprakstīta un publicēta vien 2024.gada nogalē.[23] Iepriekš zināma vien no četrām valstīm pasaulē – Vācijas, Francijas, Dānijas un Norvēģijas. Tagad – arī Piebalgas kultūrtelpā!
Šādi brīnumi ir atrodami tepat mums līdzās – jāspēj tikai apstāties, ieskatīties un pievērst kaut nedaudz uzmanības!
Esmu ieskicējis tikai mazu daļu no kopējā kultūrtelpas un dabas vērtību mijiedarbību stāsta. Tagad atliek vien ikkatram no mums iedziļināties – vai spējam uztvert šo par vērā ņemamu vērtību. Pārdomāt, kā mūsu ikdienas saimnieciskā steiga ietekmē tos mūsu ģenētiskos radiniekus, kuri nevēlas neko vairāk, kā tikai mierpilni eksistēt.
Retās sugas pazīst vien daži, tās izzūd klusi, pamazām un tautiešiem nemanāmi. Nevienam no tā, ka viņu nav mums līdzās, nākamajā dienā, protams, ievērojami sliktāk nekļūs. Patiesi dzīvas ainavas saglabāšana nav individuāla, bet gan kolektīva atbildība. Izglītotu, apzinīgu, tālredzīgu un kulturālu cilvēku atbildība!
Dzīva ainava ar visām tajā mītošajām būtnēm, tajā skaitā kulturālo cilvēku – tā ir īstā, unikālā Latvijas bagātība! Tas nekas, ka lielākā daļa no mums šo bagātību nekad neiemācīsies atpazīt. Šīs būtnes dzīvo un par savām mājām sauc Latviju un Piebalgas kultūrtelpu. Tām ir tikpat lielas tiesības šeit dzīvot, kā mums– cilvēkiem!
P.S. Ja vēlaties sazināties ar autoru par dabas daudzveidību un mikoloģijas tēmām, esat laipni aicināti to darīt pa tālruni 23375668 vai rakstot uz adresi rivulans@gmail.com.
Izmantotie avoti un literatūra:
[1] Bruttan, A. 1870. Lichenen Est-, Liv- und Kurlands. Archiv Für Die Naturkunde Liv-, Ehst- Und Kurlands, 2(7): 1–166
[2] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P. 2025. Izplestā evernija (Evernia divaricata) (L.) Ach. (1810). Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 440–441.
[4] ] Dāniele, I., Meiere, D. 2025. Koraļļu dižadatene (Hericium coralloides) (Scop.) Pers. (1794) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 226–227.
[5] Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi Latvijā. Noteikšanas rokasgrāmata. 2. papildināts izdevums (2013) A.Auniņa red., Rīga, Latvijas Dabas fonds , Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 320 lpp.
[6] ] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P., Dzenis, J. 2025. Parastais plaušķērpis (Lobaria pulmonaria) (L.) Hoffm. (1796) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 470–471.
[7] Svensson, Måns & Johansson, Per & Thor, Göran & Thor, P. (2005). Lichens of wooden barns and Pinus sylvestris snags in Dalarna, Sweden. Annales Botanici Fennici. 42. 351-363.
[8] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P., Dzenis, J. 2025.: Dzeltenīgā kliostoma (Cliostomum corrugatum) (Ach.) Fr. (1845) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 388–389.
[9] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P., Dzenis, J. 2025.: Brūngalvainā henotēka (Chaenotheca phaeocephala) (Turnen) Th. Fr. (1861) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 462–463.
[10] Psilolechia lucida (Ach.) M.Choisy in GBIF Secretariat (2023). GBIF Backbone Taxonomy. Checklist dataset https://doi.org/10.15468/39omei accessed via GBIF.org on 2026-05-13.
[11] Moisejevs R. 2015. Some new to Latvia lichens and allied fungi. Acta Biol. Univ. Daugavp., 15 (2): 285 – 292.
[12] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P., Dzenis, J. 2025.: Bālā sklerofora (Sclerophora pallida) (Pers.) Y.J. Yao & Spooner (1999) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 452-453.
[13] Stepanova, D., Moisejevs, R., Degtjarenko, P. 2025. Liepu parmelīna (Parmelina tilicea) Grām.: Čekstere-Muižniece, G., Dzenis, J. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 1. sējums. Sēnes, ķērpji un gļotsēnes. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universitātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 446-447.
[14] Calicium notarisii (Tul.) M.Prieto & Wedin in GBIF Secretariat (2023). GBIF Backbone Taxonomy. Checklist dataset https://doi.org/10.15468/39omei accessed via GBIF.org on 2026-05-13.
[15] Hitchmough, James & Vera, Frans. (2002). Grazing Ecology and Forest History. Garden History. 30. 263. 10.2307/1587257.
[16] H.Strods et al. Grām.: Latvijas mežu vēsture līdz 1940.gadam. Rīga, Pasaules dabas fonds; 1999, 364lpp.
[17] Kalevi Kull & Martin Zobell. 1991 High species richness in an Estonian wooded meadow. Journal of Vegetation science. 2 (5) pp. 715-718.
[18] Kalevi Kull, Toomas Kukk & Aleksei Lotman. When culture supports biodiversity: The case of the wooded meadow. Grām. Imagining Nature: Practices of Cosmology and Identity. Aarhus University Press, 2003, 290lpp.
[20] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda. 219-260
[21] Roze, I. 2025. Vīru dzegužpuķe (Orchis mascula). (L.) L. (1755) Grām.: Auniņa, L. (red.) Latvijas Sarkanā grāmata. 3. sējums. Vaskulārie augi,. Dabas aizsardzības pārvalde, Latvijas Universtātes MDZF Bioloģijas institūts, Sigulda, 472-473.
[23] Gøtzsche, H. F., Woerly, B., Popa, F., Shchepin, O. N., Prikhodko, I. S., López-Villalba, Á., Schnittler, M. (2025). A new species of Diacheopsis (Myxomycetes) and a new habitat for myxomycetes. Mycologia, 117(1), 183–200. https://doi.org/10.1080/00275514.2024.2413343
