Piebalgas miniatūras

Vienā ritmā ar dabas dvēseli un jūtot līdzi mūsu mazajiem draugiem. Kad jūs pēdējo reizi dzirdējāt irbītes dziesmu laukā vai mežā?

Pelēkā paugura sirdspuksti

Laukirbe. Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls.

Rīta migla Piebalgas pakalnos kāpj lēni, it kā baidītos saplēst savus dūmakainos svārkus aiz kadiķu asajām galotnēm. Zeme vēl ir mitra un katra zāles stiebra galā karājas pa sidrabainai rasas lāsei. Šādā stundā pasaule šķiet vēl cilvēku neskarta, līdz klusumā var sadzirdēt tikko nojaušamu, ritmisku čirkstēšanu – it kā kāds rīvētu divus sausus oļus.

Tā ir laukirbe. Pelēka, apaļa un gandrīz neredzama, viņa saplūst ar pērnā gada smilgām un mežacūku izrakņāto rudi mālaino zemi. Viņas rakstainie spārni atkārto tās pašas krāsas kā nupat pamodusies zeme – rūsganu mālu, pelēku granītu un sūnu zaļumu. Viņa nav gaisa pavēlniece. Viņa pieder zemei.

Viņas pasaule ir taciņas zem skābeņu lapām, slepeni tuneļi vārpatu biezoknī un drošība, ko sniedz spēja kļūt par akmeni ikreiz, kad virs lauka pārslīd vanaga ēna.

Kad cilvēks tuvojas, viņa nebēg uzreiz. Viņa paļaujas uz savu neredzamību, sastingstot tik spēji, ka pat acs nenoķer šo mirkli. Tikai tad, kad cilvēka solis šķērso neredzamo robežu, pavasara klusums zūd. Ar skaļu, smagu spārnu švīkstoņu pelēkbrūnais kamols atraujas no zemes un zemu planējot, pārlido uz nākamo paugura nogāzi, lai atkal pazustu, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Un lauks atkal iegrimst klusumā, glabādams vien steidzīgus pēdu nospiedumus mīkstajā augsnē un vienu raibu spalvu, kas aizķērusies viršu cerā.

Sūnu un lazdu valstībā

Mežirbe. Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls.

Dziļi Lielmežā, egļu meža paēnā, kur zemi sedz biezs sūnu paklājs un saules stari spēj izlauzties tikai kā tievas, mirdzošas adatas, valda cita laika izjūta. Te nav lauku plašuma, te katrs solis ir jāsper uzmanīgi pāri vecām, satrunējušām kritalām, cauri paparžu biezoknim. Šī ir mežirbes pasaule – paslēpta, noslēpumaina un sargājoša.

Viņa pati ir kā mazs meža gariņš baloža lielumā. Viņas tērps – pelēkbrūni raibs ar smalku cekuliņu – ir ideāls maskēšanās meistardarbs, kas saplūst ar egļu mizu un alkšņu stumbriem. Ja laukirbe pieder pamestu tīrumu vējiem, tad mežirbe pieder pameža klusumam un lazdu audzēm. Viņa pārvietojas gandrīz bez skaņas, piepildot savu guzu ar melleņu ogām un pumpuriem no zemākajiem koku zariem, vienmēr turoties tuvāk zemei un drošiem slēpņiem.

Pavasarī, kad mežā sāk kust pēdējie sniega ielāpi, šo klusumu pārsteidz negaidīta skaņa. No kāda krituša koka saknes atskan neticami smalks un dzidrs svilpiens – cīīī-cīīī-cicici. Tam ir grūti noteikt virzienu, tas šķietami plūst no visām pusēm un reizē no nekurienes, it kā pati meža elpa būtu pārvērtusies skaņā. Tas ir mežirbes tēviņš, kurš ziņo pasaulei, ka dzīvība biezoknī ir uzvarējusi ziemu. Bet pietiek vien neuzmanīgi nolūzt kādam zaram, lai svilpiens aprautos un mazā, raibā vistiņa ar klusu spārnu švīkoņu nozustu tuvējā egļu biezoknī, atstājot cilvēku aci pret aci ar sūnām un paša soļu atbalsi.

Nežēlīgais siena laiks

Siena laiks. Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls.

Saule šodien nežēlīgi svilina, un ir sācies siena laiks. Traktors ar pļaujmašīnu uzbrauc uz sulīgi zaļās pļavas, uzsākot savu riņķa danci - nāves deju. Nāves deju visai mazai, skrejošai, lecošai un lidojošai dzīvai radībai.

Pļavas garajā zālē, āboliņa pavēnī, savu ligzdu ir izveidojusi mazā un žiglā irbīte. Tikai vēl vakar mazie putnēni pārsita olu čaumalas un pieteicās dzīvei. Irbīte dzird, kā pļavas klusumu, kuru lēni ieaijā vējš, sāk piepildīt graboša un dārdoša skaņa. Viņa uzguļas uz ligzdas, apsedzot savus mazuļus un cer, ka dārdoņa drīz beigsies. Tomēr viņas cerības izrādās veltas, arvien tuvāk un tuvāk nāk biedējošā skaņa. Irbīte nolemj nezināmo aizvilināt prom no savas mājvietas, nerēķinoties ar nāves briesmām.

Kad briesmonis ir pavisam tuvu, viņa izskrien tam priekšā un skrien pa svaigi nopļauto zāli prom, tomēr viņš, griezdams savus tērauda zobus, turpina savu nāves deju, nepievērsdams ne mazāko uzmanību sīkajam putniņam. Tā viņa mēģina trīs reizes pēc kārtas, tomēr bez panākumiem.

Garā zāle līdz perēklim ir gandrīz jau nopļauta. Caur atlikušajiem zāles stiebriem, no nopļautās pļavas puses jau var pamanīt ligzdiņu, kurā guļ putnēni. Irbīte saprot, ka visas viņas pūles aizvilināt briesmoni prom no savas ligzdiņas ir veltas. Mazais, brūnais putniņš, klusēdama uzguļas uz savas ligzdiņas, cieši jo cieši piekļaujas saviem putnēniem, apsedzot tos ar saviem mazajiem spārniņiem. Viņa dzird briesmoni tuvojamies. Irbīte vēl ciešāk piekļaujas saviem mazuļiem, līdz viņi ir kā viens vesels un viņu sirdis sitas vienā ritmā.

Traktors, pļaudams un ik pa brīdim izmezdams melnus dūmu mutuļus, aizbrauc tālāk, turpinot savu riņķa danci - savilkdams nāvējošo cilpu arvien ciešāk. Tur aiz viņa, zem sulīgi zaļajiem zāles vāliem, paliek mazā, brūnā irbīte, kura vairs ne skries, ne lidos.

Tikšanās Lielmeža mežmalā

Tikšanās. Mākslīgā intelekta ģenerēts attēls.

Tveicīgā pievakarē, tur, kur Lielmeža mežs ar smagu, tumšu sienu atduras pret aizaugušu pļaviņu, vakars elpoja lēni. Sūnas smaržoja pēc karstuma, egļu ēnas slīdēja kā ūdens, un viss bija tik kluss, ka varēja sadzirdēt, kā zāles stiebri čukst savā starpā.

No meža puses, kā pelēks, nemanāms vilnis, izslīdēja meža irbe. Viņa uzlēca uz veca, sūnām apauguša celma un uz brīdi sastinga — kā sargātāja, kas pārbauda, vai pasaule vēl turas savā vietā.

Pļavas zālē kaut kas sakustējās. Tad, tramīgi, bet apņēmīgi, cauri biezajai zālei izskrēja lauku irbe, cieši pie sāniem turot savus piecus mazuļus. Viņas spalvas bija nespodras, kā izkaltušas bērza lapas, pēc pārāk daudzām dienām bez miera.

Abas brīdi klusēja. Klausījās tālumā, kur vienmērīgi dūca skaņa, kas viņām jau sen kļuvusi par vasaras likteni — metāla elpa, kas nekad neapklust.

– Tu izskaties nogurusi, māsīc, – meža irbe beidzot klusi sacīja, noliecot galvu. – Kur ir pārējie tavi bērni? Vasaras sākumā tevi redzēju ar kuplu pulku.

Lauku irbe smagi nopūtās. Mazuļi, kā mazi, silti akmentiņi, sabīdījās zem viņas spārniem.

– Viņu vairs nav, – viņa teica. – Pļaujas laikā mēs tikām iedzīti lamatās. Daudzi netika ārā. Tad vēl rudā ragana... viņa nāca nemanāmi. Aiznesa manus mazulīšus kā vējš, kas paņem lapu un neatgriež.

Viņa tramīgi paskatījās apkārt, it kā pati skaņa varētu būt plēsējs.

– Nav laika sevi sakopt. Nav laika domāt. Tikai skriet, slēpt, cerēt.

Meža irbe klusi pamāja.

– Tad varbūt pārcelties uz lielajiem labības laukiem? Tur barības daudz, lapsas reti ieklīst.

Lauku irbe sakustējās, it kā šie vārdi būtu kā ledus auksts ūdens šalts no meža strauta.

– Nē... nē. Te bija ieklīdusi māsa no tālās kviešu druvas. Šausmu lietas stāstīja. Kviešu laukā klusums kā Piebalgas kapos. Zeltainās vārpas dzied sērīgu meldiņu, un viss lauks pilns mazu baltu akmentiņu. Tos norijot, kājas gurst, guzu dedzina. Un tad vēl lietus... saulainā dienā. Kad tas nolīst, paliec kā izplūkāta, pusakla vista.

Viņa uz brīdi apklusa un sastinga, mežmalā iestājās tāds klusums, ka pat egles šķita aizturam elpu.

– Bet ar to viss nebeidzas, – lauku irbe turpināja. – Kviešu laukā nav nevienas dzīvas radībiņas. Ne slieku, ne vaboļu, ne sienāžu. Kapa tukšums. Klusums, kas ēd dvēseli. Tur mani bērni nomirs bada nāvē.

- Jā, māsīc, - nosīca savā smalkajā balstiņā meža irbe. Tumši padebeši savilkušies pār mūsu galvām. Tev meža pļaviņas kļuvušas par retumu, man mežs kļuvis ne vairs par barības gādātāju un sargu, bet par biedu.

Meža irbe smagi nopūtās, viņas cekuls nolaidās un pār vaigu notecēja vientuļa, sāļa asara.

Briesmas slēpjas gandrīz aiz katra koka - un arī kokā. Tik daudz naidnieku es neatminu. Bet agrāk bija kur paslēpties, tagad — vairs nav, meža irbe turpināja.

Lai sagrabinātu pilnu guzu, nākas visu dienu skraidīt tā, ka vakarā knapi kājas velku. Vienas vienīgas egles un priedes - ne kārklu, ne alkšņu, ne lazdu pudurīša.

Jau trešo gadu viena mežā kūkoju. Neviens raibulītis vairs nevar atrast ceļu pie manis - pa tālu. Tā viena ar aiziešu, egļu zaru apdziedāta...

Meža irbe lēni nolaida galvu. Vējš pārslīdēja pār pļavu, un abas radinieces palika stāvam — viena uz celma, otra zālē, abas ar savu smagumu, abas ar savu patiesību.

Klusumā, kas starp viņām izpletās kā vakara migla, mežs uz mirkli šķita apstājies. Kaut kur tālāk, aiz egļu tumšajiem stumbriem, sačabēja zari — ne draudi, bet atmiņa. Atmiņa par laikiem, kad pļavas vēl elpoja plaši un irbju balsis skanēja kā mazi zvaniņi rīta rasā. Mežs tos vairs nespēja atgriezt, bet glabāja sevī.

Un Lielmežs, kā vienmēr, klusējot klausījās.