RUTA INTENBERGA Skolotājs paliek cilvēkos
- Anna Rozenblate
- 27. jūl.
- Lasīts 14 min
Updated: 31. jūl.
Mazā ciemā skolotājs nav tikai skolotājs. Skolotājs ir tas cilvēks, kurš redz mūsu bērnus no rītiem, kad tie ir miegaini, satraukti vai arī, ja bērnu bērnība ir droša, laimīgi. Skolotājs pamana, kad bērns ir noguris vai apslimis. Skolotājs pazīst ģimenes, zina bērnu stiprās un vājās puses, redz viņu izaugšanu vairāku gadu garumā un bieži vien kļūst par cilvēku, pie kura bērns vēršas brīžos, kad trūkst drosmes runāt ar citiem pieaugušajiem. Skolotājs ir tas cilvēks, kurš uzklausa, redz, māca un pamāca, kā uzvesties, kā būt, lai dzīve būtu vieglāka visiem. Skolotāja darbs nebeidzas ar skolas zvanu. Tas turpinās ciema dzīvē, cilvēku attiecībās un atmiņās.
Cilvēka darba gadus var skaitīt kalendārā, bet ir cilvēki, kuru darbu mēra cilvēkos. Bērnos, kuri izauguši, kļuvuši par vecākiem un savus bērnus ved pie tiem pašiem skolotājiem. Cilvēkos, kuri pēc gadiem atgriežas salidojumā ne tikai satikt klasesbiedrus, bet arī pateikt paldies savam skolotājam.
Četrdesmit trīs gadi Jaunpiebalgas vidusskolā ir gandrīz divas paaudzes. Šajā laikā mainījušās izglītības reformas, mācību programmas, tehnoloģijas un sabiedrība. Skolā ienākuši datori, telefoni un digitālās platformas, bet viena lieta nav mainījusies - bērnam joprojām visvairāk vajadzīgs cilvēks, kurš ir klātesošs un kuram viņš var uzticēties.
Par dzīvi, par skolotāja darba vērtību, par attiecībām starp skolotāju, vecākiem un bērniem, par to vēlējos parunāt ar Rutu Intenbergu jeb, kā mana meita un citi skolotājas audzēkņi viņu mīļi dēvē, ar skolotāju Rutiņu.
NO VARIŅU PĻAVĀM LĪDZ PIEBALGAS PAKALNIEM
“Es uzaugu tepat netālu, Variņos. Ļoti skaistās lauku mājās. Ģimenē bija tētis un mamma, vecmamma un vectētiņš. Brālis un māsa. Māsa gadu vecāka, brālis divus gadus jaunāks. Bērnība bija skaista, nerātna un bezbēdīga.” Tolaik bērnību neveidoja rotaļlietas vai ieplānotas nodarbības. To veidoja pagalms, pļava un mežs, vecvecāki un dzīve dabā.
“Vecāki strādāja. Mammīte vairāk bija aizņemta darbos. Vecmamma rūpējās, lai mums būtu ko ēst.” Bērnus pieskatīja vecvecāki; īstais pasaules skolotājs bija vectēvs. “Es ļoti atceros savu vectētiņu, viņš ļoti palicis man prātā.” Viņš nebija biologs vai pedagogs. Taču viņš prata iemācīt pašu svarīgāko - skatīties.
“Vectēvs (mammas tētis) man iemācīja visu, kas ir dabā, – kokus, putnus, augus. Viņš iemācīja pazīt putnu balsis, taisīt stabulītes, ūdenspistolītes no suņuburkšķu kātiem. Pateicoties viņam, vēl šodien pazīstu kokus un augus.”
No malas tas var šķist tikai skaists bērnības atstāsts. Taču tieši tur, iespējams, aizsākas skolotājas profesijas pats būtiskākais pamats. Iemācīties skatīties, lai saredzētu smalkumus. Spēju saredzēt un fiksēt būtisko - kādu, kurš ir neparasti kluss, kādu, kurš izliekas drosmīgāks, nekā būtu veselīgi, kādu, kurš smaida, lai neviens nepamanītu lielās skumjas - nemāca augstskolās; to māca dzīve.
Par vectēvu runājot, Ruta piebilst: “Es ļoti nožēloju, ka tajā laikā neizprašņāju vectēvu. Cik saprotu, vectēvs ir pabijis Sahalīnā, bet kas tas bija par laiku un kāpēc, nezinu. Par vectēvu ir sarūgtinājums, ka neesmu papētījusi. Madara tagad cenšas salikt dzimtas koku. Ja nu vēl varēsim kaut ko atrast arhīvā. Uzzinājām, kur viņš ir dzimis un kā audzis. Vectēvs ir no Latgales, no Maltas puses.”
Saruna starp paaudzēm ir svarīga, jo neuzdotie jautājumi reiz kļūst par neatbildāmiem jautājumiem. Kamēr vecvecāki un vecāki ir līdzās, tikmēr ir jārunā. Man šķiet, ka šis domu grauds pavada skolotāju Rutu viņas darbā ar bērniem un ģimenēm. Kamēr cilvēks runā, viņš ir jāuzklausa. Bērniem tas ir jāiemācās.
“Mamma ir runātīga, tēvs vairāk pa saviem darbiem - kolhozā bija traktorists, viens no labākajiem. Par darba tikumu, ārpus kārtas, varēja iegādāties mašīnu. Viņš bija ļoti labs strādnieks. Bijuši daudzi jauki brīži.
Kad bija Ziemassvētki, svinējām. Ar eglīti, klusībā, savā ģimenes lokā; tāpat tika svinētas arī Lieldienas. Vecāmamma no tēva puses dzīvoja netālu, bieži nāca ciemos. Bērnībā dziesmu uzsāka vectēvs. Viņam bija ļoti skaista balss. Arī mans tēvs, lai gan nebija mācīts, viņš spēlēja akordeonu - bija to apguvis pašmācības ceļā.”
“Es mācījos Variņos, Ķempu astoņgadīgajā skolā, netālu no manas mājas, apmēram 3 km, pēc tam centrā -Variņu pamatskolā. Variņu skolas vairs nav, tā ir slēgta. Pēc tam uz Smilteni aizgāju mācīties. Man ļoti patika Smiltenē. Mēs, D klase, bijām matemātiķi. Vidusskola bija skaists laiks. Jaunība. Ļoti patika skola un skolotāji. Es mācījos otrajā maiņā. Dzīvojām internātā, jo nevarējām izbraukāt: tad, tajā laikā, braukāt bija padārgi. Vakaros vēlu pārnācām no mācībām - ap astoņi, pusdeviņi. Pārgulējām nakti, un otrā rītā mācījāmies. Es dziedāju korī. Visu laiku esmu dziedājusi korī, esmu pirmais soprāns. ”
Skaļi domāju, vai vēlme būt par skolotāju Rutai bija jau no mazas bērnības. “Pabeidzot vidusskolu, bija divas iespējas - vācu valoda, jo man tā ļoti padevās un patika. Variņos bija ļoti laba skolotāja, papildus mācījos pie viņas. Smiltenes vidusskolā man vācu valoda padevās bez problēmām. Problēma bija tā, ka man nepatika tā laika vēsture, un tur es padevos.
Viens no eksāmeniem universitātē bija tā laika vēsture, es vienkārši neaizgāju. Es zināju, ka nevarēšu runāt par to, par ko neesmu pārliecināta. Tad izvēlējos otro variantu, kas man bija, – skolotājas profesiju.”
Rutu interesēja daba, padevās vācu valoda, bet augstākā izglītība iegūta pedagoģijā. Vai te ir kāda atslēgas personība, kura ietekmēja šo izvēli? “Jā, mana klases audzinātāja, skolotāja Māra, Ķempu skolā. Jauna, ļoti gudra.
Viņa mums mācīja latviešu valodu. Vienmēr bija līdzi papildu materiāli attiecīgi par to rakstnieku, par kuru runājām. Lasīja mums dzeju, fragmentus. Tajā laikā viņa brauca ar motociklu. Mēs lepojāmies ar to, ka mūsu audzinātāja bija sportiska un jauna.
Viņa tajā laikā precējās, dzima bērniņi. Skolotāja Māra mūs veda ekskursijās, gājām pārgājienos. Tad, kad piedzima bērniņi, mūs ņēma par auklēm. Mūsu klasē bija daudz meiteņu. Pirmoreiz pie viņas meitiņas paliku es – lozīte izkrita man. Viņa bija dzīvesgudra skolotāja. Mēs joprojām uzturam labus kontaktus, braucam ciemos. Salidojumos pulcējamies ap viņu. Skolotāja Māra ir tas cilvēks, kas pamudināja mani šim virzienam. Skolotāji manā jaunībā bija eleganti ģērbušies, vienmēr smaidīgi, laipni un pozitīvi. Tas mani iedvesmoja. No pašas mazotnes nebiju pieķērusies skolotājas darbam; vairāk interesēja medicīna, tad valoda. Tajā laikā skolotāja profesija nebija augstu vērtēta. Jauniešu vidū, kad minēji, ka vēlies būt skolotājs, – „ā, tu būsi skolotāja, nu, jā”, nebija sajūsmas, apbrīnas. Pēc pirmajiem salidojumiem izrādījās, ka daudzi dzīves virzienus ir mainījuši un no tiem, ar kuriem kopā beidzu skolu, daudzi ir skolotāji. Īpaši puiši, izrādās, arī ir skolotāji vai vismaz kādu laiku bijuši skolotāji.”
Katram skolotājam reiz ir bijis savs skolotājs, kurš parādījis, ka zināšanas ir aizraujošas, ka literatūra nav tikai obligātajā programmā, ka skola var būt vieta, kur gribas atgriezties. Pēc Smiltenes vidusskolas beigšanas, Ruta dodas mācīties uz Rīgu.
“Bērnudārza pedagogi mācījās Kuģu ielā, skolotāji - Brīvības ielā. Ļoti patika, ļoti mājīgi, ļoti labi skolotāji.
Kursa vadītāja bija Meta Vītola. Viņa iedeva daudz metodikas matemātikā, latviešu valodā; uz to balstos vēl līdz šim, tā, lai būtu pārliecība, ka visu daru pareizi.
Tagad bērniem mācām vienkāršāk, radošāk. Tagad bērniem ir interesantāk. Bet pati kā skolotāja, pārliecinos vai ir pareizi, tajā laikā iegūtajā metodikā.
Pedagoģiskajā skolā apguvu arī mūziku, klavierspēli, bez jebkādām priekšzināšanām. Tas bija obligātais priekšmets. Tīri labi nokārtoju. Tagad, mazmeitai iestājoties mūzikas skolā, esmu pirmais palīgs klavierspēlē.
Man ļoti patika Rīgas laiks. Sākumā dzīvojām Kuģu ielā, kopmītnēs. Sapratu, ka tas nav man - 6 līdz 10 meiteņu istabiņā. Sākām īrēt. Saimniece nebija sveša, viņai mūsu pusē bija radi. Bijām četras meitenes. Tas bija brīnišķīgs laiks, Rīgas iepazīšana. Kad biju nomācījusies šos trīs gadus un 10 mēnešus, negribēju prom no Rīgas. Studijas beidzu 1983. gadā. Mums pašiem bija jāsameklē, kur strādāt. Piedāvājumi bija, bet ne visi tos izmantoja. Pati gribēju Smiltenes pusē strādāt. Ilgi šaubījos, kur doties. Kursa vadītāja Meta Vītola bija pazīstama ar Astrīdu Knāķi, kura tajā laikā bija Jaunpiebalgas vidusskolas direktore. Tā kā es biju centīga, kārtīga, brīnišķīga studente, Meta teica, ka viņa man noteikti iesaka Jaunpiebalgu.”
CITĀ PASAULĒ
“Pirmo reizi ar skolotāju Astrīdu iepazinos Rīgā, viņai bija konference. Mums bija norunāts, ka centīšos atbraukt līdz Piebalgai. Pirmais brauciens bija pa kalniem, pa lejām. Bērnībā nebija būts šajā pusē. Braucu no Rīgas caur Bērzkrogu un Vecpiebalgu. Un tad man likās, ka esmu citā pasaulē.”
Te bija ne tikai cits reljefs, dzīvesvieta un darbs, bet arī daudzi sveši cilvēki. Skolotājai bija tikai 23 gadi. Kā bija ar iejušanos ciemā?
“Man ļoti palaimējās.
Citi saka, ka piebaldzēni esot atturīgi, vēsi cilvēki, es tos pirmos cilvēkus ļoti labus satiku.
Oto Vāliņš skolā bija lietvedis. Aprunājos ar viņu, viņš bija gatavs piedāvāt mājas, lai neesmu tik ļoti atkarīga no autobusiem. Kad atnācu te uz palikšanu, nebija problēmu ar dzīvokli. Sākumā dzīvojām internāta mājā, tad cēla skolotāju māju - Brāļu Kaudzīšu ielā 7. Kā ienācēja varēju pieteikties uz dzīvokli. Mājā bija kolektīva sajūta - gājām viens pie otra ciemos, vakariņās. Skolotāja Iveta dzīvoja zem mums, augšā - Bērziņu ģimene. Tad vieni taisa vakariņas, tad otri. Kopīga dzīvošana. Visi kaimiņi bija ļoti pretimnākoši. Kaimiņos dzīvoja Elvīra Knāķe ar ģimeni. Viņi bija ļoti izpalīdzīgi un man, jaunam skuķēnam, daudz palīdzēja. Man ļoti patikuši visi dakteri, kuri te strādājuši. Nevaru nosaukt nevienu, ar ko būtu bijuši starpgadījumi, te dzīvojot. Kad sāku strādāt, mēs jutāmies kā viens kolektīvs. Skola bija otrpus futbola laukumam, vienā ēkā. Kad es sāku te strādāt, skolotājas Valentīna un Maiga jau bija priekšā. Viņas bija ļoti atraktīvas. Visas uzšuvām vienādas kleitas no viena auduma. Tad pienāca klāt skolotāja Daiga, Dace, abas Laimas un Māra. Bija kopīgas ekskursijas un jubileju svinēšanas. Ļoti patīkamas atmiņas par pašu sākumu. Tāpēc es šeit paliku – jūtos šeit labi.”
DIVI BĒRNI PIE STACIJAS VEIKALA
Katram skolotājam ir savs pirmais 1. septembris, kurš spilgti paliek atmiņā. Skolotāja Ruta smaida, stāstot par vasaru pirms darba sākuma.
“Interesanti bija tas, ka toreiz šeit, Piebalgā, bija tādi kā mikrorajoni. Mans mikrorajons bija Garauši. Man vasaras izskaņā uzdeva uzdevumu skolēnus apstaigāt, aptaujāt, vai bērns turpinās mācības šeit vai ģimene izdomājusi ko citu. Toreiz es dzīvoju stacijas galā, tur, kur tagad ir Egīla Rusova māja. Tad tur bija internāts. Aizgāju līdz stacijas veikalam, satiku divus vasarīgus bērneļus: meiteni ar zibīgām, možām acīm un puisīti ar čirkainiem, baltiem matiem. Domāju – uzjautāšu viņiem. Viņi bija gatavi man visu izrādīt, tik dzīvespriecīgi!
Izrādījās, tie bija skolotājas Vēsmas Johansones bērni – meita Una un dēls Nils. Izvadāja pa katru māju, bija pirmie palīgi. Saņēmu audzināšanā 3. klasīti. Tajā klasē bija arī Una. Tā satikāmies atkal 1. septembrī. Skaistas atmiņas par sākumu.”
“Ļoti patika komunikācija ar vecākiem. Domāju, kā es, jauna skolotāja, iejutīšos, vai pratīšu, zināšu, bet viss dabiski sanāca. Tad nāca arī tēvi uz skolu. Nāca ikdienā, parunāties. Esmu priecīga par skolas vadību visos laikos. Silti atceros Ullas laiku. Ulla ir ļoti saprotošs cilvēks. Viņa zināja, ka ir skola un ģimene, un ka jāvelta vienlīdz daudz laika kā vienam, tā otram. Ullas laikā bija tā - laiks darbam, laiks atpūtai un ģimenei.”
Sarunā esam aizrunājušās līdz precību gadiem. Zinu, ka skolotājai Rutai ir divas burvīgas meitas - Madara un Liene. Vai mīļais vīrs tika iepazīts šeit, Piebalgā?
“Uz Jaunpiebalgu atnācu ar savu puisi - Aināru. Liels pārsteigums visiem bija, ka atnācu, nostrādāju vienu gadu, apprecējos, aizgāju dekrētā. Atnācu pēc dekrēta, uz ziņojuma dēļa bija salikti pienākumi. Man blakus stāv Valdis Gansons un jautā: kas tā Ruta Intenberga ir, jo visi bija mani iepazinuši ar Mazjānes uzvārdu. Esmu ģimenes cilvēks, vienmēr esmu gribējusi, lai pavards silts, lai visi paēdināti, apmīļoti. Mums pieder vasaras. Esam daudz ceļojuši gan pa Latviju, gan ārpus tās. Aināram ir celtnieka diploms. Jaunpiebalgā meklēja mežsaimniekus, tāpēc viņš mācījās. Vienmēr atbalstām viens otru. Mums ir divas meitas un četri mazbērni. Esmu pateicīga par to, kas mums ir. Ainārs noskatīja mums māju kā mežsargs, ejot apgaitās. Iepazinās ar bijušajiem saimniekiem, kuri te vadīja vasaras. Madara ar vīru un bērniem dzīvo ar mums. Visi liekam pūles kopā, lai vide mums apkārt būtu skaista.”
Vai Smiltene nemaz nevilināja atpakaļ? Sevišķi tad, kad meitas bija mazas. Mazā ciemā noteikti nebija tik daudz iespēju, kā pilsētā.
“Vilināja gan, bet laikam tik ļoti, ļoti negribēju. Kad pieci, seši gadi bija nodzīvoti te, tad sapratu, ka negribu citur. Esmu bijusi mierā ar to, ko ciems piedāvāja maniem bērniem. Vedu meitenes dejot, dziedāt kultūras namā. Lienei bija moderno deju pulciņš. Aizdejojās līdz medaļai. Madara izbaudīja tautas dejas pie Lāsmas Skutānes. Tas bija ašs posms. Kad meitas beidza pamatskolu, te bija divas paralēlās klases. Bija daudz bērnu. Gribējām meitenēm audzināt patstāvību, tāpēc abas vidusskolu aizbrauca mācīties citur. Visu laiku ar mašīnu aizved, pārved. Sākums bija grūts. Kad Madara aizgāja, bija vieglāk, bet, kad aizgāja Liene, pašiem bija grūtāk, jo mums palika tukšums - palikām divi vien. Esam apmierināti, ka meitenes atrada savu īsto vietu dzīvē, darbiņu. Prieks par Lieni. Skolotāja Micāne, kura strādāja Draudzīgā aicinājuma skolā, pienāca un teica: kāpēc neteicu, ka meita ies uz Lauksaimniecības akadēmiju, būtu palīdzējusi, kaut ko pamācījusi.”
GODĪGUMS KĀ DZĪVES PAMATS
“Ja cilvēks ir godīgs, vispirms - pats pret sevi, tad viņam ir vieglāk dzīvot.”
Šis princips skolotājas ģimenē nekad nav bijis tikai skaista frāze. “Ar meitām runāju godīgi par savu sāpi, viņu sāpēm. Mums ir vieglāk pieņemt lēmumus par jebkādām lietām. Es varu runāt ar viņām par jebko. Neatceros, ka meitas būtu stingri bārusi viņu pusaudzībā. Arī dakteris bērziņš mūsu ģimenē netika lietots. Protams, pusaudzībā bija puksti, nenākšana ārā no istabas, bet lielas nesaprašanās nav radušās, jo patiesi izrunājām pārpratumus vai problēmas. Ir svarīgi saprasties, uzklausīt vienam otru. Bērna audzināšanā iesaistījāmies abi, tas arī noteikti no svara. Vīram bija ļoti laba mamma, labākā vecmamma meitām. Abi Aināra vecāki bija mīļi, uzticējās viens otram. Meitenes bieži tur vedām. Zinu, ka viņas tur darīja daudz blēņu, bet pašas teic, ka bija spiestas atzīties nedarbos. Izrunāšana, neslēpšana, patiesība. Ar vīru norunājām, ka vārdu pārmaiņas arī nenotiks meiteņu klātbūtnē, un abi to stingri ievērojām. Nezinu, kur tas radies, bet Madara vienmēr visos sīkumos, svētkos atceras visur puķes nest. Viņai tas ir ļoti svarīgi. Tagad, skolas atskaites koncertā, skatos: man Marta nāk pie manis ar puķu pušķi.“
“Arī skolā, strādājot ar bērniem, svarīgi, lai ir godīga saruna. Ir iespējams parunāt, izrunāt, sakārtot lietas.”
SKOLOTĀJS NAV TIKAI PROFESIJA
Ir viegli pateikt, ka skolotājs māca bērnus, bet daudz grūtāk ir patiesībā saprast, ko tas nozīmē. Četrdesmit trīs darba gados skolotāja Ruta ir pārliecinājusies, ka skolēns uz skolu neatnes tikai burtnīcas un grāmatas, bet arī savas mājas noskaņu: ģimenes priekus, piedzīvojumus, arī vecāku strīdus, bailes un nogurumu. Skolotāja profesijā ir daudz neredzamā darba.
“Mēs nezinām, kā bērns tajā rītā ir pamodies. Pirmajām stundām jābūt mierīgākām, lai bērns var atmosties, iejusties. Kad sāku strādāt, šķiet, ka bija vieglāk komunicēt ar vecākiem. Vecāki bija daudz atvērtāki - stāstīja par problēmām ar bērniem un mājās. Mūsdienās komunikācija ir, bet, man šķiet, ka mēs kā skolotāji esam palikuši pasīvāki. Mēs nepulcējam skolā vecākus. Gribētos pasākumus ar vecākiem. Priecājos, ka direktors Arnis arī pēdējā sapulcē minēja, ka ir jādomā nākamajā mācību gadā par to, kā piesaistīt vecākus tuvāk skolai.
Ir bijušas tādas mīļas vecāku sapulces, kad vecāki saka - neejam vēl mājās, pasēžam vēl, parunājam par to, kā kuram mājās iet, tā brīvi. No Izglītības ministrijas nāk dažādi ieteikumi, ka skolotājs ir tiesīgs neatbildēt no tikiem līdz tikiem. Es šo vienmēr esmu pārkāpusi. Vecākiem dodu zināmu, ka esmu sasniedzama vienmēr. Ja ir vajadzība - zvaniet.”
Skolotāju Rutu raksturo patiesa cilvēcība. “Vajadzīgs ir dzirdēt cilvēka balsi. Pēdējā savā audzināmajā klasē, komunikācijā ar vecākiem, izmantoju WhatsApp lietotni, bet ierunāju balss ziņas.
Man patīk, kad cilvēks ar cilvēku sarunājas. Kad ienāk kāds vecāks, ķeru viņu sarunā. Bijušas situācijas, kad bērns izvēlas nenākt uz skolu, jo sāp galva. Parunājot ar vecāku, uzzinu, kas patiešām notiek ģimenē. Vecāks dodas prom ar asarām acīs, jūtas droši par bērnu.
Jebkurā brīdī var zvanīt. Bērns gudrs, un man rūp, lai ir virzība uz priekšu.”
Svarīga ir saruna, nevis instrukcija vai spriedums. Sarunās rodas uzticēšanās.
“Man patīk tas, ko daru. Tas ir radošs darbs. Pārbaudes darbus sastādu pati. Piemērojos bērniem, viņu zināšanām. Ir bijuši lūzumi, kad skolēnu uzvedības problēmu dēļ ir sajūta, ka jāiet prom, bet esmu tam pārkāpusi pāri. Priecīga, ka esmu atbrīvota no audzināšanas pienākumiem, bet joprojām palieku skolotāja. Tas, ko viņi neatklāj vecākiem, to viņi atklāj skolotājiem. Esmu parunājusi ar bērniem, kuri mājās netiek uzklausīti. Būtībā viņi ir mīļi, dzīvi, saprotoši.”
“Tie ir mūsējie. Es saku, ka maza bērnības daļa no katra bērna pieder arī mums. Līdz ilgam vecumam atceros savus skolēnus no pirmās audzināmās klases.
Ja kaut kur lasu, redzu, ka tas ir manējais, kas dzīvē ko sasniedzis. Pabēdājos līdz ar kādu. Nezinu, vai tā ir visiem skolotājiem, bet man tā ir. Pēdējā pedagogu sanāksmē Lāsma lūdz atcerēties dažādus bērnības notikumus. Tad Lāsma visu priekšā saka: „Rutīt, par tevi ir viena ziņa – tu esi savējos nodevusi.” Es pilnīgi apmulsu. Esot solījusies, ka visus bērnus mīlu, bet ņēmusi un aprecējusies. Es pat zinu, kas ir sūdzības autors. Uz salidojumiem eju ar baudu. Prieks par katru bijušo skolēnu. Man ir bijušas 10 vai 11 vidusskolas audzināmās klases.
Jūtos kā pusmamma. Pieķeros katram bērnam. Visvairāk pieķeros tiem bērniem, kuriem gājis smagāk. Visciešākā saite ir arī ar tiem vecākiem, kuriem bijis visgrūtāk ar bērniem.”
Grāmatas, manuprāt, audzina cilvēku cilvēcības smalkumos. Skolotāja profesija liek lasīt daudzas grāmatas. Jautāju skolotājai, kādas ir viņas mīļākās grāmatas cauri laikiem.
“Atceros, ka maza biju. Noteikti vēl runāt nemācēju. Biju gultiņā, un mums tur bija nolikta kastīte, un kastītē - grāmatas. Atceros, ka bieži šķirstīju, pārskatīju grāmatas.
Bērnībā, jaunībā ļoti daudz grāmatu lasīju. Īpaši mīļas grāmatas bija “Pifa piedzīvojumi” un “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. Vectētiņam bija divas biezas latviešu tautas pasaku grāmatas. Tās esmu izlasījusi daudzas reizes. Īpaši patika pasakas par princesēm. Bērnībā bija arī Hansa Kristiana Andersena plānās grāmatiņas. Apzinātā vecumā patika visas Zentas Ērgles grāmatas. Vēl tagad skolas bērniem aicinu izlasīt “Operācija „Kanna””.
Kad studēju, tad biju spiesta izlasīt visu bērnu literatūru. Esmu izlasījusi Blaumaņa sēriju, Sprīdīša bibliotēku. Visu obligāto, lai zinātu, ko runāt ar bērniem. Patīk arī tagad, mūsdienu bērnu grāmatas. Tiešām labas.”
Pieeja izglītībai ir mainījusies, jaunie pedagogi ir no citas - Jūsu bērnu - paaudzes. Vai jaunie kolēģi ir saprotami, vai lielās vērtības ir tās pašas?
“Ļoti priecājos par jaunajām skolotājām – dzīvesgudrām un bērnus mīlošām. Pēc katras pasēdēšanas skolotāja Ilze pienāk un uzjautā kādu jautājumu. No sākuma bija grūtāk atklāties, īpaši vecākiem kolēģiem, bet nu jau esam pieraduši, ka būs jautājumi, un tas stiprina mūs kā kolektīvu.”
PIEDERĪBAS SAJŪTA, KO NEVAR MANTOT
Piebalgā ir apskates vietas - muzeji, ēkas, dabas objekti, bet tie paši par sevi neveido šodienas Piebalgu. Vietu veido cilvēki, kas te ir. “Šobrīd es jūtos kā piebaldziete. To sen jau varētu teikt. Ne mirkli nenožēloju, ka te esmu. Te ir bagāta kultūra, te viņa ir - dejas, dziesmas, svētku svinēšana. Es to izjūtu.”
Skolotāja nerunā ar skaļiem lozungiem, bet stāsta tās vērtības, ko redz ikdienā.
“Ļoti patīk liepiņas, kas aug ceļa malās. Piebalga ir skaista, sakopta. Prieks par sakoptajām ceļmalām. Redzu, cik skaisti sakopts viss. Vienreiz, braucot uz centru, pretī brauca Jolanta, kura te visu skaisti apkopj. Viņa piestāja, aizgāja paņemt zālienā izmesto plastmasas pudeli. Redzu, cik tas cilvēkam ir svarīgi. Ļoti novērtēju, ka cilvēkam ir svarīga sakopta vide. Paldies par to! Katram jau jāsāk ar sevi, ar savas mājas apkārtni.
Paliek arvien vairāk sakoptu vietu. Piebalga ir izaugusi. Liels prieks par Silu ģimeni – par Garā kroga sakopšanu. Esam bijuši palīgos, talkā. Noteikti vajadzētu vēl. Sakārtotais tirgus laukums – skaists. Taces estrādīte, Viņķu kalns. Ļoti patīk skolas mazā estrādīte. Paldies Dievam, skolas parks te joprojām ir. Skolotāja Knāķe to veidoja. Kad atnācu te un stāvēju pieturā, lai tiktu uz Cēsīm, bērzi ceļa malā bija manā augumā. Tas ir skaisti.”
Viss sākas ar cilvēku attieksmi, ar sapratni, ka vieta, kurā mēs dzīvojam, ir mūsu atbildība.
“Vairāk vajadzētu uzticēties viens otram. Atrast laiku būt kopā. Jābūt līdzās. Jādalās ar savām zināšanām. Lepojos ar visiem rokdarbniekiem, podniekiem, audējiem. Vajag uzturēt kopības sajūtu, lai viss iet vairumā un plašumā. Gribētos, lai piebaldzēni, kas aizbraukuši, atgriežas atpakaļ. Patīkami, ka jaunie vēlas celt, atjaunot vecāku, vecvecāku mājas.”
Viss sākas katrā vienā ģimenē un turpinās ciemā.
“Mājas, dzimtas sajūtu nododu bērniem, tas ir svarīgi. Ir kopējas talku reizes. Stādām kokus, meitām būs jādomā, ko ar to tālāk darīt. Manas meitas ar mazbērniem brauc pie manas mammas. Mazbērni zina, ka ir vecvecomīte. Mana mammīte bērnībā ļoti slimoja, paldies Dievam, ka veselība tagad ir laba. Mamma un mammas māsa ir bijušas lielas rokdarbnieces. Adītājas. Redzu, ka meitām, mazmeitām šis tikums mantojas. Esam saglabājuši vecmammas terīni, izšūšanas kastīti - tiešām tādas mīļas lietiņas no mammām. Ir spilvendrānas ar špicītēm.
Mammai brīvā laika bija maz, bet tāpat izšuva attēlus uz dvieļiem, spilvendrānām. Domāju: kur tāda pacietība! Televīzijas jau nebija. Mazmeitas jautā: vai tiešām ar roku izšūta. Mazmeita Luīze ir liela jautātāja.”
Cilvēks, izaugot, var būt ārsts, uzņēmējs, mežsaimnieks, zemnieks vai mākslinieks, bet viņš joprojām atceras skolotāju nevis tāpēc, ka atcerētos visas mācību stundas, bet tāpēc, ka atceras sajūtu. Mazam bērnam skolotājs kļūst par ļoti nozīmīgu cilvēku. Tas, savukārt, uzliek skolotājam milzīgu atbildību. Kur ir tā vieta Piebalgā, kur varat atpūsties, būt pati un mierā?
“Mana mīļākā vieta ir mežs pie manas mājas. Kad Marta piedzima, bieži pa meža ceļu ar ratiņiem staigāju un dziedāju. Mazbērniem stāstu, ka ķērpji ir rūķīšu cepurītes. Rūķīši tās pakarinājuši un nākamajā gadā paņems. Man ļoti patīk mežā - klusums, miers, putni. No bērnības atceros - pie mājas bija mežs, vecāki laida vienus. Gājām arvien dziļāk, iepazinām. Kad kādreiz gribas pabūt vienai, tad aizbraucu uz Viņķu kalnu. Vēl man ļoti patīk tautas mūzika. Labprāt klausos līgodziesmas. Atceros no bērnības, ka Jāņos sanāca apkārtējo māju cilvēki. Daudz dziedājām tieši līgodziesmas, tētis spēlēja akordeonu. Ļoti patīk Imanta Kalniņa mūzika - gan teksti, gan melodijas. Austru Pumpuri Liepājā dzirdēju. Patīk arī jaunie mūziķi.”
Svarīgākais jautājums - vai ir sajūta, ka ciems novērtē, pamana skolotāju, Jūs?
“Jā, ir jūtams vecāku novērtējums. Tas ir patīkami, protams. Lielākais prieks ir par bērnu veikumiem: katrs pats ko ierakstījis, iezīmējis. Iepriecina tas, ko bērns pats uzzīmē, pats uzdāvina. Bērna rokraksts, paša centība.”
Piebalgas lielākā bagātība ir šeit esošie cilvēki. Aicinu saredzēt, iepazīt, pateikties mūsu ciema skolotājiem un aprunāties ar viņiem, jo viņi ir tie, kuri lielāko daļu gada ir ar mūsu bērniem. Skolotājs iedvesmo, māca, pa mazumiņam rāda lielo pasauli un tajā esošās gudrības svarīgākajai sabiedrības daļai – mūsu bērniem.
Skolotāja Ruta Intenberga ir mīļa, sirdsgudra un godīga skolotāja Piebalgas bērniem jau 43 gadus un mīļa skolotāja arī manam bērnam. To redzu un dzirdu mājās. Milzīgs paldies par to!
