SMILGINU ĢIMENE – JĀNIS UN VELTA | Laika glabātāji
Updated: pirms 16 stundām
Ir uzdevums atrast īstus piebaldzēnus. Tādus, kuri iet cilvēkos ne amata spiesti, bet pēc aicinājuma. Tādus, kuri ir darbīgi, sīksti un apņēmīgi. Tādus, kuri veidojuši Piebalgas dzīvi un kurus zina visi, kam dzīvošana te. Uzdevums nav viegls, jo pašai zināmie lielākoties ir iebraucēji. Daži, kuri pēc uzvedības tā kā būtu īstie, te ieradušies jaunībā, ieprecējušies. Jāsāk domāt, kurā brīdī tad cilvēks kļūst par īstu piebaldzēnu.
Izmantoju ciemā efektīvāko informācijas ieguves veidu – sarunas un klačas. Klaču laidēja esmu pati: vajag īstos piebaldzēnus, kuri tad tie ir? Līdz manām ausīm nonāk vairāki vārdi. Daži kandidāti atkrīt man pašai zināmu vai izdomātu iemeslu dēļ, bet divi pāri šķiet īstie.
Par Smilginiem biju dzirdējusi – filmētāji, apskaņotāji, sociālie darbinieki. Vīrs atminas, ka Veltiņa, viņa klasesbiedra Mārtiņa mamma, vienmēr mīļi uzņēmusi ciemos, kad bijusi iešana. Apjautājos, vai ir īstie, un no uzrunātajiem ciema ļaudīm saņemu nepārprotamu apliecinājumu – ir.
Ir pirmdienas rīts, un ķeros pie intervijas sarunāšanas. Zvanu Jānim, stāstu, ko gribu un kāpēc. Balss klausulē ir moža un laipna. Sarunājam tikties pēc stundas, jo ārā līst un nav ko vilkt garumā.
Tā sākas mūsu saruna, kurā izejam cauri vairāk nekā astoņdesmit gadiem. Saku godīgi – garlaicīgi nebija. Te būs lasāma tikai daļa. Vēl jau Jānim ir milzīgs Piebalgas dzīves videoarhīvs, Veltai – dzīvas atmiņas par cilvēkiem, kuri te vairs nemīt, un mājām, kuru vairs nav.
KURŠ STŪRĒ?
“Es tik priecīgs biju – seši gadi un liecība!” Jānis atceras savu skolas gaitu sākumu. Arī blēņas neslēpj. Būs gan darbi, gan nedarbi, gan reizes, kad pats brauc vienā virzienā, bet dzīve jau sagatavojusi pagriezienu.
“Vai tad man par sevi jāstāsta viss?” jautā Velta. Visu ne. Par skolu, darbu, ģimeni, Piebalgu un to, kā abiem te gājis. Pietiek ar to, kas ļauj ieraudzīt cilvēku un saprast, kā viņš turējies dzīvē. Pārējais drīkst palikt pašam.
TĒVS AIZBRAUCA UN MAMMA GAIDĪJA
Velta ir dzimusi Auziņa, tepat, Jaunpiebalgā, Jēcos. Ģimenē seši bērni, un par vietu viņu pulkā Veltai ir skaidrība: “Es neesmu no vecākajām. Mēs ar Aivaru esam tie pēdējie.”
Divas vecākās māsas piedzima pirms kara, pārējie četri bērni pēc tā. Starp abām ģimenes dzīves daļām ir tēva Rūdolfa kara gaitas. Tās Velta ar Jāni izstāsta plaši, ar tēva atmiņā palikušajiem notikumiem un izteicieniem.
“Vecāki iepazinās Krustpilī. Mamma no Latgales aizbrauca meklēt darbu, nonāca par bērnu aukli nākamā vīra brāļa mājās. Tēvs no Jēciem bija devies piepelnīties cukurfabrikā. Skaista mammīte bija,” saka Velta. Ģimenes atmiņās saglabājusies pat duelēšanās un sacirstas durvis. Mamma ar tēvu satikās, apprecējās, piedzima meitas. Tad sākās karš.
1944.gadā Rūdolfu iesauca vācu leģionā, viņš pabeidza šofera kursus. Tālāk stāstītais jau ir kustībā:
“Padomju karaspēks nāk no Jelgavas, tēvu ar mašīnu un lielgabalu sūta pretim. Viņš uz brīdi piemidzis, atmostas – šauj. Lodes – žim, žim. Lielgabala apkalpe ir divpadsmit cilvēki. Puikas vienreiz izšauj ar lielgabalu un mūk prom. Lielgabalu pametuši, bēguši ar mašīnu. Kravas kastē ievainotie, sprāgst lādiņš, mašīna iebuksē. Tomēr dzīvi tikuši līdz Tukumam. Kāds vietējais iedevis civilos mēteļus un cepures, zem tiem joprojām vācu forma. Tālāk atkāpušies uz Liepāju. Tur vispirms apturējusi latviešu komandatūra un sabārusi, bet nākamajā rītā, ejot pār tiltu, vācu žandarmērija aizturējusi. Nonākuši Liepājas cietumā kā dezertieri.”
“Kara tribunālam tajā dienā bijis paredzēts izskatīt divpadsmit lietas. Pirms viņiem tiesātajiem piespriests nāves sods, cilvēki nošauti turpat cietuma pagalmā. Paspēja desmit lietas izskatīt. Viņu lietu atlika uz nākamo dienu.”
“Zābaki atņemti, atnests ūdens. Viņi skaidrojuši, ka pazaudējuši savu daļu un meklējuši to. Tēvs vēlāk stāstījis par brīdi, kad paskatījies lejup un uz betona ieraudzījis divas slapjas pēdas – no pārdzīvojuma. Viņš palika dzīvs. No Liepājas aizveda uz soda bataljonu Vācijā.”
“Vācijā Rūdolfs ievainots, nonācis hospitāļos. Apārstēts, un kādu dienu uz krēsla pie gultas nolikts jauns mundieris. Tēvam viss skaidrs, arī bez paskaidrojumiem. Nu ko, jāiet atkal karot.”
“Viņš aizmucis pie latviešiem, kuri bija pārvietoti uz Vāciju, vēlāk nonācis amerikāņu gūstā, strādājis virtuvē.” Stāstā pēkšņi parādās pavisam cita ikdiena: “Ēdnīcā stāv trīs veidu sulas, uz paplātes divpadsmit ēdieni. Pēc visa piedzīvotā arī tas palicis tēva atmiņā. Kausējuši cūku taukus, tecinājuši trīslitru burkā, mainījuši pret vīna galonu. Ārpusē vācieši kara beigās bijuši izkāmējuši kā ģindeņi.”
“Jau 1945. gadā nākuši aģitēt braukt mājās, solījuši, ka viss būs labi un soda nebūs. Rūdolfs uzreiz nebrauca. Vācijā palika līdz 1948. gadam. Viņa brālis Alberts tur arī nodzīvoja atlikušo mūžu. Mājās sieva nezināja, kur vīrs ir un vai vispār vēl dzīvs.
Tētis atbrauca no Vācijas, un vēl četri bērni piedzima. Viņiem liela mīlestība bija. Tēvs pārbrauca un mamma gaidīja.”
Pēc atgriešanās nodega Lejas Seviķu māja, visi pārgāja dzīvot Ruku mājā, uz Vecseviķiem. “Kad 1949. gadā veidoja kolhozus, tēvu iecēla par brigadieri. Viņš bija beidzis sešas klases draudzes skolā,” un Velta piebilst, ka tolaik tā bijusi liela izglītība. Kara stāsti palika atmiņās, bet mājās atkal bija darbs un bērnu pilna dzīve.
Vēlāk tēvs vāca dokumentus par piedzīvoto. “Vācu izziņās viss pa punktiem, pa dienām un stundām,” Velta atceras. Rūdolfs nodzīvoja garu mūžu.
SAVA DOMA UN IZPILDĪJUMS
Veltas skolas gaitas sākās Gaujas skolā. “Divas telpas: vienā pirmā un otrā klase, otrā – trešā un ceturtā.” Trešajā klasē atnāca skolotāja Mirdza Zaula, kuru Velta atceras ar labu.
Pēc Gaujas skolas slēgšanas līdz Jaunpiebalgas vidusskolai būtu jāiet desmit kilometri. Vecākās māsas šo ceļu jau mēroja. Skolotāja Zaula devās strādāt uz Drabešiem, kur bija atklāta internātskola, un turp mācīties aizbrauca arī Velta.
“Tikko jauna uzcelta astoņgadīgā pamatskola. Jaukas atmiņas par to skolu. Internāts bija savienots ar skolas gaiteni. Piecelies un ej uz skolu. Dzīvojām kā nieres taukos.”
Astoņpadsmit gados Velta izlēma sākt strādāt: “Aizgāju uz patērētājiem un saku, ka mācīšos par pārdevēju. Cīņasspars bija iekšā.”
Abrupes veikalā kļuva par mācekli, pēc tam strādāja Jēcos. Veikals atradās pienotavas ēkā, Gaujas pusē. “Jēci bija ļoti apdzīvoti. Tur arī kino rādīja.”
Velta tikmēr nolēma mācīties tālāk.
“Ar vienu meiteni sadomājām - brauksim uz Rīgu, uz tehnikumu, skatīties, kas tur ir. Iestājos neklātienē mācīties.”
Aizbrauca paskatīties, palika mācīties. Divas nedēļas skolā, pēc tam atkal veikalā. Kamēr Velta bija mācībās, preces, kuras nevarēja ilgi glabāt, izveda uz citiem veikaliem. Mazā veikaliņa darbs bija jāsalāgo ar pašas mācībām. “Izmācījos par prečzini. Tad strādāju patērētājos par prečzini. Braukājām pa veikaliem.”
NETAKTISKA UZVEDĪBA STARPBRĪŽOS
Jānis Smilgins dzimis Rankā 1947. gada 10. februārī, un viņam ir dvīņubrālis. Par abu līdzību viņš izsakās bez kādām šaubām: “Esam dvīņi, bet neesam vienādi. Brālis latgaļos vairāk, es - lietuviešos.” Tēvs bija lietuvietis ar poļu pasi, trīsdesmitajos gados atbraucis uz Latviju darba meklējumos. “Neatceros, ka kaut kas ļoti trūka,” par bērnību saka Jānis.
Piecu gadu vecumā ģimene pārcēlās uz Bašiem, Rubeņu māju. Pirmās trīs klases Jānis mācījās mācītājmuižā jeb Jaunpiebalgas draudzes skolā.
Tēvs sarunāja ar skolotāju Bārdiņu, ka dvīņi var sākt iet skolā jau sešos gados kā brīvklausītāji. “Vienā ceturksnī iedeva pat liecību. Es tik priecīgs biju - seši gadi un liecība!”
Liecībai ar laiku pievienojās arī piezīme, kuru Jānis atceras vārds vārdā: “Netaktiski uzvedas starpbrīžos.” Piezīmes iemeslu arī neslēpj: “Ar krēsla kājām, kā spēlējoties, šāvu nost klases biedru. Tajā laikā kara filmas bija lielā modē.” Diezgan saudzīgi noformulēts.
Pēc tam mācības turpinājās jaunajā sākumskolā, vēlāk lielajā skolā. “Tur, kur tagad skolotāju istaba, tur man bija klase, pretī septītā klase.” Pabeidza septiņas klases un turpināja mācības turpat Jaunpiebalgas vidusskolā. Devītajā klasē līdzās mācībām jau sākās darbs. Māsa bija izmācījusies par kinomehāniķi, vajadzēja palīgu. “Brālis bija sarunāts, bet laikam nepatika tam kinomehāniķim, tad pasauca mani.”
Kino “Gauja” atradās tagadējā Jaunpiebalgas kultūras centrā, seansi bija sešos un astoņos vakarā. Biļetes maksāja divdesmit, divdesmit piecas, trīsdesmit vai trīsdesmit piecas kapeikas. Jānim bija jāpaspēj uz abiem seansiem, un vēl pirms tiem jāsagatavo viss rādīšanai.
“Atnāku no skolas, uzreiz uz kino. Pārtinu filmas, iztīru aparātus, visi seansi. Pusvienpadsmitos mājās. Dzīvojām Jaunpiebalgas stacijā tad. Ar velosipēdu turpu šurpu braukāju. Nekāda mācīšanās nesanāca.” Bet skola taču arī jāpabeidz. Jānim bija sava metode: “Pirms stundas izlasu. Ģeogrāfijā dabūju pieci.” Ilgstošai zināšanu glabāšanai šī metode gan nebija paredzēta.
Māsa vēlāk strādāja Raunā, arī tur vajadzēja palīgu. Jānis aizbrauca, desmito klasi pabeidza neklātienē. “Naudiņas jau tai laikā baigi nebija.” Rīgā nokārtoja kinomehāniķa palīga tiesības, rudenī mācījās tālāk – otrās kategorijas kinomehāniķu skolā. Decembrī viņu aizsūtīja uz Dzērbeni un Taureni rādīt filmas. “Taurenes pilī, miliču kabinetā, gulta man bija. Visu decembri tur strādāju.”
KINO NĀK AR MAŠĪNU
Decembra beigās Jānis gribēja tikt mājās. “31. decembrī bija jāsniedz atskaite, cik skatīts, cik pirkts un tā. Jaunpiebalgas kino arī bija jāsniedz atskaite, Aivars Knāķis brauca ar mašīnu šurp. Es arī sarunāju, ka braukšu ar to pašu mašīnu mājās.”
Ziema bija sagādājusi savus noteikumus. Ceļš aizputināts, mašīna GAZ-51 grāvī, arī kāds autobuss netiek uz priekšu. Te nu ar atskaiti vien nepietiks. “Nopirkām par diviem rubļiem ķēdes, pielikām mašīnai aizmugurējām riepām, lai vismaz iet. Gāja. Brežģa kalnā uzbraucām tieši pusnaktī, kad sākās 1965. gads.”
Pēc šofera kursiem Rūjienā Jānis brauca Skujenes un Kosas pusē, vadāja kinomehāniķi. Jānis brauca, bet kinomehāniķim labāk patika atpūsties. “Man jau kino nebija jārāda, bet kinomehāniķis nedarīja savu darbu lāgā. Tas piecdesmit pirmā kuzavā gulēja, bet es tik braukāju un kino rādīju. Biju gan šoferis, gan kinomehāniķis.”
Kino tomēr notika. Jāni pēc tam atkal pierunāja strādāt Jaunpiebalgā, un abi amati palika viņam.
“Valmierā bija filmu iznomāšanas kantoris. Jaunākās filmas rādīja Cēsīs, Cīrulīšu sanatorijā. Mums tās vecākās deva. Tad braucām, mainījām. Vedu uz Inešiem, Vecpiebalgu. Viss caur Cēsīm gāja no Valmieras. Tās bija 35 milimetru filmas, kuras vajadzēja nogādāt, pārtīt, samainīt. Vienai mašīnai šoferis bagāžniekā bija ierīkojis elektrostaciju.”
MĒMS KĀ ZIVS
Ir 1966. gada vasara. Jānis aizbraucis pie Gaujas lielā akmens peldēt, mašīnas tumbās uzlicis “No Rīgas iet vilciens uz Valku” un “Mazo pasta balodīti”. Garām brauc pastnieks.
Jānis uzsauc: “Voldiņ, man nav vēstule no brūtes?” – “Ira, ira.” Pastnieks nav pievīlis. Vienīgi rakstītāja gan. Vēstuli sūtījis kara komisariāts. “29. jūlijā paņēma krievu armijā.
Kaļiņingradā bija jādienē.”
Kaļiņingradā bija autobataljons, un Jānis gribēja braukt. Viņam paredzēja pastnieka un kinomehāniķa pienākumus. Sadalē Jānis izvēlējās klusēt: “Es mēms kā zivs.” Nonāca artilērijā.
Tur bija orķestra vadītājs, un izrādījās, ka skolā apgūtā muzicēšana var krietni ietekmēt dienesta ikdienu.
“Es jau arī kaut ko spēlēju. Visi bijām baigie muzikanti, Teikmanītis labi izmācījis. Es spēlēju trompeti, bet tur izdomāju, ka spēlēšu altiņu.”
Līdz pusdienām mācības, pēcpusdienā darbi. Citiem ķerras un pārējais, muzikantiem mēģinājums. “Bet mēs ejam mācīties spēlēt.” Kad kāds alūksnietis meklēja dejotājus, Jānis pieteicās arī dejot. Orķestrī spēlēja Uļas Semjonovas brālis Šaša. “Baigi labi spēlēja, baritonu. Mēs viena gada iesaukuma.”
Atkal bija sadale. “Es atkal mēms, nesaku neviena vārda.” Naktī aizveda citur. Sākumā tur bijuši divdesmit seši cilvēki, lielākā daļa no Latvijas. Uzdevums – vadāt raķešu degvielu. Nu beidzot būs braukšana? “Vairāk sanāca gan sargāt garāžas. Nekāda braukšana nesanāca. Nav jau ko darīt. Rādīju filmas katru vakaru.”
Vienību papildināja, Jāni iecēla par nodaļas komandieri, vēlāk jaunāko seržantu. 1968. gadā viņš nonāca pie desantniekiem Kalvarijā.
Puiši runāja par gaidāmu trauksmi: naktī likšot lidmašīnās un kaut kur izsēdināšot. Jānis nekad nebija lēcis ar izpletni. Biedrs gan mierināja: atvērsies lūka, tiec tos pāris metrus līdz tai, un gaiss pats izraušot ārā. Jānis tomēr labprātāk palika pie mašīnām.
Otrs Jānis, jūrmalnieks, bija šoferis, bet Smilginu Jānis – remontdarbnīcas priekšnieks. “Dienu sēžam mašīnā, paēdam un atkal mašīnā. Ceram izmukt no lidošanas. Tinām no atsperēm garas ķēdes, nekur nevazājāmies.”
Par trauksmi runāja vēl mēnesi, kamēr viņi bija poligonā. Tālāk dienests veda uz Volgogradas apgabalu, Altaju, Voroņežas apgabalu. Jānis remontēja mašīnas un veco bruņojumu.
Atmiņā ir arī sals un apsalusi maize. “Pirmais, kas tika pie ķieģelīša, apgrauza apkārt to virskārtu.”
Pēc rezerves daļu norakstīšanas abi Jāņi 1968. gada 25. decembrī atgriezās savā daļā. Vēl bija jāsamaina divpadsmit riepas. “Samainījām, salocījām diskus, ar kuvaldu uzdzinām.” 29. decembrī izrakstīja dokumentus. Iedeva desmit rubļus, vēl kādi četrdesmit pienācās, bet Jānis tos nebija ar mieru gaidīt. Lai pilnvaro draugu, tas naudu atsūtīs. “Ko gaidīs, gribas mājās.”
VILCIENS AIZBRAUC AR JANKU
No Kaļiņingradas uz Rīgu vilciens atiet vienpadsmitos vakarā. Laiks vēl ir, var ieiet krogā. “Palikām silti,” šo ceļojuma sagatavošanās daļu raksturo Jānis. Dokumenti palikuši daļā pie virsdienestniekiem, tā šķita. Jānis ar ceļabiedru Janku aiziet uz staciju un tikai tur mēģina noskaidrot, pie kura tad tie īsti atrodas. Atbildes nepietiek, tādēļ viņš metas pusotru kilometru atpakaļ uz daļu. Tur paskaidro: papīri atdoti Jankam. Arī viņējie. Tātad velti skriets. Atpakaļ uz staciju! “Atnāku atpakaļ - vilciens prom ar Janku un maniem papīriem.”
Jānis raugās, vai nevar iekāpt kādā kravas vilcienā, bet nenāk neviens. Krustojumā parādās moskvičs, pie stūres virsnieks. Prasa, vai maksāšot, kas esot par cilvēku. Jānis arī ir formā. “Tu neredzi, ka es arī karavīrs?”
Tiek līdz šosejai, no rīta autobusā uz Tauragi, tālāk līdz Viļņas–Klaipēdas ceļa pārvadam. Cilvēki ar spaiņiem dodas uz Šauļu tirgu. Piebrauc mašīna ar divkāršo kabīni, Jānis arī iekšā. Šauļos pārējie izkāpj un maksā. “Man arī vajadzētu, bet man ne kapeikas naudas. Līdzi tik koferītis, tam slēdzene nolūzusi, ar striķīti apsiets koferītis. Skats saprotams.”
Šoferis braucot caur Rīgu uz Ļeņingradu, varot izlaist Cēsu krustā. Bet Jānim jādabū savi dokumenti. Pie Rīgas stacijas izkāpj, ar elektrisko vilcienu brauc uz Jūrmalu, tad ar autobusu uz Kauguriem.
Ir adrese. Divpadsmitais numurs. Tikai norādītajā adresē vajadzīgā uzvārda nav. Varbūt nepareizi pierakstīts? Jānis izmēģina septiņpadsmito, un tur uzvārds ir īstais. Pie durvīm pienāk Jankas māte. Dēls esot pazaudējis draugu, tagad atpūšoties, vakarā braukšot tam pakaļ. “Es smeju, ka draugs ir ieradies, lai ceļas.” Glābšanas braucienu varēja atcelt. “31. decembrī plkst. 18.00 biju mājās.”
DZĪVO MĪLESTĪBAS DĒĻ
Mājās atkal kino. “Tā ar kino pēros līdz brīdim, kad man praksē atsūtīja meiteni,” saka Jānis. Meitene bija Maruta. “Tikmēr praksējāmies, praksējāmies, kamēr saprecējāmies. 1971. gadā apprecējāmies.”
Ģimenē auga dēls un meita, Jānis strādāja vairākos darbos. “No rītiem braucu ar piena mašīnu pa visu Piebalgu un vakarā kino. Ilgi tā nevarēju. Miega maz. Pametu kino.” No 1974. gada viņš brauca ar kolhoza autobusu. Atkal ceļi – arī Lietuvas un Igaunijas, pasažieri, citi maršruti.
Maruta negaidīti nomira, kad bērni bija pusaugu vecumā. Jānis palika ar dēlu un meitu. “Dēls un meita izauguši lieli, dzīvo Rīgā,” viņš mīļi saka par bērniem tagad.
Vēlāk Jāņa dzīvē ienāca Velta. “Velta strādāja veikalā par prečzini. Tā sapazināmies.”
Velta par sevi tolaik pasmejas: “Trīsdesmit trīs gadi, izglītota, neprecēta. Varējusi vēl trīsdesmit trīs gadus tā dzīvot. Bet Jānis bija sastapts.”
Tā kā esam Piebalgā, nevaru nepajautāt, vai abi ir pavisam droši, ka nav radi. Abi smejas – nav gan. Arī zeme nav bijusi iemesls kopā nākšanai, nav bijis, ko dalīt vai ko sargāt no aiziešanas svešās rokās.
Dzīvo kopā mīlestības dēļ. Nekāds saimniecisks aprēķins te neesot iznācis. Kopā likti prieki un bēdas.
1991.gada janvārī, barikāžu laikā, Velta gaidīja dēlu Mārtiņu. Jānim bija lauzta kāja pie potītes, tādēļ uz barikādēm viņš netika, notikumiem sekoja televīzijā. No patērētāju biedrības uz Rīgu brauca Johansons un citi. Abi atceras: gaidīja brīvību. Dēls izauga, izmācījās par vides inženieri. Vecākiem priekšā bija gadi, kuros no jauna nācās meklēt darbu.
VĒLREIZ MĀCĪTIES UN ATKAL BRAUKT
“Patērētājus likvidēja. Prečzini nevajadzēja,” Velta īsi raksturo brīdi, kad ilgi darītais darbs beidzās. Strādāt Cēsīs viņa nevarēja un negribēja, tāpēc aizgāja uz Gatartas pansionātu par noliktavas pārzini. Tur par direktori strādāja māsa. Velta nonāca citā vidē un ķērās arī pie jaunas izglītības.
“Iestājos augstskolā, izmācījos par sociālo darbinieku. Neklātienē. Četrus gadus mācījos. Patīk man psiholoģija, patīk pētīt cilvēkus. Ļoti patika mācīties.”
”Visu, izņemot pamatskolu, Velta mācījusies neklātienē. Viņa paskaidro: “Esmu cilvēks, kurš negrib ilgstoši būt prom no mājām.”
Par pansionātu Velta runā ar aizrautību. “Pie veciem cilvēkiem ir interesants darbs – jārīko balles, pasākumi. Pansionātā ir jāorganizē dzīve, darbības. Visu kopā darījām. Ja man būtu jāiet uz pansionātu, tad dotos uz Gatartu. Ir aprīkojums, personāls ļoti labs.”
Jānim pārmaiņas darbā sākās līdz ar kolhozu jukšanu. “Sāka jukt visi kolhozi, darbi juka. Kas aizgāja privāti. Direktorei Ullai prasu, vai kāda šepte nav. Viņa saka, ka kurinātāju vajag.” Bija katli, bija malka, viegli nebija. Jānis strādāja.
Tad Abrupes uzņēmējs Seipulis nopirka autobusu. Ar to atkal pavērās iespēja braukt, tikai vispirms mašīna bija jāsaved kārtībā. “Abi ar Antonu to pieķīlējām. Tad kurināju un ar autobusu braucu.”
1998. gadā izsludināja konkursu uz Jaunpiebalgas komunālās saimniecības vadītāja amatu. Jānis pieteicās, viņu pieņēma. “No 1998. gada 20. februāra līdz 2016. gada 1. novembrim nostrādāju.” Te būtu jāseko nopietnam amata aprakstam, bet Velta jau sagatavojusi sulīgu aprakstu: “Dzejnieka darbi - projekti, pēcuzraudzības pārskati, budžeti. Darba bija ļoti daudz.”
Jāņa kopējais darba stāžs pārsniedz sešdesmit gadus, Veltai tas ir tuvu sešdesmit.
Kad vadītāja darbs beidzās, nākamais saimniecības vadītājs palūdza pakurināt, kamēr atrod darbinieku. Jānis piekrita.“Tā arī kurināju - mūzikas skolu, pagastu kurināju. Tā vēl joprojām šodien kurinu pagastu un kultūras namu.” Sarunas laikā viņa pagaidu palīdzēšana aizvien turpinās.
JĀIET PA CEĻU
Abu atmiņās Jaunpiebalga ir krietni apdzīvotāka. “Pienotava, trikotāža, ceptuve, slimnīca. Vilciens uz Rīgu ar pieciem, sešiem vagoniem, pilns, reizēm nav kur apsēsties. Septiņos no rīta jau Rīgā.”
Sporta sacensībās piedalījās pagastu un darba vietu komandas – mēbeļnieki, pienotavas ļaudis un citi. Abi arī paši sportojuši, slēpojuši. Jānis atceras savu inventāru:
“Par četriem rubļiem astoņdesmit kapeikām nopirku slēpes, ar svecīti smērēju, kausēju iekšā. Bija lamatiņas, pats skrūvēju, saprotams.” Cēsīs sacensībās ticis ap septīto vietu. Skolotāju Podiņu abi piemin kā ļoti labu sporta skolotāju, kurš pratis aizraut bērnus.
Kad runājam par to, kādēļ daļa cilvēku ilgojas pēc padomju laikiem, atbilde saistās ar tukšākiem laukiem. Pilsētā cilvēku sarukšanu tā nejūt, te jūt. Un katram jau sava jaunība liekas jauka. Brīvību abi gaidīja, un arī vēlēšanās ir piedalījušies. Uz jautājumu par tām atbilde ir tūlītēja: “Jā, bet, protams.”
Vēl pirms dažiem gadiem no pašu un kaimiņu bērniem pie Līvānu mājām sanākušas divas hokeja komandas. Jānis divpadsmit gadus bijis skolas vecāku padomes priekšsēdētājs, jo savu bērnu dzīvē viņam šķitis svarīgi piedalīties.
Velta vientuļi nekad nav jutusies. Ģimene liela, māsas Drustos un Gatartā, māsa un brālis tepat Jaunpiebalgā, vēl brālis Rīgā. Abi ir dziedājuši folkloras kopā, daudz braukājuši pa pasauli. Arī tagad dodas uz ermoņiku saietiem Latgalē, kur spēlē radinieks. Intereses netrūkst. Mājās ir suns un kaķis, dzīvnieki ģimenē bijuši vienmēr.
Ar kaimiņiem un ciema ļaudīm sadzīvo labi. Cilvēki gan ir visādi – kurš plēšas, tas plēšas, tāda daba. Pašiem tik asas dabas neesot. Nav viņiem arī vajadzības piebaldzēna izcelsmi nostādīt pāri visām citām.
Velta uzsver, ka katrs lepojas ar vietu, no kuras nācis, un tā vajag. Abi lepojas, ka ir no Piebalgas. Tikpat ļoti lepojas ar to, ka Veltai mamma no Rikavas, Jānim tēvs no poļiem.
Jānis vēl kurina, darbojas saimniecībā un nāk palīgā draugiem un ciema ļaudīm. Velta vēl interesējas par cilvēkiem. Abi vēl brauc, kur gribas. Atmiņu ir daudz, bet nav jau tā, ka viss tikai pagātnē. Kultūras namam vajag siltumu arī šodien, un nākamais ermoņiku saiets pats pie mājas durvīm nenotiks. Jāiet vien pa ceļu, ko par dzīvi sauc.
Mūsu saruna ir ieilgusi. To pamanu tikai tad, kad telefonā sāk pienākt viens zvans pēc otra. Atgriežos mūsdienās. Saruna par laiku prasa laiku.
Laiks, manuprāt, ir viena no dārgākajām dāvanām līdzcilvēkam. Jānis to noķēris neskaitāmos videoierakstos ar Jaunpiebalgas dzīvību – tā ir dāvana visiem ciema ļaudīm. Cik daudz seju, balsu un notikumu, kurus atkal ieraudzīt, atcerēties un pārrunāt. Velta savu laiku veltījusi ciema cilvēkiem, mīļi parunājot un uzturot vieglumu dažāda svara sarunās.
Pirmdiena paguvusi kļūt krietni bagātāka. Esam izstaigājuši vairāk nekā astoņdesmit gadus. Paldies, Velta un Jāni, par atmiņām, kurās ļāvāt paciemoties. Paldies par sarunu un laiku!
Raksts tapis ar Cēsu novada pašvaldības atbalstu
projektam "Visa Piebalga ir UZpiebalga"
