Kas meklē, tas atrod...

Ir vasara pilnbriedā - mudž vien no skaņām, krāsām un smaržām visapkārt. No Abrupes nogriežoties Lielmeža virzienā, uz grants seguma ceļa, kas ved kalnā augšā-kalnā lejā, drīz vien sasniedzam mūsu galamērķi - “Kluncu” mājas, nomaļu viensētu, kuru par savu sauc aktrise Guna Zariņa un viņas dēls, dzejnieks un mūziķis Kirils Ēcis. Šīs ir viņu dzimtas mājas, kuras no aizmirstības nu atdzimušas jaunā veidolā.

Vienā ritmā ar dabas dvēseli un jūtot līdzi mūsu mazajiem draugiem. Kad jūs pēdējo reizi dzirdējāt irbītes dziesmu laukā vai mežā? Pelēka, apaļa un gandrīz neredzama, viņa saplūst ar pērnā gada smilgām un mežacūku izrakņāto rudi mālaino zemi. Viņas rakstainie spārni atkārto tās pašas krāsas kā nupat pamodusies zeme – rūsganu mālu, pelēku granītu un sūnu zaļumu.

Vēstījums par mājvietu “Jaunseviķi”, kas iznīcināta 20.gadsimta laikmeta griežos un likteņiem, kas neļaujas aizmirstībai – kad beidzas mūžs, paliek uzceltais, sapņotais, mīla un dzeja. Viss rakstītais pamatots ar dokumentālām liecībām, pierakstiem un laikabiedru atmiņām.

Mazā ciemā skolotājs nav tikai skolotājs. Skolotājs ir tas cilvēks, kurš redz mūsu bērnus no rītiem, kad tie ir miegaini, satraukti vai arī, ja bērnu bērnība ir droša, laimīgi. Skolotājs pamana, kad bērns ir noguris vai apslimis. Skolotājs pazīst ģimenes, zina bērnu stiprās un vājās puses, redz viņu izaugšanu vairāku gadu garumā un bieži vien kļūst par cilvēku, pie kura bērns vēršas brīžos, kad trūkst drosmes runāt ar citiem pieaugušajiem.

Jau teju četrdesmit gadus Zosēnos mīt žurnālistes Anitas Pīras, uzņēmēja un interjera dizainera Uģa Pīra un dēla, nu jau fizikas studenta Maksimiliana ģimene, turklāt šeit ir ne tikai viņu mājas “Gaujas Murdēni”, bet arī vieta, kur atrodas stādaudzētava “Vidzemes ceriņi” - tajā tiek audzēti ceriņu stādi un lēnā garā ierīkots lielākais ceriņu dārzs Vidzemē, kas jau ir pieejams apskatei.

Katrā ciemā ir atslēgas cilvēki. Tie, kuri to veido gan fiziski, gan garīgi. Jā, ciems ir fizisks - ar ēkām, ceļiem, takām. Un arī garīgs - ar vērtībām, kultūras kanoniem, komunikācijas manieri. Sarma ir viens no šiem atslēgas cilvēkiem. Tas nekur nav rakstīts, bet ir redzams un jūtams Piebalgas šodienā.

Rīgas kinostudijas fotogrāfs Aivars Čakste (1936) jau kādu laiciņu meklēja “aizmirstu māju laukos”, iekūlās dažādās ķezās un piedzīvojumos, līdz laime uzsmaidīja Piebalgā. Tik amizanti un neaizmirstami kā iespējams tikai padomju laikos, kas dažā labā ziņā, šķiet, nemaz nav beigušies. Kā “Tīrumseviķu” tagadējā īpašniece un, kā izrādās, iespēju nokavējusī mantiniece, atstāstīšu notikušo vārds vārdā, labojot tikai nenozīmīgas izteiksmes kļūdas.

Atklāj, kur “aizlidojis” Palātas dabas parks — stāsts par pārmaiņām, dabas skaistumu un vietām, kas saglabā atmiņas arī tad, kad mainās to veidols.

Piebalgas kultūrtelpu apdzīvo un par savu mītnes vietu dēvē ne tikai aktīvi, radoši un zinātkāri tautieši un līdzcilvēki, bet arī Laškrāsas zeltpore, Laiela pulverīte, Sveķu kunkulīte, Koraļļu dižadatene, Spurainā dzīparene un Dzeltenspožie zeltmilti. Šīs ir tikai dažas no būtnēm, kuras šo Latvijas apvidu ir jo īpaši iecienījušas un ar kurām ikdienā dalām savu dzīves telpu. Kādā mērā kultūrtelpas esība rosina savstarpēju kopā pastāvēšanu? Vai kulturāla dzīvošana ietver arī rū

"Ir grūti pateikt klusi to, kas ir sirdī, taču pateikt skaļi ir vēl grūtāk. Katram ir savs dzīves stāsts un šis ir mans," teic dziesmas teksta un mūzikas autors, izpildītājs Andis Pelšs.

Ezers ir skaistākā no apklušanām, Kad zilā novakarē abi aizejam vīgriezēs klusi kā laivas...

Nekas cilvēkus tā nesatuvina kā kopīgs darbs, dziesma, maltīte un pleca sajūta. Svaigs gaiss un piederība ne tikai vietai, bet tās kultūrvēsturiskajam garam ar vektoru nākotnē. Viss, kas bijis, ir izbijis, svarīgi, kas notiek šodien.

Fragments no topošā romāna “Vectēva balss” triloģijas pirmās daļas “Gaisā uzrautais.” Darbība risinās 20.gs. pirmajā pusē un 1945.gadā.

Fragments no topošā romāna “Vectēva balss” triloģijas pirmās daļas “Gaisā uzrautais.” Darbība risinās 20.gs. pirmajā pusē un 1945.gadā.

Vivita publiski vispirms uzmirdzēja kā mamma, kas raksta blogu. Tā kā bērnu gaitas saistījās ar pārcelšanos uz dzīvi laukos, tad rakstāmais pavērsās plašāk – “piebalgaspuse” kļuva par krāšņu un aizraujošu dzīves dokumentāciju, kur lielie, skaļie notikumi mijas ar ikdienas priekiem, darbs ar sportiskām un muzikālām lustēm, pārdomas ar praktisko.

Trīs reiz trīs dzejoļi no Piebalgā tapušajiem dzejoļu krājumiem.

Par atpazīstamāko ūdensteci Jaunpiebalgas pusē jāatzīst Tulejas upīte, kurai par popularitāti ne tik daudz jāpateicas dabas krāšņumam kā kultūrvēsturiskajam sentimentam. Savu tecējumu skatam tā atklāj vien pavisam nedaudzās vietās, un tādas pat ir Tulejas divas klusās pietekas - Streina un rakstos biežāk pieminētā Vienziemīte.

Jānis Mājenieks jeb Slēģu Jānis piedzima kā Jānis Dzintars Pikurs 1940.gada maijā “Slēģa Skanuļu” mājās Jaunpiebalgas Lielmežā. Desmit gadu vecumā nokļuvis Rīgā, 50 gadus gaidīja atgriešanos Piebalgā. 2000.gadā pārcēlās vispirms uz Skanuļiem, bet kopš 2004. gada ar ģimeni dzīvo “Grāvniekos” pie Viņķu kalna. Spēlē teātri, raksta dzeju, pēta dzimtu vēsturi, glabā nacionālo partizānu piemiņu un ir neviltots Latvijas un Piebalgas patriots.

Gandrīz dienasgrāmata par atgriešanos laukos – par smagu darbu, sapņiem un to, kā soli pa solim atdzimst mājas un cilvēks pats.

Par latviešu viensētu kā dzīvu mājvietu – tās nozīmi, vērtībām un to, kā saglabāt līdzsvaru starp tradīciju un mūsdienu dzīvi.